"Diena", 15. 03. 2003.

Jā, — apstiprina cilvēktiesību speciālisti un ļaudis, kas paši izjutuši, ko nozīmē diskriminācija. Latvijā dzīvojošā Džordža Stīla tiesā iesniegtajai prasībai pret Brīvības partiju par tās prasti skandalozo vēlēšanu reklāmu patiesībā ir daudz dziļāks nodoms — pierādīt rasisma esamību Latvijā

Pirms pāris gadiem kādā no Ņujorkas galerijām sarīkota izstāde ar desmitiem apdzeltējušu pastkartīšu. Vairums no tām tapušas pagājušā gadsimta 20.—30.gados un tagad aplūkojamas arī internetā. Lūk, viena no tām. Ar aprakstu, kā 1935.gada 3.augusta agrā rītā Origonas policijas šefs sagaidīja no cietuma izlaisto Klaidu Džonsonu, lai viņu pakārtu tuvākajā kokā. Attēls ar zarā uzvilkto vīru ir prātam neaptverams. Neticams. Gluži tāpat kā fakts, ka tikai pirms 50 gadiem ASV dažādu rasu cilvēku attiecībās tika atcelts princips «vienlīdzīgi, bet atsevišķi» un melnādaino bērniem, policistu apsargātiem, tika atļauts iet skolās, kurās gāja bērni ar gaišu ādas krāsu. Atviegloti jāuzelpo, ka mūsu zemei tāds apkaunojošs rasisms gājis secen.

Taču Latvijā dzīvojošais Džordžs Stīls sācis tiesāties, lai pierādītu rasisma esamību Latvijā — tiesā iesniegta civilprasība pret Brīvības partiju un Latvijas televīziju par cieņas un goda aizskaršanu. Partijas reklāma, kurā Latvijas iedzīvotāji tika biedēti ar tumšādainiem puišiem kā potenciālajiem znotiem, Dž.Stīlam lika justies pazemotam. Viņa intereses tiesā uzņēmusies pārstāvēt Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele. Sāktā tiesvedības procesa dēļ abi atturas no sarunas, taču jau agrāk intervijās Dž.Stīls Latvijas sabiedrību nosauca par vienu no rasistiskajām. «Rīgā dzīvoju pilsētas centrā, un katru dienu, ejot ārā no mājām, zinu, ka mani sagaida nicinājums un pazemojums,» viņš teicis.

Pilnu “Dienas” tekstu lasīt šeit