Vai vērts piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās? 4

Pārdomas par EP vēlēšanu svarīgumu, Latvijā piedāvāto izvēli un dalības motivāciju

Iesaki citiem:

Atzīšos: man nav viennozīmīgas atbildes uz virsrakstā redzamo jautājumu.

Pat savā pieredzē tādu nevaru atrast. Pirmajās EP vēlēšanās izlēmu, ka atbilde ir "nē" un paliku mājās. Nekad to neesmu nožēlojusi - joprojām neredzu tam laikam labu izvēli. Otro reizi atbildēju ar "jā" un nobalsoju par partiju, kas nepārvarēja 5% barjeru, bet idejiski bija man tuva - arī šo izvēli nekad neesmu nožēlojusi. Labi apzinājos, par ko un kā vārdā balsoju.

Tādēļ lūdzu šī bloga ierakstu uztvert kā vēlētājas, kas hipertrofēti uztver vēlēšanu izvēles, publisku mēģinājumu saorientēties attiecībā uz šī gada 24.maiju.


Vai EP vēlēšanas ir otršķirīgas vēlēšanas?


Šis ir jautājums, par kura atbildi nešaubos. Atbilde ir "nē", Eiropas Parlamenta vēlēšanas NAV otršķirīgas vēlēšanas!

Iespējams, ka EP vēlēšanas ir svarīgākas nekā Saeimas vēlēšanas. ES šobrīd ir pasaules lielākā ekonomika, pasaules lielākais palīdzības sniedzējs trūcīgajām valstīm, galvenais attīstības investors Latvijā - ja neticiet, apskatiet šiltītes teju jebkurā pilsētā pie jaunbūvējamiem infrastruktūras objektiem!

Eiropas Savienības līmenī tiek izšķirti fundamentāli svarīgi jautājumi - milzīgi tēmu bloki (banku regulējums,lauksaimniecības politika, datu aizsardzība, patērētāju tiesības, utt) šobrīd galvenokārt tiek risināti tieši pārvalstu līmenī, jo tā vienkārši ir racionālāk.

Turklāt ES nestāv uz vietas: šodienas ES ir atšķirīga no tās, kurā vēlējāmies iestāties pirms 20 gadiem. Vairāk pilnvaras, cits institūciju īdzsvars. Tuvākajos gados prognozējamas jaunas vienošanās par kopīgu enerģētikas politiku (reaģējot uz notikumiem Ukrainā), labāku ārpolitikas lēmumu pieņemšanas koordināciju, iespējams arī - vienotāku migrācijas un bēgļu politiku.

Arī savās vietējās politikās izjūtam Eiropas Savienības ietekmi. Atceros, ka pirms 2-3 gadiem nevarēju saprast: kā nākas, ka izglītības, veselības reformas strēgst, bet ļoti strikti fiskālās disciplīnas nodrošināšanas pasākumi iet uz urrā caur valdību un Saeimu? Izrādījās, ka tas tādēļ, ka tieši šajā jomā bija striktas ES līmeņa vienošanās, idejiskā līderība un uzraudzība pār progresu.

Šobrīd, pirms Latvija un citas eirozonas valstis apstiprina budžetus, tos jāsūta pārbaudei uz Briseli. ES līmenis pēdējos 2 gadus seko līdzi arī tam, kā Latvija ievieš sociālās politikas, mēģina bikstīt Latviju vairāk inovatīvas ekonomikas virzienā. Ne ar visiem šiem jautājumiem nodarbojas tieši Eiropas Parlaments - daudz kas ir Eiropas Komisijas un citu ES institūciju ziņā. Bet EP noteikti ir viena no trim svarīgākajām ES institūcijām, - šī institūcija aizvien stingrāk arī uzrauga Eiropas Komisiju. Un no trim nozīmīgākajām ES institūcijām (Parlaments, Padome, Komisija), Eiropas Parlaments ir vienīgā, ko mēs paši varam vēlēt tiešās vēlēšanās.

Tādēļ - ja kāds apgalvo, ka EP vēlēšanas nav nozīmīgas, tad parādiet man, lūdzu, kādas nozīmīgākas!



Kas izšķiras EP vēlēšanās?


Šis ir jautājums, kuram nav iepriecinošas atbildes, ja Eiropas Parlamentu uztver tā, kā Latvijā līdz šim ierasts. Proti, kā milzīgu baru (būs 751 deputāts), kur ir saujiņa "mūsējo" (būs 8, šobrīd 9). Šai atziņai parasti seko gaušanās par to, ka šie 8 - pat ja būtu visos jautājumos vienoti - neko neietekmē uz vispārējā "svešo" fona.

Problēma - šī bezspēcības sajūta sakņojas nepareizos priekšstatos par Eiropas Parlamentu.

Piemēram, pamēģināsim salīdzināt ar Saeimu - cik bieži mums Saeimas darbā varētu interesēt viena vai divu konkrētu deputātu ietekme un darba rezultāti? Piemēram, kā balsojis deputāts Potapkins vai deputāte Plavinska? Manā pieredzē: ļoti reti - par svarīgu lēmumu pieņemšanu vai nepieņemšanu kopumā tomēr atbild partijas (frakcijas), konkrēto divu deputātu kontekstā Saskaņas Centrs un Vienotība.

Arī Eiropas Parlamentā ir līdzīgi. Šai institūcijai ir idejiski bagāts, bet ne bezgalīgs, frakciju (politisko grupu) spektrs - šobrīd 7 dažādas grupas. Pēc ievēlēšanas gandrīz visi deputāti pievienojas šīm grupām un, kā rāda statistika, caurmērā ap 95 gadījumos no 100 balso tāpat, kā šīs lielās grupas. Tas arī saprotams - katrā "frakcijā" ir darba darīšana, specializēšanās, jo EP skatāmo jautājumu skaits un spektrs ir tik plašs, ka nav viena cilvēka spēkos pozicionēties pilnīgi par visu.

Tādēļ jāuzticas līdzīgi domājošiem kolēģiem. No Latvijas sarakstiem ievēlētie deputāti šobrīd darbojas sešās atšķirīgās grupās - un lielākoties balso solidāri tieši ar šīm grupām, nevis cits ar citu. Un tas ir normāli, tieši tā tam arī BŪTU jāfunkcionē!

Ļoti raksturojošs ieskats Eiropas Savienībai raksturīgajam viedokļu spektram tika sniegts pagājušajā nedēļā organizētajās Eiropas Komisijas priekšsēdētāju kandidātu debatēs. Piecas lielākās Eiropas līmeņa partijas bija izvirzījušas savus kandidātus, kas sniedza savu skatījumu uz Eiropas tuvāko nākotni.


Kas ir šīs galvenās uzskatu sistēmas, kuras konkurē ES līmenī?


  • 1) Eiropas centriski-labējie spēki (Eiropas Tautas partija)



  • 2) Eiropas centriski - kreisie spēki (sociāldemokrāti)



  • 3) Eiropas liberāļi (ALDE)




  • 4) Eiropas zaļie




  • 5) Eiropas kreisie



Papildus vēl šobrīd EP darbojas konservatīvo grupa (nepiedalījās debatēs) un eiroskeptiķu grupa (pavisam maza grupa, kas arī nepiedalījās debatēs).

Tas tad arī ir EP raksturīgais politiskais spektrs. Tā kā EP darbs ir orientēts uz kompromisu un konsensa sasniegšanu (nav "pozīcijas" un "opozīcijas"), tad bieži vien pēc kompromisa atrašanas vairākas grupas balso kopā, - bet ne tuvu ne visos jautājumos! Turklāt kompromiss būtu savādāks, ja dažādu idejisko grupu pārstāvība atšķirtos.

Tādēļ ir liela nozīme tam, kāds ir kura ideoloģiskā skatījuma īpatsvars Eiropas Parlamentā! Ja vēlies vairāk Eiropas sociālos jautājumos, racionālāk balsot par tādiem pārstāvjiem, kas darbosies sociālistu grupās, ja vēlies augstāku Eiropas konkurētspēju, droši vien labāka izvēle ir centriski labējie, ja vēlies vairāk Eiropas - vajadzētu palielināt pārstāvību pirmām kārtām liberāļiem, zaļajiem vai kreisajiem. Ja vēlies mazāk Eiropas - izvēle ir par labu izteikti konservatīvajām partijām. Un tā - par katru no lielajiem jautājumiem.

Balsojot EP vēlēšanās, mēs balsojam par to, kuram no šiem idejiskajiem virzieniem palielināt pārstāvniecību un ietekmi.



... bet vai tad mēs balsojam par šīm grupām?


Esam nonākuši līdz brutālās patiesības mirklim: pretrunai ES pašos pamatos, kura joprojām nav atrisināta. Principā mums EP vēlēšanās 24.maijā būtu jābalso tieši par šiem lielajiem transeiropas idejiskajiem virzieniem - izvēloties, kādu ES nākotnes modeli mēs vēlamies. Bet realitātē (jo pagaidām nav panākta vienošanās par Eiropas līmeņa sarakstiem) mēs balsojam nevis par transnacionālām partijām - zaļajiem, konservatīvajiem, liberāļiem, utt. - bet gan par vietējām partijām! Nobalsojot par vietējo partiju, varam tikai cerēt, ka tās pārstāvji pievienosies kādam Eiropas līmeņa politiskajam spēkam, kura idejiskais virziens mums ir simpātisks.

Šāda sistēma varētu pat salīdzinoši labi funkcionēt, ja vien ... Latvijas partiju spektrs nebūtu tik pliekans un atšķirīgs no Eiropas "meinstrīma" (lielākoties citu - etnizētu/vēstures - problēmu nodarbināts).

Ja raugās no EP politiskā spektra perspektīvas. Latvijā ir tikai viena skaidri izteikta centriski labēja partija (Vienotība), nedaudz šaubīgi sociāldemokrāti (Saskaņas Centrs), kā arī konservatīvie (Nacionālā Apvienība).

Pārējos vērā ņemamos politiskajos spēkos ir vai nu idejisks rosols, kas ļautu tām teorētiski darboties dažādās EP grupās, kā arī, kas vēl sliktāk, ļoti svarīgas nišas Latvijā vispār nav nosegtas - piemēram, tas eirofederālais pilsonisko brīvību virziens, ko pārstāv liberāļi, kā arī eirooptimistiskais un sociāli atbildīgais zaļais virziens, ko pārstāv Eiropas zaļie.

Arī EP raksturīgā komplekta: ekonomiski kreisas idejas komplektā ar ne-konservatīvu vērtību sistēmu (piemēram, attiecībā uz homoseksuāli orientētu cilvēku tiesībām, bēgļiem) un eirooptimismu Latvijā īsti nav. Vērtību ziņā Latvijas partiju spektrs ir gandrīz totāla vienveidība, kur partijas baidās līst ārā no savām konsevatīvisma un eiropiesardzības pozīcijām. Pašas pēc tam no tā cieš - partijas ir grūti, ja ne neiespējami, savstarpēji nošķirt.

Rezutāts? Personiskā līmenī: kad aizpildu anketu Pielaiko partiju, rezultāts ir tāds, ka būtu jābalso par partiju, kas ir paziņojusi, ka pievienosies EP grupai, kuras spēcināšana nav starp manām prioritātēm. Labākas izvēles Latvijā nav - man nozīmīgākos ES nākotnes idejiskajos virzienos ir tukšums vai neprofesionalitāte. Un tas, protams, ir stipri vien demotivējoši, ja jādomā, ko darīt 24.maijā.



Tad basot vai nebalsot - tāds ir jautājums?


Es redzu jēgu no Eiropas Parlamenta vēlēšanām, tās ir nozīmīgas vēlēšanas un man nav vienaga, kā ES attīstīsies nākotnē. Diemžēl Latvijas politiskais spektrs ir tāds, kāds tas ir. Tādēļ man personiski izšķiršanās katrās no EP vēlēšanām ir par to, vai balsot par partiju/kandidātu, kas pievienosies idejiski tuvai politiskai grupai (manā gadījumā tas nozīmētu balsot par cilvēkiem, kuru komptencei neticu vai ir kādas citas nepārvarāmas idejiskas pretrunas), vai kompetentiem cilvēkiem, kas pievienosies idejiski tālākām grupām un, iespējams, kādos jautājumos rīkosies pretēji tam, kā es vēlos redzēt ES nākotni. EP vēlēšanas man šobrīd šķiet tik svarīgas, ka sev esmu nolēmusi līdz 24.maijam šo dilemmu atrisināt un tomēr doties uz savu pašvaldību nobalsot.

Ja jums nav šādas dilemmas, tad domāju, ka EP vēlēšanas ir pietiekami nozīmīgas, lai dotos vēlēt. Vairākos svarīgos jautājumos tām ir lielāka nozīme nekā Saeimas vēlēšanas.

Ja ir līdzīgas pārdomas kā man, tad ir smagāk, un skaidras receptes, kā redzams, nav.

