"Latvijas Vēstnesis", 27.05.2003.Pielikums "Jurista vārds"
“Latvijas Vēstneša” pielikumā “Jurista Vārds” 2003. gada 13. maijā publicēts raksts “Par advokāta lomu kasācijas tiesvedībā un tiesas pieejamības principu”, ko uzrakstījis zvērināts advokāts Kalvis Torgāns.
Acīmredzams, minētais raksts tapis sakarā ar manu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā tieši par šo jautājumu, kuras izskatīšana nozīmēta uz 2003. gada 27. maiju. Zīmīgi ir tas, ka tas parādās tieši pirms Satversmes tiesas un vienpusēji atspoguļo tieši advokātu viedokli, noskaņojot sabiedrību un Satversmes tiesu sev par labu. Kā advokātam Torgāna kungam būtu bijis jāsaprot, ka tieši pirms tiesas sēdes šādu publikāciju var iztulkot vienīgi kā tiesas iespaidošanu. Torgāna kungs varēja paust savu viedokli jau no 2003.gada 19. februāra, kad ierosināta šī lieta, taču dara to tieši pirms tiesas. Šāda rīcība vēlreiz mani pārliecina, ka advokāti nav nemaz tik kvalificēti juristi, jo rīkojas tik prasti.
Būtu apsveicami, un es arī pieprasu, tādā gadījumā publicēt arī pretēju “nekvalificēta jurista” viedokli, lai abi viedokļi būtu publicēti vēl pirms Satversmes tiesas.
Vēlos atgādināt, ka Satversmes 92. pants nosaka: “Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā”. Satversmes 91. pants nosaka: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Satversmes 116. pants neierobežo ne Satversmes 1. panta, 104. panta, ne tikko nosaukto pantu darbību. Šo pašu nosaka arī Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija utt. Tādējādi Latvijas Republikas Satversme garantē tiesības man pašam nepastarpināti aizstāvēt savas tiesības un likumiskas intereses tiesā bez jebkādas diskriminācijas (arī mantiskās) un citu starpniecības. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 14. pants nosaka: “Šajā konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas – “neatkarīgi no (..) mantiskā stāvokļa”.
Nav loģiski, ka es kā prasītājs nepastarpināti varu pats griezties Satversmes tiesā, Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ANO Cilvēktiesību komitejā, bet nevaru pats tieši aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses Latvijas trešās instances tiesā kasācijas kārtībā, kas vērtējama zemāk par Satversmes tiesu vai starptautiskās institūcijas tiesu.
Ar Civilprocesa likumu (CPL) noteiktā obligātā advokāta starpniecība trešās instances tiesā šajā brīdī ir diskriminējoša arī pēc mantiskā stāvokļa, jo lielākā daļa cilvēku nevar atļauties advokātu pakalpojumus. Arī es kā mazturīgais nevaru atļauties apmaksāt advokāta pakalpojumus, kā rezultātā man būs liegta iespēja izskatāmajā civillietā iziet visas tiesu instances, ko nevar uzskatīt par taisnīgas tiesas principa esamību. Arī paši advokāti to atzīst. Tā, 2003. gada 13. maijā “Latvijas Vēstneša” pielikumā “Jurista Vārds” publikācijā “Kā maksāt advokātam par piedalīšanos krimināllietās pēc norīkojuma” teikts: “Advokāta pakalpojumi nekad nav bijuši un nevar būt lēti (..). Tieši tāpēc (..) katrs sabiedrības pilsonis pats nevar atļauties izmantot advokāta pakalpojumus.”
