Valsts top atbildīga – „lūzuma” brīdis 0

Recenzija pētījumam "Valsts atbildība un tās veidi. Zaudējumu atlīdzība administratīvajā procesā"

Iesaki citiem:

Saknes

Privātpersona ir atbildīga par zaudējumu, ko tā nodara citai privātpersonai. Šis princips ir atrodams jau Hammurapi likumos. Ja valsts ir godīga, tai arī jāatbild par savu rīcību. Valsts atbildības principa saknes rodamas vēl tajos laikos, kad ķēniņš vai karalis bija privātpersona. Totalitāri režīmi mēģinājuši no šī principa izvairīties. Vairums šodienas Latvijas juristu praktizējuši apstākļos, kad valsts atbildības pienākums nebija pašsaprotamība. Tāpēc jebkura publikācija, kas pamato vai izskaidro valsts atbildības pienākumu ir svarīga un aktuāla. Recenzijā kaut vai tikai ierobežotā apjoma dēļ nevar aprakstīt visu, kas pētījumā ir labs un interesants. Tāpēc pievērsīšos, manuprāt, vēl pilnveidojamām lietām.


Būtība

Autore uzstādījusi sev diezgan plašus uzdevumus. To īstenošanas pakāpe atšķiras. Darbā ir daudzas atsauces uz normatīvajiem tiesību aktiem, bet neatradu nevienu norādi uz tiesību doktrīnu. Ir identificēti seši-septiņi problēmu mezgli. Dažos jautājumos pētījuma rezultāti jau materializējušies likumprojektos. Vairumam secinājumu vienkārši nevar nepiekrist. Tie balstīti mūsdienu cilvēktiesību izpratnē, atbilst Latvijas tiesību doktrīnai un faktiski nav apspriežami pēc būtības. Likumdevējs vairs nevar atcelt vispārējos tiesību principus, tad būtu jārīko tautas nobalsošana un jāmaina Satversmes 1.pants. Tomēr dažas piezīmes par vēl diskutējamām lietām.

Autore konstatē, ka, stājoties spēkā Administratīvā procesa likumam, “mēs varam runāt par kvalitatīvi jaunu zaudējumu atlīdzības tiesisko regulējumu administratīvajā procesā”. Pētījumā gan uzmanība vērsta uz līdzšinējo regulējumu. Tādējādi autore cenšas “pilnīgāk atklāt jauninājumus, ko indivīdam piedāvā administratīvais process”. Manuprāt, lietderīgāk, būtu bijis pētīt un izskaidrot tieši šo administratīvā procesa likumā ietverto regulējumu.

Autore norāda kā trūkumu to, ka zaudējumu atlīdzības izmaksām budžeta līdzekļi nav paredzēti. Šis “trūkums” piemīt gandrīz visām valstīm. Grūti iedomāties politiķus – nacionālajā vai kopienu pašpārvaldes līmenī – kuri budžetā paredzētu izdevumu aili ar nosaukumu “mūsu ierēdņu kļūdas”. Parasti šim nolūkam izmanto aili “neparedzētiem izdevumiem” vai budžeta apropriācijas procedūras. Pieņemu, ka jautājumu visvienkāršāk būtu atrisināt, nosakot pienākumu maksāt likumiskos 6 % par aizturētām izmaksām. Tādējādi valsts iestādei nebūtu izdevīgi naudu faktiski aizņemties no privātpersonas. Valsts būtu ieinteresēta aizņemties šo naudu citur par mazākiem procentiem un nekavēt zaudējuma atlīdzinājuma izmaksu privātpersonai. Savukārt, privātpersona, neskumtu, ja valsts kavē izmaksu, jo noguldot šo pašu summu bankā, procentu likme būtu mazāka.

Aktuālāka problēma noteikti ir atlīdzības apmēra noteikšanas metodika. Šajos jautājumos pētījumā pieejams plašs uzziņas materiāls. Tiesību piemērotāju noteikti vairāk interesētu pašas autores viedoklis, ieteikumi un apsvērumi. It īpaši tas attiecas uz autores norādītajām tiesību normu kolīzijām. Noteikti bija nepieciešams izdarīt apsvērumus, kura no minētajām tiesību normām ir vai nav spēkā un kāpēc.

Darbā tomēr sastopamas dažas pretrunas. Piemēram, ieskats, ka privātpersonai sniegtā uzziņa būtu uzskatāma par faktisko rīcību. Gan administratīvais akts, gan faktiskā rīcība rada juridiskas sekas. Uzziņa pati par sevi nelabvēlīgās sekas nerada. Tās iespējamas tikai tad, ja uzziņa netiek ņemta vērā, izdodot administratīvo aktu.

Būtisks ir termiņš, kādā persona var prasīt zaudējumu atlīdzību. Autore piedāvā šo termiņu noteikt atbilstoši civillikumam – 10 gadu laikā. Pieņemu, ka šāda finansiālā nasta budžetam vienkārši nav iespējama bez pārvaldes funkciju nopietniem traucējumiem. Ne velti likumdevējs administratīvā procesa likuma 354.panta trešajā daļā noteicis trīs gadu termiņu lietas izskatīšanai no jauna. Līdzīgs kategorisms jaušams arī izdarot apsvērumus par zaudējuma atbilstīgumu. Gana pamatots nav arī autores apgalvojums, ka pēc zaudējumu aprēķināšanas likuma pieņemšanas situācija indivīdam kļūs nelabvēlīgāka.

Pētījuma ieguvumi – būtiskās problēmas ir aplūkotas un sniegts interesants izziņas materiāls. Pilnveidojamais – biežāk argumentēti secinājumi un priekšlikumi.


Termini

Pieņemu, ka pētījums izraisīs interesi. To noteikti lasīs amatpersonas, kurām nav pienācīgas izpratnes par valststiesībām un tiesību transformācijas problēmām. Tāpēc īpaši vēlams lietot precīzu un vienveidīgu terminoloģiju – tas pētījumā, diemžēl, nav izdevies. Ja uztveres skaidrības nolūkos tā tikusi apzināti vienkāršota, tad būtu vēlama lietoto terminu vārdnīca.

Valsts un pašvaldība. Valsts ir pirmējā publisko tiesību juridiskā persona. Teritoriālā jeb kopienu pašpārvalde – atvasināta publisko tiesību juridiska persona. Taču ir vēl citas atvasinātas publisko tiesību juridiskas personas, piemēram, darbā pieminētā Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Tad loģiskāk lietot terminu valsts plašākā nozīmē. Tāpat kā Valsts pārvaldes iekārtas likumā.
Publiskā vara vai valsts vara? No tiesību zinātnes viedokļa tie ir sinonīmi. Latviešu valodā skaidrības labad būtu lietojams termins “valsts”. Tas lietots gan Satversmē, gan Valsts pārvaldes iekārtas likumā.
Ja runa ir par privātpersonas subjektīvu tiesību, kurai iepretim ir kāda cita subjekta pienākums, vēlams tomēr lietot termina tiesības vienskaitļa formu.
Administratīvā procesa likuma tekstā termins “iestāde” lietots jebkuras pilnvarotas amatpersonas nozīmē. Tai skaitā arī ārstu biedrība, notārs, pašvaldības skola vai valdība. Terminam „valsts pārvaldes iestāde” tomēr ir cita nozīme. Tā ir iestāde klasiskā nozīmē un tādā lietota arī Valsts pārvaldes iekārtas un citos likumos.
Privātpersona ietver sevī gan fizisku personu jeb indivīdu, gan privāto tiesību juridisko personu, gan personu apvienību.

Ja jau likumdevējs ir pilnveidojis terminoloģiju, loģiski būtu to adekvāti lietot. Visticamāk, ka autore centusies lietot tos pašus terminus, kas minēti izmantotajos avotos. Taču, tādējādi, samazinās uztveramība, it īpaši nejuristu auditorijā.


Avoti

Autore izmantojusi gandrīz visas iespējamās pēdējās desmitgades publikācijas latviešu valodā. To nav daudz. Tikai 1999.gada “Likuma un Tiesību” decembra numurā lasāma pirmā zinātniskā publikācija par valsts atbildības jēdzienu (Mareks Butāns). Pirmais zinātniskais darbs – valsts atbildība, kas izriet no administratīvajiem aktiem – aizstāvēts 2000.gada maijā Rīgas Juridiskajā augstskolā (Lilita Bule). Būtu vērts pētījumos izmantot vismaz maģistra darbus.

Pētījumā izmantoto avotu “vērtīgākā” daļa ir Latvijas tiesu, Eiropas tiesas un Eiropas cilvēktiesību tiesas spriedumi. Paliekoša nozīme būtu tiem spriedumiem, kuri pieskaitāmi pie labās prakses jeb judikatūras. Taču šogad mainījušies tiesvedības principi. Analizētajos spriedumos tiesām saistošs bijis sacīkstes princips. Šādā procesā lietas iznākumu ietekmē pušu iespējas un arī reizēm neveiksmīgi izvēlētais prasības pamats. Administratīvajai tiesai, kuru vada objektīvās izmeklēšanas princips, procesa īpatnību radīto taisnīguma deficītu vajadzētu novērst.


Vērtība

Pētījums, neapšaubāmi ir saistoša lasāmviela per se, taču tā galvenais uzdevums būtu palīdzēt tiesību piemērošanas praksei. Šim nolūkam izvēlētais laiks ir vismazāk piemērotākais. Likumprojekts par zaudējumu atlīdzināšanas kārtību Saeimā jau sagatavots otrajam lasījumam. Ir daži interesanti administratīvo tiesu spriedumi. Iestāžu prakses vēl vispār nav.

Taču tā nav autores vaina. Atliek cerēt, ka viņa izvēlēto pētījumu tēmu turpinās. Ieteiktu to fokusēt uz iestādes atbildību par aplamu administratīvo aktu vai faktisko rīcību, it īpaši uz topošo administratīvo tiesu praksi. Tiesību piemērotājiem īpaši svarīgi būtu pirmo spriedumu komentāri.

Pētījumam ir vēl viena vērtības dimensija. Tas fiksē Latvijas situāciju “lūzuma” brīdī. Tāpat kā labam vīnam, šī vēsturiskās dimensijas vērtība parādīsies ar laiku.


Pēcdoma

Pēcdoma tāpēc, ka radās jau pēc pētījuma priekšā stādīšanas. Sabiedrība saprotamā veidā jāinformē par aktuāliem administratīvā procesa jautājumiem. To, protams, centīsies darīt ne-valdības biedrības un nodibinājumi. Taču jābūt šajā valstī arī kādam politiķim, kurš par to atbild. Varbūt tieši tāpēc mums ar tām pārvaldes spējas stiprināšanas lietām tā neiet? Palasot valdību deklarācijas redzam, ka administratīvā procesa un valsts pārvaldes iekārtas jautājumi “izmētāti” pa visu tekstu un nav īsti skaidrs kurš ministrs par tiem atbild.
Varbūt jēga ieviest premjerministra biedra amatu bez portfeļa, kura atbildībā būtu tieši šie valsts pārvaldes jautājumi? Pašam premjeram tam parasti neatliek laika.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733