Mans aicinājums: lai ko arī izvēlaties darīt, svītrojiet ārā sliņķus un oportūnistus! Nav nekā vieglāka kā 5 gadus komfortablos apstākļos "atsēdēt" Eiropas Parlamentā, tā īsti neko nedarot. Jau šobrīd Latvijas ievēlēto deputātu rezultātu statistika (atbildīgu ziņojumu skaits - skat.2.-3.lpp.), salīdzinājumā ar citu valstu kolēģiem, ir skumīga. Tā liecina, ka "vidējam" (nē, ne visiem!) Latvijā ievēlētam deputātam ir maza autoritāte un ietekme. Visticamāk, tas, savukārt, nozīmē, ka pietrūkst prasmju, - lai iegūtu autoritāti EP, svarīgas ir darbaspējas, dziļa kompetence vismaz vienā jomā, valodu zināšanas, spēja strādāt konstruktīvi, atrodot un piedāvājot kompromisus starp visdažādāko pārliecību cilvēkiem, interesēm.

Tās nav tās prasmes, kas līdz šim būtu bijušas īpaši pieprasītas Latvijas politikā. Latvijas vēlētājs, iespējams, ka tādēļ pat neapzinās, ka EP ievēl cilvēkus, kas jau pēc sava rakstura nav piemēroti šādam darbam.

Principā būtu lieliski, ja Eiropas Parlamentā iegūtās konstruktīvās sastrādāšanās prasmes, pēc 5, 10, 15 gadiem atgriežoties Latvijas politikā, bijušie EP deputāti nestu sev līdzi arī Latvijas politikā: kur Eiropas lēmumu pieņemšanai raksturīgās konstruktivitātes ļoti pietrūkst. Tad EP vēlēšanas varētu uztvert arī kā investīciju Latvijas nākotnes līderos.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Par SC

Daži iebildumi pret šo analīzi.

Vispirms par ALDE. Tā, atšķirībā no citām grupām, ir nehomogēns veidojums, kurā ir gan libertārieši (brīvā tirgus un liberālās kultūras piekritēji), gan arī Eiropas Demokrātu partija, kas ir sociālliberāļi. Sociālliberāļi ir idejiskie mantinieki 90. gadu trešā ceļa kustībai (B. Klintons, T. Blērs, G. Šrēders), kas tolaik izauga sociāldemokrātu partiju paspārnē. Tas bija laiks, kad vēlētājus vairāk neapmierināja sociāldemokrātu kareivīgā sadarbība ar arodbiedrībām un fokusēšanās uz fabriku strādnieku (arī ogļraču, u. c. vienkāršo profesiju) vajadzībām. Laiki bija mainījušies, spēcīga bija kļuvusi vidusšķira, bija pieaudzis servisa sektors un ekonomikai bija vajadzīgi izglītoti un radoši cilvēki. Vēlētājs sāka prasīt nevis labi apmaksātas darbavietas fabrikā, bet gan iespēju iegūt izglītību un pašam ar saviem spēkiem strādā radošāku un ienesīgāku darbu, nekā fabrikas konveijera lente to jelkad spētu nodrošināt. Tas bija laiks, kad sociāldemokrātu partijas pārlika akcentus - no ekonomiskās vienlīdzības (kā mērķa) uz vienādu materiālo iespēju nodrošināšanu (vienādas starta pozīcijas), no birokrātijas uz brīvā tirgus elementu ieviešanu budžeta iestādes (skolu pastāvība un attīstība, nacionālā veselības servisa reformas), no valsts pastāvīgas klātbūtnes ekonomikā uz atsevišķiem valsts intervences pasākumiem (nepieciešamības gadījumā). Lielās sociāldemokrātu partijas bija tās, kas uzsāka un iznesa sociālliberālo reformu smagumu (piem., Merkeles valdība joprojām plūc G. Šrēdera uzsākto reformu laurus) un diemžēl cita pēc citas par to arī maksāja ar zaudējumiem vēlēšanās (ja tos var saukt par zaudējumiem - šīs partijas bija guvušas rekordlielus un atkārtotus panākumus vēlēšanās, valdījušas vairākus termiņus pēc kārtas). Un diemžēl lielās sociāldemokrātu partijas secināja, ka šie zaudējumi ir tādēļ, ka tās ir nokļuvušas pārāk tuvu centram un tāpēc nākotnē ir jāvirzas atpakaļ uz kreiso nišu. Eiropas Demokrātu Partija idejiski turpina trešā ceļa kustību. EDP būtu arī mana personīgā izvēle, taču ir vairāki faktori, kāpēc pašlaik EDP nav pieņemama. Pirmkārt - tā sadarbojas ar ekonomiski labējām partijām un nevis centriski kreisajām. Tam ir zināma politiskā loģika (piem., Nika Klegga liberāļi Lielbritānijā sev nodrošināja izdevīgāku pozīciju koalīcijā ar konservatīvajiem nekā ar tobrīd vareno varas partiju leiboristiem, taču Klegga vēlētājs noteikti bija vīlies, jo tas vēlējās tikai patramdīt leiboristus un nevis pielaist pie varas konservatīvos). Otrkārt - tā ir ārkārīgi mazskaitlīga grupa, kas pagaidām acīmredzot vairāk pretendē uz individuālu uzvaru, nekā uz rezultatīvu sadarbību.

No visa šī izriet nākamais iebildums pret rakstu. Ir visai aplami raksturotas atšķirības starp Eiropas Tautas Partiju (centriski kreisajiem) un Sociāldemokrātiem (centriski labējiem). Nav tiesa, ka ETP ir konkurētspējas monopolisti, bet SD ir gatavi ziedot konkurētspēju sociālās politikas vārdā. Tas ir pilnīgi aplams vērtējums. ETP un SD ir atšķirīga izpratne par to, ko nozīmē konkurētspēja. Un to (ar visām negatīvajām sekām) skaidri redzējām arī Latvijā. ETP un labējo izpratnē konkurētspējas vienīgais īstais mērs ir atdeve no kapitāla. Tas nozīmē, ka ETP (arī Vienotības un Dombrovska) izpratnē konkurētspējīga var būt arī zemo algu un primitīvo tehnoloģiju ekonomika. ETP un labējie aicina mazināt pabalstus, lai cilvēki justos spiesti strādāt ātrāk un lētāk. SD un kreisie konkurētspējas kritērijā ietver arī labas darbavietas jēdzienu. Un tas nozīmē ne tikai humānos apsvērumus, bet arī tīri ekonomiskus kritērijus. Piem., labējie par konkurētspējas kritēriju liek uzņēmumu ienākumu attiecību pret algām (jo, ja šis rādītājs ir labs, tad tas dod iespēju izmaksāt lielu pelņu kapitāla īpašniekiem), bet kreisie konkurētspējā ietver arī stundā saražoto vērtību (jo tas nozīmē gan pelņu kapitālam, gan arī pieklājīgu algu srādājošiem). Šī atšķirīgā konkurētspējas izpratne arī iztulkojas praktiskos pasākumos. Piem., labējie samazinās pabalstus un viņiem nebūs nekas pretim, ja uzņēmumi maksā mazas algas, izmanto novecojušos tehnoloģijas, vai nespēj organizēt darbu. Kreisie savukārt atbalstīs investīcijas izglītībā, līdzfinansēs tehnoloģiju attīstību un veiks stingrāku kontroli, lai biznesi ievērotu minimālās darba drošības u.c. cilvēktiesību prasības. Šo atšķirīgo skatījumu reiz The Baltic Times trāpīgi raksturoja kāds lietuviešu zinātnieks - tā ir atšķirība starp primitīviem biznesiem (Vienotības ekonomiskā politika radīja lielisku augsni to pieaugumam) un attīstītajiem biznesiem. No ekonomikas viedokļa SD skatījums uz konkurētspēju ir pamatots. Piem., darba tirgus atbalsta pasākumi (t.sk. pabalsti un ilgāki bezdarba laiki) veicina valsts ekonomisko izaugsmi, jo kombinācijā ar mūžizglītību, kvalifikācijas celšanu un pārkvalifikāciju (lietas, ko SD stingri atbalsta un kam arī noteikti atradīs finansējumu, ja nepieciešams, arī uz bagātnieku maciņa rēķina) nodrošina labāku darba devēja - darba ņēmēja atrašanu. Darba tirgus atbalsta pasākumi arī motivē uzņēmumus investēt tehnoloģijas, jo valsts vairāk nemet pretim primitīviem, investīciju bada novārdzinātiem, slikti pārvaldītiem uzņēmumiem pretī lēto darbaspēku, kuram izdzīvošanas vārdā vajadzētu ar to visu samierināties. SD izpratnes par konkurētspēju veicina cilvēkresursu attīstību un efektīvu izmantošanu. Cilvēkiem nav jāstrādā biznesos, kas nespēj normāli nopelnīt vai normāli augt. Vai kuru īpašnieki labāk nopērk sev luksus auto, nekā investē uzņēmumā. Protams, SD partiju programmās šī konkurētspējas izpratne nav skaidri artikulēta, taču tā ir klāt daudzos, jo daudzos progresīvās ekonomikas rakstos un pētījumos. Bez tam, SD rindās joprojām ir daudz trešā ceļa kustības pārstāvju vai mantinieku un, kas to lai zina, kurp sociāldemokrāti dosies nākotnē. Līdz ar to - SD skatījums uz ekonomiku ir ne tikai humāns, bet arī ekonomiski labi pamatots. Papildus arguments ir arī tas, ka tieši SD vai kreisajā grupā darbojas arī daudz Ziemeļvalstu politiķu. Un Ziemeļvalstis nu reiz ir tās, kas ir pierādījušas, ka labklājības valstis ar sociāldemokrātiskām tradīcijām var būt arī izcili konkurētspējīgas ekonomikas un izcili bagātas ekonomikas. Un arī ASV un citās izteikti kapitālistiskās valstīs ir ļoti daudz labklājības valstu elementu, katrā ziņā Latvijai ir kur tiekties. Arī balsojums par SC ir balsojums ar augošu, konkurētspējīgu un modernu ekonomiku.

Nākamais iebildums ir pret lielu saukšanu īstajos vārdos. Nu ir taču zināms, ka Eiropā legāli darbojas un ir pietiekoši spēcīgas kreisas partijas ar ideoloģiju, kas Latvijā ir aizliegta ar likumu. Varbūt derēja atgādināt vēlētājām, ka ir vērts paskatīties uz Rietumiem un atteikties no viena, otra aizsprieduma. Un arī - nez kāpēc New Deal pasākums šajā rakstā izklausās kā radikālas politikas piemērs. Smart New Deal bija arī B. Obamas ekonomikas atbalsta programmas daļa. Un no ekonomikas viedokļas New Deal politika ir daudz mazāk pretrunīga par tagad plaši izmantoto QE. Cita lieta, ka labējiem QE ir izdevīgs un tāpēc kritikas tik maz.

Secinājumi. SD spēj piedāvāt arī spēcīgu un reālu ekonomisko programmu. ALDE EDP partijai ir interesants politiskais piedāvājums, EDP ideoloģiski tuvākais partneris ir SD, bet politiskās varas iegūšanas loģika pagaidām traucē pilnvērtīgu SD un EDP sadarbību. Jacer, ka centriski kreisi spēki Eiropā spēs vienoties, kopīgi uzvarēt, kopīgi saglabāt un attīstīt Eiropas pamatvērtības un Eiropas ekonomisko modeli. Par SC!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Par SC

Jāatzīst gan arī tas, ka ETP (un vispār Rietumu) centriski labējā politika ir daudz cilvēcīgāka par Vienotības un Dombrovska ekonomisko politiku, tā arī specīgi atbalsta investīcijas R&D. Taču pēdējo desmitgadu pieredze rāda, ka labējie soli pa solim atkāpjas no Eiropas pamatvērtībām. Un šī atkāpšanās var kļūst ātrāka, ja Eiropas Parlamentā nonāk labējie ar aziātisku brīvā tirgus un kapitālisma izpratni. Tas ir lielais risks EP vēlēšanām Latvijā.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Vai paties?

"Papildus vēl šobrīd EP darbojas konservatīvo grupa (skaitliski mazāka par šīm piecām) un eiroskeptiķu grupa (vēl mazāka)."

"According to a report by the European Council on Foreign Relations (ECFR) there could be almost 200 Euro sceptic MEPs in the European Parliament after 22 May."
http://www.bbc.com/news/uk-politics-26994777

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Lūk EP pašreizējo grupu sadalījums: http://en.wikipedia.org/wiki/Political_groups_of_the_European_Parliament#Composition_of_the_7th_European_Parliament

Konservatīvie (un eiroskeptiķi) nebija pārstāvēti EK priekšsēdētāju debatēs, līdz ar to grūti spriest, cik tur vispār daudz kopīgu ideju. Salīdzinot ar citām grupām - šīs ir mazāk idejiski saliedētas.

Citi autora darbi