Vai Krimināllikums apdraud vārda brīvību

"Latvijas Vēstnesis", 21.01.2003.
Rubrika: Jurista Vārds

Iesaki citiem:

“Satversmes tiesa pieņem “Dienas sūdzību” par politiķu privilēģijām Krimināllikumā” — tā laikrakstā “Diena” šā gada 8.janvāra numurā informē žurnāliste Dita Arāja, īsumā pārstāstot iesniedzēja argumentāciju: “amatpersonām un deputātu kandidātiem nodrošinot īpašas privilēģijas likumdošanā, tiek pārkāpti Satversmes nediskriminācijas un vārda brīvības principi”. “Dienas” prasījuma būtība — atzīt Krimināllikuma (KL) 91. un 271. pantu par neatbilstošiem Satversmei, jo to esamība, pēc “Dienas” galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes domām, kuras paustas šajā pašā rakstā, īpaši privileģē un aizsargā amatpersonas un deputāta kandidātus iepretim citiem sabiedrības locekļiem, “šādu pantu esamība var ierobežot diskusiju sabiedrībā, var atturēt cilvēkus izteikt savu viedokli par amatpersonu rīcību vai deputāta kandidātu piemērotību, tādējādi labums, ko nelielai cilvēku grupai var dot šo pantu pastāvēšana, neatsver apdraudējumu, ko tie rada viedokļu brīvai apritei sabiedrībā”.

Kas tad pamudināja akciju sabiedrību “Diena” griezties Satversmes tiesā ar šādu prasījumu?

Domājams, nekļūdīšos, apgalvodama, ka tā galvenokārt ir atbildes reakcija uz tiesu nolēmumiem Laimoņa Strujēviča prasības lietā pret akciju sabiedrību “Diena” un Aivaru Ozoliņu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu, ar kuriem šī prasība tika atzīta par pamatotu un daļēji apmierināta (pilnu AT Senāta 2002.gada 14.novembra spriedumu lietā Nr.SKC—604 var lasīt “Jurista Vārdā”, 3.12.2002., Nr.24).

Saprotams, ka satraukumam ir pamats, jo šādu nolēmumu esamība liek masu medijiem daudz nopietnāk pārdomāt katru publicēto vārdu, bet nepieciešamības gadījumā uzņemties arī atbildību kā par apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu par jebkuru personu neatkarīgi no tā, kāds būtu viņas statuss, tā arī par informācijas sniegšanu personas godu un cieņu aizskarošā veidā. Tikai pirmajā brīdī rodas jautājums — kāpēc “Diena” “ķērusies” tieši pie KL, nevis lūgusi atzīt par Satversmei neatbilstošu Latvijas Civillikuma 2352.a pantu, vai varbūt ierosinājusi “pilnīgas demokrātijas interesēs” vispār atteikties no tiesību normām, kuras vērstas uz cilvēka goda un cieņas aizsardzību.

Atbilde, šķiet, meklējama ne tik senos Saeimas pirmsvēlēšanu notikumos, bet, kā jau juristiem ierasts, sākšu ar fabulu un sekojošiem notikumiem hronoloģiskā kārtībā.

Veicot pirmstiesas izmeklēšanu krimināllietā, kas ierosināta pēc KL 91.panta par apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu par Tautas partijas deputātu kandidātiem, 2002.gada oktobra sākumā tiek aizturēti divi partijas “Latvijas ceļš” biedri.

Kriminālprocesuālajā likumā noteiktajā laikā un kārtībā tiesa abiem aizturētajiem izvēlas drošības līdzekli — policijas kontroli un viņiem tiek uzrādīta apsūdzība. Pirmstiesas izmeklēšana norit savu gaitu, un tiesa lems gan par nodarījuma kvalifikāciju, gan vainīgajiem, ja par tādiem atzīs apsūdzētās personas, nosakāmo sodu.

Šai vienai no daudzajām pirmstiesas izmeklēšanā esošajām krimināllietām nebūtu vērts pievērsties, ja vien plašsaziņas līdzekļos tās sakarā netiktu uzsākta intensīva saruna par nepieciešamību kārtējo reizi revidēt Krimināllikumu. Un proti, tiek ierosināts izslēgt no tā atsevišķas vai pat visas normas, kurās paredzēta kriminālatbildība par personas goda un cieņas aizskaršanu, motivējot, ka to esamība Krimināllikumā radot draudus vārda brīvībai. Šī pati doma atkārtota arī Paula Raudsepa rakstā “Vārda gods” (Diena, 9.01.2003.), komentējot “Dienas” vēršanos Satversmes tiesā “pret vārda brīvības ierobežojumiem”, kurā apstrīdamie KL 91. un 271.pants apzīmēti kā “odiozākie un vārda brīvībai bīstamākie”, “kliedzošākie vārda brīvības iespējamie ierobežojumi”, bet vārda brīvības apdraudēšanas pilnīgai novēršanai, pēc šī autora domām, “labāk būtu arī pārējos pantus par goda un cieņas aizskaršanu izsvītrot no KL”.

Kādus un cik juridiski pamatotus argumentus izvirza preses pārstāvji sava priekšlikuma pamatošanai?

Pēdējā laikā ir īpaši pieņemts apelēt pie terminiem “vārda brīvība” un “izteiksmes brīvība”.

Jā, šīs personas pamattiesības deklarē starptautiskie tiesību akti, kā arī mūsu valsts Satversme, nosakot, ka ikvienam ir tiesības uz pārliecības un izteiksmes brīvību un ka šīs tiesības ietver brīvību bez iejaukšanās palikt pie saviem uzskatiem un meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem informācijas līdzekļiem, paust savus uzskatus (Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19.pants, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants, LR Satversmes 100.pants).

Taču tikpat nopietni (ko gan žurnālisti savās publikācijās nepiemin ne ar vārdu) Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12.pantā skan, ka nedrīkst apdraudēt neviena godu un reputāciju, un mūsu valsts pamatlikuma 95.pantā ierakstītais, ka valsts sargā cilvēka godu un cieņu. Vēl vairāk, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām, kurā tāpat deklarēta izteiksmes brīvība, 3.punktā noteikts, ka šo tiesību izmantošana saistīta ar īpašiem pienākumiem un īpašu atbildību, tāpēc to var pakļaut ar likumu noteiktiem zināmiem ierobežojumiem, kuri ir nepieciešami citu personu tiesību un reputācijas respektēšanai.

Tātad vārda jeb izteiksmes brīvība nav absolūta un nenozīmē visatļautību, bet realizējama, sabiedrībā ievērojot zināmus nosacījumus, tostarp arī 1990.gada 20.decembra likuma “Par presi un citiem informācijas līdzekļiem” (“LV”, 1997.gada Nr.104/105) 4.pantā noteikto, ka “masu informācijas līdzekļi vāc, sagatavo un izplata informāciju saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem”, 7.pantā deklarēto, ka “aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un ceļ tām neslavu”, 25.pantā paredzēto “žurnālista pienākumu sniegt patiesu informāciju”. Ja tas netiek darīts, par to ir paredzēta noteikta atbildība, kā to arī pieprasa starptautiskie tiesību akti, uzliekot par pienākumu katrai dalībvalstij nodrošināt efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli un to, lai kompetenta vara piespiedu kārtā izpildītu šādas tiesiskās aizsardzības pasākumus. Tam korespondē arī minētā likuma 27.pants, nosakot, ka “par nepatiesu cilvēka godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu vainīgās personas atbild saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem”.

Kā zināms, Latvijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, ir paredzēta goda un cieņas civiltiesiskā un krimināltiesiskā aizsardzība, diferencējot kriminālatbildību atkarībā no cietušā statusa — jebkura fiziska privātpersona, valsts amatpersona, militārpersona, deputāta kandidāts.

Kā tiek argumentēta nepieciešamība veikt grozījumus Krimināllikumā?

Pirmkārt, tiek norādīts, ka nav nepieciešams diferencēt atbildību par šādu nodarījumu atkarībā no cietušā statusa, jo visos gadījumos apdraudējuma objekts (apdraudētās intereses) ir viens — personas gods un cieņa.

Taču krimināltiesību doktrīnā izšķir vairākus objekta veidus, atkarībā no tā tad arī tiek konstruētas krimināltiesību normas un izvietotas KL Sevišķajā daļā. Tā par grupas objektu tiek atzītas tādas pašas vai viena veida un savstarpēji saistītas vairākas intereses, kuras apdraud noziedzīgu nodarījumu grupa. Norāde uz grupas objektu ir iekļauta KL Sevišķās daļas nodaļas nosaukumos. Savukārt tiešais noziedzīgā nodarījuma objekts ir tās intereses, ko apdraud konkrēts noziedzīgs nodarījums un kuras aizsargā konkrēta krimināltiesību norma. Pie tam atsevišķos noziedzīgā nodarījuma sastāvos tiek izdalīts galvenais tiešais objekts — tās intereses, kuras vienmēr tiek apdraudētas ar noteikta veida noziedzīgu nodarījumu un kuru aizsardzībai pieņemta konkrētā norma, un papildu tiešais objekts — tādas intereses, kas citā gadījumā ir kāda patstāvīga noziedzīga nodarījuma tiešais objekts, bet konkrētajā gadījumā to aizsargā līdz ar galveno tiešo objektu tāpēc, ka tam ar šo nodarījumu neizbēgami tiek nodarīts kaitējums (par to sīkāk skat., piemēram, profesora Ulda Krastiņa komentāru KL 9.pantam — U.Krastiņš, V.Liholaja, A.Niedre. KL zinātniski—praktiskais komentārs. 1.grāmata. Vispārīgā daļa. Rīga: “AFS”, 2002, 44.—47.lpp.).

Kā tas izpaužas Krimināllikuma pantos, kuros paredzēta atbildība par goda un cieņas aizskaršanu?

KL 156.,157. un 158.pants ievietots nodaļā “Noziedzīgi nodarījumi pret personas brīvību, godu un cieņu”, tāpēc tajos paredzēto noziedzīgo nodarījumu grupas un tiešais objekts ir tikai personas gods un cieņa, bet ar to atšķirību, ka grupas objekts pēc sava satura ir plašāks, jo te ir runa par jebkuras personas goda un cieņas apdraudējumu, bet tiešā objekta saturs ir šaurāks, jo, piemēram, aizskarot kādas personas A. godu vai pazemojot viņas cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbību, vai arī izplatot par šo personu apzināti nepatiesas ziņas, tiek aizskarts tikai A. gods vai celta tam neslava, kura intereses ar to tiek aizskartas un kuru aizsardzībai tad arī radīts KL 156. un 157.pants.

Minētie panti uzskatāmi par vispārīgām normām, jo KL ir vēl vairāki panti (speciālās normas), kuros arī paredzēta atbildība par goda un cieņas aizskaršanu, taču šajos gadījumos objekta saturs ir atšķirīgs.

Paanalizēsim KL 271.pantu, kurš ievietots nodaļā “Noziedzīgi nodarījumi pret pārvaldības kārtību”. Šajā nodaļā ietvertie noziedzīgie nodarījumi apdraud Latvijas Republikas valsts pārvaldes institūciju normālu darbību, kas arī ir to grupas objekts. Aizskarot varas pārstāvja vai citas valsts amatpersonas godu un cieņu, vainīgais pirmām kārtām vēršas pret valsts pārvaldi, kuru reprezentē šī valsts amatpersona, kas likumīgi pilda normatīvajos aktos paredzētās funkcijas un kuras cieņa un gods tiek aizskarti tieši un tikai sakarā ar tai uzlikto pienākumu pildīšanu. Tāpēc šajā gadījumā pārvaldības kārtība kādā noteiktā valsts vai pašvaldības darbības jomā ir galvenais tiešais apdraudējuma objekts, tās primārās intereses, kuru aizsardzībai paredzēts KL 271.pants, bet valsts amatpersonas gods un cieņa būs papildu tiešais objekts, kuru apdraudot tiek nodarīts kaitējums pārvaldības kārtībai.

Tāpat analizējams arī KL 91.pantā paredzētais nozieguma sastāvs, kura iekļaušana nodaļā “Noziegumi pret valsti” tiek īpaši apspriesta un kritizēta.

Nodaļā “Noziegumi pret valsti” ievietoti tādi nodarījumi, kas apdraud Latvijas valsts drošību un neatkarību, valsts politisko un ekonomisko nodrošinājumu. Pret valsts politisko nodrošinājumu vērsti tieši tie nodarījumi, kuri tiek veikti vēlēšanu tiesību realizācijas jomā, un viens no tādiem ir arī apzināti nepatiesu ziņu izplatīšana par deputāta kandidātu.

Kāpēc būtu speciāli jāizdala, piemēram, Saeimas deputāta kandidāts no citu no goda un cieņas apdraudējumā cietušo personu loka?

