Foto: John Palmer
Problēma slēpjas arī faktā, ka kopš ES dibināšanas jau divas paaudzes ES ir pieņēmušas kā pašu par sevi saprotamu. Tāpat tās ir izmantojušas ES kā politisku teātri.
Intervija ar Džonu Palmeru (John Palmer), Eiropas Politikas centra valdes locekli.
Vai, paaudzēm mainoties, izzūd pro-integrācijas sentimenti, kurus izsauca pasaules kari? Šobrīd noskaņojums tomēr ir daudz mazāk entuziastisks…
Tas ir pilnīgi dabiski, ka jaunajai paaudzei nav atmiņas par karu un pagātnes sadalījumu. Viņi pieņem Eiropu kā pašu par sevi saprotamu. Latvieši strādā ārzemēs, ceļo, viņi redz Eiropu kā kaut ko, kas viņiem pieder – nevis politiskā nozīmē, bet kā dzīves realitāti. Tas ir apsveicami, ka tā paaudze, kas šobrīd kļūst pieaugusi, necieš no baiļu sajūtas. Varbūt Baltijas valstīs joprojām ir nelielas bažas par konkrētu kaimiņzemi, bet visumā nedrošības un baiļu sajūtas samazināšanās ir apsveicama.
Eiropas Savienībai (ES) tomēr bijušas vairākas bēdīgi slavenas neveiksmes – nedzīvi piedzimusī Lisabonas stratēģija, izgāzusies Eiropas konstitūcija, kopīgas ES ārlietu politikas neesamība nozīmīgos jautājumos… Daudzos aspektos ES izskatās kā politisks punduris. Pat, ja esam spējuši vienoties par ES budžetu, tad tas jau šķiet kā brīnums, nevis dabisks iznākums. Vai šādai savienībai ir nākotne?
ES tik ļoti ir mūsu dzīves sastāvdaļa, ka ir grūti redzēt dramatisku virzību tuvāk federālismam. Taču vēl grūtāk ir iedomāties dezintegrāciju to savstarpējās atkarības elementu dēļ, kurus radījusi nevis Brisele, bet gan dzīve, kādu dzīvojam – tirgus, informācijas tehnoloģijas, komunikācijas, cilvēku kustība, savstarpēja apmaiņa tik daudzās jomās. Kas mūsdienās ir britu vai franču kompānija? Vai tāda vēl eksistē? Ir valdes, pilsoniskā sabiedrība, pārrobežu sadarbība. Ignorējot augsto politiku, ikdienas dzīve ir integrācijas milzīgs apliecinājums. Jo vairāk atkarīgi viens no otra mēs esam, jo grūtāk iedomāties regresiju.
Ir vairākas nopietnas problēmas, taču tās nevajadzētu pārspīlēt. Piemēram, runājot par kopīgo ārlietu un drošības politiku (KĀDP), es esmu ļoti kritisks pret esošajām vājībām – mums joprojām nav kopīga Eiropas ārlietu ministra, nav kopīga diplomātiskā dienesta. Taču, ja es salīdzinu KĀDP ar to, kāda tā bija 1975.gadā, kad pirmo reizi biju Briselē, toreiz nebija nekā tamlīdzīga, kas mums ir šobrīd. Tagad par aptuveni 95-98 procentiem ANO rezolūciju visām 25 ES valstīm ir vienota pozīcija. Ja jūs būtu maķedonietis, jūs zinātu, cik ļoti nozīmīgu lomu ES spēlēja, lai nepieļautu pilsoņu kara izcelšanos. Indonēzijas Ačehas (Aceh) provinces atbruņošana ir vēl viens piemērs. Protams, nepieciešams panākt vēl daudz vairāk. Ir vēl daudz problēmu un izaicinājumu, taču vēstures nozīmē KĀDP (politikā) ir panākts milzīgs progress.
Ekonomikā pastāv izaicinājumi, bet paskatīsimies uz šīm lietām perspektīvā. Eiropa ir viena no pārtikušajām pasaules daļām. Līdzsvars starp ekonomikas izaugsmi, konkurētspēju, sociālo kohēziju un ilgtspējīgu attīstību nav perfekts, taču tas iztur konkurenci salīdzinājumā ar citiem [modeļiem]. Runājot par līdzsvaru, tas ir pārāks par ASV. Šobrīd ir moderni ekonomiku vērtēt nevis šaurā leņķī, bet gan kā kopumu. Ja raugās tikai uz izaugsmi, Kazahstāna iespējams šobrīd ir visātrāk augošā ekonomika pasaulē. Taču jāvērtē arī kohēzija, dzīves līmenis, inovācijas un vissvarīgākais ilgspējīga attīstība. Tas ir nopietns izaicinājums – sasniegt pareizo līdzsvaru. Mēs vēl neesam to sasnieguši, arī, ja runājam par ekonomikas izaugsmi – Vācija, Francija un Itālija tikai tagad atkal sāk atgūties. Taču mums ir ilgtermiņa strukturālas problēmas – inovācijas, zināšanu ekonomikas veidošana. Te mums jāskatās uz ziemeļiem, jo, iespējams, visveiksmīgākais savienojums starp konkurētspēju, zināšanām un inovācijām ir atrodams tieši Ziemeļvalstīs.
Citas ekonomikas ir vēl vairāk ievainojamas nekā Eiropas ekonomikas. Ķīnu sagaida lieli iekšēji izaicinājumi, Indija izskatās labāk par Ķīnu ilgtermiņā, tomēr arī tai ir problēmas. Tāpēc mums nevajadzētu būt paranoiskiem par mūsu kļūmēm. Jā, tās ir nopietnas, bet tajā pat laikā ES ir arī nopietnas iespējas attīstīties. Piemēram, es domāju, ka mēs esam panākuši nepieciešamo pakalpojumu direktīvā, jo tā sauktā Bolkenšteina direktīva bija pārāk liberāla attiecībā pret sabiedriskajiem pakalpojumiem.
Tātad, šī direktīva nebija izgāšanās?
Pavisam noteikti nē. Nesen es biju kādā vietā Londonā, kur biroju bija cēlusi kāda latviešu kompānija. Slavenais poļu santehniķis ir atrodams visur, un tas ir fantastiski, tāpat kā bulgāru elektriķis! Tomēr, runājot par veselības aprūpi, nepieciešami īpaši aizsargmehānismi, jo veselības aprūpe nav komercpakalpojums.
Runājot par Lisabonas stratēģiju, mums ir nopietna problēma, jo visus lēmumus jāpieņem katrai ES dalībvalstij pašai. Tās tos pieņem, bet neievieš. Tur arī slēpjas dilemma, ka dalībvalstis pieņem arvien ambiciozākus lēmumus, piemēram, Lisabonas stratēģija ir pilna ar saistībām enerģētikas politikas sakarā, bet viss ir atkarīgs no dalībvalstu spējas šīs saistības izpildīt. Tāpēc jautājums ir, vai izvēlētā metode – starpvaldību sadarbība – ir pietiekami laba, lai panāktu vēlamos rezultātus? Piemēram, iekšējās drošības sfērā un tieslietās ar tā saukto Tamperes stratēģiju viņi arī mēģināja panākt rezultātus ar šo pašu metodi, tas neizdevās, un tagad viņi mēģina rezultātus sasniegt ar citu metodi – kolektīvo metodi, kas balstās uz kopienas likumdošanu. Arī nozīmīgi enerģētikas politikas aspekti un Lisabonas stratēģija būs jāievieš ar citas metodes palīdzību, proti, izmantojot likumdošanas metodi, kopienas likumdošanu. Bet tas prasīs vēl kādu gadu vai divus.
Kas vainojams šajās neveiksmēs? Vai tā ir Eiropas birokrātija, kā daudzi mēdz domāt, vai tās ir nacionālās valdības, kas ir tik ļoti pārņemtas ar iekšlietām? Kā ES vajadzētu mainīties, lai tās rezultātus uzlabotu?
Būsim atklāti par Eiropas birokrātijas lielumu – tā ir ļoti niecīga! Edinburgas pašvaldībā strādā vairāk ierēdņu nekā Eiropas Komisijā! Komisijai tiek uzticēti pienākumi, taču ne vienmēr tiem seko resursi, kā tos izpildīt. Pastāv korupcijas problēma. Ja dalībvalstis neizmanto lauksaimniecības subsīdijas, tiek vainota Brisele. Galvenā problēma ir tā, ka dalībvalstis nosaka mērķus, taču nevēlas piešķirt lēmumu pieņemšanas tiesības un pilnvaras, lai tiktu sasniegts vēlamais. Nav runa par vairāk pārnacionālas varas jaunu uzdevumu izpildei. Ir runa par jau izvirzītiem uzdevumiem!
Problēma slēpjas arī faktā, ka kopš ES dibināšanas jau divas paaudzes ES ir pieņēmušas kā pašu par sevi saprotamu. Tāpat tās ir izmantojušas ES kā politisku teātri, uz kura skatuves tās cīnījās par nacionālajām interesēm, veidojot priekšstatu, ka Brisele ir “citi”.
Vēl viena problēma ir valdību nevēlēšanās dalīties ar suverenitāti. Taču, to nedarot, ir neiespējami sasniegt mērķus, ko pašas valdības ir izvirzījušas! Agrāk vai vēlāk valdības sapratīs, ka jāiet uz priekšu, ka tas ir viņu interesēs. Taču ir liela problēma ar atbildību. Iedzīvotāji neatšķir valdību un Eiropu.
Kā lai izveido pārnacionālu demos? Mums ir Eiropas Parlaments, taču partijas joprojām nedarbojas kā Eiropas partijas. Es tās saucu par nenobriedušām partijām – tādām, kam vēl jāattīstās par Eiropas partijām. Līdz šim mums [Eiropas Parlamentā] bijušas tikai nacionālas vēlēšanas. Tas, protams, ir ļoti nozīmīgi, bet kāpēc gan, lai šīs vēlēšanas nenotiktu vienā dienā gan Latvijā, gan Grieķijā, utt.? Kandidātu sarakstiem, vismaz to daļai, būtu jābūt pārnacionāliem. Kandidātus sarakstos jāizvēl tā, lai tiktu pārstāvētas visas ES esošās valstis. Šis solis nevājinās nacionālās demokrātijas, tas tās stiprinās.
Vai ir gudri turpināt uzspiest Eiropas konstitūciju, ja nepastāv tāds “Eiropas demos”? Varbūt mums nepieciešams cits konvents – šoreiz ievēlēts tiešās vēlēšanās – kas izstrādātu citu līgumu?
Vispirms jāsaka, ka mums ir nopietna problēma. 16 valstis ir nobalsojušas ar “jā”, no kurām divas balsoja referendumos. Divas citas valstis nobalsoja ar “nē”. Tāpēc, lai ko mēs darītu, mums ir demokrātijas problēma. Ja mēs turpinām virzību, cilvēki teiks, ka mēs ignorējam holandiešu un franču vēlētājus. Ja mēs apturam virzību, mēs ignorēsim tos, kas nobalsoja par konstitūciju. Man liekas, ka mums vajadzētu domāt par to, kā nostiprināt sapratni par to, kas ir, un kas nav konstitūcija. Problēmu iemesls, pavisam noteikti Francijas gadījumā, ir priekšstats, ka konstitūcija ir “neo-liberālā vandālisma” recepte. Kāpēc cilvēki tā domā? Tāpēc, ka konstitūcijas trešā daļa sevī ietver agrākos ES līgumus, un tā rakstīta tirgus ekonomikas valodā, lai gan tā sevī ietver arī sociālo politiku, vides politiku, regulējošo politiku, utt. Mums vēlreiz jāizvērtē trešā konstitūcijas daļa, varbūt tā jāpapildina ar paskaidrojošiem paziņojumiem, iespējams, arī grozījumiem, lai gan tad paceļas jautājums par to ratifikāciju. Tātad, mums skaidrāk jāizskaidro, kas šajā tekstā ir pateikts – mūsu apņemšanās panākt ilgtspējīgu attīstību, sociālo kohēziju un visa veida regulāciju. Ja mēs to izdarām, un Francijā nākamā gada jūnijā notiek politiskas izmaiņas, manuprāt, mēs piedzīvosim nozīmīgas izmaiņas sabiedriskajā domā. Nīderlandes problēma ir sarežģītāka, bet atkal jāsaka, ka būs jāsagaida politiskas izmaiņas un tā kā izskatās, ka uzvarēs pro-ES noskaņotā Darba partija, arī tur pastāv labas izredzes piedzīvot sabiedriskās domas izmaiņas.
Bet vai dažādās ES dzīvojošās tautības ir gatavas uzticēties viena otrai vienā kopīgā valdībā? Dāņi negrib, lai Komisijas prezidents būtu francūzis, viņi neuzticas francūžiem, lai ļautu tiem valdīt pār dāņiem. Viņi var teikt “mums ir savas, atšķirīgas vērtības, mēs negribam, lai jūs pārvaldāt mūsu dzīvi”.
Ja mums būtu spēcīgas, aktīvas transnacionālas partijas, kurās darbojas personības no dažādām dalībvalstīm, es domāju, ka pēc divām, trim vēlēšanām cilvēki būtu daudz mazāk šokēti par citu tautību politiķiem. Es atceros, kad Žaks Delors (Jacques Delors) baudīja ļoti lielu cieņu Ziemeļvalstīs, jo viņš cīnījās par sociālo politiku. Tāpat Delors ieguva daudz cieņas pat Lielbritānijā, jo viņš bija ļoti spēcīgs līderis. Tātad, tas nav neiespējams. Protams, tad mēs dzīvosim citā valsts iekārtā, kurā mēs patiesībā jau dzīvojam tā vai šā, tāpēc ir pienācis laiks vienam otru iepazīt labāk. Tas prasīs laiku, vairākas vēlēšanas pirms tas šķitīs gluži normāli. Taču partijām ir jābūt iespējām darboties pietiekami spēcīgi un teikt “tātad, mums ir šī savienība, kurp jūs gribat, lai tā attīstītos?” Mēs gribam dot ES iedzīvotājiem reālas politiskās izvēles iespējas.
Es gribētu šo domu papildināt, jo šobrīd visur nacionālajā politikā notiek kas visai biedējošs. Es nezinu, kā tas ir Latvijā, bet es varu runāt par lielāko daļu citu valstu. Cilvēki jūtas neiesaistīti nacionālajā politikā, nacionālajās partijās. Dalība partijās, kā arī vēlēšanās piedalījušos skaits turpina sarukt. Sabiedriskā doma par nacionālajiem politiķiem no visām partijām un visām valdībām ir ļoti negatīva. Kāpēc? Globalizācija mainījusi mūsu nacionālo politiku vidi. Tā ir samazinājusi iespējas vienai valstij ieviest radikāli atšķirīgus lēmumus par citiem šajā globalizētajā vidē. Tā rezultātā nacionālā politika ir iespiesta daudz šaurākā kaktā. Šis apgalvojums ir vietā gan par “lielo koalīciju” Vācijā, gan par parlamenta apakšpalātu Lielbritānijā, gan Dānijā, kur konservatīvie ir pieņēmuši pilnīgi sociāldemokrātiskus lēmumus. Kāda tad ir atšķirība? Kad ir jāpieņem lieli lēmumi, [mēs saprotam, ka] arvien lielāks skaits lēmumu tiek pieņemti Eiropas līmenī, vai nu caur kopienas likumdošanu vai starpvaldību sadarbību. Kāda būs mūsu globālā ārlietu un drošības politika? Uz kādu sociālo un ekonomisko modeli mēs iesim? Amerikāņu, britu, ziemeļvalstu, Gollistu? Tā ir tā īstā izvēle! Man šķiet, ka, ja mēs nedosim Eiropas politikai spēju šos jautājumus izdiskutēt, cietīs nevis ES, bet gan [dalībvalstu] iekšpolitikas. ES turpinās pastāvēt, bet cilvēki to nemīlēs un būs no tās attālināti.
Parunāsim par paplašināšanos. Ar patreizējo institūciju kapacitāti ir gandrīz vai neiespējami veiksmīgi ES paplašināties par vairāk nekā 27 valstīm. Tajā pat laikā atteikšanās no paplašināšanās uz Rietumbalkāniem un Turciju varētu radīt potenciāli postošas sekas turienes reformām un stabilitātei. Vai paplašināšanos būtu jāatliek līdz ES atrisina savus institucionālos jautājumus? Vai arī mums nepieciešama politiska paplašināšanās stratēģija, kas darbotos paralēli institucionālajām reformām?
Mums nepieciešamas abas lietas, un mums vajag aizstāvēt nākotnes paplašināšanās konceptu, īpaši, ja runājam par Balkāniem. Tas patiesībā būs saistīts ar tālākas integrācijas līmeni. Tāpēc es domāju, ka mums priekšā ir vairāki kritiski momenti 2007., 2008., un arī 2009.gadā. Vispirms 2007.gadā sāksies jaunas diskusijas par konstitūciju. 2008.gadā būs jau pievienojušās Bulgārija un Rumānija, 2009.gadā notiks finanšu perspektīvas pārskatīšana, tiks pieņemti fundamentāli lēmumi par ES budžetu, tā kā šī brīža status quo nav uzturams ilgtermiņā. Šo visu momentu kombinācijām līdz jaunās Komisijas sastāvam 2009.gadā būs vairāk vai mazāk jādod atbildes uz jūsu jautājumiem. Citiem vārdiem, būs atbildes par mūsu pārvaldes veidu, par mūsu budžeta resursiem, arī daži no demos jautājumiem tiks atbildēti. Ja mēs tiksim pie šiem lēmumiem, mēs varētu redzēt ES, kas ir gatava pabeigt paplašināšanos uz Rietumbalkāniem. Uz mirkli atliksim Turcijas gadījumu, lai gan paplašinoties pavisam noteikti [ES] jāiekļauj arī Turcija. Tikai, es domāju, ka ar tādām izmaiņām ir nereālistiski sagaidīt, lai ES turpina klasisko paplašināšanos līdz tajā iekļaujas arī Kaukāza valstis.
Tagad tiek runāts par divām alternatīvām, un tās nav pietiekami labas. Viena ir tā sauktā klasiskā paplašināšanās, kas turpinās līdz Vladivostokai – to ir grūti redzēt. Otra iespēja ir, ka mēs izvēlamies draudzību, sadarbību un kaimiņvalstu attiecības ar Austrumu kaimiņiem, taču ko tas nozīmē? Gandrīz neko. Trešā iespēja ir, ka mēs radām vīziju par ko tādu, ko varētu saukt par Eiropas sadraudzības valstīm, kas būtu līdzīga ES, bet mazāk ambicioza savos iekšējās integrācijas mērķos. Mums būtu jāsāk domāt par ierobežotas suverenitātes dalīšanas veidiem un kopīgām institūcijām, kas vienotu paplašināto ES ar tās kaimiņiem, kas, iespējams, būtu sadalīti divās grupās: viena grupa ar valstīm uz Austrumiem, un otra – ar Vidusjūras valstīm, jo tās ir atšķirīgas. Mums radušās ļoti nopietnas problēmas ar Vidusjūras reģionu, kuru atrisināšana prasa vairāk nekā tikai Barselonas procesu (ES sadarbība ar Vidusjūras valstīm – red.). Ukraina, Baltkrievija, Moldova, Gruzija, Armēnija un Azerbaižāna – mums jānāk klajā ar kādiem ierobežotas supranacionalitātes elementiem, kādiem kopīgu lēmumu pieņemšanas elementiem.
