Foto: A. Jansons © AFI
Domstarpības izglītības reformas jautājumā izpaužas arvien trokšņaināk, gatavojoties kaujai skan bungu rīboņa, dibinās „frontes” un „štābi”. Vai ekstrēmās grupas nevar izprovocēt plašu etnisko konfliktu? Meklējot atbildi, jānoskaidro, kas īsti ir etniskais konflikts.
Domstarpības izglītības reformas jautājumā izpaužas arvien trokšņaināk. Sakarā ar krievvalodīgo skolu atbalsta asociācijas ieplānoto plašo protesta manifestāciju arvien biežāk izskan bažas, ka pie mums teju teju var sākties etniskais konflikts. Latvijas Universitātes politoloģijas profesors Juris Rozenvalds vēl pagājušajā gada oktobrī brīdināja, ka “tuvojas „balkanizācija”, gan latvieši, gan krievi jūtas apdraudēti un vēlas aizstāvēt savas etniskās intereses, ja paliks, kā ir, tad esam pie etniskā konflikta sliekšņa”[1]. “Krievu skola iziet no ierakumiem”, šā gada 10. aprīlī jau raksta nedēļas avīze „Vesti”. Skan bungu rīboņa – gatavojoties kaujai. Dibinās „frontes” un „štābi”.
Turpretī daudz pieredzējušais krievvalodīgās minoritātes aizstāvis, Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs nomierina: “etniskā konflikta draudu nav, gan latvieši, gan krievi vēlas mierīgu atrisinājumu, protesta akciju organizē nevis marginālas ekstrēmas aprindas, bet reālistiski domājoši vidējo slāņu pārstāvji, viņus atbalsta nevis radikāli politizēts pūlis, bet Latvijai labu griboši, lojāli skolēnu vecāki”[2]. Arī kreiso jauniešu organizācijas “Solidaritāte” (ap 400 biedri) vadītājs Ivans Staļnojs (īstā vārdā – Edgars Zālītis) paskaidro: “krievvalodīgie jaunieši Latvijā neatbalsta ekstrēmas akcijas, viņi te nav „autsaideri”. Nesamierināmie vairāk atbalstu gūst no nākotnes perspektīvu zaudējušiem sešdesmitgadniekiem”[3]. Kultūras akadēmijas rektors Pēteris Laķis atzīst, ka mēs „dzīvojam visumā lojālu līdzās pastāvošu divkopienu sabiedrībā, kurā nav izvērsušās lielas sadursmes. Konfliktiem gatavas ir nelielas ekstrēmas grupas”[4]. Tomēr te var jautāt – vai šīs grupas nevar izprovocēt plašu „etnisku izkaušanos”, ievelkot tajā daudzus iepriekš savaldīgus cilvēkus?
Meklējot atbildes, mums vispirms jānoskaidro, kas īsti ir „etniskais konflikts”. Etnozinātnes skatījumā tā ir divu vai vairāku etnisko kopumu pretēju interešu radīta sadursme, kura izpaužas nelikumīgās vai valsts varas un pašvaldību nesankcionētās plašās akcijās, ar prasību atsacīties no spēkā esošajiem etnisko attiecību noteikumiem, no attiecīgajiem likumiem, un no valsts institūciju etnopolitikas. Labi vēl, ja šīs akcijas ir nevardarbīgas, bet vēstures pieredze liecina – tās pāraug vardarbībā. Daudzi etnokonflikti tūlīt sākas ar bruņotām izdarībām, kuras kļūst arvien agresīvākas un nežēlīgākas, īpaši tad, ja tās atbalsta kāda ārvalsts vai tās etnonacionālistiskie spēki. Taču, tā vai citādi, etniskais konflikts vienmēr būs kādas valsts iekšējo pretrunu izpausme, sava veida „pilsoņu karš”, arī tad, ja tajā iesaistīti ārpus pilsonības esoši pastāvīgie iedzīvotāji. Konflikta izcelsme liecina par dotās valsts nespēju saprātīgi risināt etnisko attiecību problēmas. Tādēļ 1991. gadā Eiropas Drošības un sadarbības organizācija izvirzīja nostādni, ka šodienas pasaulē, sevišķi Eiropā, šādus konfliktus, ja tie padziļinās, jāapdzēš ar starptautisku spēku. Tas nozīmē, ka no Eiropas kopīgo interešu viedokļa, tie vairs nav uzskatāmi „tikai” par valsts iekšēju lietu, bet par starptautiskā miera apdraudējumu, kura novēršanai vai izbeigšanai nepieciešama starptautiska ietekmēšana vai iedarbība, kas izriet no pasaules valstu apvienību, no Apvienoto Nāciju Organizācijas starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību un pasaules miera aizstāvēšanas jomā. Jāatzīmē, ka šī nostāja tika pieņemta 1991. gada jūlijā, atsaucoties uz notikumiem Dienvidslāvijā un PSRS, arī uz mēģinājumiem ar etnisku šķelšanu saglabāt Baltijas zemju okupāciju.
Neviens etniskais konflikts nesākas pēkšņi, kā zibens no skaidras debess. Nē, tā priekštece parasti ir ilgstoša etniskā konfrontācija, ko raksturo asas diskusijas, politisko kaislību iedegšanās, vismaz vienas puses nevēlēšanās rast izlīguma kompromisu. Arī pašu etnisko konfliktu pirmā uzsāk viena puse. Tomēr daudzos gadījumos tā ir reakcija uz otras puses kļūdām, intoleranci, cenšanos ultimatīvi piespiest saglabāt esošos sadzīvošanas noteikumus.
Mūsdienās etniskais konflikts lielākoties ir sadursme starp valsti un etniskām minoritātēm, jeb otrādi. To pamatā ir nacionālās valsts un minoritātes pretēji orientētās identitāšu attīstības intereses, nespēja atrast kopsaucēju.
Par etnisko konfliktu galvenajiem cēloņiem uzskata divus:
1) Nacionālās valsts etnokrātisko politisko spēku centienus īstenot iedzīvotāju homogenizāciju, lai izveidotu etniski un kultūras piederībā viendabīgu tautu, vienu etnisko nāciju. To cer panākt ar asimilāciju, minoritāšu valodas un kultūras izspiešanu, vai arī – piespiežot cittautiešus pamest valsti. Pats briesmīgākais šādas etnopolitikas veids ir varmācīga „etniskā tīrīšana”, masu slepkavošana. Tas izpaudās arī karos Bosnijā, Horvātijā un Kosovā. 20. gadsimtā tikai Balkānos etnisko varmācību dēļ dzimteni pametuši vairāk nekā 10 miljoni cilvēku.
2) Etniskās minoritātes sacelšanos, lai sagrautu nacionālo valsti un uz tās krāsmatām izveidotu savu autonomo vai pilnīgi neatkarīgo valstiskumu, jeb arī – lai pārveidotu valsti no unitāras par federatīvu, no viennacionālas par multinacionālu, vairākkopienu valsti. Tā izpaužas destruktīvs separātisms, ko bieži izmanto kāda tuvā ārvalsts. To rāda, piemēram, Kipras sadalīšana ar Turcijas līdzdalību.
Viens no minoritāšu separātisma paveidiem ir pretestība valsts kopnācijas tapšanai. Nesen kādā diskusijā dzirdēju šādu apgalvojumu: asimilāciju pie mums realizējot zem mononacionālās kopības karoga – viena valsts valoda, viena kopiena, viens patriotisms. Nē, tā nav asimilācija, tā ir normāla eiropeiskas nacionālās valsts tieksme. Tā necenšas izskaust multietnisku un multikulturālu dažādību, bet cenšas to apvienot kopvalstiskā veidolā. Pilsoniskas nacionālas kopvalsts izveide arī Latvijā ir neatliekams šodienas uzdevums. Īpaši aktuāls tas būs pēc uzņemšanas Eiropas Savienībā.
Latvijā tolerances un kompromisa tendencei ir pārsvars par konfrontācijas centieniem. Ir visu etnisko grupu kopīgas ekonomiskās un drošības intereses. Konfrontācijas briesmas var radīt nevis mononacionālā tendence, bet nacionālistiski pārspīlējumi, kā arī pretestība kopnacionālajai virzībai, centieni veidot divkopienu valsti. Latvijas iepriekšējo valdību kļūdas un etnisko attiecību nenovērtēšana radījusi spriedzi izglītības jautājums. Tomēr tā nav etniskā konflikta priekšspēle. Abas strīda puses meklē pieņemamu risinājumu. Dialogs nav konflikts, bet grūtais ceļš uz stabilu kopdzīvi.
___________________
[1] Skat. “Čas”, 29.oktobris, 2002.
[2] Skat. “Vesti Segodņa”, 28.aprīlis, 2003. un “Telegraf”, 5.maijs, 2003.
[3] Skat. “Čas”, 3.maijs, 2003.
[4] Skat. “Lauku Avīze”, 13.februāris, 2003.
Leo Dribins "Nacionālā valsts Eiropā — būt vai nebūt?", Diena, 05.04.2003