Valsts varas veidošana, pastāvēšana un realizēšana ir politiskās sistēmas galvenā funkcija. Saeimas vēlēšanas ir strikti noteikta procedūra, kuras rezultātā tiek ievēlēta valsts varas augstākā — likumdevējvaru realizējoša — institūcija. Jebkurš deputāta kandidāts ir potenciālais tautas priekšstāvis, kurš pēc vēlēšanām veidos Saeimu. Izdarot KL 91.pantā paredzēto noziegumu, tiek apdraudēta valsts varas institūciju likumam atbilstošas veidošanas kārtība vēlēšanu procesā, kas tad arī ir šā apdraudējuma galvenais tiešais objekts, jo tieši šīs intereses primāri sargā likums. Deputāta kandidāta gods un cieņa ir papildu tiešais objekts.

Cerams, ka šī konspektīvā analīze pietiekami parāda, ka katrai no apskatītajām KL normām ir sava loma un tās aizsargā no apdraudējuma dažādas intereses, ar ko arī pamatojama nepieciešamība pēc tām.

Un te nebūtu pareizi vilkt vienādības vai nevienādības zīmi starp šo cietušo statusu un runāt par likuma netaisnību, kaut kādu nevienlīdzību goda un cieņa aizsardzības jomā. Kaut arī jāsaskata atšķirība, vai par A. apzināti nepatiesas ziņas tiek izplatītas kā par kaimiņu aiz greizsirdības vai uz citu personisku attiecību pamata, vai arī tāpēc, ka šis A. kā valsts amatpersona pilda savas dienesta funkcijas, vai ir jau reģistrēts kā deputāta kandidāts. Un šī atšķirība izpaužas tajā apstāklī, ka, aizskarot šo personu godu un cieņu, kaitējums tiek nodarīts tām interesēm, kas veido noziedzīgā nodarījuma galveno tiešo objektu — pārvaldības interesēm vai valsts politiskajām interesēm. Un “taksēts” (P.Raudsepa vārdiem sakot) tiek tieši tas, bet nevis personas goda un cieņas aizskārums kā tāds, jo šo ētikas kategoriju, kas izsaka personības attieksmi pret sevi kā morālo vērtību un sabiedrības attieksmi pret personu, vērtējot viņas rīcību, izpratne ir vienāda un nemainās atkarībā no personas statusa. Tas, ka par KL 91., 156., 157. un 271.pantā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem ir noteiktas dažādas sankcijas, nebūt nenorāda uz to, ka likumdevējs uzskatītu politiķa un valsts amatpersonas godu un cieņu par vērtīgāku nekā “ierindas” personai, bet gan uz atšķirīgu šo nodarījumu kaitīguma pakāpi. Apvainojums, kas aizskar, piemēram, varas pārstāvja vai citas valsts amatpersonas godu un cieņu, kā to rakstā “Kur robežojas vārda brīvība un goda aizskaršana” pamatoti norāda Diāna Hamkova (Jurista Vārds, 3.12.2002., Nr.24), diskreditē ne tikai šo valsts amatpersonu, bet rada neuzticību visai struktūrai, ko reprezentē šis indivīds.

Ja pieļaujam, ka žurnālists to varētu arī nezināt (kaut arī, domājams, nebūtu par daudz prasīts, lai, laižot klajā sacerējumu par tiesību normu izpratni un piemērošanu, autors ieskatītos arī likumā un teorētiskajās atziņās), tad juristiem, kas uzņemas ekspertu lomu, tāda nezināšana vai noklusēšana diez vai būtu pieļaujama. Bet varbūt šie eksperti nav īstie? Iespējams, viņi ir atzīti speciālisti savā tiesību nozarē, bet par viņu pētījumiem krimināltiesību jomā gan nekas nav dzirdēts. Gandrīz visās publikācijās, kas iznākušas apskatāmās problēmas sakarā — tiek izdarīta atsauce uz juristu — cilvēktiesību speciālistu — viedokli (vai žurnālisti nezina par citu tiesību nozaru eksistenci?), it īpaši uz profesores Inetas Ziemeles domām, kas pārstāstītas arī jau minētajā Ditas Arājas rakstā. Tad, lūk, I.Ziemele uzskata, ka “vienlīdzības princips varētu būt pārkāpts KL 271.pantā, jo tiesībās uz privāto dzīvi amatpersonas īpaši netiek aizsargātas, un no šī viedokļa ir neadekvāti goda un cieņas lietās īpaši izcelt publiskās personas”. Bet likumdevējs jau to arī nedara — kā tika secināts iepriekš.

