Vai paliksim bezroči? 0

Ko XXI gadsimtā nozīmē līdzcietība? Ne reizi vien dzirdam, ka paziņam uz ielas izrauta soma, skolēns piekauts vai bērns vairs nav pārnācis mājās. Iespējams, arī paši esam redzējuši noziegumu jeb nelietīgu un ļaunu rīcību. Tikpat bieži dzirdēts, ka neviens nav palīdzējis nelaimīgajam, ļaudis kā bezjūtīga vai baiļu nospiesta pelēka masa plūduši garām.

Iesaki citiem:

Ko XXI gadsimtā nozīmē līdzcietība? Ne reizi vien dzirdam, ka paziņam uz ielas izrauta soma, skolēns piekauts vai bērns vairs nav pārnācis mājās. Iespējams, arī paši esam redzējuši noziegumu jeb nelietīgu un ļaunu rīcību. Tikpat bieži dzirdēts, ka neviens nav palīdzējis nelaimīgajam, ļaudis kā bezjūtīga vai baiļu nospiesta pelēka masa plūduši garām.

Aicinu mirkli apstāties un pajautāt sev, kad pēdējo reiz pasniedzām palīdzīgu roku cilvēkam, kam tā bija vajadzīga? Diemžēl šķiet, ka sabiedrības steiga pretim "labākai dzīvei" padarījusi šīs palīdzīgās rokas par īsām. Vai varbūt jau kļūstam bezroči?! Vai demokrātiskā un tiesiskā valstī iedzīvotāji gaida, ka visu izdarīs valsts?

Ja tā būtu, laikam taču ar konvencijām un ES dokumentiem nepietiks, lai Latvijas valsts saskatītu vajadzību palīdzēt tiem, kam sāp vai viss ir zudis — cietušajiem. Sabiedrības vērtības izpaužas gan katra ikdienas solī, gan politiķu debatēs un lēmumos, gan ierēdņu rīcībā un tiesnešu spriedumos.

Līdzjūtība pasaulē

ANO 1985.gada deklarācija Taisnīguma pamatprincipi noziedzīgos nodarījumos un no varas patvaļas cietušajiem nosaka, ka valstīm ir jānodrošina noziegumos cietušajiem tiesības saņemt informāciju un atbalsta pakalpojumus; tiesības tikt uzklausītiem, kad tiek skartas viņu personīgās intereses; iespējas saņemt kompensāciju no vainīgā vai valsts; taisnīga attieksme tiesvedībā, kā arī aizsardzība no represijām un iebiedēšanas.

Savukārt 2001.gada 15.marta ES Padomes Pamatlēmums par cietušo statusu kriminālprocesā un 2004.gada 29.aprīļa Padomes direktīva 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem uzliek ES dalībvalstīm par pienākumu aizsargāt cietušā intereses kriminālprocesā, tostarp nodrošināt valsts kompensāciju vardarbīgos noziegumos cietušajiem un citus atbalsta pasākumus. Nodrošinot šo atbalstu, vairākums pasaules demokrātiju pauž līdzjūtību pret noziegumu upuriem.

Cietušo atbalsta drumstalas

Latvijā līdz šim atbalstu cietušajiem ir sniegušas nevalstiskās organizācijas, kas saskaitāmas teju uz vienas rokas pirkstiem un pārsvarā apvieno brīvprātīgos. Cietušo atbalsta centrs, krīžu centrs sievietēm Skalbes, Talsu sieviešu un bērnu krīžu centrs, Dardedze no vardarbības cietušajiem bērniem, resursu centrs sievietēm Marta, Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs un sabiedriskās politikas centrs Providus ir organizācijas, kas visredzamāk darbojas šajā jomā, sniedzot juridisku un psiholoģisku palīdzību vai strādājot pie likumdošanas iniciatīvām. Protams, bez šīm pāris NVO un Latvijas lepnuma ir vēl ļaudis, kas dara labu. Bet ko dara mūsu politiskā elite un valsts pārvaldes iestādes?

Pagājušā gada rudenī spēkā stājās jaunais Kriminālprocesa likums, kas ievieš dažus jauninājumus cietušo tiesību jomā. Atsevišķi vēlos izcelt tiesības uz kompensāciju cietušajiem par noziedzīga nodarījuma radīto morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām un mantisko zaudējumu no vainīgās personas, bet atsevišķos gadījumos no valsts (ja vainīgā persona nav identificēta, tās vaina nav pierādīta vai tai nav līdzekļu).

Tiesības uz valsts kompensāciju

9.februārī Saeima pirmajā lasījumā pieņēma likumprojektu "Cietušo valsts kompensācijas likums", kurš nodrošinās vardarbīgos noziegumos cietušām personām tiesības uz valsts kompensāciju.

Valsts kompensācijas modeļi rietumu demokrātiskajās valstīs pastāv jau vairāk nekā 50 gadus. Diemžēl Latvijas izstrādātajam modelim ir vairāki būtiski trūkumi, kurus Saeimas gudrajām galvām vēl ir iespējams novērst.

Likumprojekts paredz, ka valsts kompensāciju varēs saņemt trīs personu grupas — cietušie, kam nodarīti smagi miesas bojājumi, personas, kas cietušas pret viņu dzimumneaizskaramību vērstā noziegumā, un cietušā nāves gadījumā tuvinieki, kas likumīgi atzīti par cietušajiem.

Valsts kompensācija nav paredzēta cietušajiem, kam nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi, kas ir gana nopietni un rada būtiskus zaudējumus. Vērā netiek ņemta arī cietušā uzvedība, kas atsevišķos gadījumos var būt izprovocējusi noziegumu un citu valstu praksē tiek uzskatīta par pietiekamu iemeslu kompensācijas samazināšanai.

Taču būtiskākais trūkums ir niecīgais kompensācijas apmērs — piecas minimālās mēnešalgas (450 lati) nāves gadījumā, bet pārējos gadījumos 60% no šīs summas (270 lati). Salīdzinājumam — Lietuvā un Igaunijā kompensācijas maksimālais apjoms ir vairāk nekā 2000 latu, bet Lielbritānijā minimālā kompensācija ir 1000 lati. Lai kā gribētos, Latvijas iecerēto modeli par taisnīgu un samērīgu nenosauksi.

Valsts politikas neesamība

Jau 1999.gada oktobrī Eiropadomes sanāksmē Tamperē ES dalībvalstis vienojās, ka ir jāizstrādā valstu programmas, lai finansētu gan valstiskus, gan nevalstiskus pasākumus cietušo atbalstam. Latvijā šādas vienotas politikas līdz šim nav.

Cietušo tiesību aizsardzība ir kompleksi risināms pasākums, tādēļ Tieslietu un Iekšlietu ministrijai, piesaistot tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjus un NVO, būtu pēdējais laiks izveidot sadarbības padomi rīcībpolitikas dokumenta izstrādei, kas noteiktu pasākumus cietušo atbalstam un aizsardzībai saskaņā ar starptautiskos dokumentos noteiktiem standartiem.

Lai mūsu valsts nepaliktu par nejūtīgu "bezroču" zemi, visai sabiedrībai ir jārod sevī cieņas un līdzjūtības dzirksts pret līdzcilvēkiem. Taču, lai šie vārdi nekļūtu par tukšu skaņu vēlēšanu gadā, lūk, darāmo darbu saraksts politikas veidotājiem.

Pirmkārt, uzlabot valsts kompensācijas modeli vardarbīgos noziegumos cietušajiem, paplašinot cietušo loku un nosakot lielākus kompensācijas apmērus.

Otrkārt, piešķirt finansējumu tām nevalstiskajām organizācijām, kas jau pašreiz savu iespēju robežās īsteno dažādas atbalsta programmas noziegumu upuriem.

Treškārt, nodrošināt tiesisko pamatu statistikas datu vākšanai par cietušajām personām un deleģēt šo uzdevumu Iekšlietu ministrijas informācijas centram.

Ceturtkārt, izveidot konsultatīvu padomi cietušo tiesību aizsardzības stratēģijas izveidei un iedzīvināšanai, koncentrējoties uz tiesībsargu darba uzlabošanu.

Pieredze daudzviet pasaulē liecina, ka vienota valsts politika — jumta stratēģija cietušo tiesību nodrošināšanai, kuras īstenošanā piedalās tiesībsargi, atbildīgās ministrijas, NVO, pašvaldības un to sociālie dienesti, ir efektīvākais veids, kā nodrošināt palīdzību noziegumos cietušajiem. Valsts rīcībpolitikai jānodrošina mehānismi, kas cietušajiem sniedz sociālu, psiholoģisku, finansiālu, juridisku un emocionālu atbalstu.

Lai darbi raiti ritētu uz priekšu, bez politiskās gribas neiztikt. Cerēsim, ka Latvijas politiķi negribēs kļūt par bezročiem, un Eiropas cietušo diena, kas tiek atzīmēta 22.februārī, iedvesmos iesāktos darbus padarīt labi un sākt jaunus!

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi