Valodas prasība kandidātiem - nesamērīga 3

Valstij nav jālemj pilsoņu vietā - galu galā, likumi neaizliedz ievēlēt analfabētus, jo kritērijs ir vēlētāja izvēle, nevis valsts noteikta kvalifikācija, un Latvijā nav iespējams būt veiksmīgam politiķim, nezinot valsts valodu.

Iesaki citiem:
Murgs 255x203
Foto:© AFI

Valsts prezidentes paziņojums, ka prasība deputātu kandidātiem apliecināt valsts valodas zināšanas augstākajā – trešajā – līmenī ir nedemokrātiska, izpelnījās lielākoties negatīvu sabiedrības un politiķu reakciju. Taču prezidentes pieaicinātie eksperti uzskata, ka Latvija ir sasniegusi pietiekami stabilu un augstu demokrātijas pakāpi, lai atteiktos no šīs normas, vienlaikus stiprinot latviešu valodas kā vienīgās valodas lietošanu Saeimas un pašvaldību darbā. Kā viens no ekspertiem paudīšu savu viedokli par prezidentes paziņojuma juridisko pamatotību un to, kādēļ šis jautājums ir kļuvis aktuāls tikai tagad.

Satversmes 9.pantas nosaka, ka “Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.” Vēlēšanu likumā pilntiesīgā pilsoņa jēdziens tiek konkretizēts, tostarp aizliedzot par kandidātu pieteikt personu, kas “neprot valsts valodu atbilstoši augstākajai valsts valodas prasmes pakāpei.” Šāds ierobežojums ir arī pašvaldību deputāta kandidātiem. Savukārt Satversmes 91.pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēktiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, bet 89.pants uzliek pienākumu aizsargāt cilvēktiesības saskaņā ar saistošajiem starptautiskajiem līgumiem.

Tātad, personas, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, ir nostādītas nevienlīdzīgā stāvoklī, jo viņām kandidējot tiek izvirzīti papildus nosacījumi – jāapliecina latviešu valodas zināšanas. Jautājums ir – vai vēlēšanu likumu ierobežojumi atbilst minētajiem Satversmes pantiem?

Ne visas atšķirības, kas noteiktas ar likumu, ir vienlīdzības principa pārkāpums vai diskriminācija. Diskriminācija ir tad, ja atšķirības nav vērstas uz leģitīma mērķa sasniegšanu vai ir nesamērīgas mērķa sasniegšanai. Mērķis ir nodrošināt latviešu valodas pienācīgu aizsardzību, valsts valodas lietošanu vēlētajās pārstāvniecības institūcijās un to, ka deputāti efektīvi var pārstāvēt savus vēlētājus. Ņemot vērā Satversmes 4.pantā noteikto, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda, nav šaubu par šo mērķu leģitimitāti. Šaubas rodas par to, vai aplūkojamās prasības ir samērīgas.

Pirmkārt, valodas prasību atcelšana kandidātiem nav saistīta ar valsts valodas, kā vienīgās darba valodas maiņu Saeimā un pašvaldību institūcijās. Saeimas kārtības ruļļa 50.pants garantē darbu Saeimā valsts valodā. Analogas normas nav likumā Par pašvaldībām, taču Saeimā jau ir iesniegts likumprojekts, kas to paredz ieviest.

Otrkārt, aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības ir politiskās tiesības, kuras piemīt Latvijas pilsoņiem. Ievēlētie pārstāvji par savu darbību atbild saviem vēlētājiem un tas, cik efektīvi deputāts spēj aizstāvēt vēlētāja intereses, ir jāvērtē pašam vēlētājam. Tādēļ deputātus nevar salīdzināt ar citiem amatiem – tiesnešiem, ierēdņiem u.c., apgalvojot, ka arī pārējiem varētu atcelt valsts valodas zināšanu prasību, - uz pārējiem neattiecas politiskās atbildības mehānisms. Galu galā, arī patlaban vēlēšanu likumi neaizliedz ievēlēt analfabētus vai personas bez augstākās izglītības, jo kritērijs ir vēlētāja izvēle, nevis valsts noteikta kvalifikācija un Latvijā nav iespējams būt veiksmīgam politiķim, nezinot valsts valodu. Valstij vairs nav jālemj tās pilsoņu - vēlētāju vietā.

