Atslēgvārdi:

Vai tumsa tuneļa galā? 1

Apmaiņa “zeme pret mieru” nedarbojas, jo Izraēlā daudzi vēl joprojām uzskata, ka zeme ir svarīgāka par mieru. Savukārt arābu līderi apbrīno palestīniešus un atzīst, ka svētajā karā attaisnojami arī tādi līdzekļi, kurus citur pasaulē dēvē par terorismu.

Iesaki citiem:
Karate 255x203
Foto: J.Pipars

Ieilgušais konflikts starp ebrejiem un arābiem Tuvajos Austrumos jau sen ir kļuvis par masu saziņas līdzekļu ikdienu. Aizvien jauni vardarbības uzliesmojumi pastāvīgi izvirza šo konfliktu uzmanības degpunktā. Pieaugošais upuru skaits liek aplūkot Tuvo Austrumu konflikta eskalāciju un tā izbeigšanas perspektīvas.


Arābu - ebreju konflikta attīstība

Izraēlas/Palestīnas vēsture ir ļoti sena. Jau kopš Bībeles laikiem šī teritorija ir bijusi, galvenokārt, arābu kontrolē. Laika posmā no 1917. līdz 1947.gadam Palestīnā saimniekoja Lielbritānija. Pēc Otrā Pasaules kara ANO izstrādāja plānu par Palestīnas teritorijas sadali starp ebrejiem un arābiem, kas tā arī netika realizēts, jo 1947. gadā Lielbritānija atstāja Palestīnu, kā rezultātā sākās karš starp ebrejiem un apkārtējām arābu valstīm. Ebreji uzvarēja un 1948. gadā nodibināja savu valsti - Izraēlu. Vairums Palestīnas arābu bija spiesti pamest Izraēlas teritoriju un apmetās bēgļu nometnēs Gazā un Rietumkrastā, kas vēsturiski bija Palestīnas sastāvdaļas, taču kara rezultātā tās ieguva attiecīgi Ēģipte un Jordāna.

Vēlāk 1967.gadā Ēģiptes sāktā Sešu dienu kara laikā Izraēla atkal paplašināja savu teritoriju, okupējot Gazas sektoru, Rietumkrastu un Golānas augstienes. Tajā pašā gadā ANO pieņēma rezolūciju Nr. 242, kura paredzēja, ka arābu valstīm ir jāatzīst Izraēlas eksistence apmaiņā pret tās atkāpšanos no okupētajām teritorijām. Šis mērķis tā arī netika panākts, jo puses nepildīja rezolūcijā ietvertās prasības.

Vēlākie mēģinājumi panākt stabilu mieru Tuvajos Austrumos, no kuriem visnozīmīgākais bija Oslo miera process, nav vainagojušies panākumiem. Kopš 2000.gada septembra, kad iesākās otrā palestīniešu intifada, ir nogalināti jau vairāk kā 1400 palestīnieši un 400 ebreji.


Vai sagaidāms drīzs atrisinājums?

Tuvajos Austrumos nelaimīgā kārtā ir savijusies kopā vēsture, reliģija un nesenie traģiskie notikumi, veidojot apburto apli, kur viens vardarbības vilnis izraisa nākamo. Par pozitīvu faktoru noteikti jāuzskata ASV prezidenta apņemšanās iejaukties Tuvo Austrumu konflikta risināšanā, taču nekur nav rakstīts, ka prezidentam Bušam izdosies tas, kas neizdevās Klintonam.

Konflikta taisnīga atrisinājuma vadlīnijas ir pietiekami labi zināmas. Tā būtu vienošanās, kur Izraēlai tiktu garantēta drošība apmaiņā pret Palestīnas neatkarību. No vienas puses, šobrīd problēmas sagādā tas, ka Izraēlas premjerministram būs grūti pārtraukt militārās akcijas Palestīniešu pašpārvaldes teritorijā, jo sabiedriskā doma Izraēlā atbalsta militāro iebrukumu stratēģiju. No otras puses, palestīniešu līdera Arafata iespējas kontrolēt radikāli noskaņotos arābu grupējumus ir ierobežotas, turklāt viņš nav spējis novērst nesenos terora aktus Izraēlā.

Situāciju vēl pasliktina tas, ka ebreju izpratnē Rietumkrasts ir sena ebrejiem ļoti nozīmīga reliģiska teritorija. Apmaiņa “zeme pret mieru” nedarbojas, jo Izraēlā daudzi vēl joprojām uzskata, ka zeme ir svarīgāka par mieru. Maz arī ticams, ka radikāli noskaņotie arābu grupējumi Palestīnā un kaimiņvalstīs pieņemtu šādu apmaiņu, jo arābu valstīm pati Izraēlas eksistence ir kā “dadzis acī”. Sauda Arābijas kroņprinča Abdullas nesenā miera iniciatīva paver jaunas iespējas konflikta noregulēšanai, tomēr tajā pat laikā Arābu valstu līgas (League of Arab states) samitā Beirutā arābu valstu līderi pauda apbrīnu palestīniešiem un atzina, ka svētajā karā ir attaisnojami arī tādi līdzekļi, kurus citur pasaulē dēvē par terorismu.

Nesenās Tuvo Austrumu konflikta atskaņas pasaulē liecina, ka arābu - ebreju konfliktam vairs nav tikai nacionāls vai reģionāls raksturs, jo tas ir pārnests arī uz citām valstīm. Masu demonstrācijas arābu valstīs un sinagogu dedzināšana Francijā liecina par to, ka steidzami ir jāatrod abām pusēm pieņemams risinājums, citādi konflikts var pārvietoties arī uz citām valstīm.

Stabils miers Tuvajos Austrumos nav iespējams bez visu iesaistīto reģiona valstu apņemšanās nepadoties radikāli noskaņoto grupu provokācijām. ASV iejaukšanās vēl nav nesusi cerētos augļus, tāpēc pagaidām Tuvie Austrumi ir tuvāk karam nekā mieram. Pesimismu vairo arī tas, ka miera process var izjukt jebkurā stadijā, jo gan ebreju, gan arābu noskaņojums laika gaitā ir kļuvis radikālāks. Palestīnieši un ebreji vēl joprojām cer sasniegt mieru ar ieroču palīdzību, tāpēc pagaidām gaisma tuneļa galā nav redzama.

Raksta sagatavošanā izmantoti The Economist, Financial Times, International Herald Tribune un The New York Times materiāli.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nils 11.04.2002 09:35

Diemžēl konflikta "tuneļa galā" tiešām nav redzama gaisma. :( Autors jau ir norādījis galvenos problēmu cēloņus, tādēļ es tikai gribētu minēt pāris manas pārdomas.

Principā liekas, ka ar vienu vien spēcīgu ārējās sabiedrības spiedienu nekas netiks atrisināts. Kaut vai tādēļ, ka Izraēla starptautiskajā arēnā ir patiesi interesanta valsts, kura jau visai sen ir iemācījusies nelikties ne zinis par citu valstu vai organizāciju viedokli, ja tas ir krasā pretrunā ar pašas priekšstatiem par tās nacionālo drošību. Uz to šo valsti ir mudinājusi līdzšinējā pieredze, dzīve faktiskā "aplenkuma" stāvoklī un grūtā uzvara trīs karos (neskaitot Suecas krīzi). Tas viss ir mācījis Izraēlu paļauties tikai uz saviem spēkiem. Nu jā, laikā kad ASV ir tai sevišķi draudzīga administrācija, arī uz ASV spēkiem. Man parasti runājot par šo jautājumu nāk prātā tas gadījums, kad pirms kāda laika Izraēla, bailēs no Irāka kodolprogrammas tālākas attīstības, vienkārši aizsūtīja F-16 iznīcināt Irākas kodolreaktoru. Kāda šeit runa par starptautiskām normām utt.? Nu un kur tad vēl visu laiku klajā 242. un citu ANO rezolūciju ignorēšana. Ar to es gribu tikai teikt, ka mazā jūdu valsts vienmēr visaugstāk ir vērtējusi savu nacionālo drošību un tās aizsargāšanai bijusi gatava uz jebkādu rīcību. Līdz ar to, manuprāt visi starptautiskās sabiedrības aicinājumi uz mieru būs vienkārši bezrezultatīvi. Domāju, ka Izraēlu nav sevišķi ietekmējis arī ES drauds pārskatīt brīvās tirdzniecības līgumu, pat neskatoties, ka ES ir galvenais Izraēlas tirdzniecības partneris. Jā, ja nu vienīgi ASV.... Tomēr, lai arī tā ir izdarījusi spiedienu uz Izraēlu izbeigt iebrukumus Palestīnas Pašpārvaldes teritorijās, tomēr vanagi ASV administrācijā un ebreju lobijs ir pārāk spēcīgs. Bez tam liekas, ka Buša personīgās simpātijas pēc 11.septembra viennozīmīgi būs Izraēlas pusē - pārāk jau emocionāli līdzīgu iespaidu atstāj terora akti PTC un Izraēlas sabiedriskajos centros.

Tā kā Izraēla viennozīmīgi jūtas apdraudēta neskaitāmajos terora aktos, līdz ar to ir praktiski maz ticams, ka Šarona kabinets izbeigs līdzšinējos dubultās atriebības taktiku. Cits jautājums ir cik šī taktika ir efektīva. Manuprāt tās efektivitāte ir tuvu nullei, jo Izraēla sen vairs necīnās pret regulāro armiju, bet gan pret visu palestīniešu tautu un tas ir partizānu karš. Un katrs reids Pašpārvaldes teritorijās atstāj aiz sevis jaunas sagrautas mājas un jaunus upurus, kuru tuvinieki zvēr atriebties..... Līdz ar to vairs jau praktiski nav saskatāma atšķirība starp islāma fundamentālistu grupējumiem "Hamās" un "Islāma džihads" un Arafata formāli vadītajām PAO sastāvdaļām "Tanzim", "Al Aksas mocekļu brigādēm", jo visi lieto to pašu pašnāvnieku spridzinātāju taktiku un pret Izraēla armijas reidiem Pašpārvaldes teritorijās blakus cīnās gan "Hamās" kaujinieki, gan Pašpārvaldes policisti. PAO faktiski no jauna ir atgriezusies tur kur bija pirms Oslo miera procesa sākuma - uz terora un cīņas ceļa. Un tas faktiski ir ļoti bēdīgi un bīstami. Pie tam vēl ņemot vērā to, ka Arafāta spēja kontrolēt ne tikai notiekošo visā Pašpārvaldes teritorijā, bet pat, piemēram, viņa vadītajā "Fatah" kustībā ir visai apšaubāma.

Bet pats galvenais, manuprāt, ir tas, ka vispār visai maz ticama ir vispār Izraēla vēlme atgriezties pie sarunu galda. Jo ja iepriekšējā kabineta vadītājs Baraks Kempdeividā tā arī nespēja panākt kompromisa vienošanos ar Arafātu, kas faktiski no abiem būt prasījusi piekāpšanos, tad pēc tam sekojošās vēlēšanas un Šarona nākšana pie varas jau tad miera procesam pārvilka pāri treknu svītru. Par mieru un reālu piekāpšanos palestīniešiem domāja un arī praktiski kaut ko darīja iepriekšējie Rabīna un Baraka kabineti. Jau Netanjahu nākšana pie varas savulaik uzrādīja faktisko Likud nevēlēšanos iziet uz miera sarunu pamatā nepieciešamajiem kompromisiem - Austrumjeruzālemes atdošanu, ebreju kolonistu jautājums uc. Domāju, ka Šarona runas par mieru vispār vienkārši ir tīrā retorika. 2000. gada rudenī viņš labi zināja, kāda reakcija sekos viņa vizītei Tempļa kalnā, tomēr viņš demonstratīvi tur devās..... Sekas bija šīs otrās intifadas sākšanās.... Līdz ar to liekas, ka līdz nākamajām vēlēšanām, pie šādas valdības sastāva (pat neskatoties uz Darba partijas ārlietu un aizsardzības ministru portfeļiem) nav gaidāmas ne mazākās izmaiņas Izraēlas taktikā - uz katru sprādzienu atbildēt ar divreiz spēcīgāku iebrukumu. Bez tam Izraēla ļoti labi jūt savu militāro pārsvaru pārr visām apkārtējām arābu valstīm, jo kā norāda militārie eksperti militārā ziņā Izraēla vēl nekad nav bijusi tik spēcīga attiecībā pret saviem arābu kaimiņiem kāda tā ir pašlaik.

Citi autora darbi
Es karogi

Bez mazuma piegaršas* 4 Autors:Toms Rostoks

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Energy: Pulling the Baltic Sea Region Together or Apart? Autors:Andris Sprūds, Toms Rostoks u.c.