Atslēgvārdi:

Vajadzīga savienība. Žurnālistiem 15

Šobrīd ir ļoti piemērots laiks, lai Žurnālistu savienība piedāvātu mediju organizācijām līgumus un noteikumus, kas liktu saglabāt tādus darba apstākļus un nosacījumus, kas neturpinātu žurnālistikas kvalitātes degradāciju.

Iesaki citiem:

Šogad man jau pāris reizes bijis kauns, kad ārzemju kolēģi vai žurnālistu organizāciju pārstāvji jautā, kāpēc Latvijas Žurnālistu (LŽS) savienība ir tik nemanāma. Šogad jau vairākas reizes esmu mēģinājusi uzjundīt ideju, ka vajadzētu aktivizēt reālu LŽS darbību. Parastā žurnālistu atbilde bijusi — nav vērts. Šogad esmu ziedojusi pēkšņi saslimušas kolēģes operācijai aptuveni trešdaļu savas algas, jo viņai nebija citas izejas. Kolēģes Agneses[1] liktenis mani šokējis tik ļoti, ka arvien biežāk iedomājos — pavisam noteikti ir vairāki iemesli, kuru dēļ ir vērts parūpēties žurnālistu savienību — stiprināt esošo vai veidot jaunu. Šo nerakstu tāpēc, lai lielītos ar savu labo sirdi vai izteiktu pārmetumus LŽS.



Neliela, bet svarīga atkāpe

Sākšu ar Agneses stāstu. Viņa strādājusi kā žurnāliste, producente un redaktore vairāk nekā desmit gadus. Šajā ziemā audzējs mugurkaulājā pēkšņi padarīja viņas kāju nekustīgu, ārsti runāja par neatgriezenisku paralīzi. Steigšus bija vajadzīga operācija, ļoti dārga, viena no vairāku operāciju virknes. Agnese, pārvarot sāpes un mokas, līdz operācijai turpināja klibot uz darbu, jo citādi nebija iespējams — ja neraksti, tu saņem nožēlojami mazu pamatalgu. Darba nespēju noformēt ir tikpat bezjēdzīgi — slimības nauda ir pārāk maza, lai izdzīvotu. Bet Agnese viena audzina dēlu, viņai jāuztur arī sava mamma.



Es biju viena no vairāk nekā desmit cilvēkiem, kas ziedoja Agneses operācijai. Priecājos, ka tā bija veiksmīga. Mēs tajās dienās bijām kā neliela žurnālistu savienība, vienam mērķim īsā laikā vienota cilvēku grupa. Bet stāstam ir turpinājums. Pašlaik Agnese lielākoties strādā mājās. Guļus. Turpina rakstīt, neatlaidīgi krājot rakstus un latus savā bankas kontā, jo citādi nav iespējams. Ja jādodas uz redakcijas sapulci, kurā viņa stāv kājās, jo pēc šīs operācijas nedrīkst sēdēt, vai interviju, tad viņa pārvietojas taksometrā, četrāpus tupot uz pakaļējā sēdekļa.

Agnese turpināja strādāt uzreiz pēc ļoti smagās operācijas, jo citādi nebija iespējams. Ja tas vēl nav skaidrs, tad esošais darba līgums, kas ir tipisks daļai mediju organizāciju — ar minimālu pamatalgu un honorāriem par padarīto, ir nelabvēlīgs absolūti pašsaprotamajai nepieciešamībai oficiāli noformēt darba nespēju. Agnesei gaidāmas vēl divas operācijas, pēc kurām guļus nāksies pavadīt ilgāku laiku.

Es varētu turpināt par Agnesi, bet pietiek. Atgriezīsimies pie iemesliem, kāpēc arī Latvijā vajadzētu būt tādai žurnālistu savienībai, kas vēlētos un spētu iestāties par mediju profesionāļu interesēm. Tie visi ir saistīti ar nepieciešamību attīstīt žurnālistikas kvalitāti — darba vidē, attiecībās ar mediju vadītājiem, profesionālajā attīstībā.



