Labrīt, lasītāji!Sarežģītā situācijā nonācis Valsts prezidents Valdis Zatlers. Pēc pagarāka posma, kurā kaimiņvalsts Maskava viņu it kā bija, it kā nebija aicinājusi šogad piedalīties Kremļa režisētajās "Uzvaras dienas" svinībās, viņš Šveices kūrortā sabīdījās ar Krievijas caru Vladimiru. Pēdējais mūsu prezidentam pauda nu jau krietni oficiālāku ielūgumu, un mūsu prezidents nekavējoties to akceptēja. Laikā kopš tam viņš ir skaidrojis, ka tas pierādīšot Latvijas "briedumu" un vienošot mūsu valsts sabiedrību.
Nu, diez vai. Jo ar katru mīļu brīdi Maskava arvien vairāk un vairāk pierāda, ka pasaules viedoklis tai ir absolūti pie vienas pakaļas. Jaunākā informācija liecina, ka “Uzvaras dienu” laikā Krievijas galvaspilsētu rotās kādreizējā diktatora Staļina nu jau gluži oficiālas svētbildes, tandemā ar viņa “labo darbu” uzskaitījumu. Maniakālā slepkavas rehabilitācija Krievijā sākās jau pirms kāda brītiņa. Daudz jau nav cilvēku, kurus mūsu kaimiņvalsts un tās traģiskā sabiedrība var godā celt, bet runāsim atklāti — Staļina prezentācija pozitīvā lomā ir precīzi tas pats, kas Vācijā būtu atzinums, ka patiesībā jau Hitlers nemaz tik traks nebija — ceļus būvēja, gleznot pieprata, šad tad kādu mazuli noskūpstīja u.tml.
Ar visu “briedumu,” šī nu nav tā lieta, kura Latvijai ar tās valsts vadošās amatpersonas iesaistīšanos būtu jāatbalsta. Cita starpā, lūdzu, neaizmirsīsim, ka Krievija joprojām okupē daļu Gruzijas. Tiesa, Valdis Zatlers savas prezidentūras laikā šajā ziņā ir bijis visai kurls. Viņš vienīgais no Baltijas prezidentiem gozējās Olimpiskajās spēlēs valstī, kura apspiež tibetiešus. Viņš vienīgais neaizbrauca uz Tbilisi, lai izrādītu atbalstu gruzīniem pēc tam, kad Krievija iebruka viņu teritorijā (toreiz skaidrojums bija, ka prezidenta svīta nevarēja sameklēt aviobiļetes no Pekinas uz Tbilisi, lai gan cars Vladimirs gan no pirmās uz pēdējo nokļuva pat ļoti fiksi). Braucot uz Olimpiskajām spēlēm viņš pateica, ka par cilvēka tiesībām viņš ar ķīniešiem nerunāšot. Tieši to pašu viņš teica, kad ciemojās pie Centrālāzijas diktatoriem. Iespējams, ka šogad viņš būs viens vienīgais no Baltijas prezidentiem, kas brauks uz Maskavu, lai gan par to ir ierunājies arī kaimiņš Igaunijā.
Protams, Krievija pirmkārt ir resursu piegādātāja un liels tirgus, šajā kontekstā par to, ka tā ir pustotalitāra un līdz kliņķim korumpēta diktatūra, nekādas īpašas raizes nav arī Eiropas lielvalstīm. Raugi, Francija pat taisās caram Vladimiram pārdot pašus modernākos kuģus un līdz ar to — NATO tehniskos noslēpumus. Naftas un gāzes priekšā sevi prostituējuši “valstsvīri” i pie mums, i citur, visredzamākā mauka ir kādreizējais Vācijas kanclers Šrēders. Taču 9. maiju Valsts prezidents tomēr varētu ignorēt, jo tas nu reiz ir pasākums, kurš redzami simbolizē Krievijas pārliecību, ka tā ir speciāla un īpaša. Tā vienīgā 2. pasaules kara beigas atzīmē citā datumā, nekā pārējie. Tā vienīgā uzskata, ka cilvēks, kurš pie kara bija tikpat vainīgs, kā Hitlers, ir rehabilitējams un saulītē ceļams. Būtu labi, ja tas tomēr nenotiktu ar informatīvu atbalstu no mūsu valsts pirmās personas.
Jauku visiem dienu!