Vai personas cieņa konfliktē ar vārda brīvību

"Latvijas Vēstnesis", 28.01.2003.
Rubrika: Jurista Vārds

Iesaki citiem:

Divi stāsti ar turpinājumiem.

Pirmais stāsts: Slovākija

1991. gadā slovāku zinātniskais darbinieks D.Slobodniks publicēja autobiogrāfiju, kurā rakstīja, ka jaunībā ir piedalījies militārajā nometnē, ko vadījuši vācieši. Par to 1945. gadā padomju militārais tribunāls bija viņu notiesājis, ieslodzījis padomju gulagā, bet 1960. gadā PSRS Augstākā tiesa bija viņu reabilitējusi.

Neilgi pēc šīs publikācijas — 1992. gada jūnijā — Slobodniks kļuva par Slovākijas kultūras un izglītības ministru. Savukārt 1992. gada jūlijā publicists un rakstnieks L.Feldeks publicēja rakstu ar nosaukumu “Ar labunakti, mans mīļais”, kurā bija šāds teikums:

“Prāgā cietumnieks Havels atsakās no prezidenta amata. Bratislavā prokurors atkal diktē noteikumus. Un nosaka, ka viena partija ir virs likuma. Esesietis[1] un čekists apkampj viens otru.”

Ar esesieti bija domāts Slobodniks. Šo apzīmējumu pārņēma arī daži citi par šo tēmu rakstošie žurnālisti. Pēc neilga laika Feldeks vairākos laikrakstos publicēja paziņojumu ar nosaukumu “Par labāku Slovākijas tēlu — bez ministra ar fašistisku pagātni”.

Tajā viņš norādīja, ka pēc publikācijām par Slobodnika pagātni pēdējam vajadzētu atstāt ministra amatu, kā tas parasti notiek citās demokrātiskās valstīs.

Viņš arī pauda bažas par to, ka Slobodnika palikšana amatā var radīt Slovākijas politisko, ekonomisko un kulturālo izolāciju.

Raksti par Slobodnika nominēšanu un viņa pagātni pēc Feldeka raksta tika publicēti arī The New York Times, Tribune de Genēva, Izvestia unAustrian Press Agency.

1992. gada septembrī Slobodniks, pamatojoties uz Slovākijas Civillikumu, iesūdzēja Feldeku tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Viņš norādīja, ka Feldeks ir publicējis nepatiesas ziņas un prasīja, lai Feldeks uz sava rēķina piecos laikrakstos publicētu atvainošanos un samaksātu viņam kompensāciju 250 000 Slovākijas kronu apmērā.

Bratislavas pilsētas tiesa sūdzību noraidīja, jo secināja, ka Slobodniks tiešām bijis Hlinkova mladez biedrs un ka šī organizācija sadarbojās ar fašistiem. Tiesa gan atzina, ka PSRS Augstākā tiesa pēc 15 gadiem bija atcēlusi notiesājošo spriedumu sakarā ar faktu trūkumu. Tomēr Bratislavas tiesa neuzskatīja, ka tas ir pietiekams pierādījums tam, ka Slobodniks nebija minētās organizācijas biedrs.

Slobodniks apelācijas kārtībā griezās Slovākijas Augstākajā tiesā, cita starpā norādīdams, ka izteiciens “fašistiskā pagātne” nozīmē to pašu kā teikt, ka persona ir bijusi fašists. Augstākā tiesa tam piekrita un apmierināja Slobodnika prasību par atvainošanās publicēšanu un piedzina no atbildētāja 200 000 kronas un tiesāšanās izdevumus. Augstākā tiesa arī pārskatīja Hlinkova mladez statūtus un konstatēja, ka tajos nav ietverta fašistisko teoriju propaganda vai iedzīvināšana. Tālab tiesa uzskatīja, ka Feldeks ir aizskāris Slobodnika cieņu ar nepatiesu apgalvojumu.

Savukārt Feldeks šajā prāvā apstrīdēja arī tiesu praksi, ka atbildētājam tiesā jāpierāda savu izteikumu patiesums. Viņš aizstāvēja viedokli, ka pierādījumu nasta šādos gadījumos ir jāpārnes uz prasītāju vai jāsadala starp pusēm. Viņš arī norādīja, ka viņa izteikums ir bijis vērtējums, kas bija balstīts uz faktiem, kas bija publicēti Slobodnika autobiogrāfijā.

