Raksts

Valodas dēļ Latvija iedzīta stūrī


Datums:
19. decembris, 2001


Autori

Atis Lejiņš


Foto: AFI

Patreizējo brutālo politisko spiedienu, acīmredzot, prezidente nevarēja ignorēt. Faktiski dažas EDSO valstis izdara spiedienu arī uz Strasburgas cilvēktiesību tiesu, kas patlaban izskatāmajā valodas lietā varētu ieteikt pārejas posmu likuma maiņai.

Sabiedrībā un īpaši politiskajās partijās radies apjukums pēc prezidentes pēkšņā paziņojuma, ka jāatceļ valodas prasība vēlēšanu likumā. Saeimā partijas taču tikko noraidīja līdzīgu PCTVL ierosinājumu! Bet vēlēšanu likumā šāda prasība savulaik tika ieviesta, lai novērstu atkārtojamies blamāžu, kad Zīgerists tika ievēlēts, mācēdams labi ja trīs vārdus latviski.

Varēt domāt, ka pēc nākamajām vēlēšanām oktobrī, Saeimā var “iebrukt” vesela grupa latviski nerunājošie, turklāt tādi, kas ļoti gribētu, lai krievu valodai piešķir oficiālas valodas statusu. Zināms, ka tādu, kas to vēlētos, Latvijā netrūkst.

Esam nonākuši šajā pretrunīgajā situācijā tāpēc, ka ANO 1967.g. pieņemtās politisko tiesību hartas 2.pants nepieļauj nekādu diskrimināciju tikt ievēlētam. Nekur jau pasaulē nebija tāda situāciju, kad varētu iedomāties, ka kāds tiktu ievēlēts, nezinot valsts valodu. Mums garā okupācija deformējusi “lietu normālo kārtību”, kuru labāku nepadara kaimiņvalsts Krievijas, maigi izsakoties, ne pārāk iejūtīgā attieksme pret mūsu “kopīgo” pagātni. Putins vēl tikai nesen jautājis, kāpēc Maķedonijā var būt divas oficiālas valdos, bet ne Latvijā vai Igaunijā.

Rietumiem arī ir pilnīgi sveša situācija, ka pilsoņi faktiski nezinātu valodu. Latvijā pēc 1991.gada ļoti daudzi “krievvalodīgie” kļuva automātiski par Latvijas pilsoņiem vien tāpēc, ka varēja pierādīt radnieciskas saites ar 1940.gada pilsoņiem, un dabūja pilsonību, kaut nemācēja latviešu valodu Savā ziņā okupācijas laikā Latvijas krievi un viņu pēcnācēji arī tika “pārkrievoti”. Radās tādi apstākļi, kas veicināja viņu latviešu valodas aizmiršanu vai neiemācīšanos. Vispār, arī ASV un dažai labai Rietumeiropas valstij var rasties problēmas ar valodas lietošanu vismaz pašvaldību līmenī tuvākajā nākotnē, jo legālie un nelegālie ieceļotāji jau kļūst par vairākumu dažās pilsētās un apgabalos. Bet tas mūsu problēmā pagaidām neko nepalīdz.

Šis jautājums ir pretrunīgs arī tāpēc, ka politiski nav ieteicams tik ātri atcelt tikko pirms pāris gadiem ieviestu prasību, pret kuru neviens starplaikā neiebilda. Tas var dot nepareizus signālus daļai sabiedrības, ka latviešu valoda nav vairs tik ļoti vajadzīga. Un arī tāpēc, ka vēlēšanu gadā lieta var tikt brangi izmantota kā nacionālā kārts, kura var sašķelt sabiedrību, kas nu galīgi nav vajadzīgs tik kritiskā brīdī, kad Latvija gatavojās pārkāpt slieksni, kur otrā pusē ES un NATO telpā varētu reiz justies droša.

Bet vēršoties pret šo prasību, esam izlīdzinājuši ceļu uz EDSO misijas slēgšanu Latvijā, kas neļaus nevienam EDSO misijas klātbūtni Latvijā lietot kā argumentu pret Latvijas uzņemšanu NATO. Pret uzņemšanu ES būtu grūtāk, jo tas vairs nav politiski jūtīgs jautājums, integrācijas process ir aizgājis pārāk tālu, lai vienas lietas dēļ tagad visu vilcienu gāztu nost no sliedēm. Mums tiktu dots sava veida pārejas periods, stipri pieņemamāks, nekā patreizējais – atklāti sakot – brutālais politiskais spiediens, kuru, acīmredzot, prezidente nevarēja ignorēt. Dažas EDSO misijas dalībvalstis juta nepieciešamību izrādīties svētākas par pašu pavēstu. Turklāt šīs valstis izdara faktiski spiedienu uz cilvēktiesību tiesu Strasburgā, kas patlaban izskata lietu par valodas normu, un arī var pieņemt lēmumu, kas ietvertu pārejas posmu likuma maiņai, tātad to pašu panākt bez lielās politikas iejaukšanās.

Lieta tāda, ka pērn pieņemtas vadlīnijas EDSO misijas slēgšanai. Atšķirībā no Igaunijas, Latvija panāca, ka vadlīnijās netika iekļauta prasība svītrot attiecīgo vēlēšanu likuma punktu. Tā vietā tika ierakstīts, ka Latvija uzturēs dialogu ar Augsto komisāru mazākumtautību jautājumos. Igauņi, kas, sekojot Latvijas piemēram valodas normu likumā ieviesa tikai 1999.gadā, piekrita, ka viņu EDSO misijas slēgšanas noteikumos tiek ierakstīta prasība normu atcelt.

Būtībā igauņi atļāva iedzīt sevi stūrī, un politiskā vadība pielietoja ne visai skaistus paņēmienus, lai panāktu Riigikoku lēmumu par normas atcelšanu. Lieku reizi tika pierādīts Vācijas autoritārā kanclera Otto Bismarka nievājošais apzīmējums par politiku – politikā, tāpat kā desu taisīšanā, nav labi zināt, kas tur “iet iekšā”.

Pēc Igaunijas lēmuma Latvija nonāca neapskaužamā stāvokli, ka ir vienīgā valsts transatlantiskā telpā, kur šāda valodas norma pastāv. Labākais risinājums būtu atcelt normu mierīgos laikos, pēc 8.Saeimas vēlēšanām, kad Latvija arī kļūtu par ES un NATO dalībvalsti un justos daudz drošāk. Bet mums nav dota tā privilēģija, kāda bijusi rietumos, kur likumi “izaug” pēc vajadzības dabiskā, evolucionārā ceļā – mums pasaka, ja tā nedarīsiet, netiksiet NATO! Lieki piebilst, ka tādus ultimātus neizvirza Krievijai, kas caur jaunveidojamo NATO-Krievijas padomi gandrīz guva veto tiesības NATO!

Bet tas nav arguments nelemt par valodas normas atcelšanu vēlēšanas likumā, kas nākamgad mums būs jādara kaut vai pēc Strasburgas tiesas sprieduma. Latvija, kopā ar Igauniju un Lietuvu, ir vienīgais veiksmes stāsts bijušās Padomju savienības drupu kaudzē, pateicoties ne tikai mūsu politiskai gribai un saprātam bet arī – nemazāk svarīgi – rietumu atbalstam, tai skaitā latviešu valodai kā vienīgajai oficiālajai valodai. Paliksim arī turpmāk tādas!


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!