Atslēgvārdi:

Vai Latvijā briest etniskais konflikts? 9

Domstarpības izglītības reformas jautājumā izpaužas arvien trokšņaināk, gatavojoties kaujai skan bungu rīboņa, dibinās „frontes” un „štābi”. Vai ekstrēmās grupas nevar izprovocēt plašu etnisko konfliktu? Meklējot atbildi, jānoskaidro, kas īsti ir etniskais konflikts.

Iesaki citiem:

Domstarpības izglītības reformas jautājumā izpaužas arvien trokšņaināk. Sakarā ar krievvalodīgo skolu atbalsta asociācijas ieplānoto plašo protesta manifestāciju arvien biežāk izskan bažas, ka pie mums teju teju var sākties etniskais konflikts. Latvijas Universitātes politoloģijas profesors Juris Rozenvalds vēl pagājušajā gada oktobrī brīdināja, ka “tuvojas „balkanizācija”, gan latvieši, gan krievi jūtas apdraudēti un vēlas aizstāvēt savas etniskās intereses, ja paliks, kā ir, tad esam pie etniskā konflikta sliekšņa”[1]. “Krievu skola iziet no ierakumiem”, šā gada 10. aprīlī jau raksta nedēļas avīze „Vesti”. Skan bungu rīboņa – gatavojoties kaujai. Dibinās „frontes” un „štābi”.

Turpretī daudz pieredzējušais krievvalodīgās minoritātes aizstāvis, Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs nomierina: “etniskā konflikta draudu nav, gan latvieši, gan krievi vēlas mierīgu atrisinājumu, protesta akciju organizē nevis marginālas ekstrēmas aprindas, bet reālistiski domājoši vidējo slāņu pārstāvji, viņus atbalsta nevis radikāli politizēts pūlis, bet Latvijai labu griboši, lojāli skolēnu vecāki”[2]. Arī kreiso jauniešu organizācijas “Solidaritāte” (ap 400 biedri) vadītājs Ivans Staļnojs (īstā vārdā - Edgars Zālītis) paskaidro: “krievvalodīgie jaunieši Latvijā neatbalsta ekstrēmas akcijas, viņi te nav „autsaideri”. Nesamierināmie vairāk atbalstu gūst no nākotnes perspektīvu zaudējušiem sešdesmitgadniekiem”[3]. Kultūras akadēmijas rektors Pēteris Laķis atzīst, ka mēs „dzīvojam visumā lojālu līdzās pastāvošu divkopienu sabiedrībā, kurā nav izvērsušās lielas sadursmes. Konfliktiem gatavas ir nelielas ekstrēmas grupas”[4]. Tomēr te var jautāt - vai šīs grupas nevar izprovocēt plašu „etnisku izkaušanos”, ievelkot tajā daudzus iepriekš savaldīgus cilvēkus?

Meklējot atbildes, mums vispirms jānoskaidro, kas īsti ir „etniskais konflikts”. Etnozinātnes skatījumā tā ir divu vai vairāku etnisko kopumu pretēju interešu radīta sadursme, kura izpaužas nelikumīgās vai valsts varas un pašvaldību nesankcionētās plašās akcijās, ar prasību atsacīties no spēkā esošajiem etnisko attiecību noteikumiem, no attiecīgajiem likumiem, un no valsts institūciju etnopolitikas. Labi vēl, ja šīs akcijas ir nevardarbīgas, bet vēstures pieredze liecina – tās pāraug vardarbībā. Daudzi etnokonflikti tūlīt sākas ar bruņotām izdarībām, kuras kļūst arvien agresīvākas un nežēlīgākas, īpaši tad, ja tās atbalsta kāda ārvalsts vai tās etnonacionālistiskie spēki. Taču, tā vai citādi, etniskais konflikts vienmēr būs kādas valsts iekšējo pretrunu izpausme, sava veida „pilsoņu karš”, arī tad, ja tajā iesaistīti ārpus pilsonības esoši pastāvīgie iedzīvotāji. Konflikta izcelsme liecina par dotās valsts nespēju saprātīgi risināt etnisko attiecību problēmas. Tādēļ 1991. gadā Eiropas Drošības un sadarbības organizācija izvirzīja nostādni, ka šodienas pasaulē, sevišķi Eiropā, šādus konfliktus, ja tie padziļinās, jāapdzēš ar starptautisku spēku. Tas nozīmē, ka no Eiropas kopīgo interešu viedokļa, tie vairs nav uzskatāmi „tikai” par valsts iekšēju lietu, bet par starptautiskā miera apdraudējumu, kura novēršanai vai izbeigšanai nepieciešama starptautiska ietekmēšana vai iedarbība, kas izriet no pasaules valstu apvienību, no Apvienoto Nāciju Organizācijas starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību un pasaules miera aizstāvēšanas jomā. Jāatzīmē, ka šī nostāja tika pieņemta 1991. gada jūlijā, atsaucoties uz notikumiem Dienvidslāvijā un PSRS, arī uz mēģinājumiem ar etnisku šķelšanu saglabāt Baltijas zemju okupāciju.

Neviens etniskais konflikts nesākas pēkšņi, kā zibens no skaidras debess. Nē, tā priekštece parasti ir ilgstoša etniskā konfrontācija, ko raksturo asas diskusijas, politisko kaislību iedegšanās, vismaz vienas puses nevēlēšanās rast izlīguma kompromisu. Arī pašu etnisko konfliktu pirmā uzsāk viena puse. Tomēr daudzos gadījumos tā ir reakcija uz otras puses kļūdām, intoleranci, cenšanos ultimatīvi piespiest saglabāt esošos sadzīvošanas noteikumus.

Mūsdienās etniskais konflikts lielākoties ir sadursme starp valsti un etniskām minoritātēm, jeb otrādi. To pamatā ir nacionālās valsts un minoritātes pretēji orientētās identitāšu attīstības intereses, nespēja atrast kopsaucēju.

Par etnisko konfliktu galvenajiem cēloņiem uzskata divus:

1) Nacionālās valsts etnokrātisko politisko spēku centienus īstenot iedzīvotāju homogenizāciju, lai izveidotu etniski un kultūras piederībā viendabīgu tautu, vienu etnisko nāciju. To cer panākt ar asimilāciju, minoritāšu valodas un kultūras izspiešanu, vai arī – piespiežot cittautiešus pamest valsti. Pats briesmīgākais šādas etnopolitikas veids ir varmācīga „etniskā tīrīšana”, masu slepkavošana. Tas izpaudās arī karos Bosnijā, Horvātijā un Kosovā. 20. gadsimtā tikai Balkānos etnisko varmācību dēļ dzimteni pametuši vairāk nekā 10 miljoni cilvēku.

2) Etniskās minoritātes sacelšanos, lai sagrautu nacionālo valsti un uz tās krāsmatām izveidotu savu autonomo vai pilnīgi neatkarīgo valstiskumu, jeb arī – lai pārveidotu valsti no unitāras par federatīvu, no viennacionālas par multinacionālu, vairākkopienu valsti. Tā izpaužas destruktīvs separātisms, ko bieži izmanto kāda tuvā ārvalsts. To rāda, piemēram, Kipras sadalīšana ar Turcijas līdzdalību.

Viens no minoritāšu separātisma paveidiem ir pretestība valsts kopnācijas tapšanai. Nesen kādā diskusijā dzirdēju šādu apgalvojumu: asimilāciju pie mums realizējot zem mononacionālās kopības karoga – viena valsts valoda, viena kopiena, viens patriotisms. Nē, tā nav asimilācija, tā ir normāla eiropeiskas nacionālās valsts tieksme. Tā necenšas izskaust multietnisku un multikulturālu dažādību, bet cenšas to apvienot kopvalstiskā veidolā. Pilsoniskas nacionālas kopvalsts izveide arī Latvijā ir neatliekams šodienas uzdevums. Īpaši aktuāls tas būs pēc uzņemšanas Eiropas Savienībā.

Latvijā tolerances un kompromisa tendencei ir pārsvars par konfrontācijas centieniem. Ir visu etnisko grupu kopīgas ekonomiskās un drošības intereses. Konfrontācijas briesmas var radīt nevis mononacionālā tendence, bet nacionālistiski pārspīlējumi, kā arī pretestība kopnacionālajai virzībai, centieni veidot divkopienu valsti. Latvijas iepriekšējo valdību kļūdas un etnisko attiecību nenovērtēšana radījusi spriedzi izglītības jautājums. Tomēr tā nav etniskā konflikta priekšspēle. Abas strīda puses meklē pieņemamu risinājumu. Dialogs nav konflikts, bet grūtais ceļš uz stabilu kopdzīvi.



___________________

[1] Skat. “Čas”, 29.oktobris, 2002.

[2] Skat. “Vesti Segodņa”, 28.aprīlis, 2003. un “Telegraf”, 5.maijs, 2003.

[3] Skat. “Čas”, 3.maijs, 2003.

[4] Skat. “Lauku Avīze”, 13.februāris, 2003.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (9) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

GD 27.05.2003 15:46
LD raksta:

Galvenais (R-2004 konfrontācijas) cēlonis - centieni pārvērst Latviju par divkopienu valsti, t.i. (izaicināt to - GD), ka vienkopienas sabiedrības stāvoklis ir valsts pastāvēšanas pamats. Ar to - atteikties no nacionālās valsts. Un tad - nāktu nepārtraukti konfrontācijas ķīviņi starp divām valsts pusēm: vairākuma - latviešu un mazākuma - krievvalodīgo valsts varas pusi. Mazākums veidotu savu valsts politikas modeli, ko vairākums nekad nepieņemtu. Mazākuma vara nenovēršami kļūtu separāta.

Leo

Es nezināju, ka ir spēki, kas vēlas politisko autonomiju Latvijā (vai tiešām?). Bet arī vienkopienību jau nevarēs uzspiest - par to tad ir rūpīgi jāpārliecina un, svarīgākais - jāsaņem akcepts. Priekš tam jau demokrātijā ir likumi un vara, kas iespēko likumus, vienlaicīgi nodrošinot vienādu izturēšanos pret visiem, kas ir demokrātijas politiskais ideāls. Tas, ko tu mini ir spēcīgs, tomēr pretrunīgs arguments izteikti daudznacionālā valstī, kas kļūst par demokrātiju. Tu saki, "mazākums veidotu savu politsku modeli" - tieši tas liktu vairākumam sasparoties un tiekties pārliecināt minoritātes (tagad var tikai diktēt - un demokrātijā tas nav pieņemami) - valstij ir jāgādā, lai visiem būtu vienādas tiesības un jāsargā valsts integritāte, bet demokrātiskā ceļā. Kā teica mani dāņu draugi - ja integrācija Latvijā notiks demokrātiski, tad tā sanāks. Valstij ir jānodrošina brīva valodas un izglītības izvēle minoritātēm, vienlaicīgi regulējot vajadzīgo politisko kursu, savādāk būs saspīlējums uz saspīlējuma.

Gatis Dilāns

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dribins 26.05.2003 13:54
Leo Dribins

Ļ. cien. Ruta Marjaša, god. Bomīti, G. Dilān, Latvi: Jūs radījāt labu diskusijas fonu. Esam vienprātis - etniskais konflikts nav, domāju nav arī politiskais, visprecizākais ir R. Marjašas 2. piezīmē sniegtais novērtējums - "konfrontācija", jā - politiska konfrontācija (pretīmstāvēšana). Galvenais cēlonis - centieni pārvērst Latviju par divkopienu valsti, t.i. pamatlikumos atzīt, ka vienkopienas sabiedrības stāvoklis ir valsts pastāvēšanas pamats. Ar to - atteikties no nacionālās valsts. Un tad - nāktu nepārtraukti konfrontācijas ķīviņi starp divām valsts pusēm: vairākuma - latviešu un mazākuma - krievvalodīgo valsts varas pusi. Mazākums veidotu savu valsts politikas modeli, ko vairākums nekad nepieņemtu. Mazākuma vara nenovēršami kļūtu separāta. Vai tādu Latviju mēs un citas Eiropas tautas vēlas redzēt Eiropas Savienībā? Vai ES vēlētos uzņemties pastāvīgā "šķīrējtiesneša" lomu?

Nacionālām politiskām partijām jāiesaka rast kopvalodu ar visām minoritāšu apvienībām un biedrībām, kuras piekrīt vienkopienas valsts attīstīšanai. Nepieciešama kompromisa politika, pirmām kārtām vispārējās izglītības jomā. (Šāda orientācija izskanēja arī Latvijas ceļā jaunā priekšsēdētāja Jāņa Nagļa vārdos LTV-5 raidījumā "Nedēļas apskats" 23.05.) Minoritāšu pārstāvjus vairāk jāuzņem nacionālo partiju rindās un jāpieņem pārvaldes darbā. Bet sarunas ar divkopienu valsts prasītājiem neko nedotu. Separātisms attieksmē pret vienkopienas nacionālo valstiskumu ir viņu "alfa" un "omega". Lūk, kādā noskaņā es rakstīju par separātisma tieksmi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

R.Marjaša 26.05.2003 11:48
Pilnībā piekrītu Jums par ideoloģijas un politikas pamatvirzieniem. Diemžēl to realizācijai traucē nerimstošie un pat pieaugošie savstarpējie kašķi valdošajās struktūrās.Pirmajā plānā tiek izvirzīta cīņa par varu, par biznesa interesēm, par konkurentu novākšanu.Ideoloģijai ir atvēlēta vienīgi lozungu loma.Rezultatā mēs esam tur, kur esam. Esmu ļoti norūpējusies par pašreizējo saspīlēto starpnacionālo attiecību eskalāciju. Tas nāk par labu vienīgi Latvijas neatkarības pretiniekiem. Un tas ir visai bīstami.Kad pārlasu DELFI komentārus krievu valodā mani pārņem šausmas.Pat Interfrontes laikā nebija tādas spriedzes. Lai panāktu stabilizāciju valdībai būtu jāiedarbina efektīvs un mērķtiecīgs varas mehanisms, jāpiesaista jauni spējīgi , enerģiski un attiecīgi izglītoti specialisti. Pašlaik tāda mehanisma nav. Integrācijas ministrija nodarbojas ar minstīšanos, līdzīgi sabiedriskajai organizācijai, nevis valsts institūcijai. Nav zināms vispār kāda īstenībā ir šīs ministrijas darbības valstiskā koncepcija.Iespaids, ka tā radīta vienīgi reklāmas dēļ, kā piektais ritenis.

Atgriežoties pie ekonomikas, kā stabilizējošā sabiedrības faktora, gribu uzsvērt, ka ekonomiski pārtikušajā sabiedrībā valdības ideoloģijas un politikas atbalsts ir daudz plašāks un iespaidīgāks. Ekonomiski neapmierināto ļaužu atsvešinātība no varas struktūrām mazina valsts ideologijas atbalstu. Ar to izskaidrojams mūsu kreiso partiju ietekmes pieaugums ar visām no tā izrietošajām sekām arī nacionālā jautājumā. Novēlu visu labu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 23.05.2003 14:53
Cienījamā Marjašas kundze, pateicos par atbildi. Piekrītu, ka ekonomiskās situācijas uzlabošana visiem nāks par labu, taču neuzskatu, ka visas pastāvošās problēmas var tikt atrisinātas tikai ar ekonomikas palīdzību. Atmodas sākumā visai plaši bija izplatīts mīts, ko es nosauktu par "desu sindromu": būs brīva Latvija, veikalu plaukti piepildīsies ar desām un pārējiem gardumiem, un visas problēmas izzudīs uz visiem laikiem. Protams, šāds izklāsts ir ļoti vienkāršots, taču jāatzīst, ka visai liela sabiedrības daļa tolaik domāja līdzīgi. Tagad mēs redzam, ka tas tā tomēr nav. Desas gan ir, bet problēmas joprojām nav izzudušas. Ja salīdzinām ar Latviju, Spānijas un Ziemeļīrijas ekonomiskais līmenis bezmaz vai līdzinās paradīzei, taču abās šīs valstīs neizpaliek lielas un dziļas nacionālās nesaskaņas un konflikti. Arī Kipra, kura Latvijai aizsteigusies tālu priekšā ekonomikas attīstībā, ir sašķelta. Pat Somijā, kuru daudzi uzskata par labklājības un tolerances paraugvalsti, neizpaliek rīvēšanās starp somiem un zviedriem.
Uzskatu, ka galvenais tomēr būtu tādas ideoloģijas un politikas izveide un īstenošana, kas veicinātu latviešu nācijas konsolidāciju uz diviem negrozāmiem un neapstrīdamiem pamatiem - piederības pie Eiropas civilizācijas un latviešu valodas kā vienīgās lingua franca Latvijā. Uzskatu, ka līdzšinējām integrācijas programmām trūkst šādu skaidri un nepārprotami definētu mērķu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

R.Marjaša 23.05.2003 13:30
Cienijamo Latvi! Pateicos par to, ka atsaucaties.Nacionalās ambīcijas , manuprāt, varētu apmierināt, vispirms uzlabojot valsts iedzīvotāju ekonomisko stāvokli, līdz ar to stiprinot šo valsti. Tā ir visu Latvijas patieso patriotu galvenā un vienojošā interese, neatkarīgi no to etniskās piederības. Bet jebkuras nacionalās ambīcijas, kas rada konfrontāciju sabiedrībā, kaitē valstij un ir antipatriotiskas. Šodien nozīmētā demonstrācija Esplanadē ir šāda antiopatriotisma paraugs. Krievu nacionalās ambīcijas tiek mākslīgi uzkurinātas un izmantotas politiskajās interesēs, kas ir kaitīgs nevien latviešu, bet arī visu Latvijas minoritāšu interesēm. Nevajadzētu ļauties kūdīšanai.Jāveicina un jāuztur mierīgs, Latvijai cienīgs, kulturāls dialogs, liekot uzsvaru uz tām vērtībām, kuras cilvēkus vieno, nevis šķir. Visu labu!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 23.05.2003 10:30
Cienījamā Marjašas kundze, ļoti lūdzu, neņemiet manu jautājumu par ļaunu, bet tomēr to uzdošu. Vai frāze "pamatā ir ekonomiskas intereses" runājot nedaudz prastāk nozīmē, ka latvietis, ja vien gribēs izdzīvot, ir spiests aizmirst par savām "bērnišķīgām" nacionālajām ambīcijām un runāt krieviski tāpat, kā tas ir iedibināts kopš 1940. gada?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

R.Marjaša 22.05.2003 11:27
Latvijā pastāv nevis etniskais, bet politiskais konflikts. Kārtējo reizi tiek izmantotas cilvēku nacionalās jūtas politiskajos nolūkos.Reali strap krieviem un latviešiem nepastāv nedz religiskas, nedz nacionālas pretrunas. Konflikta pasūtītāji cīnas par politisko ietekmi, par varu, mākslīgi uzkurinot kaislības.Diemžēl mūsu valsts institucijas , valdošie politiķi šai situacijā rīkojas nemākulīgi, vienmēr ar nokavējumu, izrādās nespējīgi kontrolēt situaciju.Pēdējā laikā parādijušies nopietni raksti par šo tēmatu, bet vienīgi latviešu presē, trūkst konstruktīva dialoga. Skaļi izskan vienīgi ultranacionalistu balsis parlamentā Ja notiek kādi nopietni pasākumi integrācijas jomā, tier netiek atspoguļoti presē. Faktiski turpinas kurlmēmo saruna.Kāds skaļāks konflikts zem etniskā lozunga varētu tikt izprovocēts, ja mūsu politiķi turpinās rīkoties tikpat infantīli, kā līdz šim. Un tomēr nopietnus draudus nesaredzu, jo reala interešu konflikta starp dažādām etniskām grupām Latvijā nepastāv. Tas ir izdomāts, politiķu uzspiests.Pamatā intereses ir kopīgas - ekonomiskas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

GD 20.05.2003 21:13
Viens no minoritāšu separātisma paveidiem ir pretestība valsts kopnācijas tapšanai. Nesen kādā diskusijā dzirdēju šādu apgalvojumu: asimilāciju pie mums realizējot zem mononacionālās kopības karoga – viena valsts valoda, viena kopiena, viens patriotisms. Nē, tā nav asimilācija, tā ir normāla eiropeiskas nacionālās valsts tieksme. Tā necenšas izskaust multietnisku un multikulturālu dažādību, bet cenšas to apvienot kopvalstiskā veidolā. Pilsoniskas nacionālas kopvalsts izveide arī Latvijā ir neatliekams šodienas uzdevums. Īpaši aktuāls tas būs pēc uzņemšanas Eiropas Savienībā.

____________________________

Gribētu īsi komentēt augšminēto. Latvijas gadījumā minoritātes nevēlas panākt separātismu (piem. ES likumdošanā par minoritāšu valodām, likums dod kādai valodai publiskā lietojuma tiesības, bet brīdinot par separātisma aizliegumu šādā gadījumā). Latvijas gadījumā minoritātes vēlas tiesības paturēt (nevis veidot no jauna) izglītību dzimtajā valodā ar respektablu bilingvālisma piejaukumu.

Runa par to vai Eiropā vēl eksistē tīras nacionālas valstis ir ļoti pretrunīgs - tās vairs nav valstis, kur pirms 100 gadiem dzīvoja ~5% minoritātes - tās ir uzņēmušas viesstrādniekus, ieceļotājus utt., līdz ar to mainot savu sastāvu un idealoģisko ievirzi. 2003. gadā veidot nacionālu valsti ar tājā jau iedzīvojušos lielu minoritāti, kas kā savu kopējo lieto citu valodu ir un būs smags un nelaipns projekts. Arī asimilatīvs - bet kā gan savādāk? Tas, kas notiek pašlaik ir nācijvalsts programmēšana izteikti daudznacionālā vidē - bet oficiāli par to saka: mēs sargājam latviešu valodu un gribam vairot tās izplatību, un ak jā, integrēt valsti.

Vai varēs integrēt multinacinālu valsti ar valodas politiku, kuru virza agresīvs nacionālisms? Šaubos. Te nav runa par separātismu Dribin, bet par vienkāršu cieņu un līdzvērtīgām tiesībām. Elites nacionālisti lieto 100-gadīgus modeļus, lai veidotu valsti, kurā tiem būtu privelēģijas uz minoritāšu rēķina (un faktiski arī vienkāršajam latvietim ir jācieš no saspīlējuma un neskaidrības).

G. Dilāns

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bomitis 15.05.2003 16:00
Bažām par to, ka varētu izcelties nopietns etniskais konflikts, manuprāt nav pamata. Jebkurā variantā kaut kādas domstarpības starp nacionalitātēm pastāvēs, jo jebkāda citāda attieksme pret kādu konkrētu etnisko grupu veicina spriedzi sabiedrībā. Patlaban šīs domstarpības Latvijā ir politiski uzpūstas. Tie skolēni un viņu vecāki, kurus tas tieši skar, pretojas šai reformai kā jebkurai lielai reformai. Tāpat Latvijā notiek pretošanās citām reformām, bieži vien pēc to realizācijas visi ar to samierinās un pieņem. Tas ir normāls attīstības ceļš. Aktīvi pret izglītības likuma stāšanos spēkā reāli pretojas pārsvarā dažādas krievu nacionālistiskās un politiskās organizācijas, bet skolēni, viņu vecāki un skolotāji tam piebilst, jo cer, ka varbūt reforma nerealizēsies. Tā vienkārši ir vieglāk, turklāt es domāju, ka liela daļa krievvalodīgo skolu nav gatava šīm izmaiņām. Lai gan tiek uzsvērtas dažādās diskusijās krievu labās latviešu valodas zināšanas realitāte ir pilnīgi pretēja. Apgūstot dažādus priekšmetus latviešu valodā, jaunieši iemācīsies valodu ikdienā. Studējot es bieži saskāros ar krievvalodīgo studentu vājajām latviešu valodas zināšanām, kas traucē pilnvērtīgi apgūt mācību priekšmetu. Šie studenti nespēj prezentēt savus referātus savu vājo valodas zināšanu dēļ, lai gan saturiski darbi varbūt ir labi. Bieži vien tiek nolasītas frāzes no grāmatām, jo grūtības savu viedokli ar saviem vārdiem. Kreisi noskaņotās partijas (Saskaņas partija, Latvijas sociālistiskā partija, kustība Līdztiesība un tamlīdzīgas partijas) piesauc krievvalodīgo diskrimināciju darba tirgū īpaši uzsverot darbu valsts institūcijās. Tas galvenokārt ir valsts valodas nezināšanas dēļ, arī privātfirmā vadītājiem nav jāskaidro darbiniekiem uzdevumi divās valodās. Neļaujot realizēt likumu par latviešu valodas lietošanas apjoma palielināšanu, šīs partijas veicina krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju diskrimināciju. Palielinot krievu valodas ietekmi Latvijā, piešķirot kaut kādas plašākas iespējas krievu valodas lietošanai valstiskā mērogā (valsts valodas statuss), reāli pastāvēs divkopienu sabiedrība. Tas būs īpaši negodīgi pret citām minoritātēm ukraiņiem, poļiem, baltkrieviem, kuriem būs jāapgūst vismaz trīs valodas latviešu, krievu un dzimtā (ja vien neasimilēsies kādā no iepriekš minētajām). Ja vēl gribēs skatīties cilvēks Eiropas virzienā jāmācās kāda no tur lietotajām valodām angļu vai vācu. Kopā sanāk vismaz četras valodas, kas ir ļoti daudz vienkāršam cilvēkam. Visi nav poligloti, kuri spēj iemācīties daudz valodas.

Visas runas par krievvalodīgo asimilēšanu Latvijā ir uzpūstas. Minoritātes baida vienkārši nezināmais. Manuprāt paies pāris gadi pēc reformas stāšanās spēkā un neviens par to nerunās.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Uzliesmojums 255x203

Etniskuma uzplūdi 6 Autors:Leo Dribins