Izskatot lietu kasācijas kārtībā, kurā Feldeks atsaucās arī uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantu (vārda brīvība), Augstākā tiesa atstāja spēkā sprieduma daļu, kas attiecās uz atvainošanās publicēšanu. Tiesa gan secināja, ka Hlinkova mladez varētu uzskatīt par fašistisku organizāciju, taču šis apzīmējums neattiecas uz visiem tās biedriem. Attiecībā uz Feldeka norādījumu, ka viņa izteikums bija vērtējums, tiesa norādīja, ka tam varētu piekrist tikai tad, ja viņš būtu tieši norādījis uz faktiem, no kuriem šis vērtējums izriet. Tiesa secināja:

“Norāde, ka prasītājam ir fašistiska pagātne, nav vērtējums, kas balstīts uz faktu analīzi, bet gan nepamatots apgalvojums, kas neizriet no faktiem. Vērtējums varētu būt tikai tad, ja paziņojums ietvertu norādi uz prasītāja saistību ar Hlinkova mladez un dalību nometnē, tas ir, uz darbībām, kas personai, kas izsaka vērtējumu, liek domāt par fašistisku pagātni. Tikai šāds paziņojums, kas balstīts uz faktiem, ko persona izmanto, būtu vērtējums, kura patiesums nebūtu jāpierāda. Tikai šāda interpretācija nodrošina līdzsvaru starp vārda brīvību un personas cieņas aizsardzību konvencijas 10. panta izpratnē.”

Tālab tiesa uzskatīja, ka Feldeka vārda brīvības ierobežojums atbilst konvencijas 10. panta otrās daļas prasībām, jo ir nepieciešams, lai aizsargātu prasītāja cieņu atbilstoši Civillikumam.

Attiecībā uz kompensāciju Augstākā tiesa atcēla abus iepriekšējos spriedumus un nosūtīja lietu atpakaļ Bratislavas pilsētas tiesai. Bratislavas tiesa noraidīja prasītāja prasījumu par kompensāciju, norādot, ka Feldeka izteikumi nav pazeminājuši viņa stāvokli sabiedrībā.

Process beidzās ar to, ka katrai pusei bija jāsamaksā puse no tiesāšanās izdevumiem.


Otrais stāsts: Latvija

1998. gada jūlijā Privatizācijas aģentūras (turpmāk tekstā — PA) padomē bija iesniegts projekts “Privatizēto uzņēmumu maksāšanas līdzekļu maiņas sistēmas sakārtošana”. Šo projektu bija izstrādājis ekonomikas ministrs un PA valsts pilnvarnieks L.Strujevičs. Projektā bija paredzēta maksājumu līdzekļu maiņas kārtība, kurā paredzēta automātiska iespēja mainīt maksāšanas līdzekļus par izpērkamām privatizējama uzņēmuma valsts kapitāla daļām, proti, aizstāt naudu ar sertifikātiem. Projekts tika apstiprināts, bet vēlāk atcelts.

1998. gada 13. jūlijā laikraksts “Diena” publicēja komentāru ar nosaukumu “Kā nozagt miljonu”, kurā norādīja iepriekš minētos faktus. Gan šajā, gan tam sekojošos citos rakstos jūlijā un augustā komentāra autors žurnālists A.Ozoliņš kritizēja minēto lēmumu, uzskatot, ka tas nav valsts interesēs, jo var radīt finansiālus zaudējumus. Visi komentāri bija rakstīti sarkastiskā valodā, lietojot tādus apzīmējumus kā “izkrāpšana”, “apzagšana”, kā arī citas metaforas.

Piemēram, komentāri ietvēra šādus teikumus:

“Valsts kases apzagšana, ko ministrs un valsts pilnvarnieks Strujevičs dikti steidzami bija izplānojis nokārtot jau PA valdes sēdē .. tiek dēvēta par “Privatizēto uzņēmumu maksāšanas līdzekļu maiņas sistēmas sakārtošanu”, .. turklāt bijušais Ventamonjaka finansu direktors Strujevičs, kam latvju naftas lauku arājiņu maciņš acīmredzot paliek svarīgāks par valsts kasi …”

“Viena valdības ministra Strujeviča mēģinājums izkrāpt par labu saviem patroniem 8 miljonus par privatizējamo Ventspils naftu ir tikai niecīgs simptoms milzu zelta drudzim ..”

Publicētie raksti saturēja arī informāciju par to, ka pat Ekonomikas ministrijas Juridiskais departaments sava ministra projektu ir vērtējis kā pretrunīgu likumam, ka vēstuli par nelikumībām Stujevičam ir nosūtījis arī finanšu ministrs u.tml.

L.Strujevičs 1999. gada 22. aprīlī griezās Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesā ar prasību pret akciju sabiedrību “Diena” un A.Ozoliņu, norādīdams, ka minētajos komentāros par viņu publicētas nepatiesas, viņa godu un cieņu aizskarošas ziņas, un prasīdams, lai tiesa uzliek par pienākumu “Dienai” rakstveidā atvainoties, kā arī piedzīt no “Dienas” morālo kompensāciju 10 000 latu apmērā.

Ne “Diena”, ne Ozoliņš šo prasību neatzina, paskaidrojot, ka “Diena” ir publicējusi nevis ziņas, bet viedokli un viedoklis nevar būt pareizs vai nepareizs. Tomēr tiesa konstatēja, ka prasība celta pamatoti, jo komentāros nav norādīts, ka teiktais ir viedoklis. Tiesa vārdu “komentārs” tulkoja kā “paskaidrojošu piezīmi par konkrētiem notikumiem vai faktiem”[2] un secināja, ka informācija izteikta apgalvojuma formā, tāpēc uzskatāma par ziņu. Tiesa nosprieda uzlikt par pienākumu laikrakstam atsaukt ziņas un piedzīt no “Dienas” 7000 latus un tiesāšanās izdevumus (sadalot uz pusēm — no “Dienas” un Ozoliņa).

Abas puses iesniedza apelācijas sūdzību. Strujevičs prasīja piedzīt no atbildētājiem visus 10 000 latus, bet “Diena” un Ozoliņš — noraidīt Strujeviča prasību un piedzīt tiesāšanās izdevumus no viņa. Cita starpā “Diena” atsaucās arī uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem līdzīgās lietās, kā arī norādīja, ka komentāros ietvertā informācija ir viedoklis.

Apgabaltiesa, izskatot lietu, secināja: izteikumi satur Strujeviča godu un cieņu aizskarošas ziņas, jo “viedoklis arī tiek balstīts uz konkrētām ziņām, līdz ar to tām jābūt patiesām”, “viedoklis arī satur informāciju, kura mazina prasītāja godu un cieņu”. Tiesa secināja, ka atbildētāji nav pierādījuši, ka informācija ir patiesa, lika atsaukt ziņas un piedzina no “Dienas” 4000 latus un tiesāšanās izdevumus.

Abas puses griezās ar kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā. 2002. gada 13. februārī cienījamie senatori R.Namatēvs, I.Fridrihsons un M.Zāģere pieņēma uz Eiropas Cilvēktiesību praksi balstītu spriedumu,[3] ar kuru atcēla apgabaltiesas spriedumu, cita starpā norādot, ka apgabaltiesa nav ņēmusi vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta interpretāciju Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ka pastāv būtiska atšķirība starp ziņām (informāciju) un viedokli un ka visās publikācijās saturs ir vienots. Spriedumu nosūtīja jaunai izskatīšanai.

Diemžēl apgabaltiesa, vēlreiz izskatot lietu, neuztvēra Senāta norādījumu būtību un vecajā manierē secināja, ka minētajās publikācijās sniegtās informācijas (ziņas) atbilstība patiesībai nav pierādīta. Apgabaltiesa, izmantojot tikai gramatisko interpretēšanas metodi, norādīja, ka vārds “ziņas” semantiski atbilst vārdam “komentārs”, jo abos vārdos ietverta prasība uz objektivitāti un atbilstību patiesībai. Tādējādi tā secināja, ka atbildētāji nav pierādījuši prasītāja rīcības nelikumību privatizācijas noteikumu izstrādāšanā, pieņemšanā un īstenošanā un vēlēšanos kāda grupējuma interesēs izkrāpt 8 miljonus latu. Apgabaltiesa arī norādīja, ka neviena konvencija neparedz žurnālistam pārkāpt otra indivīda — politiķa, ministra, amatpersonas — psiholoģisko “ievainojamību”, tādējādi apzināti pakļaujot cilvēku pārmērīgam stresam. Tā norādīja arī, ka ar publikācijām pārkāpta Strujeviča cilvēciskā brīvība. Apgabaltiesa apmierināja Strujeviča prasību 6416 latu apmērā (kompensācija un tiesas izdevumi).

Turpinājumā “Diena” griezās Augstākajā tiesā ar nākamo kasācijas sūdzību, inter alia norādot, ka fakti, ka Strujevičs ir piedalījies noteikumu izstrādāšanā, apstiprināšanā un atcelšanā, ir patiesi un nav apstrīdēti, ka tiesa veikusi tekstu kā faktus saturošas informācijas analīzi un ka publicētā informācija nav vērtējama kā ziņas, bet kā vērtējums.

Augstākās tiesas Senāts (paplašinātā sastāvā, nepiedaloties tiesnešiem, kas taisīja pirmo spriedumu) nosprieda atstāt Rīgas apgabaltiesas spriedumu negrozītu. Senāts norādīja, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa īpaši uzsvērusi, ka “politiķa darbības novērtējumam pieļaujama lielāka, bet ne neierobežota kritika, kā arī svarīgi ir tas, lai patiesi būtu fakti, uz kuriem attiecīgais novērtējums ir dots”[4]. Senāts arī uzskatīja, ka pat subjektīvs viedoklis nevar būt rupjš un klaji aizskarošs, nedrīkst pārkāpt nevainīguma prezumpciju un apsūdzēt krimināli sodāmu darbību izdarīšanā. Senāts arī piekrita apgabaltiesas dotajam vārda “ziņas” gramatiskajam tulkojumam.


Pirmā stāsta turpinājums: Feldeks pret Slovākiju Eiropas Cilvēktiesību tiesā

1995. gada 11. septembrī Feldeks vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (iesniegums nr. 29032/95), norādīdams uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta pārkāpumu. Feldeka gadījumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā arī – tiesa vai ECT) nepārprotami secināja, ka viņa vārda brīvība bijusi ierobežota, jo viņa izteikumi bija atzīti par nepatiesiem un viņam piecos laikrakstos šis atzinums bija jāpublicē. Tādēļ tiesa šo lietu pieņēma izskatīšanai. Spriedumu tā pasludināja 2001. gada 12. jūlijā.

Konvencijas 10. panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības paust savus uzskatus. Savukārt panta otrajā daļā noteikts, ka šo brīvību var ierobežot ar likumu, ja tas nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu kādu leģitīmu mērķi, tostarp citu cilvēku cieņu un tiesības.

Tiesa, izskatot vārda brīvības ierobežojuma pamatotību, vienmēr pārbauda trīs aspektus, kas izriet no konvencijas 10. panta: vai ierobežojums noteikts ar likumu, vai pastāv leģitīms mērķis un vai ierobežojums nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

Pārbaudot šos aspektus Feldeka lietā, tiesa secināja, ka ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis — citu cilvēku cieņas aizsardzība.

Tomēr tam, ka ierobežojums ir bijis nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, tiesa nepiekrita. Tiesa atbilstoši savai praksei kārtējo reizi norādīja, ka vārda brīvība veido vienu no būtiskākajiem demokrātiskas iekārtas stūrakmeņiem un ka tā ir šīs iekārtas attīstības un katra indivīda pašizteikšanās pamatnosacījums. Tā attiecas ne tikai uz patīkamiem izteikumiem, bet arī tādiem, kas apvaino, šokē un uztrauc. Konvencijas 10. pants aizsargā ne tikai izteiktās informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā tiek izteikta. Šo brīvību var ierobežot atbilstoši panta otrajai daļai, taču ierobežojumiem jābūt ļoti uzmanīgi noteiktiem. It īpaši tas attiecas uz politiskajiem uzskatiem un jautājumiem, kas skar sabiedrību un valsti. Politiķu kritikas pieļaujamās robežas ir krietni plašākas nekā privāto personu kritikai. Politiķi apzināti ir pakļāvuši savus izteikumus un darbības žurnālistu un sabiedrības vērtējumam un tālab tiem ir jāsamierinās ar lielāku kritiku.

Tiesa norādīja, ka savā praksē tā nodala izteikumus par faktiem un vērtējumus. Faktu pastāvēšanu var pierādīt, bet vērtējuma patiesumu pierādīt nav iespējams. Prasību pierādīt vērtējuma patiesumu nav iespējams izpildīt, tālab šī prasība pati par sevi ierobežo vārda brīvību. Turklāt prasība, lai ierobežojums būtu “nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā” nozīmē, ka pēc tā ir jābūt “spiedošai sociālai vajadzībai”. Gadījumos, kas attiecas uz presi, novērtēšanas robežas jānosaka, ņemot vērā demokrātiskas sabiedrības intereses nodrošināt brīvu presi. Šīm interesēm jāpiešķir liela nozīme, izvērtējot, vai ierobežojums ir samērīgs ar sasniedzamo mērķi.

Tiesa uzsvēra, ka Feldeka izteikumi tika publicēti drīz pēc vēlēšanām. Tajos Feldeks izteica bažas par politiskajiem līderiem un Slovākijas izolāciju. Viņš kritizēja Slobodniku par viņa fašistisko pagātni, kas, pēc Feldeka domām, nebija savienojama ar valdības locekļa amatu. Feldeka izteikumi tika publicēti kā politiska diskusija, kas skar arī sabiedrību un tās vēsturi. Kaut arī izteikumos nebija norādīti avoti, tie tika balstīti uz faktiem, kurus bija publiskojis pats Slobodniks.

Kas attiecas uz kasācijas instances tiesas sniegto pamatojumu, ka Feldeka tiesību ierobežojums ir attaisnojams, Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka tā tomēr ir atzinusi Hlinkova mladez par fašistisku organizāciju. Kasācijas tiesa tikai uzskatījusi — Feldeks nav varējis pierādīt, ka tieši Slobodnikam ir fašistiska pagātne.

ECT arī uzsvēra, ka politisko diskusiju veicināšana ir ļoti svarīga demokrātiskas sabiedrības iezīme un ka vārda brīvība politisko diskusiju kontekstā ir ļoti nozīmīga. Tikai ļoti svarīgi iemesli attaisno politisko diskusiju ierobežojumus. Feldeka izteikumos bija skarbi vārdi, taču tie tika balstīti uz faktiem. Ir skaidrs, ka tas tika darīts labā ticībā, lai aizsargātu valsts demokrātisko attīstību.

Tiesa atzina, ka Feldeka izteikumi bija vērtējums, kas nav jāpierāda. Tas tika izteikts brīvā domu apmaiņā par sabiedrību interesējošu jautājumu. Izteikums attiecās uz politisku figūru — ministru, attiecībā uz kuru pieļaujamās kritikas robežas ir plašākas.

ECT nepiekrita kasācijas tiesas argumentiem, ka vērtējums var būt tikai tāds izteikums, kas ietver arī norādi uz faktiem. Vērtējuma saistība ar faktiem katrā gadījumā var atšķirties. Feldeka lietā pilnīgi pietiek ar to, ka vērtējums bija balstīts uz informāciju, kas sabiedrībai bija zināma. Tiesa arī nepiekrita ierobežotajai vārdkopas “fašistiska pagātne” interpretācijai. Tās nozīme var būt plaša, viena no tām var būt arī tāda, ka persona ir bijusi fašistiskās organizācijas biedrs.

Tiesa norādīja: kasācijas tiesa nav pārliecinoši nodibinājusi pierādījumus, ka publiskas figūras personīgo tiesību aizsardzībai, iepretim žurnālista vārda brīvībai un sabiedrības interesēm iegūt informāciju, ir “spiedoša sociāla vajadzība”. Tālab ierobežojums nav atzīstams par proporcionālu un “nepieciešamu demokrātiskā sabiedrībā”.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ar piecām pret divām balsīm atzina, ka Feldeka tiesības ir pārkāptas un uzlika par pienākumu Slovākijai segt Feldekam morālo kaitējumu 65 000 Slovākijas kronu apmērā, kā arī tiesāšanās izdevumus 500 000 kronu apmērā.


Iespējamais otrā stāsta turpinājums

Cik noprotams no publikācijām, arī “Diena” ir apņēmības pilna aizstāvēt vārda brīvību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Nav šaubu, ka tāpat kā Feldeka gadījumā ECT atzīs vārda brīvības ierobežojuma esamību un analizēs, vai ierobežojums ir attaisnojams konvencijas 10. panta otrās daļas izpratnē. Zinot tās praksi, ļoti ticams, ka lieta tiks pieņemta izskatīšanai. Jādomā, tāpat kā Feldeka lietā tiesa atzīs, ka ierobežojums noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis.

Vai tiesa atzīs arī to, ka ierobežojums bija nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā?

Ņemot vērā Feldeka lietā izdarītos secinājumus, jādomā — ECT tiesneši vēlreiz atzīmēs, ka politiķu kritikas pieļaujamās robežas ir krietni plašākas nekā privāto personu kritikai. Tiesa varētu piekrist Latvijas Republikas AT Senāta izteikumam, ka kritika nav neierobežota, bet jāšaubās, vai atzīs, ka ECT ir “īpaši to uzsvērusi”. Tas, ko šī tiesa patiešām ir īpaši uzsvērusi, ir: vārda brīvība veido vienu no būtiskākajiem demokrātiskas iekārtas stūrakmeņiem, un jo īpaši tas tiek attiecināts uz presi.[5]

Maz ticams, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa publicēto informāciju, par kuru tika piedzīta kompensācija, uzskatīs par faktiem. Jādomā, kā faktus tiesa vērtēs informāciju par noteikumu maiņas projektu, apstiprināšanu un atcelšanu, Juridiskā departamenta atzinumu, finanšu ministra vēstuli u.tml. Savukārt jāšaubās, vai žurnālista sarkastiski izteikto subjektīvo pārliecību, ka ministra Strujeviča rīcība ir nejēdzīga un valstij kaitīga, tiesa vērtēs kā faktus. Zinot tās praksi, visticamāk, to uzskatīs par faktu vērtējumu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē nav manīts gramatiskās interpretēšanas metodes pārsvars, un tālab maz ticams, ka tā ķersies pie vārda “ziņas” vai “komentārs” gramatiskās tulkošanas. Pat, ja rubrika, kurā komentāri bija publicēti, sauktos “Ziņas”, “Nepārprotamas ziņas”, “Tīrā patiesība” vai citādi, teksts ir jāvērtē pēc tā, ko tas ietver, nevis pēc tā, kā tas formāli tiek nosaukts. Tālab jādomā, ka ECT vēlreiz atgādinās: faktu pastāvēšanu var pierādīt, kamēr vērtējuma patiesumu pierādīt nav iespējams, un norādīs uz Latvijas kļūdu, ka tā ir prasījusi vērtējuma patiesuma pierādīšanu.

Maz ticams, ka ECT atzīs: subjektīvais viedoklis nevar būt rupjš un klaji aizskarošs, ja reiz tā ir teikusi, ka vārda brīvība attiecas ne tikai uz informāciju vai uzskatiem, kas ir patīkami, neaizskaroši vai neitrāli, bet arī uz tādiem, kas aizvaino, šokē vai satrauc, un ka Konvencijas 10. pants aizsargā ne tikai izteiktās informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā tiek izteikta. Varētu būt, ka līdzīgi kā lietā Oberschlik v. Austria tiesa norādīs: publikācijas un skarbie vārdi skatāmi politiskās diskusijas kopējā kontekstā, ko izraisījusi Strujeviča rīcība.[6] Prese ir “sabiedrības sargsuns”, un maigi suņuka smilkstieni vienmēr nevar nodrošināt sabiedrības interešu ievērošanu. Bieži vien, lai to izdarītu, nepieciešams pamatīgs rējiens vai pat kampiens. Savstarpēji salīdzinot pretējās intereses — goda un cieņas aizskārumu un vārda brīvības ierobežojumu konkrētajā gadījumā — jādomā, tiesa nonāks pie secinājuma, ka vārda brīvība šādos apstākļos ir būtiska, bet ierobežojums — neproporcionāls. Iespējams, ka tā, nomainot uzvārdus, atkārtos Feldeka lietā teiktos vārdus: “Tikai ļoti svarīgi iemesli attaisno politisko diskusiju ierobežojumus. Ozoliņa izteikumi saturēja skarbus vārdus, taču tie tika balstīti uz faktiem. Ir skaidrs, ka tas tika darīts labā ticībā, lai aizsargātu valsts demokrātisko iekārtu.”

Jāšaubās, vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa piekritīs apgalvojumam, ka Ozoliņš ir pārkāpis nevainīguma prezumpciju un apsūdzējis Strujeviču krimināli sodāmu darbību izdarīšanā. Nevainīguma prezumpciju līdz šim tā ir prasījusi no valsts, nevis žurnālistiem.[7] Ņemot vērā, ka Feldeks “apsūdzēja” ministru noziegumā pret cilvēci, bet Ozoliņš Strujeviču tikai noziegumā pret īpašumu, jādomā, ka tiesa to neuzskatīs par nopietnu argumentu. Turklāt, gan jau “Diena” tāpat kā Feldeks pratīs pierādīt, ka publikācijās izmantotie vārdi “izkrāpšana”, “apzagšana” un citi krimināli sodāmu darbību izdarīšanā apsūdzošie vārdi nav interpretējami šauri, bet tie var tikt lietoti arī kā metaforas, hiperbolas u.tml.

Tā vien šķiet, ka Latviju gaida vēl viena zaudēta lieta Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Nav zināms, kādu kompensāciju “Diena” pieprasīs, bet varētu būt, ka tā atgūs vismaz Latvijas tiesu piespriesto kompensāciju. Jāmaksā būs valstij, nevis Strujevičam.

Piezīme visādam gadījumam: raksta pirmās nodaļas gandrīz pilnībā satur faktus, pēdējā — vērtējumu, kura patiesums nav jāpierāda.

_____________________

[1] No vācu “SS”- Schutzstaffel — apsardzes vienība (vācu fašistu organizācija).

[2] Jāatzīmē, ka šāds teikums tiešām atrodams Svešvārdu vārdnīcas (Rīga: Jumava,1999, 370.lpp.) skaidrojumā par vārda “komentārs” nozīmi, taču jābrīnās, ka nav ieraudzīta norāde šajā pašā skaidrojumā, ka vārdam “komentārs” ir arī cita nozīme, proti, komentārs ir arī “publicistisks žanrs — operatīvs materiāls, kurā īsi analizēts un vērtēts kāds sabiedrisks vai politisks notikums, pasākums u.tml.”

[3] Atzinīgi par šo spriedumu izteikušies arī Latvijas cilvēktiesību speciālisti. Sk., piemēram: G.Feldhūne. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse Augstākās tiesas Senāta spriedumā lietā “Laimonis Strujevičs pret a/s “Diena” un Aivaru Ozoliņu”. // “Likums un Tiesības”, 4. sēj., Nr.10 (38), 310.—311. lpp.

[4] Pilnu AT Senāta sprieduma tekstu lietā “L. Strujevičs pret a/s “Diena” un A.Ozoliņu” skat. “Jurista Vārdā” 3.12.2002., Nr. 24 — red.

[5] Sk. Lietas Observer and Guardian v. the United Kingdom 59. punktu.

[6] Sal.: Oberšliks pret Austriju (2). “Cilvēktiesību Žurnāls”, 1997, Nr.5, 100.—103. lpp.

[7] Sk., piemēram: Leach P. Taking a case to the European Court of Human Rights. London: Blackstone Press Lmt.,2001, p. 141—142.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!