Atslēgvārdi:

Vai Latvijai vajadzīga jauna Satversme

"Latvijas Vēstnesis", 22.05.2001.

Iesaki citiem:

G.Zemrībo — Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes mācību spēks (lasīja lekcijas Civilprocesā un Rietumvalstu salīdzinošajās konstitucionālajās tiesībās.) no 1960. līdz 1994. gadam. Pēc tam — Latvijas vēstnieks Dānijā un Islandē. Šobrīd Policijas akadēmijas pasniedzējs un zvērināts advokāts.

Pēdējā laikā presē un citos masu saziņas līdzekļos atkal ir uzjundītas kaislības ap Latvijas Republikas Satversmi. Tam par iemeslu ir profesora Jura Bojāra paziņojums, ka izstrādāta jauna Satversmes redakcija. Tā kā profesors Bojārs aicināja šo rindu autoru līdzdarboties Satversmes projekta izstrādāšanā, vēlos izteikt savas domas par šo problēmu.

Nesen mēs jau 11. reizi atzīmējām Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu gadskārtu. Šīs Deklarācijas 3. pants atjaunoja Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. 4. pants noteica, ka līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot 1., 2., un 6. pantu. Savukārt Deklarācijas 7. pants noteica, ka ir jāizveido komisija, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilstu Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim. Taču šī komisija netika izveidota, un Satversmes jaunā redakcija netika izstrādāta. 1993. gada 6. jūlijā pulksten divpadsmitos darbu sāka Latvijas 5. Saeima un līdz ar to pilnā apjomā tika atjaunota Satversmes darbība.

Manuprāt, ir pareizi, ka mēs, atjaunojot savu valsti, pilnībā atjaunojām 1922. gada Satversmi. Līdz ar to apliecinājām 1918. gadā nodibinātās Latvijas atjaunošanu, nevis kādas jaunas, agrāk nebijušas Latvijas nodibināšanu. Tiesa, neviens kaut cik vērā ņemams Rietumu politiķis vai jurists par to arī agrāk nešaubījās. Vienīgā valsts, kas to apšauba, ir Krievija un to nepārliecina arī Satversmes atjaunošana. Taču jautājums ir: ko darīsim tālāk? Vai dzīvosim ar šo pašu Satversmi pēc pieciem, desmit, divdesmit pieciem gadiem? Vai izstrādāsim jaunu?

Nav šaubu, ka Satversme ir demokrātiska konstitūcija, kas izstrādāta Eiropā 20. gadsimta sākumā valdošo ideju garā. To izstrādājot, tika izmantota gan tā laika Vācijas konstitūcija (t.s. Veimāras konstitūcija), gan Vācijas atsevišķu pavalstu konstitūcijas, Francijas konstitūcija un dažas citas. Taču visas šīs konstitūcijas sen vairs neeksistē. Kopš tā laika konstitucionālā likumdošana Eiropā ir krietni pavirzījusies uz priekšu.

Pasaules prakse liecina, ka visas valstis, kurās gāzti autoritārie režīmi, ir pieņēmušas jaunas konstitūcijas. Tā tas bija Vācijā (1949.g.), Itālijā (1947.g.), Japānā (1946.g,), Grieķijā (1975.g.), Spānijā (1978.g.), Portugālē (1976.g.), Krievijā (1993.g.). Pēc atbrīvošanās no padomju kundzības dažādajām formām visas Austrumeiropas zemes ir pieņēmušas jaunas konstitūcijas. Jaunas konstitūcijas ir arī Igaunijā un Lietuvā. Vienīgi Latvija pēc gandrīz 60 gadu pārtraukuma ir atgriezusies pie savas agrākās konstitūcijas. Tāda precedenta pasaulē vēl nav bijis.