Savukārt KL 91.pants, pēc I.Ziemeles domām, ir neatbilstošs vārda brīvības izpratnei demokrātiskā valstī, jo: “Demokrātiskā valstī mediji ļoti nopietni vēro, ko dara publiskās figūras, un par to var atklāti rakstīt, bet, nosakot ierobežojumus attiecībā uz deputāta kandidātiem, tiek pārkāpta vārda brīvība.” Nu ko, atliek gandrīz vai apskaust šādu vispusīgu kompetenci ikvienā jurisprudences jomā un piebilst, ka arī mūsu valstī medijiem tas nav liegts, tikai jāievēro likuma prasības, par ko nedaudz vēlāk.

Kas attiecas uz goda un cieņas aizskārumu dekriminalizēšanu vispār, diez vai ir vērts par to diskutēt — lai kāds nosauc kaut vai vienu valsti, kur tas ir izdarīts un kāda ir tāda lēmuma motivācija.

Iepazīšanās ar citu valstu krimināltiesību aktiem ļauj secināt pretējo — daudzviet personas goda un cieņas krimināltiesiskā aizsardzība ir pat detalizētāka un tāpat tiek diferencēta atkarībā no cietušā statusa. Ilustrācijai minēšu dažu valstu krimināllikumus.

Tā, Dānijas kriminālkodeksa 267.paragrāfa pirmajā daļā paredzēta atbildība par jebkuras personas goda aizskaršanu veidā, kas viņu pazemo un mazina līdzpilsoņu cieņu. Paragrāfa otrajā daļā noteikts: ja šāds noziegums izdarīts pret personu, kurai piešķirtas valsts pilnvaras pieņemt lēmumus ar jurisdikciju vai varu jebkurā jautājumā, ieskaitot arī tādus, kas rada juridiskas sekas un vērsti uz lēmumu izpildi krimināllietās, sakarā ar tās pienākumu vai funkciju pildīšanu, tas uzskatāms par pastiprinošu apstākli soda noteikšanai, kas šajā gadījumā var būt arī cietumsods līdz sešiem mēnešiem.

Vēl bargāks ir Vācijas likumdevējs, kurš kriminālkodeksa 188. paragrāfā par to, ka kāds publiski, sapulcē vai, izplatot rakstiskus materiālus, ceļ neslavu politiskajam darbiniekam sakarā ar tā stāvokli sabiedriskajā dzīvē un ja šāds nodarījums var būtiski apgrūtināt šā politiskā darbinieka sabiedrisko darbību, nosaka brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, tajā pašā laikā par neslavas celšanu citām personām paredzot brīvības atņemšanu līdz diviem gadiem.

Spānijas valsts un tās likumdevējs īpaši rūpējas par savu amatpersonu godu un cieņu, uzskatot to aizskārumu par noziegumu pret konstitūciju. Tā, Spānijas kriminālkodeksa 496.pantā noteikta tādas personas atbildība, kura smagi apvaino Ģenerālos kortesus vai autonomā apgabala likumdošanas sapulci to sesijas laikā vai kādu šo institūciju komisiju tās darbības laikā; 504.pantā paredzēta atbildība tam, kas smagi apmelo, apvaino vai draud valsts valdībai, tiesu varas Ģenerālajai padomei, Konstitucionālajai tiesai, Ministru padomei, autonomā apgabala tiesu varas augstākajam orgānam; 505.pants paredz atbildību tam, kas smagi apvaino vai draud valsts bruņotajiem spēkiem, to grupām, korpusiem, kā arī drošības spēkiem (V.Liholaja. Kriminālatbildība Latvijā un Spānijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2002., 155.—157.lpp.).

Holandes kriminālkodeksa 267.pantā noteikts, ka sods var tikt palielināts par vienu trešdaļu, ja difamācija ir vērsta pret: 1) publisko varu, publisko orgānu vai publisko iestādi; 2) publisko kalpotāju laikā, kad viņš likumīgi pilda savus pienākumus vai sakarā ar šo pienākumu likumīgu pildīšanu; 3) citas valsts vadītāju vai valdības locekli.

Laikam jau jāsecina, ka arī šajās valstīs kaut kas nav kārtībā ar demokrātiju, ja krimināllikumā ietvertas tādas diskriminējošas normas?