Treškārt, valodas nostiprināšanas pasākumiem jābūt samērīgiem. 90.gadu sākumā, kad latviešu valodas lietošana bija patiesi apdraudēta, pastāvēja spēcīgi argumenti, lai pamatotu administratīvas metodes valsts valodas statusa nostiprināšanai, bet, gadiem ritot, šie argumenti sarūk, dodot vietu veicinošiem pasākumiem, kas piedāvā izvēles iespējas, nevis piespiež. Aplūkojamā gadījumā valstij jāveicina iespējas apgūt latviešu valodu, piemēram, rīkojot apmācības kursus, nevis tikai jāprasa zināšanas. Līdz ar to jāsecina, ka vēlēšanu likumu prasības ir pretrunā ar Satversmes 91.pantu, jo mērķi, kuram tās ir domātas, iespējams sasniegt, veicot pasākumus, kas krietni mazākā mērā ierobežo deputātu kandidātu un arī vēlētāju politiskās tiesības.

Kādēļ šis jautājums ir aktualizējies šodien? Viens no galvenajiem apstākļiem ir starptautisko organizāciju, kurās Latvija tiecas iestāties, sniegtie ieteikumi, kas, savukārt, ir saistīti ar otru apstākli – procesiem starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās, kurās atbildētājvalsts ir Latvija. Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir pieņemts izskatīšanai Podkolzinas iesniegums, savukārt šā gada 25.jūlijā ANO Cilvēktiesību komiteja pauda savu viedokli par Ignatānes sūdzību. Abos gadījumos personas tika svītrotas no deputātu kandidātu sarakstiem, pamatojoties uz to, ka viņas nepārvalda valsts valodas zināšanas augstākajā līmenī. Ignatānes lietā Komiteja secināja, ka veids, kādā kandidātes valodas zināšanas tika pārbaudītas un viņa tika svītrota no saraksta, liecina par diskrimināciju uz valodas pamata attiecībā uz tiesībām tikt ievēlētai pašvaldības domē. Šis viedoklis ir jāuztver vismaz kā nopietni uzstādīts jautājums, vai valodas prasība deputātu kandidātiem nav pretrunā ar Latvijai saistošo Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Neizdarot nekādus secinājumus un neveicot pasākumus, tuvākā nākotnē no ANO Cilvēktiesību komitejas vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas var izskanēt jau pavisam skaidrs apgalvojums. Vai ir vērts to gaidīt?

Nav pamata uzskatīt, ka minētās pakta normas ir pretrunā ar Satversmi, un arī Satversmes 89.pants liek interpretēt Satversmes normas par labu valodas ierobežojuma deputātu kandidātiem atcelšanai. Latvijas vēsturisko kontekstu nevar neņemt vērā – tā rezultātā mēs esam vienīgā valsts Eiropā, kur pastāv likumā noteikts valodas ierobežojums deputātu kandidātiem. Tomēr arī īpašu situāciju izraisītie pasākumi jāvērtē pēc samērīguma mērauklas, kuru satur Latvijai saistošie starptautiskie standarti. Tādēļ nevajag brīnīties, ka laiku pa laikam mums tiks izvirzītas “jaunas prasības,” kad starptautiskos līgumus interpretējošās institūcijas nesaskatīs dažādo interešu pareizu sabalansēšanu no valsts puses.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

"Visu Latvijai!" 16.04.2002 14:09
Apskati jauno etnisko problēmu portālu www.javl.tk!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Olga 21.03.2002 13:56
Jums taisnība, bet tomēr ne visiem cilvēkiem mūsdienu sabiedrībā ir iespēja mācīties, daudzi (it īpaši veci cilvēki) pie mācībām nav pieraduši, bet tomēr tas nemaz nenozīmē, ka viņi ir nekompetenti politiķu lomā, un tāpēc vispirms jāskatās uz to, cik profesionāli viņi ir šajā sfēra. Galu galā ir taču tulkotāji!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ansis 11.01.2002 11:50
Es visu laiku domāju, ja esi politiķis dzimis Latvijā un nezini Latviešu valodu - vai tad tu vispār vari būt politiķis. Man liekas, ka sevi cienošs cilvēks pacentīsies un zinās to sarežģito valodiņu. Ja vienīgi viņa galvā nedzīvo Lenins un pārējie bolsheviku pasaku varoņi

Saistītie raksti