Vai valstij ir jāmaksā par korumpētiem ierēdņiem?

Ja jau uzņēmumam ir jāatbild par savu darbinieku nodarīto skādi, tad arī valstij ir jāatbild par savu ierēdņu prettiesisku darbību. Lai gan pastāv zināmas atšķirības, skaidrs, ka ir taisnīgi uzlikt valstij atbildību par korupcijas radītajām sekām.

Iesaki citiem:

Valsts un korupcija

Par to, ka korupcija diemžēl pastāv, un ne tikai Latvijā, nav nevienam jāskaidro. Šī raksta mērķis nav mēģināt definēt, kas ir korupcija un kā to izskaust. Šobrīd Latvijā vairākumam šķiet, ka vēršanās pret korupciju ir drīzāk deklaratīva, nekā reāla. Vainoti tiek pie varas esošie politiķi, mazais finansējums, padomju mantojums, sabiedrības zemā tiesiskā apziņa utt.

Korupcija vai tās izpausme nodara kaitējumu konkrētai personai, kā arī sabiedrībai un valstij kopumā. Taču, kad kādu ierēdni pieķer ar kukuli, tad visa likuma bardzība nāk tikai pār šo personu, ja tās vainu izdodas pierādīt tiesā. Vai korupcija ir tikai “pieķertās” personas problēma?

Valsts atbildība par savu ierēdņu darbību

Šobrīd gan sabiedrība, gan tiesa biežāk akceptē ideju par indivīda atbildību valsts priekšā. Retāk apzinoties, ka arī valsts var kļūt par atbildētāju tiesā, ne tikai kā abstrakts veidojums, bet gan kā konkrēts tiesisks subjekts. Ārvalstu tiesu praksē nav nekāds retums prasības, kur tiesas priekšā kā atbildētājam jāstājas arī valstij.

Civiltiesības pazīst vispārējo principu par juridiskās personas pienākumu atlīdzināt savu darbinieku nodarītos zaudējumus. Pēc loģikas, ja jau uzņēmumam ir jāatbild par savu darbinieku nodarīto skādi, tad arī valstij ir jāatbild par savu ierēdņu prettiesisku darbību. Lai gan pastāv zināmas atšķirības, skaidrs, ka ir taisnīgi uzlikt valstij atbildību par korupcijas radītajām sekām.

Vispirms tādēļ, ka valstij ir jānodrošina tāda valsts pārvalde, lai sabiedrības intereses un vajadzības tiktu apmierinātas godīgi, taisnīgi un maksimāli vienkārši. Līdz ar to valstij jāveido sistēma, kas nepieļautu vidi korupcijai. Ne velti tiesību literatūrā, aplūkojot Eiropas kopienas atbildību, tiek norādīts uz EK "sistēmas vainas" (fault of the system, faute de service)[1] principu, jo EK ir radīta, lai nodrošinātu efektīvu administrēšanu.

Otrkārt, ja kādam koruptīvo darbību rezultātā ir nodarīts kaitējums, tad tieši valstij tas būtu jākompensē cietušajam, arī tādēļ, ka valsts nenodrošināja saprātīgu valsts pārvaldes sistēmu.

Valsts atbildība par korupciju

Protams, ka varētu mēģināt piemērot vispārējo civiltiesisko atbildību par korupcijas rezultātā nodarītajiem zaudējumiem, taču tas prasītu pārāk ilgstošu tiesu procesu evolūcijas laiku. Šajā sakarā, neizgudrojot riteni no jauna, Latvijas Republika plāno pievienoties Eiropas Padomes Civiltiesību Pretkorupcijas konvencijai[2].

Konvencija, bez tā, ka tiek uzsvērts, ka korupcija rada draudus likumībai, demokrātijai un cilvēka tiesībām, godīgumam un sociālajam taisnīgumam, kavē ekonomisko attīstību un apdraud tirgus ekonomikas pareizu un taisnīgu funkcionēšanu, nosaka arī valsts civiltiesisku atbildību par tās radītajām sekām.

Jēdziens “korupcija” šīs konvencijas izpratnē nozīmē kukuļa vai jebkādas citas nepienākošās priekšrocības vai tās perspektīvas tieša vai netieša pieprasīšana, piedāvāšana, došana vai ņemšana, kas izkropļo jebkāda pienākuma vai darbības pareizu izpildi, kas jāveic kukuļa, nepienākošās priekšrocības vai tās perspektīvas saņēmējam (2.p.). Kā redzam, tad galvenais uzsvars ir uz kukuļiem...

Šīs konvencijas pieņemšana uzreiz nedod pamatu cietušajiem celt prasību tiesā par zaudējumiem sakarā ar korupciju. Latvijai ir pienākums ar saviem iekšējiem normatīviem aktiem nodrošināt šādu iespēju. Būtiski, ka atlīdzība var būt gan zaudējumu atlīdzināšana, t.sk., arī negūtās peļņas, gan arī nemantiska kaitējuma (morālā kaitējuma) kompensācija (3.p.). Domājams, ka tieši pēdējās iespējas paredzēšana būtu svarīga, lai cietušais saņemtu pilnu apmierinājumu par pāridarījumu.

Konvencija (4.p.) nosaka trīs priekšnoteikumus zaudējumu atlīdzināšanai. Pirmkārt, kad atbildētājs ir izdarījis vai pilnvarojis veikt korupcijas darbību vai nav veicis nepieciešamos pasākumus korupcijas darbības novēršanai; otrkārt, prasītājam ir nodarīts zaudējums un, treškārt, starp korupcijas darbību un zaudējumu pastāv cēloņsakarība.

Jānorāda, ka konvencija uzliek speciālu pienākumu valstij paredzēt atbilstošu kārtību, lai cietušais atlīdzību par zaudējumiem, kas nodarīti valsts amatpersonu korupcijas rezultātā, izpildot savas dienesta funkcijas, varētu pieprasīt no valsts vai pašvaldības (5.p.). Tātad pēc šīs konvencijas sekmīgas realizācijas būs iespēja cietušajam saņemt kompensāciju no salīdzinoši “bagātākas” personas – valsts. Reizē tā būs tā “mācību” nauda valstij (sankcija vai pletne), kas spiedīs valsti uzlabot savu pārvaldes sistēmu.

Taču zaudējumu atlīdzība var tikt samazināta vai pat vispār liegta, ja pats cietušais “savas vainas dēļ veicinājis zaudējumu rašanos vai to uzkrāšanos”. Tātad prasība par zaudējumiem, kas radušies, ja cits valsts konkursa dalībnieks ir samaksājis lielāku kukuli, netiks apmierināta – pats nedrīksti veicināt korupciju (6.p.).

Bez tam valstij jāparedz likumiska aizsardzība pret jebkādām neattaisnojamām sankcijām darbiniekiem, kuri sakarā ar pamatotām aizdomām par korupciju labticīgi ziņo par savām aizdomām atbildīgajām personām vai iestādēm (9.p.). Taču uz sūdzētājiem vien nevar paļauties. Valstij tāpat ir jānodrošina, lai likumdošanas akti paredzētu pienākumu uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) sastādīt gada pārskatus tā, lai sniegtu patiesu un taisnīgu priekšstatu par uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) finansiālo stāvokli, un, savukārt, revidentiem – apstiprināt šajā pārskatā esošas informācijas patiesumu (10.p.).

Nobeiguma vietā

Lai gan likumprojekts par pievienošanos Eiropas Padomes Civiltiesību Pretkorupcijas konvencijai jau ir apstiprināts Ministru kabineta komitejā, taču, zinot likumu ilgstošo pieņemšanas procedūru un mazo laika sprīdi līdz vēlēšanām, jāsecina, ka par pievienošanos šai konvencijai balsos jau jaunā Saeima.

Latvijai ir jāiesniedz Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram lūgums par pievienošanos šai konvencijai, un tā kļūs par pilntiesīgu šīs konvencijas dalībvalsti pēc trim mēnešiem.

Raksta ierobežotā apjoma dēļ nav iespējams apskatīt visus ar korupciju un Eiropas Padomes Civiltiesību Pretkorupcijas konvenciju saistītos jautājumus, taču ceru, ka tas radīja vielu pārdomām par valsts mantisku atbildību par korupciju un tās radītajām sekām. Tāpat ir skaidrs, ka dažādu konvenciju un likumu pieņemšana vien nedos vēlamo rezultātu korupcijas samazināšanai un izskaušanai bez valsts un sabiedrības aktīvas darbības. Valsts iespējamā mantiskā atbildība par korupcijas radītiem zaudējumiem varētu būt viens no veidiem, kā mēs varētu tieši iedarboties uz valsti.

___________________

[1] John Tillotson, European Community Law, Text, Cases and Materials, Second edition, 1996, Gavendish Publishing Limited, London, p.448.

[2] Eiropas Padome Eiropas Līgumu Sērijas Nr.174 Civiltiesību Pretkorupcijas konvencija, Strasbūra, 4.XI.1999.


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!