Daudz tiek runāts arī par to, ka pieļaujamās politiķa kritikas robežas ir daudz plašākas nekā “vienkāršam cilvēkam” un ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot deklarējusi, ka vārda brīvība attiecināma arī uz informāciju, kas apvaino, šokē un traucē.

Viss jau būtu pareizi, ja vien netiktu sajauktas dažādas lietas, kā, piemēram, kritika un apmelošana, patiesu ziņu un apzināti nepatiesu ziņu izplatīšana, viedokļa paušana un cilvēka noķengāšana.

Jau tika minēts, ka Diāna Hamkova savā publikācijā ir uzsākusi sarunu par to, kur robežojas vārda brīvība un goda aizskaršana. Arī es gribētu izteikt dažas pārdomas šajā sakarībā, izmantojot AT Senāta 2002.gada 14.novembra spriedumā Laimoņa Strujēviča prasībā pret AS “Diena” un Aivaru Ozoliņu kontatēto, kas izteikts tēzē: “Pret politiķi ir pieļaujama lielāka, bet ne neierobežota kritika. Nav pieļaujama visatļautība arī izteikumos pret politiķi.”

Lūdzot tiesu uzlikt par pienākumu AS “Diena” atsaukt viņa godu un cieņu aizskarošas ziņas, L.Strujēvičs savu prasību pamatoja ar norādi, ka laikraksta “Diena” publikācijās minētie apgalvojumi par viņa vēlmi un mēģinājumiem izkrāpt no valsts budžeta 8 miljonus latu ir nepatiesi, bet to saturs un izplatīšanas veids liecina par vēlēšanos apšaubīt viņa morālo stāju, profesionālās un politiskās darbības atbilstību likumiem un labiem tikumiem.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2002.gada 3. jūnija spriedumu prasību apmierināja daļēji un atzina, ka četrās publikācijās no septiņām sniegtās informācijas (ziņas) atbilstība patiesībai nav pierādīta, bez tam šī informācija sniegta apgalvojuma formā, bez komentāru autora Aivara Ozoliņa norādes uz iespējamo viedokli. Tāpat arī tika atzīts, ka šo patiesībai neatbilstošo publikāciju mērķis un izteiksmes forma ir pretrunā ar Civillikuma 2352.a panta un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.panta prasībām, tāpēc šīs publikācijas uzskatāmas par prasītāja godu un cieņu aizskarošām.

Neuzskatot par savu uzdevumu un arī kompetenci vērtēt tiesas nolēmumu pēc būtības, gribu atzīmēt, ka tajā pašā laikā Civillietu tiesas kolēģija pamatoja sava nolēmuma atbilstību gan ar starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem, gan vairākiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem (1994.gada 22.augusta spriedumu lietā “Jersilds pret Dāniju”; 1997.gada 1.jūlija spriedumu lietā “Oberšliks pret Austriju”; 1986.gada 8.jūlija spriedumu Austrijas žurnālista Lingena lietā), no kuriem izriet, ka “politiķa darbības novērtējumam pieļaujama lielāka, bet ne neierobežota kritika, kā arī svarīgi ir tas, lai patiesi būtu fakti, uz kuriem attiecīgais novērtējums (viedoklis) balstīts”. Izvērtējot šīs pieņemamās kritikas robežas, konkrētajā gadījumā tiesa ņēma vērā, ka publicētie fakti par L.Strujēviča rīcību “ir nepatiesi, publicēti vairākkārt, ilgstošā laika periodā un šo rakstu autors nav centies pārliecināties par šo faktu atbilstību patiesībai”, tādējādi secinot, ka “laikraksta “Diena” publikāciju mērķis, saturs un forma atzīstami par tādu, kas pārkāpj pieņemamās kritikas robežas attiecībā uz prasītāju Laimoni Strujēviču ne tikai kā pret cilvēku, bet arī kā pret politiķi. Kritika bijusi neobjektīva. Nevis analizētā informācija ir aizskaroša, bet gan lietotā izteiksmes forma vērtējama kā personas godu un cieņu aizskaroša”.

Atzīstot Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas secinājumus par pamatotiem un atstājot šo spriedumu negrozītu, AT Senāts vienlaikus norādīja, ka “arī subjektīvs vērtējums nevar būt rupjš un klaji aizskarošs, nedrīkst pārkāpt nevainīguma prezumpciju un apsūdzēt krimināli sodāmu darbību izdarīšanā”.

Šīs divas manis akcentētās atziņas šķiet īpaši nozīmīgas, taču žurnālistu, tik nikni cīnoties par savām tiesībām uz vārda brīvību, piemirstas vai varbūt apzināti noklusētas.

Krimināltiesību teorijā par neslavas celšanas priekšmetu tiek atzīts izdomājums, apkaunojošs fakts, kas neatbilst īstenībai. Vainīgajam jāapzinās, ka par cietušo izplatāmās ziņas ir nepatiesas un to apkauno, vēloties tādā veidā celt viņam neslavu. Ja personu apkaunojoši fakti atbilst īstenībai vai persona, kas tādus faktus izplata, neapzinās to nepatiesumu, to paziņošana citām personām nevar tikt kvalificēta kā neslavas celšana, lai arī šīs ziņas būtu tādas, kas apvaino, šokē vai traucē. Tieši šāds secinājums izriet no krimināllietas Diānas Kaupes un Andra Vanadziņa apsūdzībā pēc KL 158.panta sakarā ar viņu publikāciju “Kandidē nodokļu nemaksātājs” laikrakstā “Druva”. Cēsu rajona tiesa šos publikācijas autorus attaisnoja, norādot, ka viņi nav ar tiešu nodomu aizskāruši Roberta Tarzāna godu un cēluši viņam neslavu masu saziņas līdzekļos. Autori pašā rakstā norādījuši informācijas avotus, informāciju pirms publicēšanas pārbaudījuši. Ar apelācijas instances tiesas lēmumu šis spriedums atstāts negrozīts, arī AT Senāta Krimināllietu departaments to atzina par pamatotu (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi 2001. Rīga: Latvijas tiesnešu mācību centrs, 2002., 170.—173.lpp.).

Taču personas godu var aizskart un tās cieņu var pazemot arī tad, ja mutvārdiem vai rakstveidā cietušā personības novērtējumu sniedz tendenciozi, rupji un klaji aizskaroši, kaut arī tāda novērtējuma pamatā tiek likti patiesi fakti. Tieši tādā nozīmē lasāmi arī vairākkārt piesauktie Eiropas Cilvēktiesību tiesas un AT Senāta nolēmumi, un nekāda nesaskaņa vai pretruna starp KL 91. vai 271.pantu un starp Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un minētajiem tiesu nolēmumiem te nav saskatāma. Ja tajos ietvertā doma būtu citāda, tā būtu likumam neatbilstoša un nebūtu saistoša.

Tiek uzstāts arī uz to, ka strīdi par godu un cieņu būtu izšķirami tikai civiltiesiskā ceļā, kā tas parasti tiekot risināts citās valstīs.

Jāatzīst — arī mūsu valstī tas galvenokārt notiek tieši tā, taču gadījumā, ja personas, kura apzināti izpaudusi nepatiesas godu un cieņu aizskarošas ziņas, darbībās ir noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, cietušajam ir tiesības prasīt vainīgo saukt pie kriminālatbildības, kā arī celt prasību par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu (skat. AT Plēnuma 25.10.1993.) lēmuma nr.9 “Par tiesu praksi lietās par personas goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu” 5.punktu. — Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma lēmumu krājums 1990.—1995. Rīga: [b.i.], 1995., 70.lpp.). Tā ir indivīda prerogatīva, kādu juridiskās atbildības veidu izvēlēties, un nevienam nav dotas tiesības šo izvēli ietekmēt vai liegt. Kāpēc šī ierastā kārtībā būtu grozāma, neviens vēl nav argumentējis.

Un, visbeidzot, par kādu tendenci, kas nevar nesatraukt — tā ir bieži sastopamā vēlēšanās revidēt mūsu valsts likumus (skat. arī A.Niedre. Vai izdosies saglabāt Krimināllikuma stabilitāti // Jurista Vārds, 3.04.2001., Nr.203), pieskaņojot tos katrai jaunai situācijai vai notikumam, kā tas diemžēl iznācis arī konkrētajā gadījumā, kas gan vairāk atgādina rūpes par sava mundiera godu, bet nevis par vārda brīvību. Krimināllikums nav nedz netaisns, nedz arī vārda brīvību apdraudošs, bet to var apdraudēt tās personas, kas, izmantojot savas tiesības uz vārda brīvību, neievēro likuma prasības. Un tāpēc jau nav jāgroza Krimināllikums, bet gan jāmaina attieksme pret valsti un likumu, izturoties pret to ar cieņu kā tā jaunrades, tā arī piemērošanas procesā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti