Vai veselības aprūpē likuma nezināšana atbrīvo no atbildības? 1

Pēc pacientu tiesību likuma izstrādāšanas, jāsper nākamais būtiskais solis - obligātās ārstniecības personu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas, kā arī pacientu riska apdrošināšanas ieviešana.

Iesaki citiem:

Pacienta tiesību regulējums, kas noteikts mūsu valsts tiesību aktos, ir tikai pacienta tiesību minimums. Tomēr ne pacienti, ne ārstniecības personas nezina pat to. Tieši šī “spēles noteikumu” – tiesību, pienākumu un atbildības - nezināšana visbiežāk vainojama, ja starp pacientiem un ārstiem rodas problēmas. Lai situāciju uzlabotu un padarītu atbilstošu Eiropas Savienības prasībām, līdz šā gada beigām plānots izstrādāt un iesniegt Saeimā pacientu tiesību likumprojektu un grozījumus esošajos tiesību aktos.

Kādas tad ir būtiskākās lietas, kuras nepieciešams mainīt? To savā ziņojumā aprīlī norādījis Pasaules Veselības Organizācijas eksperts Lars Fallbergs pēc detalizētas iepazīšanās ar tiesību aktiem un pacientu tiesību reālo situāciju Latvijā. Cita starpā viņš secina un rekomendē:


  • Jebkurai turpmākai juridiskajai reformai veselības aprūpē jāietver vispārējs likums, kas regulētu ne tikai praktizējošo ārstu, bet visu veselības aprūpes profesionāļu atbildību;

  • Normas, kas reglamentē pacientu medicīniskās un personīgās informācijas konfidencialitāti, ir neapmierinošas;

  • Pacienta pamattiesības ir tiesības iesniegt sūdzību. Sūdzību mehānisms būtu jāizstrādā tā, lai tas darbojas gan vietējā, gan reģionālajā līmenī, ar centrālo koordinēšanas orgānu;

  • Paralēli sūdzību procedūrai vajadzētu darboties pacientu ombudsmenam. Ombudsmens uzklausa gan vietējās, gan reģionālās sūdzības un veic centrālo saskaņošanas funkciju. Ombudsmenam jāpiemīt tiesībām bez kavēšanās saņemt medicīniskos ierakstus un izteikt kritiskus slēdzienus par veselības aprūpes iestādēm, kad tas ir nepieciešams;

  • Pacientu tiesību likums Latvijā būtu nozīmīgs solis pacientu aizsardzības uzlabošanai. Paralēli būtu jāizstrādā arī atbilstošs likums, kas regulētu ārstniecības personu pienākumus;

  • Jāizstrādā īpašs likums, kas regulētu garīgi slimu personu stāvokli. Garīgi slimu pacientu tiesības ir ļoti būtiskas, jo pastāv iespējas šādus pacientus hospitalizēt pret viņu gribu;

  • Likumā jāizceļ medmāsu loma. Iespējams, ka medmāsas ir tie veselības speciālisti, kas visvairāk saistīti ar pacientu tiesībām un spēlē nozīmīgu lomu pacientu tiesību veicināšanā un aizsardzībā.


Pacientu tiesību aizsardzības likuma un dažādu grozījumu spēkā stāšanās, neapšaubāmi, būs liels notikums veselības aprūpes sistēmā. Taču to reāla darbība būs ļoti atkarīga no pacientu un ārstu informētības - būs jāveic plaša informācijas kampaņa.

Latvijas Pacientu tiesību biroja (LPTB) pieredze rāda, ka pacientu tiesības visbiežāk netiek realizētas nevis tāpēc, ka ārsti to apzināti nevēlas, bet gan tāpēc, ka tās nezina. Ārstniecības personas savu profesionālo darbību nereti balsta tikai uz nodoto Ārsta (tā saukto Hipokrāta) zvērestu un personīgajiem morāles un ētikas standartiem. Vājas ir arī pacientu zināšanas, kā to konstatējām 2002.gada nogalē veiktajā 4400 pacientu aptaujā. Izrādījās, ka 80% pacientu nav adekvāta priekšstata par jēdzienu “pacienta tiesības” un līdz ar to arī par veselības aprūpes sniedzēju pienākumiem. Pusei aptaujāto bija pretenzijas par pēdējos gados saņemto veselības aprūpi, 54% bija veikuši neoficiālos maksājumus un 5% to darījuši izspiešanas rezultātā. Tikai 17% Latvijas pacientu zina, kur vērsties pēc palīdzības vai padoma gadījumā, ja rodas pretenzijas par saņemto veselības aprūpi.

LPTB kā sabiedriska organizācija, kuras mērķis ir palīdzēt pacientiem realizēt savas tiesības veselības aprūpes jomā, sniedzot informāciju un juridiskas konsultācijas, jau šobrīd veselības aprūpes sistēmā realizē lielu daļu no LR Ombudbiroja likumprojektā minētajām ombudbiroja funkcijām. Mūsu konsultēto iedzīvotāju skaits ik gadu aug – 2001.gadā tie bija 400 pacienti, pērn 700, bet šā gada pirmajos četros mēnešos jau 400. Saskaņā ar LPTB statistiku, pacientu neapmierinātība ar saņemtās veselības aprūpes kvalitāti ir līderpozīcijās. 10% no 2002.gadā konsultētajiem pacientiem vēlējās uzsākt tiesvedību.

Ārsta un pacienta attiecības ir evolucionējušas. Medicīnas zinātne ir ļoti strauji attīstījusies un līdz ar to arī piedāvātās iespējas. Nav vairs tie laiki, kad katrs ārsta vārds bija jāuztver kā vienīgā un absolūtā patiesība. Ārsti (un arī tie pacienti, kuri nekad nav saskārušies ar problēmsituācijām veselības aprūpē), uzskata: galvenais, lai ārsts uzstāda pareizu diagnozi un labi ārstē. Jā, piekrītu, tas ir pamats. Bet ar to ir par maz. Tiklīdz rodas problēma, pacients „pamostas”: “Kāpēc ārsts, nesaskaņojot ar mani, izvēlējās tieši tādu ārstēšanas taktiku? Kāpēc nebrīdināja par iespējamiem sarežģījumiem? Ja es būtu TO zinājis, noteikti atteiktos no piedāvātā izmeklējuma, medikamenta, operācijas!”

Pēc pacientu tiesību likuma nodošanas likumdevējam, jāsper nākamais ļoti būtiskais solis: obligātās ārstniecības personu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas, kā arī pacientu riska apdrošināšanas ieviešana.

Es ticu, ka vispārzināmā klauzula „likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības” pavisam drīz darbosies arī veselības aprūpē.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Anna S 13.10.2003 13:32
LR normatīvi tiesiskie akti, kas darbojas medicīnisko tiesību sfērā


Sakarā ar to, ka medicīniskās tiesības ir kompleksa tiesību nozare, ir nepieciešamība NTA, kuri darbojas dotajā sfērā, iedalīt grupās. Neveicot dziļu analīzi, visus dokumentus var iedalīt divas grupās:

speciālie NTA (darbojas tikai medicīnisko tiesību sfērā)

citi (t.i. visi pārējie, kuri neietilpst pirmajā grupā).

Citi normatīvie akti. Šajā grupā ietilpst liels normatīvo aktu daudzums.

Starp tiem LR krimināllikums, LR Administatīvais likums, LR Civillikums, LR Darba likums (regulē attiecības, kas veidojas starp ārstniecības iestādi un ārstniecības personām), Likums “Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu” (Cilvēka ķermenis un tā orgāni nedrīkst būt par komerciālas darbības objektu.1 Tāpēc jābūt aizliegtai samaksai, kā arī jebkuras citas kompensācijas ņemšanai vai došanai par orgāniem. Sakarā ar to Likumā ‘Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu” 4. pantā 14.§ noteikts: “Par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem tiek atzīti finansu līdzekļi un cita manta, kas iegūta dzīva vai miruša cilvēka audu un orgānu nelikumīgas izņemšanas vai tirdzniecības rezultātā.”) un citi..

Interesants, pēc autores domām, ir jautājums par to, vai var dotajā normatīvo dokumentu grupā iekļaut “Patērētāju tiesību aizsardzības likumu”, “Preču un pakalpojumu drošuma likumu”, kā arī Likumu “Par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem”.

Viens no strīdīgiem jautājumiem ir jautājums par to, vai medicīniskais pakalpojums ir “pakalpojums”, kā arī, izrietot no pirmā jautājuma, otrais jautājums par to, vai pacients ir “patērētājs”.

Tātad medicīniskā palīdzība var būt sniegta gan medicīniskā pakalpojuma robežās, gan ārpus šīm robežām – uz likuma pamata, piemēram, pirmās palīdzības sniegšana cietušajam. Atgādināsim, ka tādas palīdzības nesniegšanas gadījuma ārstam draud kriminālatbildība.

Daži juristi 2 izsaka savu viedokli par to, ka radušos tiesisku attiecību apstākļus, kad tiek sniegta medicīniskā palīdzība, vienmēr nepieciešams atzīt par galējas nepieciešamības stāvokli, tāpēc ka pacientam vitāli nepieciešami jāgriežas pēc šādas palīdzības (atšķirība no nepieciešamības saņemt parastos sadzīves pakalpojumus). Tāda pieeja izslēdz iespēju atzīt medicīniskas palīdzības sniegšanu par “pakalpojumu”. Taču Latvijas likumdevējs noteiktos gadījumos dod ārstam tiesības atteikties no slimnieka ārstēšanas: Ārsts “var atteikties no ārstēšanas, ja ir pārliecināts, ka starp viņu un pacientu nav pietiekamas uzticības”3; “Gadījumos, kad pacienta dzīvība nav apdraudēta, bet pacients neievēro noteikto režīmu, nepilda ārstniecības personu norādījumus vai apzināti kaitē savai veselībai un šādā veidā tieši ietekmē konkrētās slimības ārstēšanu, ārstam ir tiesības atteikties no turpmākās pacienta ārstēšanas”4.

No Latvijas likumdošanas normām izriet, ka medicīniskās palīdzības sniegšana ne vienmēr ir galēja nepieciešamība.

Lai noteiktu jēdzienu “pakalpojums”, vērsīsimies pie 3 Latvijas likumiem.

Atbilstoši Patērētāju tiesību likuma 1. pantam pakalpojums ir “fiziskās vai juridiskās personas uzņēmējdarbības vai profesionālās darbības ietvaros par atlīdzību vai bez tās izpildīts patērētāja pasūtījums vai tāda ar patērētāju noslēgta līguma pildīšana, saskaņā ar kuru tiek iznomāta kāda lieta, izgatavota jauna lieta, uzlabota vai pārveidota esoša lieta vai tās īpašības vai veikts darbs, vai gūts nematerializēts darba rezultāts”.

Preču un pakalpojumu drošuma likuma 3 pantā, ka arī Likuma par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem 3 pantā noteikts: “Šis likums atteicas uz pakalpojumiem,.. kuriem ir tieša vai netieša ietekme uz cilvēka dzīvību vai veselību”.

Tādējādi var apgalvot, ka medicīniskais pakalpojums – tas ir “pakalpojums”, jo medicīniskas palīdzības sniegšana – tas ir darbs, kas tiek veikts profesionālas darbības ietvaros, kuram ir tieša ietekme uz cilvēka dzīvību un veselību.

Ņemot vērā to, ka medicīniskais pakalpojums ir “pakalpojums”, varam secināt, ka pacients ir “patērētājs”.

Saskaņa ar patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1.pantu patērētāji ir “fiziska…persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties preci vai izmantot pakalpojumu nolūkam, kurš nav tieši saistīts ar tās uzņēmējdarbību”.

Sakarā ar to, ka pacients ir patērētājs, bet medicīniskais pakalpojums – pakalpojums, ievērojami paplašinās ārstu un pacientu pienākumu un tiesību loks. Tas ir saistīts ar to, ka attiecības, kas veidojas starp ārstiem un pacientiem, tiek reglamentētas gan ar speciālo tiesību aktu, kas darbojas medicīniskajā sfērā, gan ar likumiem, kas darbojas patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

Taču jāatzīmē, ka eksistē dažas atšķirības, kuras izceļ medicīnisko pakalpojumu citu līdzīgu pakalpojumu vidū. Tā, piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3 panta teikts: “Patērētāja tiesības ir pārkāptas, ja… nav nodrošināta iespēja saņemt vispusīgu un pilnīgu informāciju par…pakalpojumu…” Ņemot vērā pozīciju, ka medicīniskas palīdzības sniegšana ir pakalpojums, ārstam jāizstāsta pacientam- patērētājam visa informācija, kas skar pacienta slimības un ārstniecības metodes. Savukārt Ārstniecības likuma 41. pants nosaka: “Ārsts var nesniegt pacientam pilnīgu informāciju par slimības diagnozi un prognozi, ja uzskata, ka šī informācija var pasliktināt slimnieka veselības stāvokli”. Šīs normas patiesums nerada nekādas šaubas.

Pēc autores domām, Latvijas likumdevējam vajadzētu skaidri noformulēt, vai medicīniskais pakalpojums ir “pakalpojums”, un, ja tas ir tā, tad jāapspriež un jānosaka tā īpašais statuss.




1 Latvijas Republikas likums “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un viņa orgānu izmantošanu medicīnā. ” 1992. g 15.decembris 18.pants.




2 Российский адвокат А.Диванчиков (медицинское право Тихомиров А.В. Москва Статут 1998 год стр.128)




3 Ārsta prakses noteikumi 11.pants




4 LR Ārstniecības likums 42.pants

M.iur. Anna Saltikova

e-pasts: sltkv@delfi.lv

Saistītie raksti
Citi autora darbi