Atslēgvārdi:

Valodas kvalitāte 2

Nepieciešams sev kaut ko liegt, lai atvēlētu laiku pat savas dzimtās valodas pilnveidošanai. Tas skar visus cilvēkus. Kādas kvalitātes lietas mēs lasām: sarežģītu literatūru, vai tikai žurnālus un avīzes?

Intervija ar Jekaterinu Protasovu, Helsinku Universitātes Baltu – slāvu valodu katedras profesori, Eiropā pazīstamu valodnieci, sociolingvisti un vairāk nekā 150 izglītības tēmām veltītu monogrāfiju un rakstu autori.

Iesaki citiem:
Protasova 255x203
Foto:Tādi esam

Kāpēc notiek valodas politizācija?

Tāpēc, ka valsts politiskajā struktūrā ir notikušas kolosālas izmaiņas. Politizācija ir notikusi agrāk un es nezinu, vai pašlaik tas ir svarīgi. Ar ko cilvēkiem saistās katra konkrētā valoda? Piemēram, Somijā attieksme pret krievu valodu ir ļoti atšķirīga. Mani studenti Universitātē rakstīja sacerējumu par tēmu “Vai Somijā saprot Krieviju?” Man ir ļoti daudz studentu, un visi raksta vienu un to pašu: man patīk krievu valoda, iepazinos ar krievu valodu nejauši, jo bērnībā man bija mīļākā grāmata, piemēram, Uspenska darbi, un es gribēju iepazīt šo valodu. Vai: es esmu dzimis pierobežas ciematā, visi brauca uz Krieviju, es gribēju uzzināt, kas tā par valodu, lai gan pats Krievijā neesmu bijis.

Kā notiek valodas iepazīšana? Kāpēc cilvēkiem tā patīk? Dažiem tāpēc, ka gribās lasīt krievu klasiku, dažiem tāpēc, ka tie ir biznesa kontakti. Vecākā paaudze Somijā pret krieviem izturas ar lielu piesardzību, tāpēc ka viņiem ir liela pieredze, karojot ar Krieviju, - pieredze, kura gājusi cauri visai dzīvei: smaga kara laika bērnība, apgādnieka zaudēšana, kas neļāva dzīvot kā citām ģimenēm, bailes no komunisma un tā neprognozējamības: tev var atņemt visu un vietā nedot neko. Tas ir visizplatītākais uzskats. Tajā pat laikā vecāki cilvēki abās robežas pusēs satiekas un lieliski saprotas. Cilvēki, kuri piedzīvojuši karu, teiksim, Somu kara veterāni no Krievijas un Somijas, lieliski saprot viens otru, kad satiekas. Viņiem ir kopīgas atmiņas, lai arī cik dīvaini tas būtu. Viņi var aprakstīt vienas un tās pašas vietas no abām robežas pusēm. Viņi ir kā draugi, jo viņus vieno atmiņas. Kopumā attieksme pret Krieviju ir piesardzīga. Pašlaik pie varas ir 68.gada paaudze, kas ir kaut kas cits nekā sešdesmito gadu paaudze Krievijā. 1968.gads – tā ir franču revolūcija, Čehoslovākija... Tie ir pavisam citi cilvēki. Cilvēki, kuri gatavi pārveidot pasauli. Toreiz viņiem bija astoņpadsmit. Viņi ir uzauguši ar komunisma, maoisma idejām, ar oficiālās padomju morāles noliegumu, kas ir pilnīgā pretrunā tam, ko viņi paši sludināja.

Latvijā izskan viedoklis, ka abas šīs kopienas – latviešu un krievu – dzīvo katra savu dzīvi un maz zina viena par otru.

Parasti atšķirības starp šīm kopienām tiek pārspīlētas. Visi iet uz vieniem un tiem pašiem veikaliem, visiem ir vienas un tās pašas televīzijas programmas. Izvēle ir brīnišķīga iespēja.

Pie tam, tiek pārspīlēta uzskatu vienotība kopienas iekšienē. Kas ir krievu kopiena Latvijā? Tajā ir dažādi cilvēki. Vai tad tos apvieno tikai valoda? Katras kopienas iekšienē ir ļoti dažādi slāņi un grupas. Ir krievu vecticībnieki, kuri šeit dzīvo daudzus gadsimtus: viņiem ir sava valoda, tradīcijas, kuras ļoti maz saistītas ar mūsdienu Krieviju. Ir krievi, kuri dzīvo Latvijā no 18.gadsimta un ir piederējuši Krievijas elitei, kura savukārt nekad nav bijusi viendabīga. Tā bijusi saistīta ar vāciešiem, zviedriem, poļiem, itāļiem, frančiem. Tās kultūras valoda bija krievu. Šo cilvēku pēcteči arī dzīvo Latvijā. Ir politiskie disidenti, kurus Krievija padomju laikā nepieņēma, bet Latvijā pieņēma. Var teikt – iekšējā emigrācija. Šeit paust savu viedokli bija vieglāk nekā Maskavā vai Pēterburgā. Bija zināms, ka Baltija ir tuvāk Rietumiem un tajā varēja runāt vairāk kā Krievijā.

Kā jūs skaidrotu mazas tautas bailes no valodas iznīkšanas?

Es domāju, ka tas ir stimuls attīstīt savu valodu. Ir jāpievērš uzmanība savas valodas attīstībai, lai tajā runātu, rakstītu, darītu interesantas lietas. Eiropā kopumā nav bažu pazaudēt savu valodu, jo ļoti daudz kas tiek darīts šajā jomā. Teiksim, Somijā daudz tiek darīts sāmu valodas uzturēšanai. Pirms dažiem gadiem situācija bija daudz bēdīgāka. Sāmu valodai ir daudz dialektu. Tagad cilvēkiem ir tiesības pat rakstīt sacerējumus sāmu valodā. Tomēr daudzi uzskata, ka šos aizsardzības pasākumus vajadzēja veikt ātrāk, jo tas ļautu sāmu valodu saglabāt vēl lielākā apjomā kā pašreiz. No otras puses, mūsdienās ir daudz vairāk iespēju apmainīties ar informāciju – Internets, kompaktdiski. Tas dod iespēju saglabāt pat valodas, kurās runā daži desmiti cilvēku, nerunājot nemaz par vairāk kā miljonu, kā tas ir Latvijā.

Tātad, jūs domājat, ka nevajag tik daudz baidīties no krievu valodas, bet attīstīt savu – latviešu valodu?

Mani, protams, vienmēr un visur interesē krievu valodas stāvoklis. Es kā zinātniece vairāk uzmanības pievēršu valodas pastāvēšanas īpatnībām: kas šajā krievu valodā ir atšķirīgs no krievu valodas Krievijā. Man liekas, ka laba tradīcija ir rūpēties par katru valodu, kuru lietojam, bet ne vienmēr visam pietiek laika. Ir nepieciešams sev kaut ko liegt, lai atvēlētu laiku pat savas dzimtās valodas pilnveidošanai. Tas skar visus cilvēkus. Kādas kvalitātes tekstus mēs lasām - jauno literatūru, sarežģītu literatūru vai tikai žurnālus un avīzes? Tas ir jautājums par dzimtās valodas kvalitāti.

Pētījumi liecina, ka imigrantu vidū veidojas cilvēku slānis, kurš neapgūst valsts valodu un reizē paliek primitīvs savas dzimtās valodas lietojumā.

Krieviski tas saucas “pusvalodība” (polujazičje). Ir tāda teorija, ka otrā valoda var attīstīties tikai tad, ja tiek attīstīta pirmā. Patiesībā, pat balstoties uz faktiem, mēs par to ļoti maz zinām. Mēs vel neprotam prognozēt, kā attīstīsies katra no valodām. Ir gadījumi, kad cilvēks ģimenē nepagūst iemācīties dzimto valodu un tiek “iemests” citā dominējošā valodā. Pieņemot sabiedriskās dzīves modeli, atsakās no savas ģimenes, savām saknēm. Ir periodi, kad cilvēks var atgriezties pie saknēm. Piemēram, pirmsskolas vecums ir ļoti būtisks personības attīstībā. Ja bērns aug divvalodīgā ģimenē, kur mamma runā krieviski, bet bērns atbild latviski - tēvs un vecmāmiņa runā latviski, bērns iet latviešu bērnudārzā... Pēkšņi sešu gadu vecumā bērns sāk saprast, ka mamma runā citā valodā, kurā arī var sevi izteikt un pēc laika arī viņš sāk runāt krieviski – ar akcentu vai bez. Ir cilvēki, kuri 20 gadus dzīvo vienā vietā un nevar iemācīties valodu. Un ne tāpēc, ka viņi necenšas. Viņi var lasīt, tulkot, bet nevar brīvi runāt. Ir kaut kādas iekšējas bremzes, kas to neļauj. Tajā pašā laikā, attiecībā pret kādu trešo valodu šis strupceļš neiestājas. Šo variantu ir daudz, un tie ir tik dažādi. Paldies Dievam, ka jaunie Eiropas Padomes priekšlikumi divvalodības jomā ir ļoti lojāli attiecībā uz otrās valodas zināšanām.

Šodien samērā tipiski ir gadījumi, kad krievvalodīgās ģimenes sūta savus bērnus latviešu skolā, viņi bieži atpaliek mācībās tieši slikto latviešu valodas zināšanu dēļ. Vai šajā jomā ir jābūt kādai kopējai izglītības politikai?

Tas nav iespējams. Ir jāapskata katrs gadījums atsevišķi. Kopējai politikai jābūt, sagatavojot skolotājus, lai viņi saprot, ko nozīmē valodas prasme, no kā tā veidojas. Visi skolotāji pašreiz ir ļoti nekompetenti zināšanās par divvalodību. Viņi ir pieraduši strādāt pēc mācību grāmatām, viņi nezin komunikatīvās situācijas. Trūkst zināšanu pat par dzimtās valodas apguves procesu. Skolotājiem vajag dot vienkāršas un skaidras metodes, lai cilvēki ar iecietību izturētos pret visdažādākajām šī procesa izpausmēm. Kas attiecas uz variantu, ja klasē ar latviešu mācību valodu ir trīs krievvalodīgi bērni, tad šiem bērniem ir jāsaņem papildus nodarbības latviešu valodā, lai viņi attīstītu lasīt un rakstītprasmi un tādējādi izkoptu spējas brīvi sarunāties latviešu valodā. Ļoti svarīgi ir, lai arī viņu krievu valoda būtu augstā līmenī. Ko nozīmē atpalicība latviešu valodā? Mēs nezinām, ar ko tā saistīta. Varbūt bērns nesaprot, par ko ir runa, varbūt viņš nezina terminus, varbūt viņš nav pieradis domāt par to. Kāpēc? Tāpēc, ka ģimenē viņam nav pievērsta vajadzīgā uzmanība, nav bijusi iespēja par to runāt. Viņam neviens nav palīdzējis saprast, kāpēc viņš ir spiests runāt latviski, nepārvaldot latviešu valodu. Ir jāattīsta pamatvaloda, un ļoti pakāpeniski, kvalitatīvi jāmāca otra valoda. Globāli šo problēmu nevar atrisināt, bet principā divu gadu laikā tā ir atrisināma. Labāk to izdarīt pēc iespējas agrāk, tālāk viņš pats izvēlēsies. Cilvēki ar zemu sociālās nodrošinātības un kultūras līmeni ļoti labi reaģē uz atbalstu, bet paši sev viņi nav spējīgi palīdzēt. Te jautājums ir par to, kā veidota sabiedrība, un vai tā var atļauties veltīt uzmanību katram pilsonim. Finansējums, papildus nodarbības, pulciņi, ģimenes konsultācijas...

Varbūt pareizāk ir saglabāt skolas ar krievu mācību valodu, kas garantē kvalitatīvu latviešu valodas apmācību?

Ja tām ir labas mācību grāmatas, labi pasniedzēji un tās piedāvā mūsdienīgas zināšanas krievu valodā. Taču krievu kultūra pēc sava rakstura nav universāla, tā ir ļoti saistīta ar dzīvi Krievijā. Lai šeit – ārpus Krievijas – šo kultūru uzturētu, ir jārada jauns krievu kultūras tips, atbilstošs Eiropas Savienības prasībām. Tam nav sakara ar to, kas pašlaik notiek Krievijā. Tas ir ļoti liels darbs, ar to nevar tikt galā pieci cilvēki. Ir nopietni jāizstrādā programma krievvalodīgajām skolām, lai viņu valoda šeit būtu tādā līmenī, kas atbilstu dzīves prasībām Eiropas Savienībā. Tā ir jauna terminoloģija, grāmatas, jāiegulda milzīgi līdzekļi. Eiropas Savienība izvirza prasību, lai imigrantiem vai mazākumtautību pārstāvjiem tiktu dota iespēja atgriezties dzimtās valodas vidē. Cilvēkiem, kuri šeit mācās krievu valodā, ir jābūt iespējai atgriezties Krievijā un tur mācīties.

Kā jūs raksturotu savu sadarbību ar Sorosa fonda – Latvija projektu “Atvērtā skola”?

Man ir ļoti interesanti viss, kas šeit notiek, un es sajūsminos par cilvēkiem, kuri katru dienu risina problēmas, par kurām zinātniekiem ir visai miglains priekšstats. Kad šis priekšstats precizēsies, bērni, ar kuriem šodien nepieciešams strādāt, jau būs sirmgalvji, bet šīs problēmas nepieciešams risināt šodien. Tāpēc ir svarīgi izplatīt sabiedrībā to, ko mēs zinām šodien, lai cilvēki varētu izdarīt apzinātu izvēli. Ko varam sagaidīt, atdodot bērnu skolā ar krievu mācībvalodu, ko gaidīt no divvalodīgas skolas, ko – no latviešu skolas? Kāda ir vecāku atbildība par bērna likteni?

Vai skola var kļūt par galveno bērna socializācijas vietu?

Daudzu darba gadu laikā esmu nākusi pie secinājuma, ka pirmsskolas vecumā galvenā ir ģimenes vide, bet skolniekam – pirmkārt, sabiedrība - cilvēki, ar kuriem viņš kopā mācās, prasības, kuras izvirza valsts. Kāda ir izglītības sistēma, kādas prasības skolotājs izvirza skolniekam, - tā ir otrreizējā socializācija. Cilvēkam, pabeidzot skolu, ir jābūt piemērotam dzīvei šajā valstī, viņam jāvar izpildīt elementāras prasības un jāzina, kam lūgt palīdzību, ja viņš nevar tās izpildīt. Piemēram, Vācijā 42% cilvēku neprot aizpildīt dokumentus, Nīderlandē – 36%, Zviedrijā – 25%, Francijā – 15%. Tie ir cilvēki, kuri ir funkcionāli neizglītoti. Tie nav ārzemnieki, bet cilvēki, kuri nav saņēmuši pietiekamu atbalstu skolā. Somijā dažas bankas prasa īpašu samaksu, apmēram 1 eiro, par katras operācijas veikšanu. Tas ir pietiekami daudz. Šī maksa nav nepieciešama, ja jūs veicat operācijas savā personālajā datorā. Jūs pats pildāt savas bankas lomu. Šim līmenim daudzi cilvēki uzskata sevi par vecu, tātad – viņi maksā. Tā sabiedrība ir iekārtota.

Ko jūsu izpratnē nozīmē valsts prasības zināt tās valodu?

Valoda ir instruments, tā zaudē kultūras simbola lomu, kultūra globalizējas. Ja cilvēks negrib mācīties valodu, viņš sevi ierobežo, zaudē apmēram 70% iespēju strādāt un veidot kontaktus. Cilvēks pats pieņem tādu lēmumu. Katrs atbild pats par sevi.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

15.02.2002 21:07
>Eiropas Savienība izvirza prasību, lai imigrantiem vai mazākumtautību pārstāvjiem tiktu
> dota iespēja atgriezties dzimtās valodas vidē. Cilvēkiem, kuri šeit mācās krievu valodā,
>ir jābūt iespējai atgriezties Krievijā un tur mācīties.

To mums māca Eiropa. "Cilvēkiem ... jābūt iespējai atgriezties Krievijā".
Vai šādu iespēju viņiem Latvijas valsts piedāvā? Vai ir izveidota repatriācijas programma, fonds? Vai tiek skaidrots un mācīts par dekolonizāciju? Vai ārzemēs tiek meklēta nauda šim mērķim?

NĒĒĒĒĒ!!! Tā vietā Ministru Prezidents Bērziņš brauc uz Daugavpili un risina sarunas krievu valodā tur. Nožēlojami!

Saistītie raksti