Valsts - visu vai neko? 5

Norvēģu dramaturgs Henriks Ibsens lugā „Brands” skicē galveno varoni kā principu vadītu mācītāju, kurš savā melnbaltajā pasaules skatījumā pieprasa no pasaules vai nu visu, vai neko. Mērenība ir viņam netīkama, nekonsekvence ir viņam teju apvainojums. Šķiet, ka līdzīgi varētu rezumēt manu iespaidu par to, kā pilsoņi reaģē uz notiekošo Latvijā. Vai nu valsts ir un dara visu maksimālo, lai nodrošinātu pilsoņu labklājību, vai arī mums tāda valsts vispār nav vajadzīga.

Iesaki citiem:

Tomēr tieši tāpat kā Ibsena varonis, mēs varam piedzvot visai fatālas sekas, ja spītīgi turēsimies pie iesīkstējušiem principiem (piemēram, ka valstij ir jāgādā par katru pilsoni no viņa šūpuļa līdz zārkam) un tādēļ krīzes izraisītajā apātijā mēs piemirsīsim, ka valsts tomēr ir radīta mūsu pašu interesēs un ka mēs esam tās patiesie saimnieki. Šinī sakarā man likās aizraujošas tā saucamā Latvijas foruma izraisītās debates, kurām savā rakstā pieskaras arī Marija Golubeva. Man viņas pārdomas uzrunāja ne tikai tādēļ, ka atgādināja, ka ir nepieciešams pagaidu „sabiedriskais līgums” par valsts funkcijām krīzes situācijā, bet arī ka krīzi vajadzētu izmantot, lai vairotu sabiedrības kontroli pār valsti, politiku un politiķiem. Un man ir jāpievienojas Golubevas secinājumam, ka galu galā pilsoņiem vajadzētu pārdomāt, ko tieši mēs sagaidām no mūsu valsts:

„Nav noslēpums, ka līdz šim Latvijā valsts pārvalde ar lielu sparu un aizrautību regulēja gandrīz visu, ko var iedomāties regulēt demokrātiskā valstī — ne tikai izlietņu skaitu bērnudārzā, bet arī to, kam Latvijas iedzīvotājs drīkst atstāt mantojumā savu īpašumu, kam viņš vai viņa drīkst piešķirt tiesības apmeklēt sevi slimnīcā un kādā valodu proporcijā viņa bērnam jāapgūst mācību priekšmeti skolā. Jo valsts uzskata, ka iedzīvotājs taču pēc savas dabas ir ļaunprātīgs un kā tikko brīvībā palaists dzimtcilvēks tūlīt ķersies klāt valsts pamatu graušanai, ja tikai valsts viņa vietā nenodarbosies ar visu svarīgu dzīves procesu mikromenedžmentu. Varbūt pašreizējais naudas trūkums publiskajā sektorā varētu iedvesmot sabiedrību pārdomāt, cik būtiska mums ir šī visu regulējošā valsts loma un ka varbūt mēs tomēr gribam, lai mūsu nodokļu nauda mazāk tiktu tērēta tādu jomu regulēšanai, kur cilvēki paši sevi lieliski organizē, kā to liecina citu attīstītas demokrātijas valstu pieredze. Jo mums taču vairs nav tik daudz naudas, un būtu labi, ja tā tiktu tērēta patiešām svarīgām lietām. Tad varbūt arī cēsniekiem nenāksies maksāt par bērnudārza pakalpojumiem ar pašu audzētu pārtiku.”

Kā būtu ar mazāku, bet efektīvāku un lētāku valsti?

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Juris 28.06.2009 18:28
Latgvijā jau tāda "tīra" viegli pierādāma korupcija vairs nav tik liel problēma - tagad viss jau legalizējas caur ziedojumiem / biedru naudām / savu cilvēku projektu atbalstu utt. Reti kur iet ar naudu kurpju kastē kā Rīgas attīstības departamentā :)
Juris @ wiibags.com

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 03.06.2009 23:02
Piekrītu, ka jāvalda uzticībai pilsoņu vidū, ja vēlas celt labklājību. Kā citādāk, lai īsteno biznesa kontraktus, ja nevar uzticēties savam biznesa partnerim, ka tas tos arī īstenos? Ja tieas var nopirkt, kā varēsim uzticēties tiesu sistēmai?

Un tomēr korupcija lielākoties nav birkorātijas problēma. Ja atceramies Pasaules bankas pētījumus 2000. gadu sākumā, tad administratīvā korupcija Latvijā tika vērtēta kā viduvēja, tomēr lielākā problēma bija tieši naudas ietekme politikā un tā saucamā "valsts nozagšana" (capture of state).

Tomēr mana galvenā ideja bija līdzīga kā Marijai, ka mums vajadzētu pārdomāt mūsu ekspektācijas attiecībā uz valsti - vai tai tiešām ir jābūt visa centrā? Cik lielā mērā mēs varam privatizēt sociālās drošības sistēmu un saglabāt stabilu sociālo drošību?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gatis 03.06.2009 21:19
Pēteri, taisnība jau ir, ka katra cilvēka pienākums ir rūpēties savos spēkos par sevi.
Domāju, ka neko jaunu nepateicu, vienkārši ar šo formulu gribu tikai parādīt, ka valsts nav spējīga gādāt par cilvēku labklājību, ja vien tajā ir tik zems procents ar cilvēkiem, kas domā ne tikai par sevi, bet arī par valsti un cilvēkiem tajā.
Protams, ne visiem ir vajadzīga valsts apgādība. Bet jebkurā gadījumā vienmēr ir jābūt robežai, kur sākās tie minimālie valsts servisi (medicīna, bērnu un bezdarbnieku pabalsti utt.) un šai robežai ir jābūt adekvātai salīdzinot ar pašu pilsoņu ieguldījumu valstī (nodokļi, profesionāls darbs, ieguldījums zinātnē, drošībā, efektīvā pārvaldē un citās kopējās vērtībās).
Visiem zinām, kad šo kopējo bilanci dara negatīvu ne tik daudz zemais ieguldījums valstī, cik korumpētie ierēdņi un partiju sponsoru lobijs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 03.06.2009 19:04
Gati,
man šķiet, ka Tava formula balstās uz premisas, ka vairot labklājību ir valsts uzdevums. Tas, protams, ir jautājums par vērtībām, bet es tomēr uzskatu, ka rūpēties par savu labklājību ir katra pilsoņa atbildība. Valsts var atvieglot šo uzdevumu (vai padarīt to grūtāku). Tāpat valsts var rūpēties par tiem, kuri nespēj gādāt par savu labklājību paši (bērni, invalīdi, utt.), tomēr man šķiet, ka es kā darbspējīgs pilsonis justos krietni vien pazemots, ja valsts pasludinātu mani par nesaprātīgu (un darbsnepējīgu) būtni un "augstsirdīgi" sāktu gādāt par manu labklājību...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gatis 03.06.2009 18:31
Cilvēku kopējo labklājību kādā valstī var izmērīt ļoti vienkārši, izdalot divus skaitļus.

Labklājība Latvijā = x/y, kur

y - cilvēku skaits, kas jautā "ko valsts var darīt manā labā?"
x - cilvēku skaits, kas jautā: "ko es varu darīt valsts labā?"

Kāda situācija ir Latvijā? Aptuveni ~ 0.05

Citi autora darbi