Atslēgvārdi:

Varas kampēji I: tā radās oligarhi 0

Mediju telpā 1996. gada pavasarī jau aizvien noteiktāk radās norādes uz iespējamo politiskās varas saplūšanu ar naudu, kura tiek īstenota caur diviem grupējumiem — „strīpainajiem” jeb Ventspils grupējumu un „pumpainajiem” jeb tā saukto Valmieras grupējumu.

Iesaki citiem:
Taurenis 255x203(1)
Foto:Yersinia

Politika.lv sāk rakstu sēriju, kā par oligarhiem dēvētie cilvēki sagrāba varu valstī. Šodien pirmais žurnālistes Baibas Rulles raksts par to, kā viss sākās un kādi grupējumi savulaik ietekmēja lēmumu pieņemšanu valstī.

Tas sākās kā farss. 1996.gada martā valdības vadītājs Andris Šķēle un viņa „asiņainie punduri” — premjera biroja komanda, sāka valkāt uzkrītošas šlipses. Pumpainas.


Bija ciniski, taču daudziem arī jautri.

Kas bija noticis? Toreiz, pirms vairāk nekā 15 gadiem, bija dzimušas aizdomas, ka Latvijā pastāv risks par naudas un varas saplūšanu un atsevišķu ekonomisko grupējumu kontrolētas politiskās ietekmes izmantošanu personīgā labuma interesēs.

Ne tikai Saeimas kuluāros, bet arī no publiskās tribīnes atsevišķu politiķu runās izskanēja oligarhijas[1] jēdziens. Tomēr tāda rīcība, kas nocirstu uzdīgušos Latvijas oligarhu asnus, nesekoja. Arī sabiedrība signālus par ekonomiskās un politiskās varas koncentrēšanos atsevišķu ietekmīgu personu rokās tā īsti neuztvēra.

1996. gada pavasarī valsts pēc 1995. gadā pārdzīvotās pirmās dziļās un sistēmiskās banku krīzes, kas bezdibenī aizrāva bēdīgi slavenā Aleksandra Laventa gigantisko Banku Baltija, uztrauca izdzīvošanas jautājumi. Daudzsološais uzņēmējs, izbijušais Lauksaimniecības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Šķēle tikai pirms dažiem mēnešiem — 95. gada 22. decembrī — biji ķēries pie valdības vadītāja grožiem, solot valsti atkal atgriezt uz labklājības ceļa. Runas par diviem ietekmīgiem grupējumiem, dzimstošiem oligarhiem bija kaut kur fonā.

Pumpainās šlipses mērķi sasniedza. Sabiedrības uzmanība 1996. gada pavasarī no Šķēles kā potenciālā oligarha novērsās uz kaklasaitēm. Augļi ienācās ātri. Tikai pāris gadus vēlāk, 1998. gada sākumā, sākās sīvākā divu ekonomisko grupējumu cīņa — tā sauktais Šķēles un Lemberga karš, kas tūkstošgades sākumā vainagojās ar izpratni, ka politiskā un ekonomiskā vara Latvijā lielā mērā nonākusi vismaz divu oligarhu, 2A — Šķēles un Lemberga — rokās. Vēl pēc dažiem gadiem bija skaidrs: abiem A pa pēdām seko trešais.

Mediji par divu vēlāko oligarhu komplektu runāja jau kopš deviņdesmito gadu beigās, taču tikai 2011. gada maija beigās arī politiķiem atvērās acis. Pēc bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera 28. maija runas un rīkojuma Nr. 2. radās drosme nosaukt viņus vārdus publiski[2].


Pumpainie un strīpainie

1996. gada martā pumpaino kaklasaišu šovu bija iniciējis pretrunīgi vērtētais un toreiz — jau bijušais — iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons[3], intervijā televīzijā izkliedzot, ka Latvijas varas elitē eksistē divi lieli ekonomiskie grupējumi — „pumpainie” un „strīpainie.” „Pumpainos” Ādamsons saistīja ar toreiz valdošās varas dažādām biznesa aktivitātēm, kontroli pār Latvijas pārtikas pārstrādes uzņēmumiem un vēlmi iegūt kontroli arī tranzīta biznesā. Savukārt „strīpainie” Ādamsona leksikā bija tie, kuri saistīti ar naftas un naftas produktu tranzīta biznesu. Konkrētības gan Ādamsona paziņojumā nebija, uzvārdus viņš nesauca, runāja mīklaini un jau neilgi pēc paziņotā taisnojās, ka nav runājis nopietni, ka teiktajam bijusi humora pieskaņa.

Noklusētais par haizivi dēvētā Ādamsona 1996.gada martā teiktajā bija nepārprotamais mājiens, ka „pumpaino” ekonomiskā grupējuma līderis ir premjers, toreiz ar ietekmīgo pārtikas pārstādes uzņēmumu grupu AveLatGrupa (ALG)[4] saistītais Šķēle, bet „strīpaino” — Ventspils mērs Aivars Lembergs.

Lai arī Ādamsons toreiz pieklusa, mediju telpā 1996. gada pavasarī jau aizvien noteiktāk radās norādes uz iespējamo politiskās varas saplūšanu ar naudu, kura tiek īstenota caur diviem grupējumiem — „strīpainajiem” jeb Ventspils grupējumu un „pumpainajiem” jeb tā saukto Valmieras grupējumu. Bija nojaušams, ka divi šādi grupējumi pastāv un ka to ietekmē ir kontrole pār politisko varu. Tāpat bija jaušams, ka abu grupējumu interesēm tiek pakārtoti atsevišķi valdību lēmumi, lielākoties saistīti ar valsts uzņēmumu privatizāciju. Brangākie kumosi bija tādi lieli valsts uzņēmumi kā Ventspils nafta, Latvijas gāze, Latvijas balzams, Latvenergo, Latvijas kuģniecība.

Tieši cīņa par ekonomisko un politisko ietekmi lielo valsts uzņēmumu privatizācijā 1997. gada otrajā pusē abu grupējumu attiecības noveda līdz baltkvēlei. „Strīpaino” un „pumpaino” cīņa par varu eksplodēja 1998. gada sākumā līdz ar a/s Latvijas balzams 25% akciju paketes izsoli[5]. Pēc šī notikuma tad arī faktiski sākas tā sauktais oligarhu — Lemberga un Šķēles — karš[6].

Līdzsvars Šķēles un Lemberga attiecībās iestājās tikai šīs tūkstošgades sākumā. Latvijas Neatkarīgas televīzijas (LNT) pētnieciskais raidījums Nedēļa 2001. gada vasarā ziņoja, ka abi līderi noslēguši tā saukto vienošanos par uzņēmējdarbības vides sakārtošanu[7]. Lai arī abi to noliedza, laiks apliecināja, ka izlīgums ir panākts. Šķēles un Lemberga vienošanās iezīmēja laiku, kad „pumpaino” un „strīpaino” līderi — toreiz trīs valdību vadītājs Šķēle un Ventspils mērs Lembergs — medijos jau tika dēvēti par oligarhiem.


Valmieras grupējums

Kā „pumpaino” jeb Valmieras grupējuma redzamākās personas bez līdera Šķēles (tiešas saiknes ar Valmieru viņam nav) deviņdesmito gadu vidū medijos tika minēti bijušais Šķēles pirmās valdības biroja darbinieks, ekonomists, bijušais valsts īpašuma valsts ministrs, finanšu ministrs un Rīgas Domes deputāts (Attīstības komisijas vadītājs) Edmunds Krastiņš un bijušais Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis. Ar Valmieras grupējumu tika saistīts arī nereti par pelēko kardinālu dēvētais Šķēles „draugs” advokāts Andris Grūtups un no patērētāju biedrības nākušie Atis Sausnītis (bija ekonomikas ministrs Guntara Krasta valdībā), kā arī Ivars Strautiņš. Tāpat arī bijušais Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs (no padomju Latvijas laikiem), Latvijas Augstākas padomes deputāts, Latvijas Unibankas vadītājs un pašreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš, kā arī viens no Kluba 21[8] dibinātājiem, bijušais Valda Birkava valdības privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte.

Kopumā tā sauktajā Valmieras grupējumā bija vēl virkne citu vēlāk ietekmīgu amatpersonu. Īsu raksturojumu „pumpaino” — Valmieras grupējuma — spēkam 90. gadu vidū sniedza fakts, ka lielā mērā tieši ar šo neformālo spēku saistīti cilvēki 1997. gadā veidoja Šķēles dibinātās Tautas partijas (TP) kodolu. Tiesa, tikai daļa no Valmieras grupējuma izgāja uz atklātās politiskās skatuves, iesaistoties TP. Vairāki ietekmīgi Valmieras grupējuma cilvēki palika TP ietekmes un politikas aizkulisēs.


Ventspils grupējums

Pretēji Valmieras grupējumam otrs ar oligarhijas aizmetņiem saistītais tā sauktais Ventspils grupējums bija daudz viendabīgāks, saliedētāks un norobežots. Par tā līderi tika uzskatīts Ventspils mērs, partijas Latvijas un Ventspilij dibinātājs un vadītājs Lembergs. Kopā ar Lembergu Ventspils grupējumā ietilpa arī vairāki ar Ventspils tranzīta biznesu cieši saistīti uzņēmēji, toreiz arī Ventspils tranzīta biznesa uzņēmumu vadītāji. Viņu vidū bija pašreizējie miljonāri Olafs Berķis, Oļegs Stepanovs, Jānis Blaževičs, Valentīns Kokalis, Igors Skoks.

Politiskās partijas, kuru atsevišķi līderi 90. gadu vidū tika saistīti ar Ventspils grupējumu bija no savienības Latvijas Ceļš, Tēvzemei un brīvībai/LNNK, Demokrātiskās partijas Saimnieks, Latvijas Zemnieku savienības.

Partiju pārstāvji Ventspils grupējumā gan tieši neietilpa, jo faktiski šī spēka kodolu veidoja tie, kas bija pie teikšanas toreiz miljonus ienesošajā Ventspils ostas tranzīta biznesā. No Ventspils grupējuma bijušo pārstāvju uzņēmēju teiktā ir nācies secināt, ka attieksme pret politiķiem 90. gadu vidū bija visnotaļ nievājoša. „Viņi nāca, klanījās Lembergam un parasti lūdza naudu,” tā Ventspils grupējuma viedokli par politiķiem ir formulējis kāds no tā aktīviem dalībniekiem, kurš nevēlas izteikties publiski.


Pareksieši

Deviņdesmito gadu vidū Lembergs un Šķēle nebija vienīgie, par kuriem runāja kā par ietekmīgu ekonomisko grupējumu līderiem. Kārtis uz varas un politiskās ietekmes galda būtiski jauca arī toreiz varenās Parex bankas īpašnieki Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis. Šai bankai bija gan ievērojami naudas resursi, gan savs drošības dienests. Tomēr būtiskākā atšķirība no Lemberga un Šķēles bija tā, ka Kargins līdz pat Parex kraham, nepārsēdās politiķa un valsts amatpersonas krēslā.

Faktiski pareksiešu, īpaši Kargina, darbības joma bija (un ir) pelēkā zona — tā sauktā politikas taisīšanas virtuve, kurā sabiedrība varējusi ielūkoties tikai caur atsevišķiem varas lēmumiem. Ar bijušo Parex vareno baņķieru ietekmi un finansējumu tika saistītas tādas partijas kā Latvijas ceļš, Saskaņas centrs u.c. Amatos labi atalgotajā bankas padomē savulaik pabija LC ekspremjeri Valdis Birkavs, Andris Bērziņš, bijušais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, savukārt pašreizējā Valsts kontroliere Inguna Sudraba ieņēma Parex viceprezidentes vietnieces klientu kreditēšanas jautājumos amatu.

