Varas kampēji II: Aivars Lembergs 3

Lai arī Lembergu pašlaik faktiski varētu saukt par vienīgo īsto oligarhu, kuram ir reāla ietekme uz varu, bremzes viņa oligarha skrējienā ir ieslēgtas.

Iesaki citiem:

Politika.lv turpina rakstu sēriju, kā par oligarhiem dēvētie cilvēki sagrāba varu valstī. Šodien žurnālistes Baiba Rulle stāsta par to, kā ietekmes muskuļus uzaudzēja Ventspils mērs Aivars Lembergs.

Savulaik bijušais kolēģis laikrakstā Diena, talantīgais publicists Egīls Zirnis, pēc tam, kad biju rakstījusi gan par Lemberga ārzonās paslēptajām biznesa shēmām, gan tā sauktajiem „Lemberga stipendiātiem”, mēdza uzdod grūtu jautājumu. Viņš meklēja atbildi, kā bija iespējams, ka Lembergs visu valdošo politiķu, deputātu un ministru acu priekšā jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, bija varējis nodrošināt tik milzīgu ietekmi Ventspils ostas tranzīta uzņēmumos? Kā tas varējis būt, ka atbildīgās amatpersonas nav pamanījušas, ka tranzīta miljoni aizplūst konkrētā virzienā un ka Lemberga ietekme pāraug saprāta robežas?

Bija grūti atbildēt, tomēr, diskutējot ar Zirni, secinājām, ka, visticamāk, nebija jau tā, ka varas politiķi deviņdesmito gadu sākumā, kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas dzima Ventspils tranzīta uzņēmuma impērija un Ventspils grupējums, neko ne redzēja, ne dzirdēja, ne saprata. Valdošajiem politiskajiem spēkiem, starp kuriem lielāko lomu laikā līdz pat 7. Saeimas vēlēšanām, kas notika 1998. gada rudenī, spēlēja Latvijas ceļš (LC), visticamāk, bija ērti tā, kā bija. Turklāt par attaisnojumu politiķiem kalpoja fakts, ka konkrētais Ventspils mērs Lembergs oficiāli nebija starp Ventspils tranzīta firmu īpašniekiem. Uzņēmumu reģistra datu bāzes liecināja, ka visu lielāko ostas uzņēmumu galvenie īpašnieki (arī privatizētāji) ir ārzemju (precīzāk - ārzonu) kompānijas.

Valsts varas pārstāvju, politiķu un amatpersonu acis, īstenojot „strausa politiku”, visticamāk, bija aizvēris arī fakts, ka deviņdesmito gadu vidū un beigās, kad Lembergs jau bija sasniedzis oligarha augstumus, viņa kontrolē esošie Ventspils ostas tranzīta uzņēmumi bija dāsni valdošo partiju sponsori[1].


Lembergs audzē muskuļus

Tradicionāli raugoties uz oligarha komplekta jēdzienu[2], par laiku, kad dzima oligarhs Lembergs, varētu uzskatīt 1997. gada otro pusi. Tas ir, laiks, kad ar Guntara Krasta (TB/LNNK) valdības svētību tika privatizēti 37% a/s Ventspils nafta (VN) akciju. Līdz ar to Lemberga kontrolētā Ventspils grupējuma ietekmē nonāca miljonus pelnošā Latvijas naftas tranzīta artērija un sākās Ventspils grupējuma tālāka izplēšanās.

Tikai vēlāk amatpersonas atklāti atzina, ka valdības lēmums par VN privatizāciju, kas uzņēmumam ļāva nonākt Lemberga ietekmē, bija kļūda. Tā, piemēram, vairākus gadus vēlāk, kad Lemberga radītais Ventspils grupējums jau bija ierauts savstarpējā karā[3], laikraksta Diena gadagrāmatai vērtējot to, kāda nozīme Lemberga ietekmes nostiprināšanā bijusi VN privatizācijai, bijušais Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis vaļsirdīgi atzina: „Pēc VN privatizācijas Lembergs sajutās kā karalis un sāka uzurpēt varu. Šķiet, tas jau viņam bija kā sports, kā azarts – pārņemt vēl kaut ko, ieiet citās sfērās.”

