Atslēgvārdi:

Varas kampēji IV: Ainārs Šlesers

Pazīstot Šlesera ambīcijas un tieksmi pēc varas, viņa ietekmi nākotnē nevar novērtēt par zemu — oligarha saknes viņā, visticamāk, vēl ir dzīvīgas.

Iesaki citiem:

Ar rakstu par „trešo A” Aināru Šleseru Politika.lv beidz rakstu sēriju par to, kā par oligarhiem dēvētie cilvēki sagrāba varu Latvijā. Šodien lasiet žurnālistes Baibas Rulles stāstu, kā veidojās Šlesera ietekme politikā, medijos un biznesā.

1998. gada rudenī, pēc 7. Saeimas vēlēšanām, nebija ne buldozera, ne raķetes, ne astoņkāju. Ainārs Šlesers parlamentā iesoļoja kā ierindas deputāts, kas ievēlēts no paša 1997. gadā dibinātās sīkpartijas Jaunā partija (JP), uzrāpies uz partijas priekšsēdētāja Raimonda Paula popularitātes pleciem. Šlesers bija jauns, ambiciozs uzņēmējs ar vidējo izglītību. Viņu saistīja ar norvēģu mazumtirdzniecības uzņēmumu ievilkšanu Latvijā un nekustamo īpašumu kompāniju Linstow Warner. Šlesera draugu vidū bija uzņēmēji Viesturs Koziols un Jūlijs Krūmiņš. Prasmi tukši un daudz runāt, solot neiespējamo, Šlesers apguva vēlākos gados pēc izgāšanās, ko piedzīvoja 1999. gadā, sniedzot interviju žurnālam Rīgas laiks[1].


Sāk ar cīņu pret Lembergu

Kāpšanu pa varas trepēm Šlesers sāka apņēmīgi un jau neilgi pēc vēlēšanām, kad tika izveidota ar Lemberga ietekmi saistītā premjera Krištopana (toreiz — LC līderis) valdība[2]. Tad 1998. gada 26. novembrī Šlesers kļuva par jaunāko ministru Latvijas vēsturē, iesēžoties ekonomikas ministra krēslā.

Tiesa, toreiz negaidīti straujais Šlesera politiskās karjeras kāpums aprāvās jau pēc pusgada, kad 1999. gada 10. maijā pēc premjera Krištopana pieprasījuma viņš no ministra amata bija spiets atkāpties. Kā oficiālo iemeslu Šlesera padzīšanai no valdības Krištopans minēja viņa nekompetenci, taču kuluāros bija skaidrs, ka Šlesers, būdams ekonomikas ministrs, nav gatavs pakļauties Lemberga ekonomiskajām interesēm lielo valsts uzņēmumu — Latvenergo, Latvijas kuģniecības, Ventspils naftas (VN) — privatizācijā. Toreizējais laikraksta Diena komentētājs Aivars Ozoliņš Krištopana lēmumu par Šlesera padzīšanu skaidroja nevis ar Šlesera kā ministra mazspēju, bet Krištopana paša nespēju „piedabūt Šleseru dejot pēc Trubas stabules.”

Šlesers tomēr nepadevās. Nepilnas divas nedēļas pēc piespiedu atkāpšanās no ministra amata viņš Lembergam deva pretsitienu — 1999. gada 21. maijā LTV raidījuma Krustpunkti tiešraidē Šlesers, diskutējot duelī ar Lembergu, publiskoja dokumentu, kas liecināja par iespējamo Lemberga saistību ar Šveicē reģistrēto firmu Multinord — vienu no a/s Kālija parks dibinātājām. Šī bija pirmā reize, kad atklātībā nonāca dokuments, kas apliecināja, ka Lembergs, iespējams, ir ārzonu firmu tīmeklī paslēpts Ventspils ostas minerālmēslu tranzīta uzņēmuma Kālija parks līdzīpašnieks. Līdz ar šī dokumenta publiskošanu Šlesers nostājās uz kara takas ar Lembergu.


