Vārda brīvība vs. privātā dzīve 5

Nav pārliecības, ka civiltiesiskā kārtībā tiks izskatīta prasība par goda un cieņas aizskaršanu, ja kāds Ādažu iedzīvotājs tiesā iesniegs avīzes rakstu, kurā Ādažu iedzīvotāji nosaukti par muļķiem, bet rakstā viņa vārds konkrēti nebūs minēts.

Iesaki citiem:

Vārda un preses brīvība ir viens no demokrātiskās iekārtas pamatelementiem, ko baudām jau vairāk kā desmit gadus. Taču – vai mākam to demokrātiski īstenot un respektējam arī citu cilvēku tiesības?

Eiropas Cilvēktiesību Konvencija paredz ikviena tiesības brīvi paust savus uzskatus, šīs tiesības nosaka arī Satversme. Pamatprincips, ko ņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izspriežot lietas par vārda brīvību, ir atziņa, ka vārda brīvība demokrātiskā sabiedrībā ir ļoti plaša un tās ierobežošana iespējama tikai galējos izņēmuma gadījumos. Pie tam, tā attiecināma ne tikai uz "informāciju" vai "idejām", kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc[1].

Vienlaikus šīs cilvēktiesības nav absolūtas un nenozīme visatļautību izteikumos, un valsts tās noteiktā kārtībā un apjomā var ierobežot. Vārda brīvība var nonākt konfliktā ar vairākām cilvēktiesībām, piemēram, skart nevainīguma prezumpciju, robežoties ar naida kurināšanu. Šo kolīziju izpēte ir plašs darba lauks, taču es savā rakstā akcentēšu vārda brīvības un privātās dzīves neaizskaramības iespējamos konfliktus, kas Latvijā kļūst arvien aktuālāki, taču normatīvais regulējums un tiesu prakse šajos jautājumos pagaidām nav visaptveroša un konsekventa.

Privātās dzīves jeb tiesību uz privātumu (right to privacy) saturu, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, veido: personas identitāte, fiziskā vai garīgā integritāte, tostarp, gods un cieņa, sava dzīves telpa, seksuālās darbības un sociālās attiecības – attiecības ar citām personām, ieskaitot informāciju par šīm attiecībām. Šīs tiesības ietver arī tiesības dzīvot, ciktāl kāds vēlas, pasargāti no publicitātes.

Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi ir aizsargātas gan Satversmē, gan citos cilvēktiesību dokumentos. Tādējādi valstij ir pienākums ne vien pašai nepamatoti neiejaukties indivīdu privātajā dzīvē, bet arī pasargāt viņus no līdzpilsoņu un masu mediju neadekvātiem aizskārumiem. Tādēļ svarīgi ne tikai noteikt tiesību robežas katrā konkrētā gadījumā, bet arī ieviest efektīvu mehānismu to aizsardzībai.

Satversmes 95.pants nosaka, ka valsts aizsargā personu godu un cieņu. Bet vai aizsargā pilnvērtīgi un efektīvi? Krimināllikums paredz atbildību par goda aizskaršanu, neslavas celšanu, kā arī šīm pašām darbībām masu saziņas līdzeklī, taču ir noteikts visai augsts slieksnis iespējai saukt personu pie kriminālatbildības šādos gadījumos, un lietas ļoti reti nonāk līdz iztiesāšanai. Civillikums paredz iespēju vērsties tiesā ar civilprasību, kā arī pieprasīt morālā kaitējuma atlīdzību, taču arī šeit tiesu prakse pagaidām ir visai maza un diezgan pretrunīga. Nereti tiesa nešķiet efektīvs un pieejams līdzeklis, jo no pieprasītās kaitējuma atlīdzības summas (kuru tiesa var arī nepiedzīt), jau iesniedzot prasību, ir jāsamaksā valsts nodeva 10% apmērā.

Izvērtējot goda un cieņas aizskārumus masu saziņas līdzekļos, ir jānošķir publicētie fakti un ziņas no viedokļiem un komentāriem. Divi pēdējie nav pakļaujami patiesuma un pareizības pārbaudei, tiem arī nav jābūt balstītiem uz patiesiem faktiem. Jebkurā gadījumā tas būs subjektīvs vērtējums, taču tas nevar būt klaji aizskarošs, rupjš vai aicināt uz vardarbību. Būtiski, ka kritikas robežas ir plašākas attiecībā uz politiķi, nekā uz privātpersonu. Amatpersonu kritikas gadījumā vārda brīvībai būs “priekšroka”, jo, iesaistoties politikā, ikvienam ir jārēķinās, ka viņa darbība tiks vērtēta un kritizēta, kā arī privātās dzīves robežas sašaurināsies. Viens no precedentiem, kur pat dažādās tiesu instancēs vēl joprojām nav vienprātības par šo terminu izpratni un piemērošanu, ir L.Strujeviča prasība pret laikrakstu Diena.

Augstākminētā civiltiesiskā aizsardzība attiecināma uz konkrētas personas tiesību aizskārumiem. Taču gadījumos, kad gods un cieņa tiek aizskarta kādai personu grupai (piemēram, kādai etniskai grupai, seksuālai minoritātei), Latvijā nepastāv efektīva likumdošana un prakse tiesību aizsardzībā. Nav pārliecības, ka civiltiesiskā kārtībā tiks izskatīta prasība par goda un cieņas aizskaršanu, ja tiesā, piemēram, tiks iesniegts avīzes raksts, kurā Ādažu iedzīvotāji nosaukti par muļķiem un prasītāja pases kopija ar Ādažu pagasta pierakstu, ja rakstā viņa vārds konkrēti nebūs minēts.

Latvijas tiesību sistēma nepiedāvā pietiekamas iespējas cilvēkam sevi aizstāvēt arī citos gadījumos. Piemēram, kā rīkoties, ja laikrakstā bez personas piekrišanas un citā kontekstā ir publicēta fotogrāfija, kuru laikraksts saņēmis kā ilustrāciju tikai konkrētai intervijai? Kāds būtu risinājums, ja fotodarbnīca bez fotografēto piekrišanas ir izlikusi skatlogā viņu palielinātos attēlus un pat nereaģē uz pieprasījumu tos izņemt, atsaucoties un savām autortiesībām un fotonegatīvu īpašumu. Līdzīgos gadījumos grūti būs pierādīt goda un cieņas aizskārumu, par ko varētu prasīt morālā kaitējuma atlīdzību, taču tas ir privātuma, kuru valstij ir jāaizsargā tādā pašā mērā, pārkāpums.

Cilvēkam būs grūti panākt morālā kaitējuma atlīdzību, ja avīzē būs bez viņa ziņas nopublicēts iepazīšanās sludinājums ar visiem viņa personas datiem, kas ir apdraudējis viņa ģimenes dzīvi. Publicētājs attaisnojas, ka sazinās tikai ar tiem iesniedzējiem, kuru sludinājumi var būt aizskaroši, bet šis bijis tradicionāls teksts. Te nevar vainot mediju, jo par šiem jautājumiem nepastāv nekāds normatīvs regulējums un atliek vadīties tikai katram pēc savas izpratnes un ētikas principiem. Tāpat nav vispusīga regulējuma par novērošanas kameru uzstādīšanu, filmēšanu ar slēptajām kamerām un arī šeit nereti atliek paļauties tikai uz ētiku.

Arī personas dati ir cilvēka privātuma sastāvdaļa. Lai arī Fizisko personu datu aizsardzības likums nosaka konkrētus gadījumus un personas, kas var veikt datu apstrādi, tai skaitā publiskošanu, personu kodi, kas satur daudz informācijas, joprojām nereti tiek publicēti bez likumīga mērķa vai arī nesamērīgi mērķim, aizskarot privātumu. Bieži ne šo datu pieprasītāji, ne publiskotāji, ne paši cilvēki neapzinās šīs informācijas diskrētumu.

Kā redzams, situācijas, kad saduras izteiksmes brīvība un privātās dzīves neaizskaramība, var būt dažādas, katrs gadījums ir jāskata, ņemot vērā konkrētos apstākļus. Svarīgi atcerēties, ka jebkuru tiesību var ierobežot, ja tam ir likumīgs mērķis, un viens no šiem mērķiem var būt citu cilvēku tiesību aizsardzība. Taču tiesību ierobežojumam vienmēr jābūt samērīgam ar mērķi un nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā. Tiesību ierobežojums nedrīkst būt lielāks kā sabiedrības ieguvums no tā. Ir jāmēģina atrast kompromisu, bet ja tas nav iespējams, jāizsver, kurām interesēm ir jāatkāpjas pavisam.

Šī raksta mērķis nav preses kritika, bet gan vēlme pievērst uzmanību būtiskiem jautājumiem, ar ko nākas vai reiz nāksies saskarties gan medijiem, gan ikvienam no mums. Ceru, ka tas veicinās diskusijas par šīm kolīzijām, lai Latvijā panāktu pēc iespējas efektīvāku visu tiesību nodrošinājumu.


[1] Oberšliks pret Austriju, Eiropas Cilvēktiesību Tiesas spriedums, #2.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

signe 13.06.2002 17:09
Interesanti būtu dzirdēt speciālista viedokli tieši par pēdējo pavērsienu Diena vs Strujēvičs lietā. Vai nav absurdi, ka AT Senāta spriedums zemākās instances tiesā netiek ņemts vērā? Var jau argumentēt, ka ikvienai tiesai ir jābūt neatkarīgai, bet kāda tam ir nozīme, ja vienā līmenī tiesu prakse ir progresīva un ņem vērā starptautiskās cilvēktiesību normas, bet citā līmenī šķiet par šādām normām neviens neko nav dzirdējis (vai arī negrib dzirdēt)?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Jack Ripper 13.06.2002 12:20
man skjiet samerojamibas princips vairak attiecas uz administrativaam tiesibaam. Shajaa gadijumaa veleshanaas aizpildiit briivaas vietas aviizee ir novedusi lidz tiesai. Nu nevar publiski runaat un rakstiit visu kas ienaak praataa, ja Ozolinjam tik loti nepatika Strujevics vareja uzrakstit savas pardomas uz lapas un ielikt atvilktnee. par shada it ka viedokla publicershanu Ozolinsh sanem naudu. To var uzskatit par kaut ko lidzigu uznemejdarbibas riskam: vienreiz nakas uzrauties uz kadu, kursh avizi un rakstitaju iesudz tiesaa. Katra darbiba rada pretdarbibu, lidzigi ka agraak pretpadomju agitacija un propaganda ari nepalika neieverota.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hilarija 13.06.2002 11:12
Lauskim -- īsti nepiekrītu par to, ka raksts "neko jaunu nepasaka". Tas vēlreiz labi izskaidro dažādu tiesību samērojamības principu un manuprāt tas ir svarīgi, jo (1) Latvijā vairums cilvēku to nesaprot un tikai redz vienu vai otru lietas pusi un (2) tas ir īpaši relevanti Strujeviča vs. "Diena" lietas kontekstā, kas vēl nav beigusies.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

lauskis 13.06.2002 09:34
Raksts noteikti aizskar būtisku tēmu, bet...laikam jāuzsver tikai "aizskar", cita sasnieguma nav. Uzņemoties tik apjomīga jautājuma analīzi, netiek pateikts praktiski nekas jauns, ko cilvēki jau nezinātu. Tā arī Delfos lasītāji reaģē ļoti vienpusīgi, uzsākot debatēt par žurnāliem, TV un citiem masu saziņas līdzeļiem, ko tie var translēt un ne. Daudz nozīmīgāk būtu sniegt vēlamo rīcības modeli. Problēma pastāv...un tā būs jārisina! Nenoliedzami, ar to pietiek diskusijas veicināšanai, bet drīzāk tādas nekontrolētas, neapzinātas diskusijas veicināšanai, kas jau būtu apzīmējama, kā plāpāšana vai pat klaigāšana par sāpīgām tēmām. Vai tas bija mērķis?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jack Ripper 12.06.2002 17:33
Latvijas prese diemzheel ir jau pierasts izteikt viedokli vairak ka butu nepiecieshams. gadijums ar Dienu tam ir piemers. Politikju privata dzive ir tikpat neaizskarama ka jebkura parasta cilveka. Politikjis sava amataa nokluust biezhi deelj savas partijas programmas nevis deelj seksualas orientacijas. ta ka ta saucamie viedokli butu nedaudz jaierobezho.

Citi autora darbi