Pirmais iemesls — profesionālā pašcieņa

Žurnālisti medijos izjautā filozofus, politologus un antropologus, lai meklētu atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijas sabiedrība ir tik sadrumstalota, vienaldzīga pret sevi, kašķīga. Izjautājot citus, žurnālistiem nav laika analizēt savu profesionālo vidi, kuru sašķeļ, pirmkārt, piederība konkrētām mediju organizācijām un to savstarpējā konkurence, otrkārt, dažādas žurnālistikas pieejas, piemēram, tradīcijas latviešu un krievu valodas medijos), un treškārt — nevēlēšanās ieguldīt savu enerģiju kopīgu interešu risināšanai.

Vismuļķīgākais žurnālistu nesaskaņu iemesls ir viņu darba vietā esošā pārliecība, politiski ekonomiskās intereses vai medija filozofija. Tas noved ne tikai pie vienpusības mediju saturā, bet arī saskalda profesionālo vidi. Lojalitāte savam darba devējam ir pavisam kas cits nekā kolēģu noniecināšana tikai tāpēc, ka viņš nāk no “citādi domājošas” mediju organizācijas. Bet Latvijā ir ļoti izplatīta sev pie krūtīm sišana, pasludinot sevi par profesionālāko, gudrāko, labāko, par pamatu šai pārliecībai izmantojot darba devēja reputāciju vai panākumus tirgū. Tas atgādina tādu kā mūsdienīgu dzimtbūšanas formu, kad cilvēks tiek algots noteiktu pienākumu veikšanai, bet vienlaikus zaudē daļu no identitātes, personiskās brīvības. Uzticība vienveidīgam uzstādījumam noved pie tā, ka konkrētus žurnālistus pārspīlēti personificē ar viņa darba devēju, uzskata par tā ruporiem. Šī pārmērīgā idejiskā uzticība, nevis korekta lojalitāte, rada situācijas, kad žurnālists konfliktu gadījumā cīnās viens vai nevar atrast darbu citā medijā. Viņam līdzi nāk iepriekšējā darba devēja zīmogs.

Žurnālistu strikta sadalīšanas starp dažādiem medijiem nav palīdzējusi izveidoties brīvo (free–lance) žurnālistu kultūrai. Latvijā ir tikai daži, piemēram, Lato Lapsa, kam izdodas veidot brīvā žurnālista karjeru. Pārējiem to traucē sīvā mediju konkurence — ja tu strādā vienam, tad otrs neņems tavu rakstu vai sižetu tikai konkurences dēļ un tādēļ, ka uztver tevi kā konkurentam piederīgu un uzticīgu, tātad — naidīgu un nevēlamu, svešo.

Žurnālistu profesionālās vides sadalīšanās pēc ilgākas vai īsākas piederības konkrētai mediju organizācijai ir viens no profesionālās vides sašķeltības iemesliem. Tā padara vājāku žurnālistu profesionālo grupu, jo kopīgās intereses netiek ne apspriestas, ne risinātas. Mediju organizācijās ir dažāda iekšējā profesionālā vide un kultūra, bet pietiekami daudzi strādā tādos apstākļos, kas var novest pie augstāk aprakstītās situācijas — vientuļas cīņas par sevi bez iespējas saņemt kaut daļu no tās sociālās aizsargātības, par ko žurnālisti iestājušies attiecībā uz citām sabiedrības grupām. Gadiem ilgā samierināšanās ar šādu situāciju ir nepilnvērtīga profesionālā pašapziņa. Nenorobežojos, arī es esmu bijusi tā visa pašā vidū.



Otrais iemesls — žurnālistikas kvalitāte

Pēdējā gada laikā gandrīz katru nedēļu esmu saņēmusi vēstuli vai telefona zvanu no kāda žurnālista ar tekstu: “Čau, čau, esmu zaudējusi/is darbu, atlaists, „noīsināts”, palūgts pāriet darbā ārštatā… Tā kā zini — ja ir kāda vieta, es meklēju stabilu darbu.” Tas ir fakts, ka mediju vadītāji un īpašnieki ir aicinājuši žurnālistus (un arī citus radošo profesiju pārstāvjus medijos) kopīgi dalīt ekonomiskās recesijas atnestās grūtības. Tik daudzi ir zaudējuši darbu, liela daļa — bez savlaicīga brīdinājuma, nesaņemot jebkādu kompensāciju, paliekot ar niecīgu bezdarbnieka pabalstu, jo algas, no kurām maksāts sociālais nodoklis, daudzviet ir ļoti niecīgas. Darba līgumi nereti pieprasa pilnīgu uzticību vienam darba devējam, bet pretī dod samaksu par gabaldarbu. Ne pārāk daudzos medijos žurnālistiem maksā sociālo nodokli no visiem ienākumiem.

Mediju vadītāji pēdējā gada laikā ir visai viegli saņēmuši žurnālistu piekrišanu vairākkārtējam darba apmaksas samazinājumam, darba apjoma un pienākumu palielinājumam un hroniskai nestabilitātei, lai tik saglabātu darba vietu. Daudzas pārmaiņas nav izskaidrotas, pat mediju daļas vai veseli mediji tiek slēgti pāris stundu laikā, liedzot iespēju atlaistajiem darbiniekiem laikus parūpēties par citu darba vietu. Redakcijas ir pilnas ar pārgurušiem cilvēkiem, kas strādā garas stundas un jūtas nestabili, jo sociālā neaizsargātība neļauj iebilst pret piedāvātajiem darba noteikumiem. Dažās mediju organizācijās žurnālists nekad nevar būt drošs, vai viņa pakalpojumus, pat nejautājot atļauju, reklāmas nodaļas kolēģi nebūs pārdevuši kādam klientam reklāmraksta veidošanai vai cita reklāmas formāta apkalpošanai. Žurnālistu profesionālā vide pamazām zaudē kvalitāti — darbu steigā zudusi ne vien precizitāte un sabalansētība, bet arī spēja analizēt un izprast notikumus.

Tāpēc šobrīd ir ļoti piemērots laiks, lai Žurnālistu savienība piedāvātu mediju organizācijām līgumus un noteikumus, kas liktu saglabāt tādus darba apstākļus un nosacījumus, kas neturpinātu žurnālistikas kvalitātes degradāciju. Mediju biznesa vide par spīti konkurencei ir samērā labi organizēta — Preses izdevēju apvienība un Raidorganizāciju asociācija spēj diskutēt gan par nodokļu jautājumiem un likumiem, gan veido attiecības ar biznesa partneriem citās industrijās, piemēram, ar Latvijas Pastu. Šīm organizācijām vajadzīgs līdzvērtīgs sarunas partneris no žurnālistu puses. Visu uzreiz izdarīt nevar, bet šobrīd aktuālākais — mediju darbinieku sociālā nodrošinātība un vienošanās, ka žurnālistiem nav jāapkalpo reklāmdevēji un ka arī darba devēji piekrīt universālajām žurnālistikas ētikas normām.



Trešais iemesls — profesionālā izaugsme

Šogad kāds fonds (tas nebija Sorosa fonds[2]) uzrunāja mani un vēl kādu žurnālistikas pasniedzēju, jo vēlējās attīstīt Latvijā profesionālu žurnālistu mūžizglītības programmu. Pirms šī aicinājuma izteikšanas fonda pārstāvji bija izpētījuši Latvijas situāciju un atzinuši par neiespējamu kā partneri izvēlēties esošo Žurnālistu savienību. Es piekritu sadarboties, jo uzskatu, ka regulāra žurnālistu zināšanu uzlabošana ir ļoti vajadzīga, lai Latvijā attīstītos gudra žurnālistika, it sevišķi pašlaik, kad mediju organizācijām nav naudas savu darbinieku mācībām un kad radikāli mainās mediju vide, un profesionāļi apgūst arvien jaunas prasmes. Arī tāpēc daudz efektīvāka būtu viena organizācija, kas ne vien apkopotu informāciju par izglītošanās iespējām, bet arī piesaistītu līdzekļus un organizētu mediju darbinieku tālākizglītību.

Pati esmu vairākas reizes mācījusies žurnālistu tālākizglītības kursos Zviedrijā. Tur satiku kolēģus ar sirmām galvām, kuru karjerā ikgadējas mācības ārpus redakcijām ir pierasta un dabiska prakse. Līdzīga sistēma ar mediju un dažādu fondu finansētām žurnālistu skolām ir Vācijā, Lielbritānijā, daudzās citās valstīs, bet ne Latvijā.

Par žurnālistu profesijas problēmām ar kolēģiem nesen runājos Somijā, Tamperes universitātē. Viņi stāstīja, ka somu žurnālistiem visnozīmīgākā ir tieši diskusija par žurnālistikas kvalitāti. Žurnālistu intereses atbalsta arī sabiedrība. Tā ir kā ļoti pamatīga pārliecība, šī ticība, ka žurnālistika spēs attīstīties, tikai pilnveidojot kvalitāti un neaizmirstot par savas profesijas unikālajiem uzdevumiem.

Žurnālistiem ir kopīgas intereses. Tās ir svarīgākas par štata vietu kādā no medijiem. Nav tiesa, ka žurnālistu savienība ir nevajadzīga. Tā nav funkcionējusi žurnālistiem nepieciešamā formā, tāpēc nevajadzīgs kļuvis tikai esošais formāts.


________________________

[1] Žurnālistes vārds mainīts, bet viņa atļāvusi šajā rakstā pieminēt savu “stāstu”.

[2] Šī jautrā, bet godīgā piezīme adresēta tiem lasītājiem, kas aiz katra stūra redz Sorosa ietekmi un tāpēc galveno domu vairs nespēj uztvert.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (15) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Inga Springe 04.07.2010 06:02
Man sobrid visvairk Latvijas mediju vide pietrukst viens kartigs vienots portals, kura es varu uzzinat visus jaunumus par notiekoso saja joma. Tikai nejausi uzzinaju, ka LU SOCZIN fakultate katru nedelu organize interesantas diskusijas. Tik pat nejausi twitter uzzinaju, ka tadas notiek ari Stradinos. Regulari, lai uzzinatu par dazadam macibu iespejam arzemes, apmekleju vairakas interneta lapas. Man loti patiktu, ja zurnalistu sav, vai kada lidziga organizacija so visu apkopotu vienota datu baze un tas man ietaupitu krietni vairak laika. Sada lapa ari varetu notikt zurnalistu domu apmaina, butu darba sludinajumi, macibu iespejas utt.Jo, Anda, man skiet, ka tik pat sadrumstalotas sobrid ir ari augstakas izglitibas iestades, kas piedava izglitibu zurnalistiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sallija - komentētājiem 23.05.2010 19:46
Patiesība ir vēl skarbāka, nekā raksta Anda, un žurnālisti ir vieni no beztiesiskākajiem ļaudīm mūsu valstī. Minimālā alga + honorāri vēl ir veiksme, lielāko tiesu jāstrādā tikai uz honorāriem un tad nepienākas nekas un izmest pa durvīm var minūtes laikā. Žurnālisti, par kuru Anda raksta, pazīstu, esmu tikusies ar viņu pēc operācijas - tā arī ir, vai nu guļus vai stāvus, bet strādā un ir pārgurusi līdz bezgalībai.
Starp citu, treknajos gados tāpat ļoti bieži nebija darba līgumu vai arī bija minimālā alga un honorārs, vienīgi honorāri bija lielāki. lau nopelnītu maizei un rēķiniem, jāstrādā bija ļoti daudz, tas bija kā mūžīgāis ārprāta skrējiens on-line.
Mediju īpašniekus lielāko tiesu interesē tikai nauda un ietekme, tādēļ vislabāk viņiem patīk visas dzeltenās lietas, par kurām rakstīt var arī studenti, kuriem maksāt var mazāk - profesionāli žurnālisti nav cieņā, un drīz to Latvijā nebūs. Un, protams, mediju īpašniekam ir savi draugi politikā, kuri ir jāmīl arī žurnālistam.
Piekrītu, ka žurnālistiem vispirms vajag kārtīgu arodbiedrību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vladimirs Vladimirovičs - Leonai 18.05.2010 12:46
Aha, par maz pļāpātavu?

Tavuprāt darba devējs - medija īpašnieks ir altruists pēc definīcijas un savus darbiniekus nodrošinās ar sociālajām garantijām dziedādams? Tā teikt - es jums apstākļu paradīzi, jūs - izcilu žurnālistiku. varu ar garantiju teikt, ka tā tas nebūs, kamēr aiz žurnālista nestāvēs spēcīga profesionālo interešu organizācija.

Kāds tiešām domā, ka Saeima izdarīs grozījumus, kas paredz, ka redakcijas uzdevums žurnālistam nozīmē to, ka viņš nepaliek viens pret vienu ar neapmierināto raksta/raidījuma sižeta 'varoni"? mediju īpašnieki tak nav idioti, lai nelabvēlīga sprieduma gadījumā viņiem vajadzētu materiāli ciest un žurnālisti maksās no savas kabatas ka skan.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Līksma - Gunta Leona 18.05.2010 11:16
Par Guntas Leonas teikto: "Lai kā man gājis, uzskatu, ka ŽS nav tipa arodbiedrība, bet tieši vairāk jākoncentrējas uz ž-tu izglītošanu."
Nu bet Andai ir lielisks priekšlikums - pastāvēs, kas pārmainīsies, jebšu kā tika rakstīts - žurnālistu savienība ir vajadzīga, nevajadzīgs ir kļuvis tās formāts. Tad, lūk, šeit arī diskusija, kādas funkcijas žurnālisti uzskatītu par vajadzīgām mūslaiku Žurnālistu savienībai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs - Anda 10.05.2010 12:04
Žurnalisma problēma Latvijā bija atmināma 1990tos gados. Tad žurnalisms bija labā pakāpē, bet tajos laikos nevarēja pieminēt, ka tas Padomijas atbalsta dēļ. Varbūt visiem vai lielai daļai Padomija riebās, bet Padomija financēja Padomju Latvijas kultūru, jo lielā valsts spēja atvēlēt resursus Latvijas vajadzībām, saprotams Padomijas ideoloģisko interešu prezentācijai par labu.

Nespēja pieminēt realitāti bija un paliek latviešu kultūras telpas problēma. Nerakstot par realitāti publikas priekšā (ja ne publikai tieši), publika tomēr ar vien vairāk saprot iekšējo sabrukumu ne no žurnalistiem tieši, bet vērojot notiekošo: žurnalisma kvalitātes lejupslīdi, populisma nicināšanu, korumpētas valdības netiešo atbalstu (nu, vai tad mums tomēr nav pasaules foršākā Satversme, kaut par nožēlu nav nekāda valstiska mehanisma, ka no tās atkratīties un uzrakstīt jaunu), valsts suverenitātes it kā žurnalistu nepamanītu izgarošanu, neapzinātu nokļūšunu banku verdzībā, utt.

Problēma, kuru varēja saskatīt jau 1991. g. bija valsts tā saukto etnisko latviešu brūkošā demogrāfija. Divdesmit gadus atpakaļ varbūt vēl bija kaut kāda cerība, bet šodien reti atradīsies kāds demogrāfs, kas neapstiprinās, ka esam demogrāfiskā krīzē, tā sauktā nāves spirālē, jo spirāle ir neatgriežama. Par to žurnalisti un mēdiji nerunā un arī turpinās nerunāt, jo nevar, jo tas nebūs pozitivisms. Pēdējais ir tāds smadzeņu apkaļķošanās vīrus, kāds nekad vēl nav pasaulē piedzīvots. Atvainojos, ir gan. To sauc par Kaupo sindromu: Kaupo nodeva Jersikas proto-latviešus, un kopš tiem laikiem (1209) latvieši stāsta, ka esot cēlušies iz vāciskās Livonijas.

Savienība žurnalistiem manu prāt ir nokavēta, jo Latvijas lidmašīna gāžās, visi to redz un zin, bet tomēr cer, ka iegāzīsies biezā un saldā putu krējumā. Tāpēc vēl runā par žurnalistu savienību, kad tāda patiesībā ir garām.

Cerībiņa varbūt tomēr vēl pastāv, bet to ir jāmeklē līdz šim nicinātā vidē, re populismā, it īpaši kā tas izsakās blogos. Vismaz tur cilvēki, latviešu kritiskā balss, notiek ārpus institucionālas kontroles. Tur tas notiek kā angļu, tā latviešu valodā, bet īpaši ar angļu valodas starpniecību spēj izkāpt no mucas kurā žurnalistus iespundē latviešu demogrāfiskā krīze, dažādi oficiāli valsts baušļi par ko drīkst vai nedrīkst rakstīt, un tik tiešām var pieskārties viss dažādākām tēmām. Tā tad, varbūt vērtīgāk būtu noorganizēt latviešu blogotāju sabiedrību. Šeit tāds Jaņdžs arī iestātos.

Starp citu, vienam no kādreiz slavenākiem Latvijas mēdiju šefredaktoriem, Antonam Benjamiņam, šogad ir 150. g. dzimšanas dienu jubileja, un nākošgad ir 100. g. jubileja Jaunākām Ziņām. Žurnalisti par tiem laikiem kaut ko zina rakstīt? Misiņu bibliotēka rīko Antonam Benjamiņam piemiņas izstādi šī gada 17. jūlijā. Varbūt kāds aizies uz bibliotēku un uzzinās kā tieši populisms, ne politisko partiju atbalsts, izcēla Jaunākās Ziņas, un kāpēc tauta šo avīzi cienīja.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunta Leona 07.05.2010 22:20
Mans iepriekšējais kom 1 teikums nav "pievienojies". Tad tagad saņemieties daudziem teikumiem. Tas iepriekšējais tikai paliek - varbūt vaina nav ŽS, bet pašos ž-tos.

A. Rožkalnes gudro prātu virtuāli cienu, bet šķiet, ka šoreiz daļēji ir "iebraukts auzās".

Es arī gribu (gribēju, jo pēc autoavārijas jau 11 gadus tieši žurnālistikā nestrādāju, nav jau arī vairs tās avīzes, kuras galv red biju, pat izdevniecības vairs nav)

Lai arī es joprojām uzskatu, ka daudz, pat visu izdevējdarbībā nosaka nauda, tomēr daudz, ļoti daudz tajā nosaka cilvēki, kas "pieraksta vēsturi". Ko par šodienas vēsturi varēs spriest nākamās paaudzes, ja tās aprakstītāji ir gudrāki par visiem (tā tak viņi paši uzskata), nemaz nevajag lasīt, lai nonāktu pie tāda secinājuma, pietiek paskatīties TV, kur ļoti daudzi raidījumu vadītāji būtu jātur no TV kameras pa gabalu.

Tiem, kas vēl padomju laikos sākuši savu darba karjeru, tak ir "iekšā" pārliecība, ka politika ir tikai meli, maldi, noklusēšana... Vai tad cita politika ir tikai citi meli, citi maldi

Jeb tā kā mana pers pieredze - kādreiz konkurējošās, pēc avārijas vienas rajona avīzes palikušās redaktore man teica - mēs (joprojām nezinu, kas aiz tā mēs slēpās) teivi nepublicēsim,

Man gan palīdzēja ŽS - nokārtoja biedra kartes atjaunošanu par brīvu ( es gan pati vairs to vēlāk nemaz neatjaunoju, jo apzināti centos "aiziet" no visa bijušā, pat drukātu melnu uz balta izvairos lasīt, savs pirksts arī dzirdētajam - ŽS ir tikai lielas biedru maksas, atdeves par to - nekādas). Tā arī ir.

Neesmu pārlasījusi statūtus, bet uzskatu, ka ŽS jāattīstās, jāpilnveidojas, jo tikai izglītoti ž-ti spēj radīt ko vērīgu, lasāmu.

Mūsu sab-ba gan ir pietiekami neizglītota, sēž tik uz "veciem lauriem", mācīties sirmā vecumā kauns, jauniem liekas, ka tie jau tāpat visu zina.

Ha. Kā es saku - kad no manis varēja tieši vai netieši dabūt 5 latus, biju daudziem vajadzīga, tagad - nevienam. Un - agrāk man bija daudz cilvēku, tagad - daudz suņu (2 ir daudz, tas nav viens), pie tam suņi ir labāki par cilvēkiem - uzticīgāki, mīļāki, arī gudrāki, vienk''arši zelts

Lai kā man gājis, uzskatu, ka ŽS nav tipa arodbiedrība, bet tieši vairāk jākoncentrējas uz ž-tu izglītošanu.

Kura no redakcijām šodien ir ŽS kolektīvais (vai kaut kā tā) biedrs? Elektroniski mediji joprojām ir ārpus preses likuma, tajos esošie ž-ti neatbilst arī ŽS?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vova 06.05.2010 18:53
Kamēr mēs latvieši (OK, visi Latvijā dzīvojošie) meklēsim argumentus, kāpēc vienam ar otru nedraudzēties un šo vai to kopīgi nedarīt, tikmēr turpināsies šī strauji progresējošā valsts un tautas grimšana un sadalīšanās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vladimirs Vladimirovičs 06.05.2010 14:34
Uzrakstīšu nu jau kā izbijis žurnālists. Kāpēc izbijis? Jā, jā, noīsināja. Kāpēc mani? Kādu tak vajadzēja, turklāt, kā lai pasaka, bija ideoloģiskas nesaskaņas ar vadību. Tā teikt, autores minētā dalīšana pareizajā un nepareizajā pasaules skatījumā.

Jā Anda, pareizi jau ir kā tu saki, BET...

Sāksim ar to, ka derētu atcerēties krievu sakāmvārdu - čja bi korova mičala (kas gribēs, sapratīs). pati vien esi savu plecu pielikusi šim melnbaltajam pasaules skatījumam un dalījumam.

Tāpat, esi nu vismaz šoreiz godīga - tieši DIENAS (ar viņas ideoloģisko "māsu" Providus/Delna) ideoloģiskais uzstādījums gadu laikā ir izveidojis to "zirnekļu burkā" uzvedības vidi, kas šodien ir Latvijas žurnālistu sabiedrība. Par LŽS pat nerunājot. Interesanti, ka tepat politika.lv jau sēž viena, kas pa visām varītēm jau centās "iekarot" LŽS vadošo krēslu. Tā teikt, matos par varu sagāja 'dieninieki" ar "necīņniekiem". Pēdējie toreiz taktiski "uz masu" "dieniniekus' pie varas nepalaida. Tagad paši arī sēž ne čiku ne grabu. Tobiš, nekādi.

Savukār t.s. krieviski runājošie/rakstošie mediji stāv maliņā, šad tad pasmīkņā pat tiem tērētajiem letiņiem un rušinā savu darbiņu pelnot nesliktus "rubuļus". Un "uzliek mīksto" visām tām patiesībā efemērajām normām, par ko ar tādu baudu viens otru slānī "latviskie" mediji.

Savulaik pašam bija štimmungs mesties kaujā par normālu savienību, kas spētu profesionālo interešu vārdā pacelties pāri lielo "titānu" - Diena&Co un pārējie "nepareizie" - kaujai. Bet tad pajautāju pats sev - vecīt, tev to vajag? Un atmetu tam visam ar roku.

Jā, es personīgi uzskatu, ka LŽS ir jābūt normālai un spēcīgai profesionālai arodbiedrībai. Tieši tā - spēcīgai, lai aizstāvētu savu biedru intereses neatkarīgi no tā, vai viņš strādā Dienā, "necīņā", "lauķenē" vai kādā reģionālajā laikrakstā. Un tikai pēc tam LŽS var nodarboties ar grābstīšanos ap "augstajām matērijām". Rīkot ideoloģisko pārliecību kaujas un pierādot savu vienīgo pareizo skatījumu kaut līdz spēku izsīkumam.

BET, vai tu tam Anda pati tici? Ka tas tā varētu būt?

P.S. Ko tagad daru pats? Man paveicās, Nonācu tur, kur nonāk laba daļa bijušo žurnālistu - sabiedriskās attiecības. Jebšu runājot "pareizās" žurnālistika valodā - frontes pretējā ierakumā. Starp citu, kamēr mūs, SA cilvēkus, laba tiesa "žurnālistu" uztvers kā ienaidniekus, situācija ar LŽS tikai pasliktināsies.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

aiga 06.05.2010 10:07
Piekrītu, Anda, katram tevis teiktajam vārdam. un tā ir tā problēmas sakne.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

*** 06.05.2010 10:07
treknajos gados gan netika dzirdets, ka zurnalisti sudzetos par lielajiem honorariem un slidosho grafiku...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

tīģeris 06.05.2010 02:07
es ir mēms, kas zin, tā tiešām ir?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

tīģeris 06.05.2010 02:05
hmm, šitik skarbi tiešam?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

guntis kokars - A Rožkalne 05.05.2010 22:36
Skaisti, jau skaisti. Tikai Jūs Rožkalnes kundze arī esat no tiem, kam gluži atklāti rakstos parādās pareizi domājošo cildināšana un nepareizi domājošo kritika. Gan politisko, gan sadzīvisko vai māksliniecisko uzskatu dēļ. Jūs lasīt ir interesanti, lai gan skaidrs, ka rakstītājs ir snobs un vienīgā taisnība ir tiem, par kuriem tiek it kā ironizēts fonda sakarā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

aaa 05.05.2010 20:35
blā, blā, blā....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Žurnāliste 05.05.2010 19:54
Runājot par Agneses stāstu - vai pašreizējai LŽS tika jautāta palīdzība? Es negribētu atbildi no sērijas: nav vērts utt, bet- vai tika jautāta vai nē?

Saistītie raksti
Vienadi 255x203

Divas vājas armijas 21 Autors:Anda Rožukalne

Uz linijas 255x203

Kad tu neesi tu pats 20 Autors:Dita Arāja

Mugurkauli 255x203

Pildspalvu bizness 15 Autors:Dita Arāja

Kapakmens 255x203

Jums mūsu pietrūks! 4 Autors:Jānis Buholcs

Citi autora darbi
Amerikam

Amerika vilnis 6 Autors:Anda Rožukalne

5094543120 a0e90ca6e6

Maģiskā formula 10 Autors:Anda Rožukalne

5946598820 6033176481

Miglas zonā 10 Autors:Anda Rožukalne

2632802003 9f40405723

Vecums kā šķērslis 12 Autors:Anda Rožukalne