Tagad Briseles atbilde ir, ka “mēs nevaram tik daudz izdarīt”, mums jāstrādā ar katru valsti bilaterāli, jāizstrādā sadarbības līgumi. Taču šīs valstis vēlas kopīgu lēmumu pieņemšanu, tās nevēlas būt tikai par ES politiku saņēmējām – kā Norvēģija, kas tagad apzinās savas kļūdas. Šīs valstis grib būt iesaistītas sava veida kopīgu lēmumu pieņemšanā. Ja pastāvētu šāda valstu sadraudzība, es pat nezinu, vai Turcija pieņemtu lēmumu izdarīt visas izmaiņas, kas nepieciešamas dalībai ES, lai procesa rezultātā secinātu, ka tā patiesībā vēlas ko citu. Mani turku draugi saka, ka viņiem patiktos būt situācijā, kurā viņi paši var pieņemt lēmumus. Viņi būtu panākuši nepieciešamās izmaiņas, pieņēmuši negrozāmu lēmumu par tuvošanos ES, Eiropas vērtību sistēmu, likumdošanu, ekonomiku, utt. un viņi varētu nevis pieprasīt pilnu dalību ES, bet gan vienoties par optimālāko attiecību formu Turcijai un ES. Tāpēc 2009.gadā, kad mēs būsim vairāk gatavi noteikt [iespējamos pievienošanās] datumus Balkāniem (2015.-2020.gads), mums būs jābūt gataviem Eiropas sadraudzības valstu, jaunu kaimiņvalstu attiecību stratēģijas sākumam. Man patīk to saukt par Eiropas valstu sadraudzību, jo tas nozīmē noteiktu kopīgu lēmumu pieņemšanu un institūcijas. Tajās tiktu pieņemti lēmumi par noteiktiem, ierobežotiem, bet nozīmīgiem mērķiem, kas līdzinātos ES mērķiem – kopīga ekonomiska telpa, kopīga drošības telpa, kopīga likumdošanas principu telpa, iespējams, kopīga pētniecības un attīstības telpa – taču ne tik detalizēta integrācija dažādās iekšlietās, par kurām ir vienojusies un kuras ievieš patreizējā Eiropas Savienība.
Bez attiecībām ar kaimiņiem, ES priekšā milzīgi lēmumi par globālo pārvaldi. Spiediens nāk no Ķīnas, Indijas un Brazīlijas. Pastāv jauns varas apveids un milzīgs spiediens kļūt spēcīgākiem un reformēt eksistējošās globālās pārvaldes institūcijas, kā arī veidot jaunas. Piemēram, mēs dzīvojam globālā darba tirgū. Ideja atturēt cilvēkus no braukšanas šurp ir vienkārši traka. Tas tā nenotiks, nepastāv nekāds “Eiropas cietoksnis” vai Latvijas cietoksnis no nākotnes imigrantiem. Ja jums ir brīvs telekomunikāciju tirgus, jums arī agrāk vai vēlāk būs brīvs darbaspēka tirgus. Šīs divas lietas nevar atdalīt. Tāpēc mums būs nepieciešama starptautiska aģentūra, kas regulētu un aizsargātu īslaicīgu migrantu strādnieku tiesības, tāpat kā mums ir Pasaules tirdzniecības organizācija, Starptautiskā darbaspēka organizācija, Starptautiskais valūtas fonds, utt. Globālais darba tirgus – tam ir jānotiek! ANO un Drošības Padomes reformas, Bretonvudas institūciju reformas, klimata izmaiņas, Kioto protokola iedzīvināšana, Starptautiskās kriminālās tiesas nostiprināšana, iekļaujot tajā arī ASV, Krieviju un Ķīnu – tie visi būs lieli starptautiski jautājumi nākamajām divām dekādēm. Tāpēc būs jauna veida spiediens, lai ES labi darbotos. Šie faktori radīs arī pavisam jauna veida spiedienu uz valdībām. Daži saka – “varbūt mums vajag darboties Eiropas līmenī, jo mums būs jāatrod vairākas kopīgas atbildes uz jaunajiem jautājumiem par globālajām institūcijām”. Šādā jaunā post-imperiālā pasaulē mums būs nepieciešama jauna veida politiskā struktūra. Tāpēc, manuprāt, mums ir jāvirzās tuvāk progresīvas demokrātiskas globālās pārvaldes sistēmai. Šeit ES un citi līdzīgi bloki ir veidojošie bloki – nevis atsevišķi bloki, bet savstarpēji saistīti ar starptautiskiem likumiem un spēcīgām multilaterālām institūcijām. Es redzu Eiropas nākotni caur jaunas pasaules kārtības skatījumu, tā vietā, lai nepārtraukti atkārtotu vecos apnikušos argumentus par to, “kā panākt, lai Francija un Vācija viena otrai neuzbrūk”. Tās taču neuzbruks viena otrai tā vai šā! Tāpēc mums ir jāmaina Eiropas veidojuma uzsvars no iekšēja uz ārēju fokusu.
Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu
Baltijas perspektīvasIntervija tapusi sadarbība ar Baltijas foruma izdevumu “Baltijas perspektīvas”