Ir grūti novērtēt, cik tieši liela bija Kargina un Krasovicka ietekme uz politiku un valdību. Taču zināmā mērā skarbu, bet uzskatāmu atbildi uz šo jautājumu deva Parex bankas krahs un Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības[9] 2008. gada novembrī pieņemtie lēmumi, krīzē vispirms steidzoties glābt Kargina un Krasovicka intereses, un tikai pēc Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) iejaukšanās atminoties par valsts interesēm[10].

Tā saukto pareksiešu pašreizējā ietekme Latvijas politikā tiek uzskatīta par samazinātu, bet abi eksbaņķieri gan tiek saistīti ar atbalstu apvienībai Saskaņas Centrs.


_________________________________

[1] Oligarhija — (no grieķu val.: λιγαρχία, oligarchiā – „mazākuma vara”, saturiski: „bagāto vara”) valsts iekārta, kur augstākā politiskā un ekonomiskā vara pieder nelielai bagātāko pilsoņu grupai, kas valsti pārvalda savās, nevis sabiedrības interesēs. Tā kā oligarhija ir nospiedoša mazākuma diktatūra, tad valstis ar šādu pārvaldi nav uzskatāmas par demokrātiskām, lai gan varas saglabāšanai tiek izmantoti demokrātiskai sabiedrībai tipiski valsts pārvaldes mehānismi.

[2] http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/379349-zatlers_latvija_ir_oligarhi_un_tie_ir_lembergs_skele_un_slesers/video

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/379349-zatlers_latvija_ir_oligarhi_un_tie_ir_lembergs_skele_un_slesers

[3] Ādamsons ministrs bija no 11.11.94. līdz 21.12.95; 1996.gadā viņš bija 6.Saeimas deputāts no partijas Latvijas ceļš, savukārt 10. Saeimā — apvienības Saskaņas centrs (SC) deputāts; Ādamsons no SC kandidē arī uz 11.Saeimu

[4] AveLatGrupā ietilpa tādi uzņēmumi, kā Laima, Staburadze, Hanzas maiznīca, Rīgas piena kombināts, Balticovo, Kaija, Rīgas vīni

[5] 1998. gada janvāra sākumā, kad notika Privatizācijas aģentūras rīkotā Latvijas balzama akciju izsole, blakus Šķēlem piederošās ALG grupas uzņēmumam a/s Rīgas vīni pieteicās arī ar Lembergu saistītā a/s Ventbunkers. Izsoles rezultātā LB 25% akciju paketes sākumcena (2,1 miljons latu), kuru samaksāja Šķēles kontrolē esošie Rīgas vīni, tika palielināta vairāk nekā par 3 miljoniem latu.

[6] Diena: http://www.diena.lv/arhivs/iespejama-interesu-sadursme-latvijas-balzama-privatizacija-10024391; Financenet: http://www.financenet.lv/nozares/145818-likvideta_bijusi_ave_lat_grupa;

[7] Financenet: http://www.financenet.lv/zinas/114112-lembergs_un_skele_sadala_latvijas_ekonomiku

[8] Uz Kluba 21 pamata radās partijas Latvijas ceļš kodols

[9] Godmaņa valdības koalīciju 2008. gadā veidoja LPP/LC, TP, ZZS un TB/LLNK.

[10] TvNet: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/390560-godmanis_un_slesers_atzistas_parex_parnemsana_notika_kargina_intereses; Politika.lv: http://www.politika.lv/temas/parex_krahs_jeb_pakalpojums_2k/

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Knab bez draugiem

KNAB — bez draugiem 10 Autors:Roberts Putnis

Citi autora darbi
Bruss 255x203

Izvēle starp govi un ES 0 Autors:Baiba Rulle

Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Repše uz politikas sliekšņa 0 Autors:Ināra Egle, Baiba Rulle