Raksts

Vairāk, labāk, ātrāk!*


Datums:
26. janvāris, 2010


Autori

Toms Rostoks


Foto: Mike Scullen

Ja nākamo piecu gadu laikā ES valstu sniegtā palīdzība attīstības sadarbības jomā būs palielinājusies un ja tā būs savlaicīgāka, saskaņotāka un efektīvāka, tad varēs secināt, ka Andrim Piebalgam panākumi ir bijuši.

Varētu domāt, ka virsrakstam ir saistība ar kādām sporta spēlēm, jo tas ietver norādi uz olimpisko devīzi „ātrāk, augstāk, spēcīgāk”. Tomēr šajā gadījumā runa ir par Andra Piebalga amatu nākamajā Eiropas Komisijas komisāru kolēģijā. Virsrakstā ietvertie vārdi raksturo ES vēlmes attiecībā uz palīdzības sniegšanu attīstības valstīm. „Vairāk” — nav šaubu, ka palīdzības apjoms ir jāpalielina. „Labāk” — jāizvēlas labākie instrumenti palīdzības sniegšanai un jānodrošina labāka Eiropas Savienības (ES) politiku un daudzo donoru aktivitāšu koordinācija. „Ātrāk” — palīdzībai jānonāk pie saņēmējiem pēc iespējas ātrāk. Topošā komisāra sniegums tiks vērtēts pēc tā, vai turpmāko piecu gadu laikā Eiropas Komisijai izdosies virsrakstā minēto devīzi realizēt praksē. Tālākajā raksta gaitā tiks aplūkoti vairāki jautājumi, kas noteikti ietekmēs Andra Piebalga darbību ES attīstības komisāra amatā.

Komisāra izvēle

Žozē Manuela Barozu lēmums piedāvāt Andrim Piebalgam attīstības komisāra amatu daudziem bija pārsteigums, taču šajā lēmumā var saskatīt zināmu loģiku. Vispirms par pārsteiguma momentu. Droši vien galvenais pārsteiguma iemesls bija tāds, ka Andris Piebalgs pārstāv valsti, kurā palīdzības saņemšanas tradīcijas ir nesalīdzināmi spēcīgākas par palīdzības sniegšanas pieredzi. Latvijā attīstības sadarbības politika sāka veidoties tikai līdz ar iestāšanos ES, un pirmie soļi ir bijuši visai pieticīgi pat salīdzinājumā ar citām jaunajām dalībvalstīm. Pašreizējos apstākļos attīstības sadarbības jautājumi atrodas valdības prioritāšu saraksta beigās, un par attīstības sadarbību turpina diskutēt vien saujiņa cilvēku, kuri cer uz to, ka pašreizējā krīze reiz beigsies un ka līdz tam brīdim ir jāsaglabā vismaz esošā kapacitāte un jānodarbojas ar attīstības izglītības jautājumiem.

Tomēr Žozē Manuela Barozu izvēlē var saskatīt arī likumsakarības. Attīstības komisāra portfeļa atdošana valstij, kuras aktivitātes attīstības sadarbības jomā ir ierobežotas, palīdzēs izvairīties no kādas individuālas ES dalībvalsts interešu lobēšanas. Arī attīstības sadarbības politikas specifika izvēli par labu Andrim Piebalgam padara saprotamāku. Attīstības sadarbības politika atšķirībā no enerģētikas politikas ir tradīcijām bagāta ES ārējo attiecību sastāvdaļa. Pirmie līgumi ar ACP (Africa, Caribbean, Pacific) valstīm par palīdzības sniegšanu un tirdzniecību tika noslēgti jau 1960. gados, un atsauces uz palīdzības sniegšanu attīstības valstīm ir atrodamas jo Romas līgumā. Šobrīd ES attīstības sadarbības politika ir „gatava” politika. Kā daudzām citām politikām arī šai ir savi trūkumi, taču tai ir stabila tiesiskā, institucionālā, finanšu un cilvēkresursu bāze. Attīstības sadarbības politikā turpmākajos piecos gados varam sagaidīt pārmantojamību nevis krasas izmaiņas. Šādam darbam Andris Piebalgs ir labs kandidāts, jo runa ir par ES attīstības sadarbības pieslīpēšanu, kā arī nogurdinošu un apnicīgu darbu ar donorvalstīm (lai tās palielinātu attīstībai domāto finansējumu) un saņēmējvalstīm (lai saņemtā palīdzība nestu pēc iespējas labākus rezultātus).