Kas tad ir konstitūcija? Juridiskajā zinātnē ir izteikts simtiem konstitūcijas definīciju. Viena no tām ir atrodama "Juridisko terminu vārdnīcā" (Nordik, Rīga, 1998): "Formālajā nozīmē ar terminu "konstitūcija" saprot noteiktu likumu vai likumu kopu, kuru teksts fiksēts, kodēts speciālā dokumentā un kura normām piemīt augstākais juridiskais spēks salīdzinājumā ar citiem likumiem. Tas ir "likumu likums", kuram vienmēr ir dominējoša loma pār visu citu tiesisko aktu normām." Tātad konstitūcija ir "likumu likums". Pats svarīgākais likums! Un tomēr tas ir tikai likums, tā nav Bībele vai katiķisms. Konstitūcija nav arī valsts simbols, tā nav ne himna, ne karogs, ne ģerbonis. Tādēļ arī, izvērtējot konstitūciju, ir jāvadās no juridiskajiem kritērijiem. Šeit nav vietas politiskiem lozungiem un aizspriedumiem. Arī toreiz, divdesmitajos gados, kad Satversmes sapulcē izstrādāja Satversmi, bija strīdi un dažādi viedokļi. Lūk, ko par Satversmes projektu rakstīja K. Dišlers, viens no lielākajiem Satversmes speciālistiem pirmsokupācijas Latvijā: "Iz augšējām īsajām piezīmēm redzam, ka mūsu konstitūcijas projekts gan nav kāds patstāvīgs svarīgs jaunradīšanas darbs. Nodaļā par tautas likumdošanas tiesībām viņš neaizsniedz jau pastāvošos labākos demokrātiskos paraugus. Nodaļās par valstu prezidentu un izpildu varu viņš nav spēris to drošo jauno soli, ko ir spērušas vairākas citas jaunās konstitūcijas (Igaunijā, Bādenē, Virtembergā u.c.) ... Jādomā, ka pie projekta pēdējās lasīšanas Satversmes Sapulcē vēl dažs, kas tiks grozīts un labots. Bet, ja arī konstitūcijā paliktu dažs neizdevies formulējums, dažs mazāk demokrātisks noteikums, tad tomēr mums nebūtu iemesla ne uztraukties, nedz skumt. Demokrātiskas valsts iekārtas loģika un Latvijas tautas apzinība un aktivitāte ir tie lielie faktori, kuri veidos mūsu konstitūciju pareizā virzienā un novedīs viņu saskaņā ar Latvijas tautas patiesajām vajadzībām." (Doc. K.Dišlers. "Dažas piezīmes pie Latvijas Republikas Satversmes projekta" — Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1921. Nr. 4–6). Nesen kādā radio pārraidē kāda politiķe apvainoja tos, kas mēģina Satversmi reformēt, "Satversmes nopulgošanā". Kā zināms, arī līdz šim Satversmē ir izdarīts ne viens vien labojums, Satversme ir papildināta ar gluži jaunu 8. nodaļu "Cilvēka pamattiesības". Vai tiešām visi tie deputāti, kas balsoja par grozījumiem Satversmē, ir to nopulgojuši? Protams, ne! Satversme ir pārāk nopietns jautājums, lai par to spriestu nenopietni.

Šo rindu autors publicēja rakstu sēriju laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 1998. gadā (13., 14. un 18. augustā), kurā izklāstīja savu viedokli par mūsu valsts konstitucionālajām problēmām, taču kopš tā laika maz kas ir mainījies, tādēļ esmu spiests atkal atgriezties pie jautājumiem par mūsu Satversmes nepilnībām.

1. Tautas aptaujas liecina, ka vairums Latvijas pilsoņu ir par tautas vēlētu prezidentu, taču ne likumdevējus, ne politiķus tas neuztrauc. Protams, klasiskām parlamentārām republikām raksturīga iezīme ir prezidenta ievēlēšana netiešās vēlēšanās (ar elektoru palīdzību). Taču modernās parlamentārās republikās elektoru kolēģijas vairs nesastāv tikai no parlamenta deputātiem, kā tas ir Latvijā, bet tauta ir pārstāvēta daudz plašāk un tajās ir pārstāvji no valsts reģioniem (Vācija, Itālija, Igaunija — pēc trešās kārtas). Grieķijā, kur prezidentu ievēlē parlaments, ja tas trīs kārtās nespēj ievēlēt prezidentu, parlamentu atlaiž. Galvenie argumenti pret tiešām vēlēšanām ir divi. Pirmkārt, tautas ievēlētam prezidentam būs lielākas tiesības nekā netiešās vēlēšanās ievēlētam prezidentam. Otrkārt, ja prezidentu ievēlēs tiešās vēlēšanās, tad parlamentārā republika pārvērtīsies par prezidentālu. Jāteic, ka ne viens, ne otrs arguments nav sevišķi pārliecinošs. Tiešām teorētiķu vidū pastāv uzskats, ka tautas ievēlēts prezidents ir "stiprāks" nekā netieši ievēlētais. Faktiski, kā zināms, ne jau prezidenta ievēlēšanas kārtība, bet gan prezidentam konstitūcijā piešķirtās tiesības ir tās, kas nosaka prezidenta tiesisko stāvokli. Gluži nepieņemams ir otrs arguments. Prezidentālu republiku raksturo gluži citas pazīmes, ar ko tā atšķiras no parlamentāras. Galvenās no tām ir: 1) prezidentālā republikā valdību veido prezidents un prezidenta vēlēšanās uzvarējusī partija, nevis parlamenta vēlēšanās uzvarējusī partija; 2) prezidents vienlaikus ir arī valdības galva, tādas amatpersonas kā premjerministra valstī nav; 3) parlaments nevar izteikt valdībai neuzticību; 4) prezidents nevar atlaist parlamentu. Jāpiezīmē, ka pasaulē pirmajā prezidentālajā republikā — ASV — prezidentu neievēlē tauta tiešās vēlēšanās.

