Kā ziņoja portāls Delfi, šodien Eiropas Savienības pamattiesību aģentūra nāca klajā ar savu ziņojumu par diskrimināciju uz seksuālās orientācijas pamata. Bija interesanti iepazīties ar ziņojumu; tas iir iedalīts divās daļās. Pirmā ir veltīta legālās situācijas analīzei, kamēr otrā daļa ir, manuprāt, visinteresantākā, jo ir veltīta geju un lezbiešu sociālajai situācijai.
Kā melns uz balta, tur ir analizētas tādas tēmas kā attieksme pret gejiem un lezbietēm, naida kurināšana, pulcēšanās brīvība, izglītība, veselības aprūpe, reliģiskās institūcijas, sports, masu mediji, patvēruma meklētāji, daudzveidīgā diskriminācija. Tāpat arī īpaša nodaļa atvēlēta transpersonām. Manuprāt, šis ziņojums ir interesants ne tikai apskatīto tēmu bagātības ziņā, bet arī institucionālās autorības dēļ – proti, to ir apkopojusi ES pamattiesību aģentūra. Proti, tā nav nekāda interešu grupa, kurai var pārmest ieinteresētību, bet gan objektīva aģentūra, kuras uzdevums ir rūpēties par pamattiesību aizsardzību visā Eiropā.
Ik pa laikam interneta diskusijās izskan, manuprāt, izteikti šaurpierīgs arguments – neesmu dzirdējis par diskrimināciju uz seksuālās orientācijas pamata, tādēļ tā neeksistē. Tas, ka individuāla nezināšana par kādu problēmu nav vienāda ar problēmas neeksistēšanu, šiem diskutētājiem šķiet, ka nav ienācis pat prātā. Tad tiek pieprasīts “likt kārtis galdā” un nosaukt visus tos pazemojumus, ar kuriem homosekusāļus aizstāvošais diskutētājs būtu saskāries vai par kuriem viņam būtu zināms.
Manuprāt, tas nereti var būt godīgs mēģinājums uzzināt par kaut ko tādu, kas indivīdam nav bijis zināms. Ja indivīds patiešām vēlas uzzināt kaut ko viņam nezināmu (pie tam vēl no pirmavota!) tas taču ir nudien apsveicams zinātniskās un gluži vienkāršas humānistiskas zinātkāres piemērs. Bet tikpat bieži, ja ne biežāk gan šāds uzaicinājums uz konkrētu gadījumu analīzi ir negodīgs paņēmiens, lai diskusijā “aizvērtu” tos, kuri aizstāv homoseksuāļu tiesības: “Tu tikai runā par diskrimināciju, bet pats nevari minēt nevienu gadījumu, tas nozīmē, ka diskriminācija vai nu neeksistē, vai arī Tu melo.”
Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, kādēļ geji, lezbietes un viņu draugi nevēlas publiski, vai anonīmi internetā iztirzāt tos viņu dzīves brīžus, kuri viņu atmiņās un ķermeņos iespējams atstāja sāpīgus ievainojumus. Ir jābūt vienkārši empātiskam. Kāpēc precētas sievietes nerunā par to, ka vīri viņas sit? Un ko tieši man kā gejam un geju un lezbiešu draugam sniegtu manu personīgo un manu draugu un paziņu piedzīvotā iztirzājums diskusijā ar anonīmu un homofobu diskusijas partneri?
Man nudien nav pienākums stāstīt par to geju, kurš aizgāja no mājām 19 gadu vecumā, jo māte viņu bija pierakstījusi rindā pie psihoterapeita, lai “ārstētu” dēla seksualitāti. Man nudien nav nekādu pienākumu pret homofobiem viņiem skaidrot, ka ir sāpīgi piedzīvot, ka Tava draudzene ierodas uz tikšanos raudot par to, ka viņas darbabiedrene visu kolēģu priekšā viņu izlamā par “nolādēto lezbieti”. Man nudien nav nekāds pienākums uzskaitīt visus tos manus draugus un paziņas, kuri tika piekauti Rīgā tādēļ, ka bija gājuši roku rokā vai vienkārši iznakuši no geju kluba. (Turklāt visi šie gadījumi bija pirms Mozaīka vispār sāka organizēt Draudzības dienas.)
Tieši tādēļ esmu gandarīts, ka beidzot ir izdots arī šāds ziņojums – ja Tev vajag pierādījumus,lasi!