Raksts

Vai puse ir daudz vai maz


Datums:
10. septembris, 2002


Autori

Baiba Pētersone


Pētījuma "Bilingvālās izglītības ieviešanas analīze" recenzija

Ar Kanādas Starptautiskās Attīstības aģentūras, EDSO un Sorosa fonda –Latvija finansiālu atbalstu klajā ir nācis Baltijas Sociālo Zinātņu institūta veiktais, līdz šim apjomīgākais socioloģiskais pētījums par bilingvālās izglītības ieviešanas problēmām Latvijā. Pētījums sniedz plašu informāciju par bilingvālās izglītības reformu, kas izkārtota trīs sadaļās – pirmajā iekļauta mazākumtautību izglītību regulējošo normatīvo aktu analīze, otrajā – mazākumtautību skolēnu, viņu vecāku, skolotāju un skolu direktoru aptauju rezultāti, trešajā – ekspertu intervijas ar politikas īstenotājiem – skolotājiem, direktoriem, Izglītības un zinātnes ministrijas darbiniekiem, augstskolu pasniedzējiem un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Lai gan izglītības un valodas politika Latvijā ir jomas, kurām veltīts salīdzinoši daudz socioloģisko pētījumu, katras jaunas analīzes parādīšanās vēl arvien ir ļoti interesanta, ievērojot izglītības un valodas politikas augsto sabiedrisko nozīmību un to, ka šie jautājumi pēdējo desmit gadu laikā nekad nav pazuduši no sabiedrisko diskusiju tematikas.

Pētījuma secinājumi sniedz divas galvenās atziņas – pirmkārt, ka bilingvālās izglītības reforma Latvijā norisinās sekmīgi – pakāpeniski uzlabojas mazākumtautību skolu skolēnu valodas zināšanas un prasmes, pieaugusi interese par latviešu valodu. Otrkārt – gatavojoties pārejai uz mazākumtautību izglītības programmu ieviešanu vidējā izglītībā 2004.gadā, 56% pētījumā iekļauto skolu ir norādījušas, ka ir šai reformai gatavas vai vidēji gatavas, savukārt 44% skolu prognozē, ka šī pāreja sagādās ievērojamas grūtības vai to vispār nebūs iespējams veikt (6% skolu).

Aptaujas rezultāti

Skolu gatavības un negatavības proporcija pēc būtības ir galvenais pētījuma secinājums, kurš tiek vērtēts un diskutēts atkarībā no tā, vai mēs pusi ūdens glāzes uztveram kā līdz pusei pilnu vai pustukšu. Pārāk uzsverot atsevišķu skolu negatavību reformai, jebkurš komentētājs riskē aizvainot visu to 56% skolu pedagogus un vadītājus, kuri bilingvālās izglītības ieviešanā jau ir ieguldījuši patiešām daudz nesavtīga, radoša un profesionāla darba. Tāpēc vispirms par viņiem. Bilingvālās izglītības veiksmes pārsteigumus nerada. Galvenokārt, tas ir mērķtiecīgs un pozitīvi orientēts darbs pie reformas ieviešanas – tālākizglītības kursi skolotājiem, līdzdalība “Atvērtās skolas” projektā, sadarbība ar Latviešu valodas apguves valsts programma (LVAVP), sadarbība starp kolēģiem pašu skolā, starp kolēģiem vairākās mazākumtautību skolās, sadarbība ar latviešu skolām, sadarbība ar skolu valdēm. Jāpiebilst, ka visi šie “veicinošie faktori” nav kādas atsevišķas skolu grupas privilēģija, tie ir pasākumi, kas ir vienlīdz pieejami visiem, kas vien vēlas un cenšas savu darbu bilingvālajā izglītībā uzlabot. Vienīgā iebilde varētu būt, ka arī šajā jomā priekšrocība ir pilsētu skolotājiem, jo laukos visas iespējas ir mazāk pieejamas attālumu un dārdzības dēļ. Un tomēr, ne jau lauku skolas ir tās negatavās. Kā atzīmē pētījuma autori – visnegatavākās reformai ir tieši Rīgas skolas, lai gan Rīgā vajadzētu būt vislielākajām iespējām gan skolotāju tālākizglītības, gan skolu sadarbības ziņā.

Kas tad ir reformai “negatavo” skolu problēmu galvenais cēlonis? Aptaujas dati viennozīmīgi kā būtiskāko šķērsli min skolotāju nepietiekamās latviešu valodas prasmes. Gribas piebilst – vēl arvien, neskatoties uz to, ka kopš 1996.gada nepārtraukti ir notikuši latviešu valodas kursi mazākumtautību skolu pedagogiem, ka šai apmācībai ik gadus ir iztērēti miljoni latu, ka formāli it visiem pedagogiem ir valodas prasmes atestācijas apliecība par augstāko valodas zināšanu pakāpi. Neskatoties uz to visu, anonīmā aptaujā valodas zināšanu pašnovērtējumā 36% skolotāju atzīst, ka viņu valodas zināšanas ir vājas (atbilst zemākajai pakāpei). Jāatzīmē, ka līdzīga nepietiekamu valodas zināšanu proporcija parādās arī citos pētījumos. Tā Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtītajā pētījumā “Bilingvālās izglītības ieviešanas izpēte. 2000.-2001.gads” savas zināšanas kā nepietiekamas vai daļēji nepietiekamas novērtējuši 38,5% skolotāju.

Saprotams, ka skolotāju brīva divu valodu pārvaldīšana ir pirmais un galvenais nosacījums, lai vispār varētu sākt domāt par bilingvālu izglītību. Ir veltīgi censties apgūt metodiku, izstrādāt stundu scenārijus vai grupu darba projektus, ja trūkst šī paša galvenā nosacījuma – skolotājs nav adekvāts valodas nesējs, viņa valoda ir nebrīva un viņš, to lietojot, galvenokārt, izjūt bailes no kļūdām un diskomfortu par nepieciešamību demonstrēt skolēniem savu neprasmi un nevarību. Tā patiešām ir bezizejas situācija, kurai ir tikai viens risinājums – vai nu valodu tomēr apgūt, vai arī nestrādāt par skolotāju. Tomēr šāda alternatīva netiek pieņemta “negatavajās” skolās. Kā parāda ekspertu intervijas, tad drīzāk tiek domāts par to, ka bilingvālās izglītības politiku varētu mainīt, atlikt, atrodot argumentus, kāpēc no tās jāatsakās. Kā viens no svarīgākajiem argumentiem ir – bilingvālā izglītība pazemina skolēnu iespējas apgūt bilingvāli mācāmo priekšmetu saturu. Tā uzskata 58% skolotāju un 68% direktoru. Jāteic gan, ka tas ir subjektīvs novērtējums, kas neļauj spriest nedz par labu, nedz par sliktu bilingvālajai izglītībai, jo, lai novērtētu skolēnu sasniegumus, ir jāveic salīdzinoši novērtējumi pārbaudes darbos, eksāmenos un testos, salīdzinot to skolēnu sasniegumus, kas ir mācījušies bilingvāli, ar to skolēnu sasniegumiem, kas priekšmetus ir apguvuši tikai dzimtajā valodā. Pie kam, šāda analīze ir veicama ļoti rūpīgi, jo sasniegumus var ietekmēt ļoti daudzi un dažādi faktori – kā, piemēram, skolēnu ģimenes apstākļi, vecāku izglītības līmenis, skolotāju profesionālā (ne tikai bilingvālā) sagatavotība utt.

Interesanti, ka nedz negatīvi noskaņotie pedagogi, nedz politiskie opozicionāri, kuri labprāt atbrīvotos no bilingvālās izglītības nelaimēm, piedāvājot tādus risinājumus kā otrās valsts valodas ieviešana, savās prognozēs neapgrūtina sevi ar šādas politikas seku analīzi. Pēc būtības alternatīva bilingvālās izglītības mērķim – nodrošināt mazākumtautību jauniešiem vienlīdzīgas iespējas studēt Latvijas augstskolās un konkurēt darba tirgū – netiek piedāvāta.

Analizējot datus par skolotāju valodas prasmi, parādās kāda interesanta sakarība. Ļoti aptuveni lēšot, pētījumā uzrādītie 36% skolotāju, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda un kuru valodas prasme atbilst zemākajai pakāpei absolūtos skaitļos, ir aptuveni 3000 skolotāju. Vēl 1997./98. mācību gada beigās Izglītības valsts inspekcija veica latviešu valodas prasmes analīzi skolās, kurās mācības notiek krievu valodā. Šajās skolās strādāja 3000 pedagogu ar formāli vidējo valodas prasmes pakāpi (kas realitātē visdrīzāk atbilst novērtējumam par valodas pārzināšanu “zemākajā” pakāpē). Tā vien šķiet, ka attiecībā uz šo pedagogu daļu piecu gadu laikā nekādas būtiskās pārmaiņas tā arī nav notikušas. Šī situācija ir viens no spilgtiem piemēriem bilingvālās izglītības nepieciešamībai, jo, kā rāda pašu šo skolotāju nevarība, tad valodas kā priekšmeta mācīšana tomēr nekādi nedod garantētu pozitīvu rezultātu.

Par normatīvo aktu analīzi.

Diemžēl jāatzīst, ka tāpat kā citos neatkarīgajos pētījumos likumdošanas un normatīvās bāzes analīze neiztiek bez kļūdām. Varbūt var ieteikt šīs analīzes pirms to publicēšanas tomēr nodot ierēdniecībai kļūdu izlabošanai. Pretējā gadījumā vienkārši tiek pārkāpts zinātniskais korektums, un maldināta sabiedrība. Šoreiz kļūda ir ieviesusies Izglītības likuma 15.panta 25.punkta traktējumā, kurā teikts, ka Izglītības un zinātnes ministrija pieņem darbā un atbrīvo no darba Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā esošo izglītības iestāžu (izņemot augstskolu) vadītājus” (58.lpp.). Pētījuma autori norāda, ka “tas nozīmē, ka centrālajām pārvaldes institūcijām ir diezgan lielas iespējas ietekmēt procesus, kas risinās katrā konkrētajā skolā”. Patiesībā šādas iespējas ir ierobežotas, jo vispārējās izglītības iestādes, tostarp mazākumtautību iestādes, ir pašvaldību dibinātas un atrodas pašvaldību pārziņā, to vadītājus pieņem darbā attiecīgā rajona vai vietējā pašvaldība, gan saskaņojot ar Izglītības un zinātnes ministriju (Izglītības likuma 17.panta ceturtās daļas 2.punkts un ceturtās daļas 3.punkts). Tomēr šāds saskaņojums attiecas vienīgi uz no jauna pieņemamiem vadītājiem.

Tāpat ir kļūdains apgalvojums, ka Izglītības valsts inspekcija ir Izglītības un zinātnes ministrijas struktūrvienība – Izglītības likuma 20.panta otrā daļa skaidri nosaka Izglītības valsts inspekcijas statusu – tā ir ministrijas pārraudzībā esoša atsevišķa iestāde, kas izslēdz ministrijas tiešu iejaukšanos inspekcijas darbībā.

Neprecīzs ir arī pētījumā izteiktais apgalvojums, ka mazākumtautību izglītības modeļi “var atšķirties …. pēc vecuma grupām, proti, 1.klasē var būt viens, bet 6.klasē – cits modelis”. Šis apgalvojums ir pretrunā ar pašu modeļa jēgu, jo katrs no modeļiem ir izstrādāts visai pamatizglītības pakāpei – no 1. līdz 9.klasei. Protams, tas neizslēdz iespēju, ka, savstarpēji vienojoties skolai, skolotājiem, vecākiem un skolēniem, kādā klasē var nomainīt sākotnēji izvēlēto modeli uz citu, tomēr tas nevar notikt bez šādas vienošanās.

Īpašu komentāru prasa pētījumā norādītā pretruna Izglītības likuma pārejas noteikumos par pāreju uz izglītību valsts valodā. Neskatoties uz ekspertu intervijām, tomēr nav izdevies restaurēt to jēgu, kāda, pieņemot likumu, tika ielikta šajā formulējumā. Atceroties diskusijas par Izglītības likumu Saeimas komisijā, vēlos viest skaidrību šajā jautājumā. Toreizējā izpratnē pāreja uz izglītību “tikai” valsts valodā nozīmēja nevis to, ka vidusskolā nebūs mazākumtautību programmas un visi priekšmeti tiks mācīti latviski, bet gan to, ka vairs nebūs tādas skolas un programmas, kurās varēs mācīties “tikai” citās valodās, proti, visās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs vismaz puse priekšmetu tiks mācīta latviski. Jāatzīst, ka formulējums tika ierakstīts tiešām neviennozīmīgs un, gatavojoties 2004.gadam, būtu nepieciešams izdarīt likuma grozījumus, precīzi nosakot reformas saturu likuma līmenī, vienlaikus arī skaidrojot terminu “bilingvālā izglītība” un precizējot pantus par mazākumtautību programmām.

Ekspertu viedokļu atspoguļojums

Pētījumā iekļautie viedokļi no ekspertu intervijām nenoliedzami ir tekstuāli interesantākā pētījuma daļa, kas ļauj ielūkoties viedokļu motivācijā, atsedz iespējamās korelācijas, ļauj interpretēt cēloņsakarības, kas vienā vai otrā gadījumā nosaka attieksmes pret bilingvālo izglītību. Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka šāda izteikto viedokļu atlase vienmēr būs subjektīva – vienmēr būs iespējams atlasīt arī pilnīgi citādu viedokļu komplektu. Šajā sadaļā neiztiek arī bez kurioziem. Tā, piemēram, direktoru teiktais par līdzdalību reformu skaidrojošās konferencēs (61.lpp.) – “direktori nerunā skaļi, teiksim, konferencēs krievu skolu direktori klusēja – neviens neko neteica”, bet pēc tam – “vienalga, ko mēs direktori sakām, viņi mūs neklausās”. Grūti iedomāties bēdīgāku ilustrāciju nenotikušam dialogam. Direktoru pozīcija reformas ieviešanā ir visnotaļ nozīmīga. To, ka ar direktoru pozīciju ne viss ir kārtībā rāda pētījumā uzdotais jautājums par to, no kādiem avotiem tiek saņemta informācija par reformu (29.lpp.). Ja 69% direktoru ir atbildējuši, ka informāciju par reformu saņem no Izglītības un zinātnes ministrijas, tad tikai 1% skolotāju ir uzrādījuši, ka informāciju saņem no vadības. Lai arī var pieļaut, ka neviennozīmīgi ir saprasts vārds “vadība”, tomēr šķiet, ka šīs atbildes liecina par to, ka no ministrijas saņemtā informācija ne vienmēr tiek nodota tālāk un apspriesta skolas kolektīvā.

Novērtējot pētījuma rezultātus kopumā, jāatzīst, ka 2004.gada reformas sagatavošana vēl prasa ļoti nopietnu darbu. Pētījumā sniegto ieteikumu daļu noteikti jāpapildina ar vēl vienu ieteikumu – Izglītības un ministrijai sadarbībā ar pašvaldību izglītības pārvaldēm jau tuvākajā laikā ir jāveic analīze par skolu sagatavotību 2004.gadam, apzinot tos 44% skolu, kur šī gatavība ir zema vai nepietiekama, un katrai skolai izstrādājot konkrētu pasākumu plānu situācijas uzlabošanai. Tā var būt gan palīdzība kursu un konsultāciju formā, gan sadarbības projektu iedibināšana tieši “atpalikušajās” skolās, gan arī izmaiņas nodrošinājumā ar pedagogiem.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!