Kādi ir argumenti par labu tiešām prezidenta vēlēšanām? Pirmkārt, Valsts prezidents, stājoties amatā, nodod zvērestu, kurā ir šādi vārdi: "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam." Tātad prezidents ir it kā visas tautas prezidents, bet ievēlē viņu tikai 100 cilvēki, un, lai prezidentu ievēlētu, pietiek pat ar 51 balsi. Visās pēdējās trīs vēlēšanās Latvijas prezidents tika ievēlēts ar balsu skaitu, kas tikai nedaudz pārsniedza šo minimumu. Vai tas nav pārāk maz demokrātiskai valstij, pie kurām Latvija neapšaubāmi pieder? Faktiski prezidentu izrauga politiskā elite. Otrkārt, tiešās vēlēšanās vēlētāji balso par konkrētu personu, par tās īpašībām, spējām, zināšanām, pieredzi utt. Netiešās vēlēšanās visas šīs īpašības kļūst maznozīmīgas, jo vēlēšanu iznākums ir atkarīgs no partiju spēku samēra Saeimā. Faktiski prezidentu ievēlē spēcīgāko politisko partiju vienošanās rezultātā. Ja, piemēram, partija A saņems Ministru prezidenta posteni, tad partija B — Valsts prezidentu, bet partija C — Saeimas priekšsēdētāju. Šī parādība, protams, nav Latvijas nacionāla īpatnība. Izskaidrodams šo rindu autoram, kāpēc Islandē prezidentu ievēlē tiešās vēlēšanās, pašreizējais Islandes prezidents nosauca prezidenta vēlēšanas parlamentā par "zirgu tirgu". Treškārt, sevišķi spilgti šīs sistēmas trūkumi izpaudās pēdējās Valsts prezidenta vēlēšanās. Tā kā partijas nevarēja vienoties par kopēju kandidātu un neviens no oficiālajiem kandidātiem nepieciešamo balsu vairākumu nespēja iegūt, par Valsts prezidentu ievēlēja plašākai sabiedrībai maz pazīstamu personu, kura vēl dienu iepriekš starp kandidātiem pat nefigurēja. Manuprāt, analogu precedentu ārzemju valstu praksē nevar atrast. Var teikt, Latvijai tiešām laimējās, ka mēs dabūjām Valsts prezidenti, kas godam var pārstāvēt valsti. Taču tā bija nejaušība. Tikpat labi mēs varējām darbūt pilnīgi nepiemērotu Valsts prezidentu. Arī pašas prezidenta vēlēšanas noritēja ļoti "savdabīgi". Dažu partiju frakciju līderi, lai piespiestu savus partijas biedrus balsot tā, kā to prasa frakcijas vadība, un baidīdamies, ka viens otrs var savu balsi "pārdot", izdalīja saviem deputātiem dažādu krāsu pildspalvas, lai varētu kontrolēt, vai partijas biedri balsojuši saskaņā ar norādījumiem. Šajā gadījumā tika pieļauts klajš Satversmes 36. panta pārkāpums, jo Satversmē ir noteikts, ka Valsts prezidentu ievēlē, aizklāti balsojot. Kā nevienam nav tiesību kontrolēt to, vai Saeimas vēlēšanās ir nobalsojis tas vai cits pilsonis, tāpat arī Valsts prezidenta vēlēšanās nevienam nav tiesību kontrolēt, kā nobalsojis tas vai cits deputāts. Ja pašreizējā Valsts prezidenta vēlēšanu kārtība negarantē, ka prezidentu ievēlē godīgi, šī kārtība ir jāmaina. Ir jāuztic Valsts prezidentu ievēlēt tautai, jo tautu nevar piekukuļot.

2. Ne mazāk nopietns ir jautājums par Valsts prezidenta atbrīvošanu no ieņemamā amata. Satversmes 51. pantā ir teikts, ka "Uz ne mazāk kā puses visu Saeimas locekļu priekšlikumu Saeima slēgtā sēdē ar ne mazāk kā divu trešdaļu Saeimas locekļu balsu vairākumu var nolemt atlaist Valsts prezidentu". Parasti Rietumu demokrātisko valstu konstitūcijas pieļauj atcelt prezidentu no amata tikai tad, ja viņš ir izdarījis valsts nodevību, apzināti pārkāpis konstitūciju vai izdarījis kriminālnoziegumu. Mūsu kaimiņzemes Igaunijas konstitūcijas 82.p. min četrus gadījumus, kad prezidents zaudē savas pilnvaras. Tie ir: 1) prezidenta atkāpšanās no amata; 2) prezidenta notiesāšana par izdarītu noziegumu; 3) prezidenta nāve; 4) sakarā ar jauna prezidenta stāšanos amatā. Mūsu Satversme turpretī pieļauj atlaist Valsts prezidentu neatkarīgi no tā, vai prezidents ir izdarījis noziegumu, pieļāvis kādu nosodāmu rīcību vai nav. Pietiek ar to, ka prezidenta pretinieki savāc divas trešdaļas Saeimas deputātu balsu. Turklāt tas tiek izdarīts Saeimas slēgtā sēdē.

3. Jāsaka, ka minētās nav vienīgās Satversmes problēmas, taču avīžraksta ierobežotais apjoms neļauj pie tām tuvāk pakavēties. Nākamais jautājumu bloks ir Satversmes "baltie plankumi", t.i., jautājumi par valsts institūcijām, kas Satversmē vispār nav nekādi regulēti.

Kā zināms, augstākā izpildu varas institūcija Latvijā ir valdība — Ministru kabinets. To vada valdības galva — Ministru prezidents. Ne Satversme, ne citi likumi īsti nenosaka, kas un kā Latvijā ieceļ Ministru prezidentu. Rietumu demokrātijās pastāv divi pamatveidi. Premjerministru ieceļ Valsts galva un pēc tam viņš saņem parlamenta uzticību (Itālija), vai arī pēc Valsts galvas priekšlikuma parlaments ievēlē premjerministru un pēc tam prezidents viņu ieceļ (Vācija). Mūsu Satversmē vienīgi ir teikts, ka Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents (56.p.) un ka Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā (59.p.). Tātad mūsu Satversme neparedz, ka vispār Ministru prezidentu kāds ieceļ vai arī ka Saeima apstiprina Ministru prezidentu.

Pašlaik Latvijā ir tāda institūcija kā Prokuratūra, to vada ģenerālprokurors. Šādas amatpersonas pirmsokupācijas Latvijā nebija. Prokuratūras darbību regulē speciāls likums. Daudzās Eiropas valstīs ģenerālprokurors un viņam pakļautie prokurori ir ietilpināti Tieslietu ministrijas sistēmā. Mūsu prokurori ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam. Taču par prokuratūru Satversme klusē. Līdz ar to rodas jautājums, cik konstitucionāla ir šīs svarīgās institūcijas darbība. Līdzīgā situācijā ir arī Valsts cilvēktiesību birojs. Arī par to nekas nav teikts Satversmē. Daudz svarīgu lēmumu pieņem Nacionālā drošības padome, ko vada Valsts prezidents, taču arī to ir velti meklēt Satversmē. Pašlaik daudz tiek debatēts par valsts teritoriālo reformu. Satversmē nekas nav teikts par mūsu valsts administratīvo teritoriālo iedalījumu. Latvijā nesen notika pašvaldību vēlēšanas. Arī šīs ļoti svarīgās valsts struktūras atrodas ārpus Satversmē regulējamo jautājumu loka. Līdz ar to nekas nav arī teikts par to, kā pašvaldības tiek ievēlētas, uz cik ilgu laiku darbojas. Bet tie visi ir Satversmes cienīgi jautājumi. Ne mazāk svarīgi būtu arī konstitucionālā līmenī noteikt politisko partiju tiesisko stāvokli, to tiesības. Rodas iespaids, ka valsts dzīvo savu dzīvi. Satversme — savu. Pastāv viena juridiski formālā konstitūcija, kas atrodas Satversmes pantos, un faktiskā konstitūcija, kas meklējama kārtējā likumdošanā.

4. Daži Satversmes aizstāvji kā sevišķu Satversmes tikumu izceļ tās lakonismu un iesaka Satversmē nepateikto aizstāt ar Satversmes iztulkošanu. Protams, Satversmes normas var iztulkot. Taču var iztulkot to, kas ir Satversmē pateikts, bet nevar iztulkot to, kā tur nav. Bez tam Latvijā nav arī tādas institūcijas, kam būtu piešķirtas tiesības dot oficiālus Satversmes normu izskaidrojumus. Eiropas Savienībā attiecībā uz Eiropas likumdošanu to var darīt Eiropas tiesa. Latvijā Satversmes tiesa vai parastās tiesas var interpretēt Satversmes normas tikai tad, ja to prasa konkrētās lietas izskatīšana. Ir valstis, kurās, lai izvairītos no pārāk apjomīgām konstitūcijām, lieto tā saukto rāmju likumdošanu. Tas nozīmē, ka konstitūcijas pantā ir vienīgi pateikts, ka konkrēto tiesību institūtu regulē speciāls likums. Tur saskaņā ar konstitūciju pieņem t.s. organiskos likumus. Pēc būtības šie likumi satur konstitucionāla rakstura normas un it kā organiski kļūst par konstitūcijas sastāvdaļu. Latvijas Satversme šādu likumu iedalījumu neparedz.

5. Nesen šo rindu autoram radās iespēja iepazīties un diskutēt par darba grupas izstrādātajiem priekšlikumiem grozīt Satversmi sakarā ar iestāšanos ES. Pilnīgi pamatoti darba grupa proponē, ka jautājums par iestāšanos ES ir jāizlemj tautas nobalsošanā. Taču, nosakot procedūru, nevar aizmirst substanci. Visas Eiropas Savienības dalībvalstis ļoti labi apzinās, ka iestāšanās Eiropas Savienībā nozīmē, ka dalībvalstis daļu savas suverenitātes nodod ES. Daudzu, it sevišķi jauno ES dalībvalstu konstitūcijās (Austrija, Zviedrija, Somija, Īrija, Vācija u.c.) šis moments ir atrunāts. Nav šaubu, ka arī mūsu Satversmes 2.p. būtu tas attiecīgi jānorāda un par to būtu arī jānobalso referendumā. Ja mēs to nedarīsim, jebkurš tautas nobalsojums par iestāšanos ES būs nekonstitucionāls. Bez tam jāņem vērā, ka, iestājoties NATO, daļa savas suverenitātes būs jāatdod aliansei, jo tas izriet no Vašingtonas līguma 5. un 8.panta.

6. Un beidzot. Šobrīd nevienam juristam Latvijā nav šaubu, ka vispāratzītie starptautisko tiesību principi darbojas kā mūsu nacionālo tiesību sistēmas sastāvdaļa. Pat vēl vairāk, ja mūsu iekšējie likumi ir pretrunā ar šiem principiem, jāvadās no starptautisko tiesību principiem. Šo ideju jau mēs deklarējām 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijā, bet tai arī vēl šodien nav konstitucionāla seguma.

Nobeigumā gribētos uzsvērt, ka viss teiktais un arī daudz kas vēl nepateiktais nenozīmē kādu necieņas izrādīšanu pret mūsu Satversmi. Tāpat kā mēs ar godu un cieņu izturamies pret mūsu vēsturi, mūsu bijušajiem prezidentiem un ministriem, mēs izturamies arī pret mūsu Satversmi, kas latviešu tautai ir godam kalpojusi, līdz mums to atņēma. Mēs ar godu un cieņu izturamies mūsu Brīvdabas muzejā pret mūsu senču darba rīkiem un mājām, bet mūsdienās ar tādiem strādāt negribam un arī šādās mājās nedzīvojam. Es domāju, latviešu tauta ir pelnījusi modernu, demokrātisku, mūsdienīgu konstitūciju, un neredzu iemeslu, kādēļ mēs to tautai negribam dot.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti

Satversmes grozījumi politika.lv