Atslēgvārdi:

Mediju sniega bumba ieveļ cietušos 4

Žurnālistiem visbiežāk nav pārāk grūti noskaidrot, kurš ir potenciālais varmāka, kuri ir cietušie un kur viņi dzīvo. Profesionalitāte vai labākajā gadījumā - vismaz sirdsapziņa gan noder vēlāk, kad jālemj, ko ar šo informāciju iesākt.

Iesaki citiem:
Jesse menn 2442043850
Foto:Jesse Menn

Noteikti negribētu šobrīd būt Austrālijas radio dīdžeju Melas Greigas un Maikla Kristiana vietā. Visticamāk, viņu karjeras tiks apglabātas reizē ar Londonas Karaļa Edvarda VII slimnīcas medmāsu Džasinta Saldanu. Lai gan presē raksta, ka balsis tikušas atdarinātas visai vāji, viņa noticēja, ka tik tiešām uz slimnīcu ir piezvanījuši karaļnama pārstāvji un savienoja zvanītājus ar kolēģi, kura izklāstījusi ziņas par gaidībās esošās Kembridžas hercogienes Ketrīnas veselības stāvokli. Šis joks vēlāk izrādījās nāvējošs. Neilgi pēc tam Džasinta tika atrasta savās mājās mirusi - divu bērnu māte izdarīja pašnāvību. Bet jūs noteikti to visu jau zināt, jo par jaunākajiem pavērsieniem šajā lietā katru dienu ziņo arī Latvijas mediji. Dīdžejus pratina policija, plosa sirdsapziņas pārmetumi, sabiedrība peļ radio cilvēkus un arī viņu darbavietu, reklāmdevēji bēg, radio gatavojas maksāt kompensāciju medmāsas ģimenei...

Kas notiek ar ziņu varoņiem pēc tam, kad kameras un diktofoni izslēgti, materiāls nonācis pie auditorijas, žurnālisti visbiežāk neuzzina.



Mēs sekojam tam līdzi, būdami šokā par Austrālijas radio dīdžeju joku un to, kā tas izvērties. Taču noteikti šī situācija pēc būtības nav unikāla. Tādi gadījumi notiek arī Latvijā - tikai sekas varbūt ir mazāk traģiskas un iesaistītās personas nav karaliskas, un rezonanse - nekāda. Kas notiek ar ziņu varoņiem pēc tam, kad kameras un diktofoni izslēgti, materiāls nonācis pie auditorijas, žurnālisti visbiežāk neuzzina. Ja uzzinātu - atsevišķos gadījumos varbūt naktīs nenāktu miegs. Uz mazu meitenīti, kuru divu gadu vecumā izvaroja radinieks, varbūt tieši tagad kāds atkal rāda ar pirkstu, jo viņas mamma savulaik televīzijai visai atklāti stāstīja par ģimenes likstām, neslēpjot ne savu, ne meitas vārdu.

Citam seksuāli izmantotam bērnam jāpierod pie jaunas skolas svešā pilsētā, jo pēc televīzijas sižeta par viņa dzīves tumšāko brīdī uzzināja visa skola. Bet citā mazpilsētā uz kādas ģimenes tēvu joprojām raugās kā uz slepkavu - tas nekas, ka izmeklēšanā vēlāk noskaidrojās, ka 6 mēnešus vecā meitiņa pārstāja elpot nevis tāpēc, ka tēvs viņu purinājis un iemetis gultiņā, bet gan tas bijis zīdaiņa pēkšņās nāves sindroms. Pārāk detalizēta publicitāte, ja ne pilnībā sabojā, tad vismaz noteikti sarežģī daudzu krimināla rakstura ziņu varoņu likteņus, turklāt ne tikai cietušajiem, bet arī aizdomās turamajiem cilvēkiem. Starp citu, arī Latvijas policijas izmeklētāju rindās izskan aizdomas par vienu gadījumu, kad publicitāte novedusi līdz pašnāvībai kādu sabiedrībā pazīstamu aizdomās turamo, pār kuru aizdomu ēna bija daudz baisāka, nekā fakti, kurus tikai vēlāk izdevās noskaidrot izmeklēšanas gaitā.

Arī Latvijas policijas izmeklētāju rindās izskan aizdomas par gadījumu, kad publicitāte novedusi līdz pašnāvībai kādu sabiedrībā pazīstamu aizdomās turamo, pār kuru aizdomu ēna bija daudz baisāka, nekā fakti, kurus noskaidroja izmeklēšanas gaitā.



Atkārtota viktimizācija - tā visas šīs situācijas noteiktu dēvētu profesionāļi. Cilvēki, kuri cietuši kādā noziegumā, cieš vēlreiz tajā brīdī, kad par to ziņo mediji plašākai sabiedrībai. Lai arī tiesībsargājošās iestādes sniedz tikai aptuvenu informāciju par detaļām, kas ļautu identificēt iesaistītās personas, žurnālistiem visbiežāk nav pārāk grūti noskaidrot, kurš ir potenciālais varmāka, kuri ir cietušie un kur viņi dzīvo. Ar profesionalitāti tam visbiežāk nav nekāda sakara- 2 miljonu valstī, kur teju ikviens pazīst katru vai vismaz kādu, kurš pazīst vajadzīgos cilvēkus, tikai jāpārvar slinkums un jāpaņem rokā telefons.

Profesionalitāte vai labākajā gadījumā - vismaz sirdsapziņa gan noder vēlāk, kad jālemj, ko ar šo informāciju iesākt. Ir jāizšķiras - rādīt skumjas sejas un stāstīt šokējušas detaļas, kas auditorijai liks pieplakt pie TV ekrāna, vai avīžrakstu pārlasīt divreiz, lai nākamajā dienā apspriestu to ar kolēģiem un radiem, vai tomēr padomāt un pasaudzēt tos, kuri tāpat jau cietuši. Jo sabiedrībai nekāda liela ieguvuma no detaļu publiskošanas nav, vien apmierinātā ziņkāre. Kur ir tā robeža krimināla rakstura notikumu atspoguļošanā, kuru nedrīkst pārkāpt – par to pavisam nesen diskutēja Latvijas mediju redaktori. Stratēģiskā diskusija ”Mediju vara un atbildība: cietušā dzīve pēc nozieguma” atgādināja, ka mediju teiktais var ne tikai iedvesmot, bet arī – iznīcināt, un padomāt, ka tieši mediju redaktoru spēkos ir strādāt tā, lai mazinātu cilvēku viktimizāciju informatīvajā telpā un veidotu līdzcietīgāku sabiedrību.

Mediju teiktais var ne tikai iedvesmot, bet arī – iznīcināt.



Šī diskusija vēlreiz atgādināja, ka, lai cietušo nesāpinātu atkārtoti, būtiskākā loma ir tieši indivīdam - žurnālistam vai redaktoram. Bet mediju darbinieku izpratne par to, ko drīkst un ko ne, atšķiras. Vienam medijam liksies pavisam normāli, ka vecāki, neslēpjot savas sejas, vārdus un citu informāciju, kas ļauj identificēt viņu bērnu, stāsta par to, ka bērnu viņa skolasbiedri seksuāli aizskāruši. Viss taču ir kārtībā! Vecāki sejas aizklāt neprasīja? Neprasīja! Vārdus mainīt nelūdza? Nelūdza! Tāda ir viņu izvēle, kas turklāt, ir izdevīga arī žurnālistam.Tajā pat laikā cits medijs nekad nepubliskos šādu interviju, saprotot, ka bērna vecāki dara pāri savam bērnam paši to neapzinoties. Ja mamma un tētis nedomā par sekām un nesargā savu bērnu, tas nenozīmē, ka to drīkst darīt arī žurnālists.

Žurnālistam ir jābūt pietiekami profesionālam vai vienkārši sirds gudram, lai saprastu - sabiedrības ieguvums no publiskotās ziņas būs nesalīdzināmi mazāks par postu, ko šī publiskotā ziņa nākotnē nodarīs mazajam cilvēkam. Salīdzināt labumu, ko dod sensitīvas informācijas publiskošana, un personīgo kaitējumu - tas ir pats efektīvākais paņēmiens, kas ļauj pieņemt pareizus lēmumus.

Žurnālistam ir jābūt pietiekami profesionālam vai vienkārši sirds gudram, lai saprastu - sabiedrības ieguvums no publiskotās ziņas būs nesalīdzināmi mazāks par postu, ko šī publiskotā ziņa nākotnē nodarīs mazajam cilvēkam.



Iepriecinošs secinājums no atklātās mediju darbinieku sarunas ir tas, ka katrs sevi cienošs medijs ir ieinteresēts nevienu nesāpināt. Vienmēr mērķis ir cēls - rādīt sliktos piemēros, lai sabiedrība no tiem mācītos un šādi notikumi neatkārtotos. Žurnālists grib darīt labu, bet, ieslīgstot detaļās, panāk pretējo. Reizēm tas notiek netīšām.

Žurnālists pēc labākās sirdsapziņas neidentificē iesaistīto personu vārdus, nerāda precīzu notikuma vietu, tomēr atklāj kādu ļoti zīmīgu detaļu, kas, pēc žurnālista domām, varbūt nav nekas īpašs, bet vismaz lokālā līmenī visiem ir skaidrs, kuri ir cietušie vai aizdomās turamie. Vai arī - uzrakstot par kādu notikumu tik anonīmi, cik vien iespējams, nav teikts, ka šis pats notikums nešķitīs interesants kādam citam, mazāk godprātīgam medijam, kas pēc tam nāks klajā ar paplašinātu notikušā izklāstu, nesaudzējot nevienu iesaistīto personu. Jāpiebilst, ka tieši šādas žurnālistu uzvedības dēļ policija bieži vien nestāsta par noziegumiem vispār, tādējādi radot greizu iespaidu sabiedrībā, ka tādu Latvijā gandrīz vai nav. Piemēram, par izvarošanām policija izvēlas nerunāt, jo ir skaidri zināms, ka vienmēr būs mediji, kas centīsies uzmeklēt cietušos. Lai neprovocētu medijus, policija izvēlas klusēt..


Dzīšanās pēc kriminālziņām

Žurnālistu dzīšanās pēc kriminālām sensācijām ir visai saprotama, kaut vai palūkojoties jebkurā interneta portālā – kuras ir lasītākās ziņas. Saprotams, ka šī ziņu žanra popularitāte ir nemainīgi liela. Kriminālziņu gadījumā žurnālistam nav jāizdara nekas īpašs, lai izpelnītos milzīgu auditorijas uzmanību. Nav jāveic nekādi sarežģīti, darbietilpīgi pētījumi. Tikai jāuzzina par kādu šausminošu notikumu pirmajam un jāpaziņo šī vēsts sabiedrībai. Ja ne pirmajam, tad vismaz vairāk, nekā izdevies noskaidrot konkurentiem. Iemesls, kāpēc Valsts policija kopā ar sabiedriskās politikas centru PROVIDUS uzrunāja dažādu mediju redaktorus, bija visai praktisks – lai vienotos par dažām, pavisam vienkāršām lietām, kuras mediji iespējams apņemtos ievērot nākotnē, lai nebradātu pa jau tāpat cietušu cilvēku dvēselēm. To, ka šāda godprātīga vienošanās nav tikai naivs sapnis, apliecina pieredze.

Pirms daudziem gadiem policija lūdza neziņot par biežajiem spridzināšanas draudiem, kas vēlāk vienmēr izrādījās tikai viltus izsaukumi, šī prakse nostrādāja. Bija izveidojusies situācija, ka katrs gadījums, kad mediji ziņoja par šādiem zvaniem, veicināja nākamo gadījumu un tas notika strauji - ģeometriskā progresijā. Toreiz mediji apsolīja ievērot policijas lūgumu, un tas joprojām strādā. Vienkārša ētiska rakstura vienošanās starp policijas un mediju profesionāļiem faktiski kļuva par normu. Kāpēc nevarētu uzlikt augstāku latiņu arī cietušo aizsardzībai? Lai tie, kam patiesi nerūp cietušo jūtas, nevarētu teikt: ”Bet citi arī tā dara!”

PROVIDUS veidota infografika:

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Zzzzz

Toreiz mediji apsolīja ievērot policijas lūgumu, un tas joprojām strādā.
********
Nu nez, ir mediji, kas šo normu neievēro

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
ritums

Taisnìba jau tà ir...

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
wills

Loti labs un taisnigs raksts!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
xxx

+100

Saistītie raksti
5946598820 6033176481

Miglas zonā 10 Autors:Anda Rožukalne