Jau tūlīt pēc VN nonākšanas Lemberga ietekmē Ventspils grupējuma muskuļi sāka strauji briest. Ventspilnieki pieteica savu interesi gan par daļu a/s Latvijas gāze akciju iegādi, gan runāja par interesi piedalīties toreiz uzsāktajā valstij piederošā energoapgādes monopola Latvenergo privatizācijā, gan tīkoja pēc Latvijas kuģniecības un Latvijas balzama.

Par vienu no būtiskākajiem notikumiem, kas Lembergam nodrošināja oligarha komplektam nepieciešamo ietekmi medijos kļuva 1998. gada 13. jūnijā ar VN „rokām” īstenotā toreiz lielākās izdevniecības a/s Preses nams (PN) nopirkšana. PN iegādei sekoja arī laikrakstu Neatkarīgā Rīta Avīze, Rīgas balss, Vakara ziņas un Sports iegāde. Toreizējais VN prezidents Igors Skoks pēc vairākiem gadiem atzina, ka VN šo pirkumu veica, jo „kādam [Lembergam] bija vajadzīga rotaļlieta.”

Turpmākajos gados (pēc 1998. gada) par spīti cīņai ar Andri Šķēli Lemberga vara un politiskā ietekme nostiprinājās. To, visticamāk, varēja skaidrot ar iespējamo viņa vadībā īstenotu varas pirkšanu. Proti, kā apliecinājuši ar Lembergu saistītās krimināllietas materiāli, iespējams, ar viņa gādību pēc 2000. gada plašā politiskā spektrā slepus tika finansētas varas partijas. Atklātībā nonākušie materiāli par tā sauktā Ventspils obščaka (5% fonda) naudas izlietojumu no 2001. gada līdz 2006. gadam ir liecinājuši par iespējamiem vērienīgiem (kopumā pat vairāk nekā 7 miljonu dolāru apmērā) naudas pārskaitījumiem politiķiem un politiskajām partijām jeb tā sauktajiem „Lemberga stipendiātiem.”[4]


Sākas karš „tēva pagalmā”

Kopumā ar Lemberga ietekmi saistītas vairākas Latvijas valdības – gan premjeru un ministru iebīdīšana amatos, gan viņu noņemšana. Pretrunīgāk vērtētie Lemberga ietekmes valdības vadītāji bijuši LC premjeri Valdis Birkavs (03.08.93.-19.09.94.), Māris Gailis (19.09.94.-21.12.95.), Vilis Krištopans (26.11.98.-16.07.99.), TB/LNNK premjers Guntars Krasts (07.08.97.-26.11.98) un ZZS premjers Indulis Emsis (09.03.04.-02.12.04.), kurš bēdīgi slavens kļuva, kad atklājās - dažas dienas pēc 9. Saeimas vēlēšanām viņš Ministru kabinetā pazaudējis koferi ar 10 000 dolāru.

Tiesa, darvas pilienus Lemberga politiskas ietekmes spožumam jau kopš 2002. gada beigām sāka pieliet domstarpības, kas radās viņa vadītā Ventspils grupējuma iekšienē.

Ietekmīgais un līdz tam vienotais Ventspils grupējums sāka irt pa vīlēm pēc 2003. gada, kad kļuva skaidrs - VN ir zaudējusi naftas tranzīta biznesu, jo Krievija pārtraukusi naftas eksportu pa cauruļvadu uz Ventspils ostu. Naftas biznesa zaudēšana un Lemberga pretrunīgi vērtētā personība, rupjā, valdonīgā attieksme pret partneriem bija galvenie iemesli, kas 2005. gadā Ventspils grupējumu noveda līdz iziršanai.

Vecie partneri nostājās divās karojošās frontes līnijās, bet kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas pastāvējušais Ventspils grupējums transformējās Lemberga atbalstītājos un Lemberga oponentos, kas bija miljonāri Olafs Berķis, Oļegs Stepanovs, Genādijs Ševcovs un Igors Skoks. Šis „karš” aizvien vēl nav beidzies, un pēdējos gados tajā atklātas vairākas frontes līnijās. Tiesa, „Ventspils kara” būtība nav mainījusies – tā ir cīņa par ietekmi Ventspils tranzīta kompānijās.


