Atslēgvārdi:

Vārda brīvība melnajā sarakstā 2

Spēles noteikumi ir neskaidri un tāpēc pašreizējā situācija Krievijā ir daudz bēdīgāka, nekā padomju laikos.

Iesaki citiem:

Intervija ar Annu Šarogradsku, Reģionālās preses institūta direktori (Krievija, Sanktpēterburga).

Lūdzu, pastāstiet, ar kādu mērķi tika radīts un ar ko patlaban nodarbojas jūsu institūts?

Perestroikas laikā parādījās Padomju Savienībai neraksturīga lieta — privātie plašsaziņas līdzekļi, un, tā kā tolaik bija vārda brīvība un atklātība, mēs nedomājām, ka tas būs mūsu institūta darbības pamatā. Toreiz bija doma — iemācīt privātos, neatkarīgos medijus strādāt, un tas attīstījās divos virzienos. Pirmais — attīstīt Krievijas privāto mediju biznesu. Mēs ielūdzām aizrobežu konsultantus, kas stāstīja, kā veidot pelnošu avīzi. Otrs — mācīt žurnālistus, jo viņiem bija jāsaprot, ka nu viņu misija vairs nav propaganda, bet gan informēšana.

Atklātība beidzās ne jau tāpēc, ka mēs to sasniedzām, bet tāpēc, ka tā kļuva varai neizdevīga. Tagad mēs nodarbojamies ne tikai ar žurnālistu informēšanu, jo mums ir preses centrs, un ne tikai ar izglītošanu, bet lielu uzmanību veltām vārda brīvībai, jo šī problēma mūsu valstī ir kļuvusi par galveno. Mūsu organizācija nav liela un ir nekomerciāla, bet entuziasms gan mums ir liels.



Kādi tagad salīdzinājumā ar padomju laiku ir vārda brīvības ierobežojumi Krievijā?

Ja ņemam par atskaites punktu padomju laikus, tad nenoliedzami patlaban ir daudz vairāk vārda brīvības elementu, bet mazāk skaidri ir spēles noteikumi — mediju attiecības ar valsti. Teorētiski vajadzētu būt atvērtai informācijas plūsmai, bet valsts iesaistās mediju regulācijā. Patlaban mums taču it kā ir draudzīgas attiecības ar Eiropas Savienību un mēs it kā esam apņēmušies ievērot nosacījumus, kādus attiecībā uz medijiem ievēro civilizētas valstis, taču Krievijas valsts šos likumus pastāvīgi pārkāpj, un privāto mediju statuss kļūst nesaprotams — it kā viņi paliek privātie, taču ir skaidrs, ka nokļūst valsts kontrolē.

Tā kā šie spēles noteikumi ir ļoti nenoteikti, tad es, kaut arī pēc dabas esmu optimiste, tomēr uzskatu, ka pašreizējā situācija ir daudz bēdīgāka, nekā padomju laikos. Ir informācijas avoti, kas būtu interesanti gan medijiem, gan sabiedrībai, taču daudziem no tiem nav pieeja plašsaziņas līdzekļiem. Cilvēkus ne tikai neuzaicina, piemēram, uz pārraidēm, bet viņiem liedz maksas reklāmas laukumus. Ir bijuši daudzi gadījumi, kad reklāmu ievietošanu liedz politiķiem, kas kandidē uz nopietniem amatiem, pat uz prezidenta amatu kā, piemēram, [Sergejam] Glazjevam. Un mediji parasti izdomā dažādas atteikuma iemeslu versijas, piemēram, reklāmas nevar pieņemt, jo aptrūkusies elektrība vai nestrādā kanalizācija. Un visā valstī cilvēki, kas ir tā dēvētajos “melnajos sarakstos” nevar uzrunāt savus vēlētājus caur medijiem. Padomju laikos šādiem cilvēkiem arī nebija pieejas presei, bet mēs ļoti konkrēti zinājām robežas, kur drīkst un kur nedrīkst mēģināt iet.



Vai tad medijiem nauda nav vajadzīga, ja pat reklāmas viņi no “melnā saraksta” cilvēkiem nepieņem? Mediji taču ir bizness.

Jā, mediji ir bizness, un mēs domājām, ka tas ir balstīts uz konkurenci, bet, ja ir bizness un nav konkurences, ja valsts izvēlas, kam maksāt un kam nemaksāt, tad naudu pelna ar šovbiznesu un izklaidi. Un izklaide aizvien vairāk kļūst arvien lētāka un vulgārāka, un tas izraisa nepatiku.