8. Saeima — pamats buldozeram

Amatos valdībā 7. Saeimas laikā Šlesers neatgriezās, arī nekādas politiskās ietekmes toreiz jaunajam deputātam nebija. Tiesa, politikas varas garšu viņš bija apošņājis, un 2000. gadā, kad sašķēlās paša dibinātā JP, no kuras Šlesers tika izslēgts, plinti krūmos viņš nemeta. Ambīcijas ņēma virsroku, un 2001. gadā Šlesers nodibināja savu otro politisko formējumu — Jauno kristīgo partiju, kuras mūžs gan nebija ilgs. Daudz nopietnāku soli, kas Šleseru vēlāk aizveda līdz būtiskai politiskās un ekonomiskās varas iegūšanai, pietuvinoties oligarhu slieksnim, viņš spēra neilgi pirms 8. Saeimas vēlēšanām 2002. gada rudenī, izveidojot Latvijas Pirmo partiju (LPP).

Cīņu ar oligarhu Lembergu, kā pats toreiz dēvēja Ventspils mēru, Šlesers nebija apslāpējis. Vēl vairāk, 2002. gada priekšvēlēšanu kampaņā Šlesers nāca ar saukļiem pret oligarhiju un oligarhiem: no viņa mutes apņēmīgi skanēja solījumi darīt „visu, lai Lemberga un Šķēles savienība[3] 8. Saeimā būtu opozīcijā”. Par tribīni Šleseram kalpoja arī 2002. gada vasarā notikusī a/s Latvijas kuģniecība privatizācija un šī uzņēmuma nonākšana toreiz Lemberga kontrolētās VN īpašumā. Šlesers cīņā par ceļu uz 8. Saeimu ieročus pret Lembergu nežēloja — viņš nāca klajā arī ar paziņojumiem, kuros apšaubīja VN privatizāciju un pat ar it kā neatkarīgu juristu sagatavotu atzinumu vērsās prokuratūrā.

Pūles nesa augļus, un 8. Saeimā Šlesera vadītā LPP ieguva 10 vietas. Ar to pietika. Šleseram tas pavēra ceļu gan uz valdību, gan izlīgšanu ar iepriekš paša lamātajiem oligarhiem, gan vēlākos gados arvien vairāk pieaugošo politisko ietekmi. 2002. gada 7. novembrī, Saeimai apstiprinot Einara Repšes (Jaunais laiks) veidoto valdību, Šlesers sev bija izsitis speciālu amatu un kļuva par ministru prezidenta biedru. Pamati vēlākajam buldozeram bija ielikti.

Tomēr Šlesera kā premjera biedra darbošanās bija pretrunīga. Jau aptuveni gadu pēc viņa atrašanās Repšes valdībā Šlesera retorika par cīņu ar oligarhiem bija noplakusi, kuluāros sāka runāt par viņa izlīgumu ar abiem — gan ar Lembergu, gan Šķēli.


Mazais brālis pievienojas lielajiem

Aizdomas, ka politisko ietekmi un amatu valdībā Šlesers izmanto privātās interesēs, radās jau 2002. gadā, kad viņš bija Saeimas deputāts. 2004. gada pavasarī, aptuveni divus mēnešus pēc tam, kad pēc Repšes pieprasījuma Šlesers 26. janvārī bija atkāpies no premjera biedra amata, atklājas aizdomas, ka politiskos sakarus viņš, iespējams, izmantojis skandalozās augstceltnes, tā sauktā Saules akmens[4], darījuma nokārtošanai. Radās aizdomas, ka kopā ar savu draugu Viesturu Koziolu Šlesers Saules akmens projekta attīstīšanai Rīgas domē izsitis būvatļaujas. Saules akmens darījums, kurā Šlesers un Koziols savas daļas SIA Ķīpsalas Saules akmens pārdeva Igauņu būvkompānijai Merks, kļuva par vērienīgāko darījumu, kas Šleseram nodrošināja ievērojamus legālus ienākumus — 900 000 eiro (jeb ap 630 000 latu).