Spēles laukuma neskaidrās robežas

Attīstības komisāra darbības laukums saskaras un pat daļēji pārklājas ar citām jomām. Andrim Piebalgam vajadzēs strādāt ciešā sadarbībā ar citiem aktieriem. Tā kā attīstības politika ir nozīmīga ES ārējo attiecību sastāvdaļa, tad jaunajam/vecajam komisāram vajadzēs cieši sadarboties ar ES „ārpolitikas seju” Ketrīnu Eštoni. Vairākām ES iekšējām politikām, piemēram, lauksaimniecībai un zivsaimniecībai ir nozīmīga ietekme uz attīstības valstīm. Atbildot uz jautājumiem Eiropas Parlamentā, Andris Piebalgs uzsvēra, ka ES nedrīkst ar vienu roku dot, bet ar otru ņemt. Lauksaimniecības politiku aizsargā spēcīgs lauksaimnieku lobijs, bet arī attīstības sadarbības politikai un tirdzniecības liberalizācijai ir savi aizstāvji, tāpēc attīstības komisāram ir jārēķinās ar spiedienu no dažādām ieinteresētajām grupām.

Attīstības komisāram būs jāstrādā ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm. ES dalībvalstis nodrošina lielāko daļu attīstības palīdzībai pasaulē — vairāk nekā 60% no kopējā sniegtā palīdzības apjoma. Palīdzība tiek sniegta dažādos veidos un ar plaša instrumentu klāsta palīdzību. Tās lielāko daļu veido bilaterālā palīdzība, ko pārvalda dalībvalstis. Daļu no sniegtās palīdzības veido dalībvalstu iemaksas ES budžetā, taču nozīmīgi līdzekļi tiek novirzīti arī Eiropas Attīstības Fondā, kas neietilpst ES budžetā. Palīdzības sniegšanai ES dalībvalstis izmanto arī Apvienoto Nāciju organizāciju (ANO).

Liels izaicinājums būs panākt, lai sniegtās palīdzības apjoms pašreizējos smagajos ekonomiskajos apstākļos ne tikai nesamazinātos, bet pat pieaugtu. ES dalībvalstis pēdējo desmit gadu laikā sistemātiski ir centušās palielināt finansējumu palīdzības sniegšanai ar mērķi 2010. gadā sasniegt vismaz 0,56% no IKP[ 1 ]. Šis mērķis atpaliek no ANO izvirzītā mērķa — 0,7% no IKP, taču arī salīdzinoši pieticīgākā mērķa sasniegšana vairākām valstīm rada nepārvaramas grūtības. Ir paredzams, ka papildus jau m inētajiem attīstības finansējuma mērķiem ES dalībvalstīm nākamajos gados vajadzēs vairāk naudas atrast arī cīņai pret klimata pārmaiņām. Liela daļa no šī finansējuma tiks novirzīta, lai uzlabotu attīstības valstu iespējas cīnīties pret klimata pārmaiņu sekām un nodrošinātu tīrāku tehnoloģiju izmantošanu. Attīstības komisāra uzdevums būs pārliecināt valstis, ka nauda cīņai ar klimata pārmaiņām ir papildus nauda un nevar aizstāt finansējumu attīstībai.

Attiecības būs sarežģītas arī ar daudzām attīstības valstīm. ES valstis ir vienojušās, ka palīdzība nevar tikt sniegta bez priekšnoteikumiem, taču daudzas attīstības valstis nespēj izpildīt pat pašus vienkāršākos priekšnoteikumus. Andrim Piebalgam vajadzēs darboties, lai nodrošinātu sniegtās palīdzības lietderīgu izmantošanu, taču reizēm vajadzēs arī piedraudēt, ka tālāka palīdzības sniegšana nenotiks, ja kādā valstī sistemātiski tiks pārkāptas cilvēktiesības, diskriminētas sievietes, etniskās, reliģiskās un seksuālās minoritātes, cilvēki ieslodzīti dēļ savas politiskās pārliecības. Noklausīšanās laikā Eiropas Parlamentā Andris Piebalgs samulsis šķita tikai vienreiz, un viņa apjukumu izraisīja kāda parlamentārieša jautājums par nosacījumu izvirzīšanu attiecībā uz sniegto palīdzību. Komisāra amata kandidāts atbildēja, ka pagaidām viņa acīs visas attīstības valstis ir vienādas. Tiesa gan, ir labi zināms, ka attīstības valstis nav vienādas un ka situācija Birmā krasi atšķiras no situācijas, piemēram, Burundi. Vērtību elements ES attīstības sadarbības politikā ir nozīmīgs, taču tā pielietošana praksē var izrādīties ļoti sarežģīta. Ar palīdzības sniegšanu sāk nodarboties arī Ķīna un citas bijušās attīstības valstis, un pagaidām nav zināms, kā tas ietekmēs ES realizēto attīstības sadarbības politiku.

Visbeidzot, Andrim Piebalgam vajadzēs strādāt ciešā sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām (NVO), kuras darbojas attīstības jomā. Šī partnerība ir ļoti būtiska, jo NVO realizē lielu daļu attīstības sadarbības projektu. Nevalstiskais sektors sniedz būtisku ieguldījumu sabiedrības izglītošanā par attīstības jautājumiem ES dalībvalstīs un praksē novēro realizētās politikas ietekmi uz attīstības valstīm. NVO var nodrošināt atgriezenisko saikni un pirmās sniegt informāciju par norisēm attīstības valstīs, tādējādi nodrošinot ātrāku un elastīgāku ES reakciju uz norisēm saņēmējvalstīs.

Nākamie pieci gadi

Var prognozēt, ka Žozē Manuela Barozu izveidotais Eiropas Komisijas sastāvs iegūs pārliecinošu Eiropas Parlamenta atbalstu februāra pirmajā pusē paredzētajā balsojumā. No izvirzītajiem kandidātiem atsijāta tika tikai komisāra amata kandidāte no Bulgārijas Rumjana Žeļeva, kurai uz doto brīdi jau ir atrasta cienīga aizstājēja Kristalina Georgijeva. Mēs Latvijā varam priecāties, ka šoreiz Eiropas Komisijas kandidātu atlases procesā nav atkārtojusies piecus gadus senā pagātne, kad mums uzskatāmi tika nodemonstrēts, ka Latvijā pieņemtā prakse par kandidātu ievietošanu augstos amatos bez nepieciešamās kvalifikācijas ES mērogā sastop pretestību. Andris Piebalgs „eksāmenu” Eiropas Parlamentā jau ir ļoti veiksmīgi izturējis.

Kādi varētu būt attīstības komisāra nākamie pieci gadi? Attīstības komisāra saikne ar Latviju droši vien būs vājāka nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Ja ES enerģētikas politikas veidošanās Latvijā izraisīja lielu interesi pat pie nosacījuma, ka enerģētikas komisāra ieteikumi Latvijā bieži neatrada dzirdīgas ausis, tad palīdzības sniegšana attīstības valstīm Latvijas sabiedrībai un lēmumu pieņēmējiem ir mazāk interesanta. Profesionālā ziņā attīstības komisāra amats ir milzīgs izaicinājums ne tikai šajā rakstā jau minēto iemeslu dēļ, bet arī tāpēc, ka tā ir unikāla iespēja novērot attīstības procesu daudzās pasaules valstīs, praksē pārbaudīt dažādu politikas instrumentu rezultātus un veicināt attīstības valstu izaugsmi un globālās nevienlīdzības mazināšanos. Lai arī attīstības komisāra amats sola daudzus sarūgtinājumus, tomēr paredzami ir arī morāla gandarījuma brīži, kad sniegtā palīdzība būs devusi rezultātus, palīdzot attīstības valstīm nostāties pašām uz savām kājām.

Ko jaunajam/vecajam komisāram varētu novēlēt stājoties amatā? Man šķiet, ka novēlējumu varētu sadalīt divās daļās. Pirmkārt, Andrim Piebalgam varētu novēlēt panākumus jaunajā amatā. Lai arī vārdu „panākumi” var interpretēt dažādi, tomēr galvenokārt šeit ir runa par virsrakstā minēto devīzi „vairāk, labāk ātrāk”. Ja nākamo piecu gadu laikā ES valstu sniegtās palīdzības apjoms būs palielinājies un ja sniegtā palīdzība būs savlaicīgāka, saskaņotāka un efektīvāka, tad varēs secināt, ka panākumi ir bijuši. Otrkārt, attīstības komisāram var novērtēt pacietību. Palīdzību attīstības valstīm sāka sniegt 20. gadsimta 50. gados, un toreiz tika uzskatīts, ka tas būs īslaicīgs pasākums un ka attīstības valstis drīzumā pašas nostāsies uz savām kājām. Cerības nepiepildījās, un pusgadsimtu vēlāk mēs vēl joprojām runājam par nepieciešamību palielināt sniegtās palīdzības apjomu. Attīstības sadarbība ir kļuvusi par pastāvīgu politiku, un ir maz ticams, ka drīzumā varētu pienākt diena, kad palīdzību sniegt vairs nevajadzēs. Attīstība vēl joprojām ir nepilnīgi izprasts process, un attīstības sadarbības politika bieži nedod cerētos rezultātus. Būtu labi, ja turpmāko piecu gadu laikā šādā ziņā tiktu sperts vismaz neliels solis uz priekšu.

____________________________

* Ideju virsrakstam autors ir smēlies Eiropas Komisijas mājas lapā attīstības sadarbības politikas sadaļā, kur ir atrodams virsraksts „EU Performance: Doing More, Better, Faster”. http://ec.europa.eu/development/how/monterrey_en.cfm (Adrese pēdējoreiz aplūkota 22.01.2010.)


Dodot gūtais neatņemams jeb sadarbība attīstībai

Mācīt, lai mācītos

Maz solīja, vēl mazāk deva

Neizniekot trīs NVO dārgumus attīstības sadarbībā


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!