Bet ko dara žurnālisti, kas nespēj samierināties ar to, ka viņi nevar brīvi runāt un rakstīt to, ko domā?

Ļoti daudz žurnālistu aiziet uz sabiedriskajām attiecībām, varbūt arī kļūst par rakstniekiem, un to es uzskatu par ļoti godīgu izvēli, jo viņi nevar samierināties ar to, ko viņiem liek [darīt] žurnālistikā. Bet citi, un tādu par nožēlu ir lielākā daļa, kļūst par komformistiem. Viņi šo situāciju pieņem kā neizbēgamu, un, tā kā viņiem nav iespēju legāli strādāt tā, kā viņi grib, tad viņi izvēlas vidusceļu, kad pakļaujas savai iekšējai cenzūrai. Protams, arī redakcijās ir cenzori, es gan nezinu, kā viņi tiek nosaukti štata sarakstos, bet viņi pastāv, un šie žurnālisti sevi attaisno gan savā priekšā, gan arī reti, bet — sabiedrības priekšā, ka citādi vienkārši nav iespējams. Un ir arī žurnālisti, kas savu ideju un darba dēļ iet bojā. Tādus cilvēkus nogalina, taču ne visas slepkavības izraisa tādu rezonansi, kādu izraisīja Annas Poļitkovskas slepkavība. Ja runājam par tiem, kas iet bojā reģionos, mazās pilsētiņās, tad tur slepkavības tiek nomaskētas zem aplaupīšanām un uzbrukumiem, lai nevarētu pierādīt, ka šie žurnālisti gājuši bojā savu darba uzdevumu pildīšanas dēļ.



Vai jūsu institūts arī ir šajos “melnajos sarakstos”?

Es, varētu teikt, esmu institūtu pārstāvoša seja. Kādreiz, kad bija diskusijas par vārda brīvības ierobežošanu vai pārkāpšanu vai arī kad vajadzēja kādu politisku notikumu komentēt, mani parasti ielūdza uz televīziju vai radio. Pēdējoreiz televīzijā es biju programmā, kur pateicu, ka Pēterburgas žurnālistu konkurss Zelta spalva, kurā gubernators apbalvoja žurnālistus, ir kaut kas necivilizēts un presei nepieņemams, jo žurnālistus var novērtēt un apbalvot tikai viņu kolēģi — žurnālisti, un ka saņemt apbalvojumu no gubernatora nozīmē zaudēt iespēju kritizēt šo amatpersonu. Pēc tam, es saprotu, man ir liegta mediju iespēja, jo kopš tās reizes ir pagājuši jau divi trīs gadi, bet mani vairs mediji nelūdz izteikt viedokli.



Latvijā nesen bija gadījums, kad sabiedriskā TV gribēja parādīt filmu Putina sistēma. Ir zināms, ka filmas aizliegšanā varētu būt iesaistīta Krievijas vēstniecība, mūsu Ārlietu ministrija, varbūt pat premjera birojs, taču līdz šim nav skaidrs, kā īsti aizliegšana notika. Vai jūs to sauktu par cenzūru, un kā tas varēja notikt valstī, kas ir neatkarīga?

Pirmais — nav zināms, kurš kuram ko teica. Valstī, kurā ir neatkarīgi mediji, nedrīkstētu notikt tā, ka kāds pasaka kādam un vēl kāds pieņem lēmumu par filmas aizliegšana. Es zinu, ka LTV vadītājs ir iesniedzis atlūgumu, bet tas, kas mani ļoti iepriecinātu, (pat ja viens no iesaistītajām personām ir mūsu vēstnieks) — ir jānoskaidro, kurš filmas rādīšanu aizliedza. Lai visi cilvēki, kas ir iesaistīti šajā procesā, tiktu nosaukti vārdos. Tā es saredzu atklātību. Taču tas nenotiek, un, ja cilvēki slēpjas, tas norāda, ka ir iespējas manipulācijām.

