Pēc jau manis aprakstītās Šēnstrēmas afēras jeb „skūpsta skandāla” Zviedrijā uzviļņoja jauns morālā satraukuma vilnis, kad žurnālisti atklāja, ka jaunā Valsts Kancelejas Valsts sekretāre nav maksājusi nodokļus par pakalpojumiem, kurus pirkusi gadu gaitā. Citiem vārdiem – viņa „maksājusi aploksnē”. Kopumā nodokļos nesamaksātā summa sasniedz 68 tūkstošus zviedru kronu. Bet nu šoreiz žurnālisti ir rakušies gana dziļi, jo ir atmaskojuši ne tikai jaunieceltās Valsts sekretāres „nedarbus”, bet arī citu visai augstu moderātu partijas biedru nodokļu nemaksāšanu, piemēram, savām apkopējām.
Patiesība ir tā, ka daudzi zviedri blēdās ar nodokļiem šad un tad. (Nodokļi taču ir tik augsti!) Par to neviens īpaši nelielās un nereklamē, jo tas tomēr ir kauns. Daži ļoti pilsoniski apzinīgi cilvēki arī nosūdz savus kaimiņus nodokļu iestādēm, ja viņiem šķiet, ka kaimiņi dzīvo pāri saviem līdzekļiem. (Par zviedru „karalisko” skaudību ir sarakstītas grāmatas.) Kad nu valsts vadībā ir atrasti tādi blēži, daudzi (tai skaitā premjerministrs) saķer galvu un šausminās – nu kā tā var! Citi atkal parausta plecus – cerams, ka viņa vismaz prata to naudu labi iztērēt.
Latvijas kontekstā man spriedums būtu gatavs vienā sekundē – „maksāt aploksnē” un tādējādi nemaksāt nodokļus ir slikti, nepareizi un nosodāmi. Atrast pamatojumu ir tik viegli – visiem jāmaksā nodokļi, jo likums visiem ir viens. Tādēļ izvairīties no nodokļu maksāšanas ir negodīgi, jo tādējādi nemaksātājs skādē valstij un sabiedrībai. Un tad vēl iedomājies to strādnieku, kurš savas īstermiņa iracionalitātes dēļ pensijas gados cietīs badu!
Bet Zviedrijas kontekstā es nedaudz apmulsu, jo nodokļu slogs ir bēdīgi slavens. Ja valsts atņem pusi no nopelnītā un dažreiz pat vairāk, tad manuprāt to var saukt par laupīšanu (pat ja laupītājs ir Robins Huds).
Pilsoniskā nepakļaušanās
19. gadsimtā Henrijs Deivids Toro atteicās maksāt nodokļus ASV valdībai, jo uzskatīja, ka tās uzsāktais Meksikas-ASV karš ir amorāls. Šādu atteikšanos maksāt nodokļus amorālai valdībai viņš nodēvēja par pilsonisko nepakļaušanos. Un sabiedrībā iemantoja “dīvaiņa” reputāciju.
Daudzi moderāti līdzīgi ir argumentējuši savu atteikšanos maksāt TV licenzes nodevu un „maksāšanu aploksnē”, tomēr ne visi ir izmantojuši Toro piemēru un rakstījuši par to esejas, grāmatas vai bijuši gatavi doties cietumā par saviem uzskatiem. Vienīgā, kura bija gatava aizstāvēt savus neoliberālos uzskatus publiski bija bijusī kultūras ministre Sesīlija Stēgē-Kilo. Tomēr arī viņa to darīja pēc savas atlaišanas beigu beigās samaksāja 16 gados uzkrāto TV licenzes nodevas parādu.
Tomēr man nav nekādas žēlastības pret politiķiem, kuriem pietrūkst dūšas sevi aizstāvēt publiski, kad nonākuši krustugunīs par „maksāšanu aploksnēs”, jo tas norāda, ka viņi ir gļēvi. Tomēr tanī pašā laikā šie gļēvuļi domā, ka viņi ir „vienlīdzīgāki” nekā citi, ja var nemaksāt nodokļus. Gribētos viņiem pajautāt, kādēļ viņi nemēģina mainīt satrunējušos nodokļu likumus, ja jau tie ir tik slikti (un tie tādi manuprāt arī ir). Iespējams, ka atbilde jāmeklē faktā, ka bez nodokļiem nebūtu iespējams uzturēt pie dzīvības dāsno labklājības sistemu, kura savukārt nodrošina sociālo stabilitāti (drīzāk jau stagnāciju). Lai kā arī nebūtu, tomēr manuprāt moderātiem vajadzētu izšķirties – vai nu radikāli jāmaina labklājības valsts, vai arī jāturpina uzcītīgi maksāt brangus nodokļus.