"Latvijas Vēstnesis", 28.01.2003.Rubrika: Jurista Vārds

Pagājušā gada nogalē Valsts cilvēktiesību birojs (VCB) pēc Valsts robežsardzes lūguma izvērtēja Nelegālo imigrantu uzturēšanās nometnē (NIUN) “Olaine” ievietoto personu tiesības uz medicīnisko un sociālo aprūpi, psiholoģisko palīdzību un bērnu izglītību. Jāatzīst, ka šobrīd Latvijā šie jautājumi ir regulēti nepietiekami, un tas var radīt nometnē ievietoto personu cilvēktiesību pārkāpumus.

Cilvēktiesību standarti Latvijā ir ietverti Satversmes 8.nodaļā, kā arī Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos. Tāpat garantijas nereti tiek precizētas likumos un zemāka līmeņa normatīvajos aktos, taču tie nedrīkst nonākt pretrunā ar Satversmi un starptautiskajām saistībām. Valstij ir pienākums garantēt šīs tiesības ikvienam, kas atrodas tās jurisdikcijā.

Olaines nometnē ievietotie ārvalstnieki un bezvalstnieki atrodas specifiskā situācijā. ?īm personām nav legāla statusa un saistības ar Latvijas valsti. Taču faktiski — visu uzturēšanās laiku — viņi ir Latvijas rezidenti, uzturēšanās ir ilgstoša, valsts viņus tur nometnē, kas pēc būtības ir slēgta tipa iestāde, un šiem cilvēkiem pašiem nav iespēju nodrošināt sev nepieciešamo. Šis fakts rada valstij saistības garantēt nometnes iemītniekiem sociālo tiesību minimumu, tādēļ ir nepieciešams normatīvajos aktos konkretizēt šo personu statusu, tiesību apjomu un paredzēt tam budžeta līdzekļus.

Lai lemtu par garantiju, tiesību un pienākumu kopumu, vispirms ir jāreglamentē šo personu tiesiskais statuss valstī. Vislabāk būtu to pielīdzināt kādai personu grupai, kuras statuss jau regulēts. NIUN “Olaine” atrodas aizturētie ārvalstnieki vai bezvalstnieki. Uz laiku, ilgāku par 10 dienām, saskaņā ar Imigrācijas likuma 54.pantu ārzemniekus var aizturēt tikai ar tiesneša lēmumu. Tas nozīmē, ka šīs personas faktiski ir aizturētie un ilgstošā aizturēšana tiek piemērota kā drošības līdzeklis. NIUN “Olaine” ir slēgta tipa iestāde, kuras režīms ir līdzīgs atklātā cietuma režīmam. Tādēļ VCB uzskata, ka nometnē ievietotās personas savā statusā visvairāk atbilst un būtu jāpielīdzina apcietinātajiem.

Līdz ar to arī nelegālajiem imigrantiem ir piemērojami standarti, kādus Latvijas Satversme un starptautiskās saistības paredz garantēt ieslodzītajiem. Šādos gadījumos ir piemērojami dokumenti, kas paredz tiesības uz humānu apiešanos, un lielākoties tos attiecina uz slēgta tipa iestādēm.

ANO 1984.gada Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem paredz vispārējus principus humānai attieksmei.

ANO 1957.gada “Ieslodzīto režīma minimālie standartnoteikumi” un 1988.gada “Principu apkopojums par personu aizsardzību, kas jebkādā veidā aizturētas vai atrodas apcietinājumā” nosaka valstij pienākumu visu kategoriju ieslodzītajiem garantēt arī sociālās un medicīniskās aprūpes minimumu.

Eiropas cilvēktiesību konvencijas 3.pants nosaka, ka nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izskatot sūdzības par šī panta pārkāpumiem, ir norādījusi, ka nehumāni apstākļi ieslodzījuma vietās[1], medicīniskās aprūpes trūkums rada šī panta pārkāpumu (piemēram, 1994.gada lietā “Hurtado pret Šveici”).

Savukārt Eiropas Konvencijas par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu ietvaros ir izveidota Eiropas Padomes Spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanas komiteja, kuras pārstāvji regulāri apmeklē ieslodzījuma vietas un citas slēgta tipa iestādes konvencijas dalībvalstīs. Komitejas uzdevums ir, veicot apmeklējumus, pārbaudīt rīcību pret personām, kurām ir atņemta brīvība, lai pastiprinātu, ja nepieciešams, šādu personu aizsardzību pret spīdzināšanu un pret necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodu. 2002.gada rudenī šīs komitejas pārstāvji Latvijas vizītes laikā apmeklēja arī NIUN “Olaine”, un šis fakts arī norāda, ka nometne ir slēgta tipa iestāde pēc konvencijas kritērijiem un konvenciju standarti tur ir jāievēro.

Vispārējos standartus sociālo tiesību jomā nosaka ANO 1966.gada Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un 1961.gada Eiropas Sociālā harta.

Starptautiskie dokumenti paredz tiesību kategorijas, kas valstij jāgarantē, taču nekonkretizē garantiju apjomu. Viena no sociālo tiesību īpatnībām ir — to apjoms ir jāsamēro ar valsts iespējām un ekonomisko situāciju, taču vispārējs princips ir, ka sociālo tiesību īstenošanai jāveic pasākumi maksimāli pieejamo resursu ietvaros[2]. Tas nozīmē, ka sociālais nodrošinājums ir atkarīgs no resursiem, taču valsts nevar atteikties no kādas tiesības īstenošanas vispār, minimums ir jāgarantē un līdzekļi efektīvi jāizmanto, lai sasniegtu pēc iespējas augstāku sociālā nodrošinājuma līmeni.

Vairāki Latvijas normatīvie akti paredz sociālās garantijas aizturētajiem, ieslodzītajiem, un tos varētu izmantot, nosakot tās nelegālajiem imigrantiem.

Analizējot situāciju atsevišķās jomās, vēlētos izteikt priekšlikumus tās uzlabošanai.

Medicīniskā aprūpe

Šobrīd visproblemātiskākā ir tiesību uz medicīnisko aprūpi nodrošināšana, jo neviens likums to nelegālajiem imigrantiem neparedz, arī Labklājības ministrija uzskata, ka valstij jārūpējas par Latvijā legalizētām personām un nav iespējams nodrošināt visus. Taču, kā jau minēts, valsts nevar atteikties no kādu tiesību garantēšanas vispār, un, piemēram, infekcijas slimību (arī tuberkulozes) ārstēšana ir svarīga arī sabiedrības interesēs.

1999. gada 5. janvāra MK noteikumos Nr.6 “Kārtība, kādā veicama personu obligātā medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu ārstēšana infekcijas slimību gadījumos” ir paredzētas atsevišķas personu kategorijas, kam šādas pārbaudes un ārstēšanas veicamas. Šis uzskaitījums noteikumu 23.punktā būtu jāpapildina ar ārvalstniekiem, bezvalstniekiem, kas atrodas nelegālo imigrantu uzturēšanās nometnē.

Naudas līdzekļu piešķiršana aizturēto nelegālo imigrantu medicīniskajai aprūpei būtu nozīmīgs problēmas risinājums. Taču vispirms jāprecizē šo personu statuss attiecībā uz medicīnisko aprūpi, jo šobrīd ārvalstnieki nav sociāli apdrošināti un līdz ar to medicīniskā aprūpe tiem pienākas tikai par pilnu samaksu. Iespējamie risinājumi būtu arī valsts dotēto medikamentu saraksta piemērošana, līgumi ar poliklīnikām un slimnīcām par NIUN “Olaine” ievietoto ārstēšanu.

Izglītība

Izglītību regulējoši likumi neparedz nodrošināt pamatizglītību nelegālo imigrantu bērniem, kā arī skolā nevar uzņemt bērnus, kam nav personas koda. Faktiski šobrīd izglītība tomēr tiek nodrošināta tiem, kas saprot populārākās valodas. Pašvaldībām nav finansējuma to darīt, un izglītošana notiek uz pārējo bērnu rēķina. Tiesības uz izglītību ir būtiskas, un valstij ir pienākums pamatizglītību garantēt obligāti un bez maksas[3].

Gadījumos, ja bērns, kurš nav ieguvis pamatizglītību, ilgstoši atrodas nometnē, viņam jādod iespēja izglītoties.

Vienlaikus, ņemot vērā VCB rīcībā esošo informāciju par apstākļiem NIUN „Olaine”, gribētu vērst uzmanību uz to, ka, izstrādājot normatīvos aktus, kas regulēs nometnes un tās iemītnieku statusu, ir jāsabalansē ievietoto personu tiesības un pienākumi, paredzot tiem gan vienus, gan otrus. Tāpat jāņem vērā, ka, lai arī aizturētajiem ir ierobežota brīvība, tomēr tiesību kopums piemīt ikvienam.

Tiesības uz humānu attieksmi ietver aizliegumu ievietot karcerī[4]. Arī privātās dzīves neaizskaramības princips jāņem vērā attiecībā uz vēstulēm un telefonsakariem utt.

Apkopojot iepriekšminēto, jāsecina, ka valstij ir pienākums garantēt nometnē ievietotajiem ārvalstniekiem un bezvalstniekiem sociālo tiesību minimumu. Tā kā nometnei nav ne ieslodzījuma vietas, ne īslaicīgās aizturēšanas izolatora statusa, taču faktiski tā ir slēgta tipa iestāde un ievietotās personas aizturētas likumā noteiktā kārtībā, oficiāli šāds statuss ir jānosaka, iespējams pielīdzinot kādam no jau reglamentētajiem. Pēc tam, ņemot vērā Latvijas praksi un starptautiskās saistības, ir jānosaka sociālo garantiju apjoms (minimums) un jāpieprasa tam valsts budžeta līdzekļi. Lietderīgi ir izmantot arī starptautisko organizāciju atbalstu un abpusēji sadarboties. ANO pārstāvniecība apmaksā ārstēšanu, higiēnas preces, izglītību atsevišķos gadījumos, taču uz to vien nevar paļauties, arī valstij ir jādod savs ieguldījums.

____________________________

[1] Termins “ieslodzījuma vietas” tiek lietots plašākā nozīmē, ietverot tur gan aizturēšanas, gan apcietinājuma, gan soda izciešanas vietas, gan citas slēgta tipa iestādes

[2] ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 2. panta 1. daļa

[3] ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. pants

[4] LR Satversmes tiesas spriedums lietā nr. 2002—04—03, http://www.satv.tiesa.gov.lv/LV/spriedumi/04—03(02).htm