"Neatkarīgā Rīta Avīze", 28.11.2003.

Latvijā gada laikā 120 sievietes tiek smagi piekautas savās ģimenēs un 35 sievietes tiek nogalinātas. Lai pievērstu sabiedrības un valsts amatpersonu uzmanību vardarbībai pret sievieti, ceturtdien pie Saeimas aptuveni 30 jaunas sievietes piketēja.

Vardarbība pret sievieti, vardarbība pret bērnu ģimenē – tā nav tikai šīs ģimenes lieta, arī to uzsver piketētājas.

Laika posmu no 25. novembra līdz 10. decembrim Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ir noteikusi kā Starptautiskās dienas cīņai ar vardarbību pret sievieti. Krīzes centrs Skalbes šogad organizēja piketu, lai aktualizētu šo problēmu Latvijā un pievērstu sabiedrības un likumdevēju uzmanību.

Šāds pikets, kurā sievietes aicina domāt par vardarbību un arī rīkoties, Latvijā notika pirmo reizi. Sievietes simboliski bija uzvilkušas bokseru cepures un rokās turēja plakātus, kuri vēstīja: Ja sit, tātad nemīl. Sievietes ģimenēs tiek nosistas. Repšes kungs, kurš dzemdēs un citus.

Pēc piketētāju domām, vardarbība nav tikai ģimenes iekšējā problēma un tie nav tikai ģimenes skandāli, par kuriem nereti pasmejas.

Vardarbība ģimenē ir valsts problēma. Pagājušā gada laikā krīzes centrā Skalbes pēc palīdzības vērsās 530 sievietes un bērni, kuri bija cietuši no vardarbības ģimenē.

Aptuveni 120 sievietes gadā smagi tiek piekautas pašu ģimenēs, 35 – nonāvētas. Tā ir tikai statistika par smagākajiem gadījumiem. Eksperti atzīst, ka daudz vairāk ir tādu gadījumu, kad sievietes tiek iekaustītas un emocionāli pazemotas regulāri, bet policija neiejaucas, jo nav smagu miesas bojājumu.

Skalbes speciālisti uzskata, ka vispirms šīm sievietēm ir nepieciešama psiholoģiskā palīdzība, jo, dzīvojot vardarbīgās attiecībās, sievietes izjūt milzīgu kauna un vainas izjūtu. Otrkārt, sievietēm, ja viņas tiek piekautas ģimenē, nav kur patverties, ja viņas izdomā pārtraukt vardarbīgās attiecības. Tāpēc bieži vien sievietes turpina dzīvot kopā ar varmāku. Sievietēm trūkst naudas, lai varētu sākt šķiršanās procesu vai aizstāvēt savas tiesības uz kopējo īpašumu, jo dzīvoklis ir uz vīra vārda. Lai pārtrauktu vardarbību, ir nepieciešama iejaukšanās no varas institūcijām, uzskata Skalbes. Tas parādītu vīrietim, ka viņam nav patvaļas – ka ir cits spēks, kas var viņu ierobežot. Ja šāda kontroles sistēma pastāvētu, arī sievietes justos daudz drošāk, lai aizstāvētu pašām sevi. “Es nekad neesmu saņēmusi cilvēcīgu attieksmi no policijas puses. Labākajā gadījumā viņi teikuši, ka tā ir jūsu ģimenes lieta. Kaut arī mēs ar vīru jau divus gadus esam šķīrušies!” tā saka viena no Skalbes klientēm Ilze.

Jau gadiem tiek runāts par patvēruma vietu – diennakts palīdzības centru, kurā varētu nokļūt jebkurā laikā, kad sieviete būtu apdraudēta. Šāda centra pašreiz Rīgā nav. Nav arī valsts palīdzības programmas sievietēm, kuras cietušas no vardarbības.

“Rīgā, kur dzīvo ap 800 tūkstošu iedzīvotāju, nav nevienas patversmes sievietēm, kas cietušas no vardarbības – tas ir absurds. Cietušās izmitināt var tikai bēgļu patvēruma meklētāju centrā, taču tur nav iespējams saņemt nedz sociālu, nedz psiholoģisku palīdzību,” vakar konferencē Vardarbība ģimenē ar sašutumu sacīja krīzes centra Skalbe vadītāja Ieva Bite.

Sabiedriskās organizācijas Lauku sieviete pret vardarbību rīkotās konferences Vardarbība ģimenē mērķis bija aktualizēt to sieviešu problēmas Latvijā, kuras cietušas no vardarbības.

Pašlaik valstī ir tikai trīs patversmes sievietēm, kas cietušas no vardarbības – Sieviešu un bērnu krīzes centrs Talsos, Ģimenes atbalsta centrs Dobelē un līdz šim arī patversme no vardarbības cietušām sievietēm un sievietēm ar bērniem Ozolniekos.