Atslēgvārdi:

Varas mīts 5

Sociālajos tīklos neveidojas reāla pretvara reālajai varai. Sociālie tīkli attīsta „kritikas varu”, kas ik pa laikam var varenos iepļaukāt.

Iesaki citiem:

Sociālajiem tīkliem kā Facebook, LinkedIn, Twitter tiek piedēvēta liela ietekme. Bet varas tiem nav nekādas, tāds ir austriešu autoru Haralda Kacmaira (Harald Katzmair) un Haralda Mārera (Harald Mahrer) viedoklis. Šis teksts tika publiskots vācu vadošajā ekonomikas nedēļrakstā WirtschaftsWoche[1], un ir žurnāla redaktora Torstena Firlusa (Thorsten Firlus) veidots abu minēto autoru darba Varas formula[2] vairāku nodaļu kopsavlikums.

H. Kacmairs ir konsultāciju uzņēmuma FAS.research dibinātājs, savukārt H. Mārers — ekonomiskās un politiskās pētniecības institūta Metis dibinātājs. Tulkojums un publikācija ir tapuši ar laipnu apgāda EcoWin atļauju.*

Varas dzīvības āderes veido veiksmīgi tīkli. Tīkla jēdziens pēdējos gados visā pasaulē ir pieredzējis strauju attīstību. Reti kurā ielūgumā uz kādu pasākumu tagad tiek izlaista norāde, ka pasākuma noslēgumā ir paredzēta iespēja „tīkloties”. Ja redzat šādu piezīmi uz sev adresētā ielūguma, tad varat būt droši — esat ieaicināts personu lokā, kas pilnīgi noteikti atrodas tālu no reālas varas. Reālie varas tīkli ir meklējami pavisam citur. Tajos nenotiek tīklošanās, tajos dala naudu un ietekmi. Reālos varas tīklos netiek runāts, bet gan „darīts”.



Pats esi produkts

Ikdienā saskaramies ar neskaitāmiem tīkliem, kuri piesola gan varu, gan interesantus partnerus, bet to visu kopīgā tendence — būt bez reālas varas. Visi šie tīkli tikai izliekas, ka tiem piemīt vara. Princips „fake for real” ir pazīstams kā politikas, tā biznesa vidē. Ilustratīvs piemērs tam ir viltoto zīmolu preču tirgus, kas apkalpo patērētāju sabiedrību vēlmi noorganizēt sev sociālu atzinību, ko piedāvā luksus preču nēsāšana. Katram viltotas preces pircējam ir skaidrs, ka viņš nevalkā luksus preci. Tomēr viņš turpina veiksmīgi izlikties.

„Izlikšanās tīklu” vara nav reāla, tie tikai atstāj varas iespaidu. Katrs, kurš investēs savu sociālo kapitālu šādos tīklos, negūs no tiem nekādu peļņu, gluži pretēji — būs tikai zaudētājs. Tādu tīklu, kuriem nav reālas varas, galvenās pazīmes ir šādas:

    daudz mārketinga un maz satura;


    dalībnieki, kuriem nav varas (gan indivīdi, gan institūcijas);


    tīklam kā tādam nav nozīmīgu interešu;


    tīkla dalībnieki netiek atlasīti (piemēram, ar ieteikumu palīdzību);


    tīkls nav atvērts inovācijām;


    pompozi funkciju un amatu nosaukumi;


    pārspīlēts „līderu” inscenējums.



Pēdējos gados ir attīstījusies jauna tīklu paaudze. Tie ir tā saucamie digitālās pasaules „sociālie mediji” jeb „sociālie tīkli” kā Facebook, MySpace, studiVZ (Vācijas studentu tīkls), Twitter un citi. Var pat runāt par tīklošanās burbuli, kas ir novedis tik tālu, ka virkne darba dēvēju savos uzņēmumu datortīklos ir pat liegusi pieeju šiem tīkliem. Izskaidrojums tam ir vienkāršs — mērķis panākt, lai darbinieki pilnībā koncentrētos saviem darba uzdevumiem, un nodrošināt, lai darbinieki ar nodomu vai nejauši neizpļāpā uzņēmuma biznesa noslēpumus. Sociālo tīklu pazīme ir tāda, ka tie ārkārtīgi sadrumstalo „uzmanību” un nevietā to sasaista.

Mūsdienu ekonomikā uzmanība ir viens no vismazāk pieejamajiem un visvērtīgākajiem resursiem. Vai minētie tīkli tikai tāpēc, ka spēj piesaistīt tik milzīgu enerģiju uzmanības formā, automātiski iegūst arī reālu varu? Vienkārša ilustratīva atbilde uz šo jautājumu būtu šāda: neviens no īstiem uzņēmumu vadītājiem nav atrodams ne Facebook, ne LinkedIn tīklā. Tie ir tipiski varas perifērijā esošu cilvēku tīkli, kas noder maza mēroga uzņēmējiem vai pašnodarbinātajiem, kuru persona ir viņu brends. Tāpat šie tīkli kalpo jauniešiem, kas grib „pačupoties”.

Ja nu tomēr šādā tīklā atradīsit, piemēram, Angelu Merkeli, kādu citu ietekmīgu politiķi vai liela uzņēmuma vadītāju, tad ziniet droši, ka aiz šiem profiliem slēpjas sabiedrisko attiecību nodaļas vai biroji, kuru uzdevums ir radīt iespējami nesamākslotu viņu priekšnieku vai pasūtītāju autentiskuma iespaidu. Sociālo tīklu varas kļūda ir neizpratne par to, kā pasaulē funkcionē reāla vara. Facebook labprāt var reklamēties, ka ar 500 miljoniem tīkla dalībnieku šis tīkls varētu būt trešā lielākā pasaules valsts. Taču tas nepietuvina Facebook reālās varas darbības mehānismu loģikai.

Reālas varas tīklu vispārējs princips ir tāds, ka katra investīcija tīkla attiecību izveidē dod peļņu „iespēju”, „pieejas” vai tamlīdzīgā formā. Mūsdienu sociālajos medijos investētāji nav pelnītāji. Protams, ka īpaši aktīviem dalībniekiem izdosies noteiktās sociālajās jomās izveidot sev noteiktu reputāciju un iegūt zināmu atzinību. Var būt pat tā, ka šādas aktivitātes šādai personai arī sagādā kādu mazu darbiņu par nelielu naudiņu. Daudzi pašnodarbinātie (jo īpaši konsultanti) iegulda sociālajos tīklos, lai tur radīto reputāciju vēlāk pārvērstu naudā. Šāda veida ekonomikas atzars tiešām ir radies tikai un vienīgi interneta tīklu attīstības rezultātā. Tomēr ir konstatējama absurda proporcija starp to „peļņu”, ko par savām „investīcijām” saņem tīklu „lietotāji”, un tiem miljardu biznesa apjomiem, ko ģenerē tīklu dalībnieku dati, informācija par viņu komunikatīvo uzvedību un cita veida pazīmēm. Web 2.0 pasaulē tīklu peļņa nonāk tīklu operatoru rokās. Viņi savāc miljoniem cilvēku datus, bet tie, kuri savus datus ir viņiem brīvprātīgi atdevuši un ļauj sevi pastāvīgi novērot, negūst pilnīgi nekādu materiālu labumu.

Facebook un visu pārējo līdzīgo uzņēmumu uzdevums nav padarīt bagātākus savu tīklu dalībniekus. Gluži pretēji: „lietotājs” pats kļūst par šo uzņēmumu ražošanas līdzekli, ar kuru tādi datu vācēji un apstrādātāji kā Facebook pelna reālu naudu. Spēkā ir ekonomikas likums — ja tev kā klientam tiek piedāvāts bezmaksas produkts, tad parasti tu kā klients pats esi produkts. Tādējādi sociālo tīklu dalībnieki nevis veido varu, bet paši iet jau esošās reālās varas pavadā. Pasaules patiesi varenie savas aitiņas nu ir sadzinuši sociālo tīklu aizgaldos un „cērp” informāciju par to identitāti, komunikatīvo un reālo uzvedību. Papildus tam šīs aitiņas pašas notic, ka viņu personisks uzdevums ir būt pilnīgi caurskatāmām un sociālajos tīklos notērēt visu savu enerģiju. Rezultāts tam ir nevis vara, bet atkarība.



Nepieciešamā pretinde

Sociālie tīkli ir mērķēti uz to dalībnieku līdzībām. Sociālajos tīklos apvienojas cilvēki ar līdzīgām vēlmēm un „profiliem”. Šāda pašreference ir pilnīgā pretrunā ar reālas varas tīklu komplementaritātes principu.

Reāli varas tīkli balstās principā, ka to dalībnieki ir, cik iespējams, atšķirīgi, kopīgiem esot tikai vispārējiem uzskatiem. Šādos tīklos parasti nepārklājas darbības jomas vai profesijas. Un tieši tā ir patiesi ietekmīga tīkla jēga — savest kopā cilvēkus ar īpašām kvalitātēm un iezīmēm, kuras savā labā var izmantot citi tīkla dalībnieki. Arhitekts arhitektu tīklā diez vai dabūs jaunu pasūtījumu, tas viņam ir jāmeklē tīklā ar ekonomiski veiksmīgiem cilvēkiem no visdažādākajām jomām.

Domu apmaiņa ar līdzīgi domājošiem pilnīgi noteikti var sniegt vērtīgas atziņas vai radīt kopainu par to, kas tieši attiecīgajā grupā ir svarīgs vai aktuāls. Taču šāda apmaiņa nenoved pie varas iegūšanas, jo šādā konstelācijā iztrūkst savstarpējais izdevīgums.

Klikšķu akcijas, piemēram, Facebook ir ļoti veiksmīga ilustrācija atšķirībai starp to, kas ir „kustība” un kas ir „spēja kustināt”. Tūkstošiem Facebook lietotāju katru dienu izplata uzsaukumus politiskām kampaņām, lietotāji tiek aicināti kļūt par kādas iniciatīvas „draugu”, tādējādi paužot savu individuālo morālo atbalstu. Ja mēs paskatāmies tuvāk, tad redzam, kas patiesībā slēpjas aiz šādām aktivitātēm, — līdzīgas pārliecības cilvēki šādā veidā vienkārši sit viens otram uz pleca.

Nepastāv efektīvs sajūga mehānisms starp virtuālo vidi un reālo pasauli, kurā lietas tiešām ir jāmaina un jādara citādāk. Virtuālā vide paliek virtuāla un nematerializējas, tāpēc tā pēc savas būtības nevar kļūt ietekmīga reālajā pasaulē. Gluži pretēja attīstība ir vērojama pie tiem, kas stāv aiz šīs virtuālās vides un gūst peļņu no interneta attīstības. Tie ir datortehnikas un programmatūras ražotāji, tādas firmas kā CISCO, IMB vai ORACLE. Šie uzņēmumi priecājas par katru politisko kampaņu internetā, bet ne mazāk par jaunām tendencēm pornogrāfijas lietotāju vidē. Nākotnes reālā vara piederēs, pirmkārt, uzņēmumiem, kuri veido virtuālās pasaules infrastruktūras bāzi, un, otrkārt, tiem uzņēmumiem, kuri būs pietiekami gudri, lai „lietotāju” atdotos datus pārvērstu zināšanās, kuras, savukārt, pārvērst naudu nesošā stratēģijā.

Taču ne tikai iztrūkstošā komplementaritāte ir sociālo tīklu trūkums. Tiem piemīt vēl viens, kas nav mazāk būtisks. Lai vara būtu rīcībspējīga, tai jābūt spējīgai vest sarunas. Sociālie tīkli nespēj to piedāvāt. Tiem nav nekādu pārstāvju. Katrs runā pats savā vārdā un attiecīgi valda tendence, ka neviens nepārstāv nevienu (jeb pārstāv tikai sevi).

Sociālo tīklu digitālās varas ilūzija slēpj ievērojamu kāpšanos vairākus soļus atpakaļ demokrātiski politiskā nozīmē iepretim „analogās” politikas demokrātiskajiem procesiem. Bīstama ir atgriešanās pie Ruso priekšstata par „vispārējo gribu” jeb „volonté générale”. Viņa izpratnē tauta (ar priekšnosacījumu, ka tā būtu pilnvērtīgi informēta) vienmēr nonāktu pie labas izvēles pat tad, ja tā nebūtu iesaistīta mazākās grupās, biedrībās vai apvienībās.

Tagad sociālie tīkli mēģina radīt iespaidu, ka šāda veida „vispārējā griba” veidojas un var kļūt par reālu varu, ja iespējami daudzi cilvēki katrs runā pats savā vārdā. Neesot vairs nepieciešamības vest sarunas, tirgoties vai „taisīt dīlus”, pietiekot, ka mēs visi „balsojam” ar klikšķi un šādus balsojumus apkopojam reitingos.

Tomēr „vispārējās gribas” kādas konkrētas ideoloģiskas konstrukcijas izskatā joprojām nav. Tāpat nav bāzes, lai veidotos vara, kamēr katrs paliek atsevišķi. Sociālie tīkli nespēj „sabiezināt” varu, jo, lai tas notiktu, ir nepieciešami pārstāvji un reālas struktūras. No Ruso izrietošā ideja sociālo tīklu veidolā nav savienojama ar reprezentatīvās demokrātijas varas struktūrām. Daudzās „balsošanas” nenoved pie reālo interešu līdzsvarošanas vienošanās rezultātā.

Sociālo tīklu reprezentantu deficīts ir tikai viens no iemesliem, kāpēc tiem nepiemīt reāla vara. Sociālajiem tīkliem nav tilta no virtuālās vides uz reālo pasauli — mūsdienu pasaules varas struktūrām. Virtuālās pasaules iniciatīvas nekādā veidā automātiski netransformējas reālā politiskajā varā. Līdzšinējā digitālās demokrātijas pieredze apliecina, ka diskusijas virtuālajā vidē pilnīgi noteikti var pozitīvi papildināt demokrātiskos procesus. Principā var vilkt paralēles ar apgaismības laikmeta prasībām pēc publiskuma — sociālajos tīklos visu drīkst apspriest un par visu drīkst diskutēt.

Tomēr runāt par to, ka reālā vara pārvietotos virtuālās pasaules virzienā, vispār nav iespējams. Mūsu politiskās struktūras ir pakļautas reprezentatīvās demokrātijas principiem. Elektroniskajai vai reālai bāzes demokrātijai šādā sistēmā nav nākotnes. Nevienam pašreizējam reālās varas nesējam nav nekādas intereses dalīties šajā varā vai to zaudēt. Šādu tēzi labi pamato visi pētījumi par tā saucamo „starpnieka paradoksu”. Nevienam parlamentārietim nav intereses samazināt savu personisko varu, taču reprezentatīvā demokrātijā viņš ir vienīgais, kurš to var izdarīt.



Wikileaks mīts

Spilgtākais piemērs, kad sociālie tīkli paši sevi izslavēja kā patieso jauno varu vai vismaz alternatīvu pastāvošajām struktūrām, ir saistīts ar Wikileaks. Šī interneta platforma ieguva plašu publicitāti, kad tā publiskoja tūkstošiem slepenu dokumentu no ASV ārlietu un aizsardzības ministrijas arhīviem. Neskatoties uz nikno ASV elites pretestību un dažādu serveru atslēgšanu, šī intriģējošā informācija ārkārtīgi strauji izplatījās visā pasaulē. Papildus tam Džuliens Asānžs tūkstošiem savu līdzgaitnieku izplatīja pieejas kodu visu 200 000 oriģinālo dokumentu šifrētajai versijai. Šādā veidā viņš no vienas puses nodeva savas zināšanas digitālajai pasaulei, bet no otras puses arī tūkstoškārtīgi noslēdza reālu dzīvības apdrošināšanu, kas sargā viņu, lai ar viņu nekas „neatgadītos” analogajā pasaulē. Vai Wikileaks fenomens apstiprina tēzi, ka sociālie tīkli var iedzīt bailes arī reāliem varas nesējiem?

Patiesībā Wikileaks ir labs piemērs tam, kā nostrādā laba sajūdze starp resursiem un tīklu. Tīkls šeit nekalpo kā stratēģisks līdzeklis varas būvēšanai. Tam ir taktiska loma, lai izvairītos no pakļaušanās varenajiem. Ilustratīvi teiksim tā, sociālie tīkli nav partizāni, bet tikai miermīlīgie ciema iedzīvotāji, kas ik pa laikam pie sevis paslēpj kādu partizānu.

Sociālajos tīklos neveidojas reāla pretvara reālajai varai pat tad, kad to rokās iekrīt kādi patiesi vērtīgi resursi. Tiem arī nav sava varas centra. Sociālie tīkli attīsta „kritikas varu”, kas ik pa laikam var reāli varenos iepļaukāt un pavairot varas nesēju savstarpējās pretrunas un nesaskaņas. Piemērs tam ir Facebook un līdzveidīgo tīklu loma 2009. gada protestu laikā Irānā vai 2011. gada varas gāšanas procesos Tunisijā un Ēģiptē. Taču sociālo tīklu vara nekādā veidā nevar aizstāt reālos varas mehānismus. Gan Tunisijā, gan Ēģiptē lēmumu par valsts galvas nomaiņu pieņēma armija.

Web 2.0 drīzāk var kalpot kā instruments partizānu armijas izveidei, bet daudz mazāk tas ir pieejams jaunas sabiedriskas kārtības vai valsts iekārtas būvniecībā. Sociālie tīkli pat ir atkarīgi no noteiktas centralizētas varas, jo tiem ir nepieciešama virsma, pret kuru „rīvēties”. Kāds gan būtu sociālo tīklu saturs, ja nebūtu politiķu, kurus kritizēt, sabiedrības zvaigžņu, kuras apspriest vai nolamāt, vai firmu produktu, kurus publiski vērtēt? Ja tā visa nebūtu, digitālās vides lietotāju spiets pazaudētu savu vienīgo kopsaucēju, jebkādu orientāciju un virzību.



* No vācu valodas tulkojis Roberts Putnis

_______________________

[1] Apgāds Handelsblatt, 11.06.2011, S. 112-115

[2] Die Formel der Macht, apgāds EcoWin, 2011, Zalcburga

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

GarJuris - autors 24.07.2011 13:36
Ar šo tulkojumu R. Putnis ir krasi mainījis manu viedokli par R.Putni.
Manās acīs viņš vairs nav bezcerīgs frīks, pašmērķīgs skandālists un karojošs homofīls. Viens labs darbs var attaisnot visas muļķības, kas līdz šim sarakstītas!

Visu cieņu!

Ļoti savlaicīga publikācija - vēl viens veids kā paskatīties uz ZRP/Ķīļa pašiedvesmojošo romantismu un mēģinājumiem sev un citiem iegalvot, ka mehānismi, kas saceļ vētras tīklos tiks pārnesti un darbosies reālajā politikā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hektors Rotveilers 29.06.2011 14:03
Mans komentārs šeit: http://melnraksti.wordpress.com/2011/06/29/komentars-rakstam...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 29.06.2011 11:29
Ne jau visi ir slimi ar varu. Un ja to grib atrast vienalga kur, tas liecina tikai par autoru(varbūt arī tulkotāju?)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunta Leona 29.06.2011 09:11
Paldies.

Mūsu sociālo tīklu komentētāji vēl nav izauguši līdz tādam līmenim, lai "iepļaukātu politiķus": Viņi mēģina "sist" raksteļu autoriem, pat neapzinotieks, ka bliež vien virsū paši sev. Lai aizietu no vēstures notikušā, vjadzīgs laiks, tikai daudzi dzīvo vēsturē, naivi iedomādamies, ka ar šāda veida uzbliezieniem ir šodienā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

info 28.06.2011 17:19
kaut kā pavirši ... apakšvirsrakstā teikts, ka Wikileaks ir mīts, tālāk par to, kas tas Wikileaks ir un ko sadarījis, pieminēts Asanžs, bet kur pierādījumi, ka Wikileaks ir mīts?!

Saistītie raksti
Spogulis 255x203(1)

Valsts tvīto 7 Autors:Jānis Buholcs