Foto: artgraff
Kā dažādās sabiedrībās atšķiras pilsoniskā aktīvisma izpausmes un vai Latvijā pietrūkst intelektuāli spēcīgas varas kritikas?
21.janvārī PROVIDUS pētniece Iveta Kažoka Kino Bize vadīja diskusiju, lai meklētu atbildes uz jautājumu „Vai Latvijā pietrūkst veselīga pilsoniskā huligānisma?” Sarunas pirmajā daļā ar savu pieredzi dalījās divi pilsoniskie aktīvisti: Armands Leimanis, kas vairākkārtīgi veicis radošas un nedaudz provokatīvas demonstrācijas, par kurām izpelnījies nu jau trīs administratīvos protokolus, un Ilarions Girss, kurš ir pazīstams ar savām akcijām Latvijas nelatviešu kopienā un atteikšanos celties kājās tādas tiesas priekšā, kuru viņš neciena. Šajā sarunas daļā tika izrunāti arī tādi jautājumi kā – vai protestētājam būtu jādomā, lai neaizskartu citu cilvēku jūtas? Ko nozīmē pilsoniskā nepakļaušanās?
Kādēļ reaģējam uz Pussy Riot Krievijā, bet nepievēršam uzmanību kam līdzīgam Vācijā? Kas bija skaists un kas – neizdevies, Krievijas artgrupas “Voina” pilsoniskā huligānisma akcijās (filma par šo artgrupu “Rīt” tika rādīta Kino Bize)?
Sarunu par dažādu sabiedrību protesta akciju specifiku turpināja Maija Veide (video otrā daļa) , kas ilgāku laiku dzīvojusi Ķīnā, un palīdzēja auditorijai kontekstualizēt Kino Bize rādīto filmu “Ai Veivei: Nekad nenožēlo.” Viņa pastāstīja par Ķīnas protesta tradīciju: kādēļ, piemēram, slēpta valdības kritizēšana ir daļa no Ķīnas protesta tradīcijas un tiek tolerēta, kamēr Ai Veivei disidentisms saskaras ar represijām. Maijas stāstījums iesāka diskusiju par to, vai protesti autoritāros režīmos prasītu lielāku drosmi nekā, teiksim, Latvijā vai Vācijā un tādēļ biežāk tiek apbrīnoti.
Sarunas trešajā daļā nonācām pie jautājuma, vai mākslinieciski protesti ir arī efektīvāki nekā “parastie”. Režisors Valters Sīlis dalījās gan ar savu personisko pieredzi, veidojot politiskas izrādes, gan arī saviem novērojumiem par citām valstīm. Viens no būtiskākajiem šajā diskusijas posmā apspriestajiem jautājumiem: vai satīra ir efektīvs politiskā aktīvisma elements? Un vai gadījumā nav tā, ka Latvijas protesta akcijās estētiskuma ir pat par daudz (remarka no vēsturnieka Kaspara Zeļļa)? Piemēram, kādēļ protestā ir jādzied?
Sarunas ceturtajā daļā auditorija iesaistījās kolektīvā prāta vētrā, lai atrastu atbildi uz jautājumu – “kādēļ Latvijā tik maz interesantu estētisku protestu?” Kādēļ Latvijā tik maz veselīga pilsoniskā huligānisma? Lūk, dažas no versijām: a) tāda nu ir mūsu mentalitāte; b) nepareizi izvēlēta protesta forma; c) varbūt tieši otrādi – estetizācijas par daudz; d) cilvēki par ātru padodas un pēc pirmās neveiksmes atsakās no turpmākas protestēšanas; e) baidās no sankcijām; f) esam pieraduši būt par politikas objektu (ietekmējamo) nevis subjektu (ietekmētāju); g) cilvēki neprotestē, jo robežas ir vaļā un ir iespēja aizbraukt uz dzīvi citur; h) nav līderu, kas aicinātu protestēt; i) vienaldzība citam par citu.
Daži diskusijas viesi uzskatīja, ka tā ir viltus problēma un Latvijā protestu jau tā pietiek.
Šīs versijas kopā savilkt palīdzēja antropologs Klāvs Sedlenieks, vienlaikus izsakot arī savu versiju, ka viens no iemesliem varētu būt arī tāds, ka latvieši uzskata, ka boikots, nerunāšanās ar “apvainotāju”, ir efektīvs protesta veids. Visbeidzot, diskusija tika noslēgta, auditorijai un atnākušajie viesiem atradot arī dažus labus argumentus tam, lai piedalītos protestos pat tad, ja tas būtu jādara vienatnē! Piemēram (citējot sarunas viesi Alīnu un Ai Veivei): “Es zinu, ka varbūt neizmainīšu, bet tomēr ir svarīgi to darīt!”