Diena, 21.05.2004.
Pēdējā laika nemieri par mazākumtautību izglītības reformu ir pilnībā aizēnojuši citu ne mazāk svarīgu jauninājumu izglītībā. Proti, ar 2004.gada 1.septembri pirmo klašu skolēnu vecākiem būs obligāti jāizvēlas starp kristīgo mācību un ētiku. Diemžēl vēl pašlaik ne skolām, ne vecākiem nav īstas skaidrības par šīs izvēles un tās realizācijas iespējām. Skaidrības nav arī pašiem kristīgās mācības kursa veidotājiem, jo vēl nesen kāda Izglītības ministrijas konsultatīvās padomes locekle, kas nodarbojās ar šīs mācības programmas sagatavošanu, apgalvoja, ka kristīgā mācība skolās būs paredzēta tikai kristiešiem. Vai tas nozīmē, ka vecāku izvēli ierobežos reliģiskā pārliecība? Vai arī tā būs prasība: “Gribi mācīties skolā, ej un nokristies!”
Etniskā piederība un reliģiskā pārliecība ir vieni no jutīgākajiem jautājumiem ikvienam cilvēkam un bieži ir dažādu konfliktu pamatā. Latvijas izglītības sistēmā līdz šim nav bijuši konflikti reliģiskās pārliecības dēļ, taču šobrīd ir vērojama liela sabiedrības daļas neapmierinātība mācību valodas dēļ. Ieviešot kristīgo mācību kaut vai kā obligātu izvēles priekšmetu, Latvijas skolas riskē nonākt jaunās konfliktsituācijās un nav pārliecības, ka IZM spēs tās sekmīgi risināt. Faktiski, piedāvājot obligātu izvēli starp ētiku un kristīgo mācību skolā, IZM rada precedentu bērnu segregācijai reliģiskās pārliecības dēļ. Var jau apgalvot, ka nekristieši var izvēlēties ētiku, taču pats precedents, ka bērnu ticība ir pamats kāda priekšmeta mācīšanai vai nemācīšanai ir bīstams un tikai pastiprinās sabiedrības šķelšanos.
Jāpiebilst, ka kristīgā mācība kā fakultatīvs priekšmets skolās jau ir pieejams. Taču jāņem vērā, ka no 1998./1999.mācību gada gan skolu, gan skolēnu skaits, kas izvēlas kristīgo mācību kā fakultatīvu, ir sarucis katru gadu no 83 uz 51 skolu un no 8416 uz 3319 skolēniem un sastāda 1% no kopējā skolēnu skaita.
Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS sadarbībā ar Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS ir veicis pētījumu Attieksme pret kristīgās mācības mācīšanu 1.—3. klašu skolēniem. Pētījuma rezultāti parāda, ka sabiedrībā par šo obligāto izvēli domas dalās. Vispirms jau ir jānorāda sabiedrības mazā informētība šo pārmaiņu sakarā, jo lielākā daļa aptaujāto vecāku (66%) par šo ir uzzinājuši no masu informācijas līdzekļiem.
Pētījums norāda, ka lielākais vecāku atbalsts ir tieši integrētam sociālo zinību priekšmetam, nevis par labu atsevišķi ētikai vai kristīgajai mācībai. Taču, ja nu vecākiem būtu jāveic obligāta izvēle, tad vairākums (67%) tomēr izvēlēsies ētiku. No pētījuma arī izriet, ka kristīgo mācību izvēlēsies pārsvarā tie vecāki, kuru bērni jau tāpat regulāri apmeklē baznīcu, un tikai daži vecāki, kuru bērni neapmeklē svētdienas skolas. Turklāt apmēram puse aptaujāto vecāku ir nobažījušies, ka bērnu dalīšana grupās atkarībā no attieksmes pret kristīgo mācību atstās negatīvu iespaidu uz attiecībām klasē. Turpretim skolas ir norūpējušās, kur ņemt kvalitatīvus pedagogus, kas varētu šos priekšmetus mācīt.
Obligātās izvēles starp kristīgo mācību un ētiku ieviešanā ir paredzamas grūtības, jo nav izstrādāti atbilstošo priekšmetu standarti un tie nav aprobēti, kā arī nav atbilstošu mācību materiālu, nav atbilstoši sagatavotu ētikas vai kristīgās mācības skolotāju, kā arī samazināsies slodze sākumskolu skolotājiem, ētikas vai kristīgās mācības skolotājiem arī nebūs pietiekamas slodzes. Ir nepieciešama gan ētikas kā atsevišķa priekšmeta, gan kristīgās mācības aprobēšana atsevišķās skolās, pirms to var ieviest valsts mērogā.
Tajā pašā laikā IZM rīcībā ir divu gadu laikā izstrādātais un aprobētais sociālo zinību standarts, kas paredz četru mācību priekšmetu — ētikas, civilzinību, ievada ekonomikā un veselības mācības — integrētu apgūšanu. IZM piedāvātie grozījumi, ar kuriem ētika tiek izņemta no sociālo zinību bloka un tās vietā pēc izvēles tiek ieviesta kristīgā mācība, lielā mērā padara par nederīgu divus gadus ilgušo sagatavošanas un aprobācijas darbu. Faktiski šis priekšlikums prasa skolām nodrošināt divus skolotājus — ētikas un kristīgās mācības skolotāju. Cik daudz jaunu skolotāju vajadzēs? Vai skolas spēs šādu situāciju nodrošināt visos gadījumos? Kā pedagogus sagatavojošām augstskolām būs jāreaģē uz šīm izmaiņām?
Lai arī cik cēli nodomi ir vadījuši Izglītības un zinātnes ministriju, lai vairāk uzmanības skolās tiktu pievērsts garīgām vērtībām, šā brīža situācija liek šaubīties par to kvalitatīvu realizāciju skolās. Vai par katru cenu uzspiestā obligātā izvēle starp kristīgo mācību un ētiku, bez atbilstoši sagatavotiem skolotājiem, mācību programmām un mācību materiāliem galu galā nenovedīs pie pilnīgi pretēja efekta? Skolēni taču mācās ne tikai no mācību grāmatām, bet arī no dzīves. Redzot pieaugušo nevērību lēmumu pieņemšanā, viņi var iemācīties pilnīgi citas vērtības un normas nekā tās, ko politikas veidotāji ir paredzējuši.