Otrais — es šo filmu neesmu redzējusi, un var jau būt, ka tā ir odioza un neobjektīva, un tas varēja būt arguments. Bet mums ir informācijas plūsma no Krievijas valsts, no Krievijas valsts medijiem, tātad — mums ir informācijas plūsma, kuras patiesīgumu mēs nevaram novērtēt. Un no otras puses mums nav nekā — nulle informācijas, jo nav informācijas kanālu. Ja mums ir tik ļoti nevienlīdzīgi spēki, tad, pat ja filma ir subjektīva, tā bija jārāda, lai cilvēki paši izšķirtos, vai tā ir propaganda vai kaut kas tāds, par ko vajadzētu aizdomāties.

Šīs filmas nerādīšana ir atnesusi vairāk sliktuma cilvēkiem, kas pārstās ticēt saviem medijiem. Tā jau nenodarītu nekādu ļaunumu Putina sistēmai — ja tiktu pirms vēlēšanām parādīta, neko pie mums neizmainītu. Var jau būt, ka pēc šīs filmas kāds Krievijas vēlētājs Latvijā nobalsotu ne tā, kā to vēlētos Maskava, bet jums taču nav likuma, ka citas valsts vēlēšanu priekšvakarā nedrīkstat parādīt šādu filmu. Mums gan ir likums, kas dienu pirms vēlēšanām liedz aģitāciju, taču tas netraucēja Kremlim tuviem cilvēkiem šajā “klusuma dienā” aģitēt balsot par Vienoto Krieviju. Aģitācija notika ne jau pilsētas laukumos, bet atklāti un publiski — medijos. Tas ir likuma pārkāpums, bet ar likumu jau neviens vairs nerēķinās, jo viņiem ir spēks un vara.

Domāju, ja es būtu redzējusi šo filmu, man nebūtu nekā jauna un pārsteidzoša, jo es zinu valsts un mediju attiecību modeli. Tāds pats valsts un mediju attiecību modelis, kāds tagad ir visā Krievijā, bija jau tad, kad Putins vadīja [Pēterburgas mēra Anatolija] Sobčaka priekšvēlēšanu kampaņu. Tad tieši tāpat atlaida žurnālistus, aizliedza programmas, neļāva rakstīt patiesību par Sobčaka korumpētību. Cilvēki par to gan zināja tāpat, kaut arī to mediji nerakstīja.



Kā jūs domājat, vai pēc gadījuma ar Putina filmu Latvijas žurnālistiem vajadzētu satraukties, ka mūsu valstī ir iedīgļi vārda brīvības apdraudējumam, kāds jau tagad ir Krievijā?

Baidīties vajag pat tad, ja tādas lietas nenotiek. Ir jābaidās, ka tie, kam ir izdevīgi slēpt informāciju, to arī slēps. Es nedomāju, ka šis gadījums bija valdībai izdevīgs. Varbūt bija drīzāk vēlēšanās nesadusmot Krieviju. Tāpēc es vēlreiz Latvijas žurnālistu kopienai iesaku — uzstāt, lai tiek atklātas visas aizliegšanas procesā darbojušās personas.



Kā jūs domājat — ko Krievijas mediji varētu sagaidīt pēc šīm vēlēšanām? Vai vēl lielākus vārda brīvības ierobežojumus?

Es tomēr neesmu tik liela fatāliste. Manuprāt, cīņa Kremlī vēl nav beigusies. Es, piemēram, ļoti vēlētos noskatīties Putina sistēmu, jo es visu laiku ļoti nopietni esmu vērojusi valstiskos procesus un turpinu to darīt arī tagad. Tā kā mums ir valsts, kur ne visi drīkst zināt visu, es tomēr gribu visu zināt un es cenšos arī visu uzzināt. Jā, ir liela daļa cilvēku, kas ir apātiski un netic saviem spēkiem, un tas ir ļoti bēdīgi, tomēr esmu pilnīgi pārliecināta, ka vajag kaut ko darīt savas valsts un savu mediju labā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Lapsene 10.01.2008 12:54
Ai, ai, ai, kāda mums vārda brīvība! Jā, jā miljonāru mīlas dēkas, maznozīmīgi skandāli jau topā, bet mēģiniet vien parakties dziļāk! Ne velti jau likumā pants par kriminālsodāmību tam, kas teiks, ka Latvijas nauda devalvēsies. Tā, nekas ...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ex-tr 21.12.2007 00:04
Bēdīga aina. Ļauj tik vaļu, arī mūsu politiķi labprāt ierobežotu ja ne privātos, tad vismaz sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus. Mēģinājumi jau ir bijuši.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja