Asās diskusijas sabiedrībā, pretrunīgie viedokļi plašsaziņas līdzekļos un reakcija no atsevišķām amatpersonām, ko ir izraisījis nedēļas nogalē plānotais geju, lesbiešu un biseksuāļu pasākums "Rīgas Praids 2005", kura ietvaros bija saskaņots gājiens pa Vecrīgas ielām, parāda Latvijas sabiedrības zemo iecietības līmeni un demokrātiskai valstij neatbilstošu attieksmi pret sabiedrības mazākumgrupām un dažādiem uzskatiem.
Īpaši nosodāms, ka šādu neiecietību demonstrē arī augstas valsts amatpersonas. VCB arī uzskata, ka no cilvēktiesību viedokļa nav attaisnojama pasākuma rīkošanas atteikšana, ko plāno veikt Rīgas dome, atsaucoties uz tā saturu vai dalīborganizācijām. VCB uzskata, ka šāds lēmums visticamāk noticis pēc politiskā spiediena, un tas ir pretrunā gan ar Latvijas likumiem, gan starptautiskajām saistībām.
Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, fakts, ka citas organizācijas plāno pretējas akcijas, nevar būt par pamatu miermīlīgas pulcēšanās brīvības aizsardzības aizliegšanai[1]. Valstij ir pienākums nodrošināt miermīlīgas sapulces vai gājiena drošību arī tad, ja lielai sabiedrības daļai nav pieņemamas tur paustās idejas. Līdz ar to Rīgas domes rīcība, atceļot gājienu, var veiksmīgi tikt apstrīdēta gan administratīvajā tiesā, gan arī starptautiskajās tiesu instancēs, radot valstij zaudējumus. Vienlaikus VCB uzskata, ka ņemot vērā neviennozīmīgo sabiedrības vērtējumu, pašvaldībai un kārtības uzturētājiem šajā laikā ir jāpievērš īpaša uzmanība drošības garantēšanai un jāmobilizē visi resursi, lai dažādās grupas var netraucēti paust savus uzskatus un īstenot savas demokrātiskās brīvības.
Vārda un uzskatu brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatelementiem un būtiski, ka tā attiecināma ne tikai uz “informāciju” vai “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli un nav apvainojošas, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc[2]. Tas nozīmē, ka demokrātiskā sabiedrībā ir jārespektē dažādi viedokļi, arī tie, kas ir pretrunā ar vairākuma uzskatiem. Gājiens ir viens no uzskatu paušanas veidiem ar kuru seksuālās minoritātes vēlas pievērst sabiedrības uzmanību sev kā sabiedrības grupai un problēmām, tai skaitā diskriminācijai, ar ko tā ikdienā saskaras. Personas seksuālā orientācija ir arī starptautiski atzīta personas privātas dzīves sastāvdaļa, un tas ir viens no apstākļiem, kura dēļ persona nevar tikt diskriminēta savu tiesību īstenošanā. Šie principi ir ietverti vairākos starptautiskos cilvēktiesību līgumos, kurus valstis, tai skaitā Latvija, ir sev atzinušas par juridiski saistošiem. Eiropas Savienības valstīs tiek pievērsta liela uzmanība diskriminācijas aizliegumam seksuālās orientācijas dēļ un tas ir nostiprināts vairākās direktīvās.
Vienlaikus VCB vēlas uzsvērt, ka tas nenozīmē, ka valstij ir jāpopularizē homoseksuālisms vai jāievieš papildus garantijas homoseksuāli orientētajiem cilvēkiem, bet gan to, ka ir jārespektē katras personas privātā dzīve un jāveicina tolerance sabiedrībā, kas arī ir svarīgs cilvēktiesību ievērošanas garants.
Kā jau minēts, katram ir tiesības uz savu personisko viedokli, jo īpaši par tik pretrunīgu jautājumu. Tāpēc pozitīvi ir vērtējams fakts, ka savu viedokli ir paudusi baznīca, nav arī nosodāms, ka vienlaikus ar gājienu ”Rīgas Praids 2005” tiek rīkotas miermīlīgas protesta akcijas, kas vērstas pret homoseksuālismu. Tas ir veids kā personām paust savus dažādus uzskatus demokrātiskā valstī un sabiedrībā. Tomēr ar vārda brīvību nedrīkst attaisnot personu aizskaršanu, necenzētu vārdu lietošanu, draudus, vardarbību u.tml. pret personu vai grupu, kuras dzīvesveids vai uzskati nav kādam pieņemami. Šādu principu savā praksē piemērojusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa.
VCB uzskata, ka vairāku amatpersonu viedokļi un izteikumi šajā kontekstā ir pretrunā ar cilvēktiesību principiem un valsts akceptēto neiecietības izskaušanas politiku. Piemēram, pārmetot Īpašu uzdevumu ministram sabiedrības integrācijas lietās seksuālo minoritāšu konferences apstiprināšanu savās telpās vai arī prasot paskaidrojumus no Rīgas domes par gājiena atļaušanu, kas notikusi saskaņā ar likumu.
Īpaši nosodāms ir tik augstas amatpersonas kā Saeimas deputāta, Ārlietu komisijas priekšsēdētāja biedra Leopolda Ozoliņa publiskais paziņojums 19. jūlijā, ārkārtīgi rupjā formā apsaukājot un aizskarot homoseksuālus cilvēkus. Ja valsts nekādā veidā nereaģē uz šiem paziņojumiem, to var uzskatīt par oficiālu valsts pozīciju, kā arī radīt problēmas starptautiskā mērogā.
Apspriežot iepriekšminēto pasākumu interneta diskusijās, ir lasāmi ļoti aizskaroši un homofobiski izteikumi par homoseksuālām personām, kas nereti vainagojas ar aicinājumiem uz vardarbību, piemēram, deklarējot, ka gājiena dalībnieku ”purni” jāizšķaida ar beisbola vāli, kas pildīta ar svinu (www.delfi.lv) vai arī geji ir ”jāsit ar sūdainu lāpstu”, vai arī jānogalina un ”jāsalādē atkritumu mašīnās šos beigtos kropļus” (www.tvnet.lv). Jau šobrīd VCB ir saņēmis sūdzību ar lūgumu izvērtēt šādus un līdzīgus izteikumus, un savas kompetences ietvaros plāno veikt visus iespējamos pasākumus, lai nepieļautu šādus izteikumus un lai veicinātu toleranci un iecietību.
2004. gadā Latvijā tika pieņemta Nacionālā programma iecietības veicināšanai, kuras sadaļā ”Programmas mērķauditorija” pieminētas arī seksuālās minoritātes. Programma iecietības veicināšanai ir vērsta uz jebkāda veida diskriminācijas vai neiecietības izskaušanu, iecietīgas, saliedētas sabiedrības veidošanu, veicot konkrētus pasākumus, taču iepriekšminētais liecina, ka tās ieviešanā vēl ir ļoti daudz darāmā. Lai veicinātu iecietīgas sabiedrības veidošanos, pirmkārt jau amatpersonām būtu konsekventi savā darbībā un izteikumos jāievēro programmā nostiprinātie principi.
Demokrātisku valsti raksturo tās sabiedrība. Ikvienam jāapzinās, ka dzīvojam sabiedrībā, kur līdzās pastāv dažādas grupas un dzīvo no mums atšķirīgi cilvēki, kuriem ir tādas pašas cilvēktiesības kā ikvienam no mums.
____________________________
UZZIŅAI:
Pasaules Veselības organizācija 1991.gadā ir atzinusi, ka homoseksuālisms nav psihiska slimība.
Pētījumi rāda, ka apmēram 10% cilvēku ir homoseksuāla orientācija.
Homofobija – uzmācīgas iracionālas bailes no homoseksuāliem cilvēkiem, kas var izpausties kā diskomforts kontaktā ar homoseksuāliem cilvēkiem vai vēlme pasargāt bērnus no šiem cilvēkiem, vai smagākā formā – kā aktīva cīņa pret gejiem un lesbietēm, vēlme panākt viņu izskaušanu, kas var realizēties verbālu uzbrukumu un pamudinājumu veidā, kā arī kā fiziska vardarbība pret homoseksuāļiem.
VCB Informācijas un sabiedrisko attiecību daļa
Tālr. 7287210
2005. gada 20. jūlijs
[1] Platform Arzte fur das Leben pret Austriju, Eiropas Cilvēktiesību Tiesas spriedums, 21.06.1998.g.
[2] Oberšliks pret Austriju #2, Eiropas Cilvēktiesību Tiesas spriedums, 01.07.1997.g.