Vairāk nekā spēle

Pasākumā, kad sportisti tērpjas nacionālajās krāsās un skatītājos ir kaut pāris fanu, vienmēr būs kaut daļa politikas.

Iesaki citiem:
Olimpiskie apli 2
Foto:familymwr

Bieži ir dzirdēts apgalvojums, ka sports un politika nav savienojami. Tam grūti pilnībā piekrist. Nacionālisms un politika galvenokārt ir par pamatu tam, ka sports mūsdienās ieņem vietu avīžu pirmajās lapās un netiek uztverts vien kā rotaļīga aktivitāte, bet gan kā jēgpilns notikums ar sabiedrībai svarīgu iznākumu. Kaut arī tikko aizvadītās XXX Londonas olimpiskās spēles iztika bez skaļiem ideoloģiskiem saukļiem un protestiem, skaidrs, ka politika agri vai vēlu atgriezīsies starp pieciem olimpiskajiem apļiem.

Karš bez šaušanas

Politikas saistība ar sportu ir sens un labi zināms fenomens. Vai tās būtu seno grieķu sacensības, Aukstā kara ideoloģiskās spēles vai mūsdienu komerciālais sports, politika vienmēr ir spējusi atrast vietu stadionos. Pārvarot visas iespējamās sociālās, reliģiskās un kultūras robežas, sports ir kļuvis par autentisku šīs planētas fenomenu. Tas ir salīdzinoši lēts un tādējādi spēj uzrunāt un aizsniegt pat sabiedrības zemākos slāņus. Tam piemīt harmonizējošs efekts, kas ļauj kaut uz brīdi piemirst par inflāciju, korupciju un neapdomīgiem politiķu lēmumiem. Pat Otrā pasaules kara laikā karavīri ierakumos debatēja par to, kurš no futbola taktikas veidiem — Šalkes (Schalke) vai Vīnes (Vienna) — ir labāks.[ 1 ] Neviena cita aktivitāte nespēj savienot vieglprātību, intensitāti, ideoloģiju un struktūru tik labi kā sports.[ 2 ]

Sports ir unikāls, jo spēj piedāvāt konfliktu — spēli — vai, kā izteicies rakstnieks Džordžs Orvels (George Orvell), „karu bez šaušanas”, zinot, ka beigās tas tomēr nepāraugs tiešā vardarbībā un dzīvības netiks zaudētas. Futbola laukums spēj sniegt kaut arī simbolisku, tomēr vienlīdzību starp valstīm, — komandas spēlē vienādos sastāvos par spīti valsts teritorijas lielumam vai iekšzemes kopproduktam. Pēc idejas sports spēj nodrošināt to, ko nespēj Apvienoto Nāciju Drošības padome, — vienlīdzību starptautiskajā sistēmā.

Nav brīnums, ka jaunas valstis, meklējot atbalstu uzņemšanai ANO, vienlaicīgi ir gatavojušas pieteikumu Starptautiskajai futbola federācijai, it kā piederība tai būtu valsts suverenitātes pazīme.



Nacionālisms ir neatņemama sporta pievilcības sastāvdaļa. Nācijas apziņā profesionāli atlēti pārstāv valstiski svarīgas vērtības — lojalitāti, teritorijas aizsardzību un piederību vienai grupai. Tuvojoties svarīgai spēlei, simbolisks „karš” presē tiek apzīmēts ar tādām frāzēm kā, piemēram, „uzbrukt”, „ieņemt”, „taktika”, „kauja pret veciem ienaidniekiem”, „episka cīņa”. Militārisma un kontrrevolūcijas konceptu pielietojums ir ikdienišķa sporta parādība.[ 3 ] Pateicoties milzīgajai auditorijai, sports spēj būt izcils palīglīdzeklis starptautisko attiecību veidošanā. Olimpiskās spēles piedāvā grandiozu skatuvi, caur kuru valstis nostiprina savu identitāti, gūst prestižu un leģitimē politisko iekārtu. Nav brīnums, ka jaunas valstis, meklējot atbalstu uzņemšanai ANO, vienlaicīgi ir gatavojušas pieteikumu Starptautiskajai futbola federācijai (FIFA), it kā piederība šai sporta organizācijai būtu valsts suverenitātes pazīme.

Panda uzvar drakonu

Valstis ir ļoti uzmanīgi apsver, kādu tēlu tās veido caur sportu. Komisks piemērs tam ir Ķīnas talismana izvēle 2008. gada Pekinas Olimpiskajās spēlēs. Sākotnējā iecere par tradicionālā liesmu metēja drakona izvēli vēlāk tika noraidīta ar pamatojumu, ka Rietumu pasaule to interpretēšot kā agresīvu radījumu, kas simboliski gatavs ar spēku ieņemt nozīmīgāku lomu pasaulē. Tā vietā beigās organizētāji priekšroku deva pūkainajai pandai.

Prezidenti un premjerministri ir gatavi atsaukt diplomātiskās vizītes, lai tikai personiski pabūtu klāt spēļu norises vietā.



Daudzie balsu uzpirkšanas mēģinājumi un korupcijas skandāli, izvēloties sacensību norises vietu, liecina, ka sports mūsdienās ir zem ievērojama valstu spiediena. 1932. gadā ASV prezidentam Herbertam Hūveram (Herbert Hoover) nešķita svarīgi personīgi ierasties uz Losandželosas Olimpisko spēļu atklāšanu. Mūsdienās tas būtu kaut kas neiedomājams. Prezidenti un premjerministri ir gatavi atsaukt savas diplomātiskās vizītes, lai tikai personiski pabūtu klāt spēļu norises vietā. Patiešām interesanti ir salīdzināt, kā tādas valstis kā Krievija, Irāna un Ķīna izturas pret starptautiskajām nevalstiskajām organizācijām un kā šo valstu politiķi ir gatavi klanīties starptautisko sporta federāciju priekšā.[ 4 ] Cik bieži kāds ir dzirdējis Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu sniedzam diplomātisku runu angļu valodā? Taču brīdī, kad Krievija prezentēja savu kandidatūru ziemas Olimpiskajām spēlēm, Kremļa vadītājs pirmo reizi bija gatavs atteikties no vienmēr lietotās krievu valodas, lai tikai paaugstinātu savas valsts izredzes „iegūt” Olimpiskās spēles.

Diplomātiskais potenciāls

Lai gan sports bieži tiek prezentēts kā sinonīms mieram, patiesībā tas var kalpot arī par destruktīvu elementu. Sporta sacensības nenotiek vakuumā, tādējādi tās bieži atspoguļo dominējošo grupu vērtības, starp kurām tikpat labi arī mēdz būt rasisms, dzimumu nevienlīdzība, šovinisms un ksenofobija. Ētiku un godīgu spēli var aizstāt biznesa un tirgus principi. Mūsdienu sports ir ar izteiktu globālu raksturu un cieši saistīts ar kapitāla plūsmu un urbanizāciju. Tieši tāpat kā citi masveida pasākumi, sports veido tādus blakusefektus kā apkārtējās vides degradācija vai piespiedu migrācija. Pekinas Olimpisko spēļu laikā vien Komunistiskā partija bez jebkādiem jautājumiem piespieda mainīt dzīvesvietu vairāk nekā 1,25 miljoniem iedzīvotāju. Simtiem ubagu tika aizvākti no centra, lai „uzspodrinātu” pilsētas ainavu brīdī, kad bija jāierodas ārzemniekiem.

Mūsdienu sporta zvaigznes ar noslēgtajiem multimiljonu komerclīgumiem reti kad spēj publiski izteikties par kādu politiski nozīmīgu jautājumu.



Uzskatāmi daudz piemēru parāda, ka politiķi un valstu vadītāji sacensības ar nacionālu pieskaņu ir izmantojuši savtīgās interesēs. Tajā pašā laika nevajadzētu aizmirst, ka arī paši atlēti uz laukuma dažkārt ir klaji politizējuši savu spēju mest, skriet vai celt. „Francija mūs apspieda ar ieročiem un tankiem. Futbola laukumā tiekoties aci pret aci, mēs varam pierādīt, kurš īstenībā ir spēcīgāks,” savulaik izteicies viens no Senegālas futbola komandas pārstāvjiem.[ 5 ] Savukārt leģendārā Argentīnas futbolista Djego Maradonas (Diego Armando Maradona) versijā slavenā Dieva roka[ 6 ] bija atriebība Anglijai par Folklendu salu ieņemšanu. Šķiet, ka mūsdienu sportam dažkārt pat pietrūkst tādu politiski noskaņotu personību kā amerikāņu bokseris Muhameds Alī (Muhammad Ali), kurš viens no pirmajiem publiski protestēja pret Vjetnamas karu. Mūsdienu sporta zvaigznes ar noslēgtajiem multimiljonu komerclīgumiem reti kad spēj publiski izteikties par kādu politiski nozīmīgu jautājumu, lai gan viņu diplomātiskais potenciāls ar simtiem tūkstošu fanu visā pasaulē varētu pārspēt augsta ranga politiķus.

Starp sabiedrību un politisko eliti

Apgalvojums, ka sports un politika nav saistāmi, labākajā gadījumā ir neprecīzs. Bieži vien kā sporta misijas ideāls tiek minēta mūsdienu olimpisko spēļu organizēšanas iniciatora francūža Pjēra de Kubertēna (Pierre de Coubertin) vīzija par kontribūciju mieram. Patiesībā vismaz sākotnēji de Kubertēns vēlējas olimpiskās spēles veidot kā politisku kustību. Francūzis bija ieinteresēts ar sporta palīdzību celt valstu nacionālo lepnumu un uzlabot starptautiskās attiecības. Šādu pozīciju var saukt par mieru nesošu, liberālu internacionālismu vai pacifismu, bet tā savā būtībā ir un paliek politiska. Jau kopš pirmajām olimpiskajām spēlēm politika ir bijusi nozīmīga šā pasākuma sastāvdaļa. Gaidīt, ka tā izzudīs šodien, kad stadionā iesoļo 204 nācijas, ir vienkārši nereāli.

Galvenais mērķis vismaz profesionālajā sportā nav iegūt draudzību, bet gan apliecināt izcilību un nonākt uz augstāka pakāpiena apbalvošanas ceremonijā.



Sports nav pats par sevi neitrāls vai nevainīgs. Varbūt tad, kad divi indivīdi sava prieka pēc spēlē badmintonu, process ir „tīrs” un labas gribas piepildīts. Tomēr galvenais mērķis vismaz profesionālajā sportā nav iegūt draudzību, bet gan apliecināt izcilību un nonākt uz augstāka pakāpiena apbalvošanas ceremonijā. Pasākumā, kad sportisti tērpjas nacionālajās krāsās un skatītājos ir kaut pāris fanu, vienmēr būs kaut daļa politikas. Uz labu vai sliktu, bet sports vienmēr ieņems nozīmīga starpnieka lomu starp sabiedrību un politisko eliti.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Araja

Zatlera Ķīna 37 Autors:Dita Arāja

London 2012 london2012.com

Citi autora darbi
Kapnes 21 05

Baltais nams sauc 3 Autors:Andris Banka

Ny 255x203

Sagrautā pasaule 4 Autors:Andris Banka

Binladens 255x203

Jaunā lauvas gals 3 Autors:Andris Banka

Tony blair 1706284c

Pārrakstīt vēsturi 7 Autors:Andris Banka