Bremzes ieslēgtas

Ir grūti novērtēt, cik tālu Lemberga kā oligarha ietekme būtu izvirtusi, ja nebūtu 2007. gada 14. marta un toreiz Jāņa Maizīša vadītās Ģenerālprokuratūras Lembergam dotais smagais prettrieciens - jaunu apsūdzību uzrādīšana sevišķi smagos noziegumos un tiesas lēmums par apcietināšanu.

Gan politikas eksperti, gan ar Ventspils biznesu saistīti uzņēmēji toreiz vērtēja, ka Lemberga apcietināšana viņa ietekmei Latvijas politikā un ekonomikā pārvilkusi svītru, un prognozēja, ka vismaz no viena oligarha Latvija būs tikusi vaļā. Tomēr reālitāte izrādījās cita. Apcietināšana un atrašanās Matīsa cietumā no 2007. marta līdz jūlijam, kā arī tai sekojošais mājas arests līdz 2008. gada sākumam Lemberga kā oligarha gājumā bija iecirtusi pamatīgu robu, taču tas nebija pamats viņa politiskās un ekonomiskās varas ietekmes izravēšanai.

Pēdējie pāris gadi un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS), ko dēvē par Lemberga kabatas partiju, atrašanās pie varas Lembergam ļāva aizlāpīt pēc 2007. gada marta izsistos ietekmes robus. Jau 2010. gada nogalē, pēc 10. Saeimas vēlēšanām, bija skaidri nojaušams, ka Lemberga ietekme uz varas procesiem ir atjaunojusies un atkal uzzēlusi.

Pacietības kauss pārplīsa 28. maijā, kad ar sitienu nāca Valsts prezidents Valdis Zatlers. Viņa uzruna par oligarhijas kontrolētu varu un tās nodarīto ļaunumu un rīkojums Nr. 2 par Saeimas atlaišanas ierosināšanu Lembergam radīja jaunu rūpju situāciju.

Šobrīd prognozēt, vai Lemberga ietekme pilnībā izšķīdīs, ir pāragri, to rādīs 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanu rezultāti. Tiesa, lai arī Lembergu pašlaik faktiski no 3A[5] komplekta varētu saukt par vienīgo īsto oligarhu, kuram ir reāla ietekme uz varu, bremzes viņa oligarha skrējienā[6] ir ieslēgtas.


___________________________

[1] Diena: http://www.diena.lv/arhivs/uznemumi-uztur-ietekmigas-partijas-10030027

[2] Oligarhs ir persona, kurai ir politiskā, ekonomiskā un mediju vara.

[3] Tā sauktais Ventspils karš sākas 2005. gadā

[4] Pietiek.com: http://www.pietiek.com/raksti/pirktie,_pardotie,_netiesatie

[5] Aivars Lembergs, Andris Šķēle un Ainārs Šlesers

[6] Kandidāti uz delnas: http://kandidatiuzdelnas.lv/kandidati-un-partijas/261-aivars-lembergs/

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vairo 09.09.2011 19:57
Bet kāpēc autore apiet jautājumu - kāpēc izcēlās karš starp Lembergu un "oponentiem"? un kurā pusē nostājās Ēlertes Diena un autore? Škeļšanās sākās tāpēc, ka pēc "trubas" aiztaisīšanās ko Krievijas puses, "oponenti"gribēja Ventspili pārdot krieviem, bet Lembergs to negribēja. Tā kā visa šī šļura ir par to, ka Diena, Ēlerte un Rulle aizstāv krievu biznesu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

degvīns 09.09.2011 19:48
Principā uz jautājumu jau atbildējusi Kažokas jaunkundze, vēršoties pret Latvijas Avīzi un vortālu puaro.lv par iespējamo antireklāmu (cietušais ir Štokenbergs, bet vainīgie, iespējams, bet vortāla politika.lv izpratnē, protams, ir ZZS pārstāvji).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

degvīns 09.09.2011 19:28
Būtu jau labi un jauki, ja vien viss uzrakstītais jau desmitiem reižu nebūtu dzidēts. Kā vecajā krievu komēdijā (saruna trako mājā): "Jā, jā viņš viņu nozaga, nožmiedza un zemē ieraka." Interesanti, vai atklāta antireklāma arī tiek pieskaitīta tai pašai grupai, kur slēptā reklāma? Bet vispār garlaicīgi.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Repše uz politikas sliekšņa Autors:Ināra Egle, Baiba Rulle