Turklāt Šlesera Saules akmens darījums toreiz viesa arī bažas par iespējamo korupciju, jo 2004. gada pavasarī Induļa Emša (ZZS) valdības, kurā Šlesers ieņēma gan premjera biedra, gan satiksmes ministra amatu, darba kārtībā bija arī skandāliem apvītais jautājums par jaunas multifunkcionālās halles celtniecības[5] uzticēšanu Šlesera darījumu partnerim Merks.

Tieši Šlesera iekļūšana ar Lembergu saistītajā Emša valdībā zināmā mērā bija izšķiroša tam, ka viņš sāka sekot pa pēdām paša pirms tam kritizētajai oligarhu „2A” savienībai. Drīz vien pēc tam, kad Šlesers satiksmes ministra amatu saglabāja arī 2004. gada beigās izveidotajā pirmajā Aigara Kalvīša (TP) valdībā, viņš jau varēja sēdēt pie oligarhu galda.

Tiesa, vēl pat līdz 2006. gadam, kad 9. Saeimas vēlēšanās uzvaras laurus plūca ar Šķēles, Lemberga un Šlesera politisko ietekmi saistīta valdības koalīcija, ko veidoja TP, ZZS un LPP/LC, Šleseru politikas kuluāros dēvēja par oligarhu „mazo brāli”, ar kuru „lielie puiši” Šķēle un Lembergs nerēķinās. Tomēr jau pēc 9. Saeimas vēlēšanām, kurās, pateicoties agresīvajai priekšvēlēšanu reklāmas kampaņai, Šlesers ieguva sev tik raksturīgo buldozera apzīmējumu, un pēc otrās Kalvīša valdības izveidošanas Šlesera spēki pieauga. Medijos jau runāja par 3A oligarhu komplektu. Satiksmes ministra krēsls, kurā sēžot Šlesers pamanījās izveidot tā saukto astoņkāji, amatos Satiksmes ministrijas (SM) pārraudzībā esošajos valsts uzņēmumos ieliekot sev pietuvinātas personas, faktiski arī bija tas tramplīns, kas Šleseram ļāva uzlēkt līdz oligarha augstumiem.


Mediji, aviācija, brīvosta

Kā punkts uz i Šlesera skrējienā pēc oligarha titula 2010. gada vasarā nāca ziņa, ka viņa senais cīņubiedrs, „labais draugs” Viesturs Koziols kļuvis par izdevniecības Diena[6] īpašnieku. Koziols (vismaz teorētiski) daļu akciju atpirka no mistiskās Roulendu ģimenes, kas 2009. gada vasarā faktiski nopirka Dienu, kad to pārdeva ilggadīgie koncerna īpašnieki Bonnier grupa. Līdz ar Koziola iesēšanos šīs izdevniecības īpašnieka krēslā Šlesers, kaut arī netieši, tomēr bija ieguvis oligarha komplektam tik nepieciešamo ietekmi medijos. Neoficiāli netiek izslēgts, ka Koziols Dienas izdevniecības iegādes darījumā, iespējams, ir tikai izkārtne un ka aiz viņa savu ietekmi izdevniecībā slēpj Šlesers un Lembergs. Koziola nonākšana Dienā Šleseram, iespējams, sniedza arī gandarījumu, jo ilgus gadus Diena bija viņu asi kritizējusi.

Lielākās aizdomas, ka Šlesers politisko varu izmantojis savtīgu ekonomisko interešu īstenošanai, raisījusi 2011. gada maijā sāktā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) izmeklēšana tā dēvētajā „oligarhu lietā.” Šlesers ir viena no amatpersonām, virs kuras galvas šajā izmeklēšanā savilkušies visbiezākie mākoņi. Aizdomas saistītas gan ar nacionālās lidsabiedrības airBaltic atsevišķiem darījumiem, gan Rīgas brīvostas kompāniju Rīgas Tirdzniecības osta.

Laikā, kad Fliks un viņa dibinātais uzņēmums Baltijas aviācijas sistēmas (BAS) kļuva par airBaltic līdzīpašnieku, Šlesers bija satiksmes ministrs Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdībā[7]. Šlesers bija arī tā amatpersona, kas 2009. gada martā savu satiksmes ministra pilnvaru pēdējās dienās noslēdza valstij (lielākajai (52,6% akciju) airBaltic īpašniecei) neizdevīgo airBaltic akcionāru līgumu. Saistībā ar airBaltic darījumu izskanējušas aizdomas, ka Šleseram, iespējams, bijušas slēptas intereses airBaltic privātā akcionāra kapitālā. Pierādījumu gan tam nav.

Līdztekus airBaltic aizdomas par politiskās ietekmes izmantošanu saistītas arī ar Šlesera kā bijušā Rīgas vicemēra[8] un Rīgas brīvostas valdes priekšsēža iespējamo ieinteresētību atsevišķu ietekmīgu Rīgas ostā strādājošo uzņēmumu, kuros viņam varētu būt slēpta ietekme, darbībā un attīstībā[9].

Vai pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām, par kuru iemeslu galvenokārt tiek uzskatīts tieši Šlesers[10], viņa salīdzinoši visīsākajam oligarha ceļam būs pienācis gals? Pazīstot Šleseru, viņa ambīcijas un tieksmi pēc varas, visdrīzāk būtu jāprognozē, ka diez vai. Šlesera ietekmi šobrīd vēl nevar novērtēt par zemu — oligarha saknes viņā, visticamāk, vēl ir dzīvīgas.

Vai cīņa pret oligarhiem, kuru 28. maijā uzsāka toreizējais prezidents un tagadējais Zatlera reformu partijas priekšsēdētājs Valdis Zatlers, tiešām noslēgsies ar beigām naudas un varas ietekmju saplūšanai Latvijā politikā? Te esmu skeptiska. Summa nemainās, ja vietām tiek samainīti saskaitāmie. Vērtējot 11. Saeimas priekšvēlēšanu cīņu norises, rodas bažas, ka, aizverot politikas procesa parādes durvis vecajiem oligarhiem, pa sētas ieejām pie politiskās varas siles iekšā spraucas jauni oligarhi. Daži atkal no Ventspils.

______________________________

[1] http://laacz.lv/f/txt/smukums-nak-no-ieksam.htm

[2] Valdības koalīciju izveidoja Jaunā partija, Latvijas ceļš un TB/LNNK, opozīcijā atstājot vēlēšanās uzvarējušo TP.

[3] Tolaik Šķēle un Lembergs jau bija izlīguši mieru: http://www.politika.lv/temas/velesanas_2011/skele_rulle/

[4] Saules akmens — pašreizējā Swedbank biroja ēka Ķīpsalā

[5] Halli būvēja 2006. gada Pasaules hokeja čempionāta vajadzībām.

[6] Koncernā Diena ietilpst laikraksti Diena un Dienas bizness un to interneta portāli, kā arī žurnāli Sestdiena, Una, Ilustrētā zinātne, Playboy u.c

[7] Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība strādāja no 2007. gada 20. decembra līdz 2009. gada 12. martam.

[8] Rīgas vicemēra amatā Ainārs Šlesers bijis no 2009. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 7. oktobrim.

[9] Šlesera būtiskākie nodarījumi, kas rada aizdomas par varas izmantošanu privātās interesēs: http://kandidatiuzdelnas.lv/kandidati-un-partijas/438-ainars-slesers/

[10] Saeima 26. maijā neatbalstīja KNAB lūgumu atļaut tā sauktajā „oligarhu lietas” veikt kratīšanu Šlesera dzīvesvietā

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Garlaicigi nebus

Garlaicīgi nebūs 16 Autors:Ivars Ījabs

Citi autora darbi
Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Repše uz politikas sliekšņa Autors:Ināra Egle, Baiba Rulle