Advokātu padomes priekšsēdētājs J. Grīnbergs savā vēstulē Satversmes tiesai atzina, ka par advokāta darbu civillietās nekāda atlīdzība no valsts budžeta līdzekļiem nav paredzēta un nav saņemta. Latvijas Republikā ar 2003. gada 1. janvāri ir noteikta minimālā alga Ls 70, kas ir mazāka par valstī noteikto iztikas minimumu. Vairāk nekā puse Latvijas pensionāru, invalīdu saņem pensijas zem krīzes iztikas minimuma, t.sk. arī lielākā daļa no 619 000 valsts pensionāriem. Bet kur vēl valsts bezdarbnieki – 11,6%, minimālo darba algu saņēmēji – 14,8% utt. Visi šie cilvēki reāli nevar aizstāvēt savas Satversmē garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu. Tas dara kaunu Latvijai kā demokrātiskai valstij. Pašreiz šie grozījumi CPL ir tikai teorētiski un iluzori, bet praktiski diskriminējoši. Arī Torgāna kungs dzīvo ilūzijās, nevis reālajā pasaulē, jo droši saņem algu tūkstošos un parasto cilvēku nesaprot.
Apstiprinot teikto, Satversmes tiesa 2003. gada 24. aprīlī ir ierosinājusi lietu arī par grozījumiem CPL 83. panta 4. punktā, jo es nevaru izmantot jebkura jurista palīdzību. Advokāta palīdzība ir pārāk dārga. Tāpat – kāpēc CPL 83. pants aizliedz izmantot pusbrāļu, brālēnu un citu radinieku palīdzību, bet atļauj tikai brāļus un māsas, t.i., nav skaidrs grozījumu mērķis:
1) pieļauj iespēju, ka personu pārstāv cilvēks bez attiecīgās kvalifikācijas, piem., brālis, māsa, 2) izslēdz iespēju šādu kvalificētu palīdzību saņemt ārpus zvērinātu advokātu rindām, piem., pensionēta jurista bijušā tiesneša, prokurora, izmeklētāja ar 20-50 gadu darba stāžu, kas ir materiālā ziņā pieejamāka pusēm. Tātad tiek netieši ierobežota pieejamība tiesai.
Neļaujot brīvi izvēlēties pārstāvi (piem., citu personu ar juridisko izglītību un pieredzi, kas neatbilst šiem kritērijiem) netieši tiek ierobežotas viņu tiesības.
Un praksē šobrīd ir redzams, ka likuma apiešanai puses izmanto dažādus līdzekļus, piemēram, izraksta pārstāvim universālpilnvaras. Taču tas nav lietderīgi no tiesiskā viedokļa, jo var radīt negodīgu un prettiesisku rīcību ar pilnvardevēja mantu, izmantojot šo pilnvaru.
Redzot šo grozījumu absurdumu, secināms, ka šeit slēptā veidā atkal ir lobēti advokāti, jo praktiski nav citu iespēju, kā griezties pie viņiem. Tomēr “nezvērinātie” juristi daudzkārt ir ar augstāku kvalifikāciju nekā šie zvērinātie. Bez tam civillietā ir divas puses un sacīkstes princips, kur viena puse vienmēr zaudēs, arī ar zvērināta advokāta palīdzību.
Ir nesolīdi salīdzināt tādas augsti attīstītas valstis kā Vācija un Francija ar Latviju, jo šie kungi negrib saprast, ka Latvijas darba samaksa, tautas labklājība ir desmitiem reižu mazāka, jo viņi – augšas – sev ir salikuši milzīgas algas un var algot jebkuru zvērināto advokātu. Advokātiem kā augstiem profesionāļiem būtu jākaunas ar šādiem antikonstitucionāliem paņēmieniem iekarot tirgus nišu. Šī rīcība pierāda, ka viņi tādi nemaz nav, jo tad jau visi grieztos tikai pie advokātiem un šī problēma nebūtu jārisina ar Saeimas palīdzību.
Par teikto mani pilnībā pārliecināja Satversmes tiesas materiāli, kuros Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs šo grozījumu nepieciešamību nepārprotami uzspieda L. Muciņš, par kura advokātu un notāru lobējošo rīcību Latvijā nevienam vairs nav šaubu. Bez tam likuma grozījumi tika izskatīti lielā steigā pēdējā iepriekšējās Saeimas darba dienā bez nopietnas motivācijas, kad vecajiem deputātiem bija pilnīgi vienalga, ko viņi sabalsoja, jo viņi “jau sēdēja uz koferiem”.
Ir acīmredzams, ka izdarītie grozījumi CPL par advokāta lomas ievērojamu palielināšanu civilprocesā ir nesamērīgi ar demokrātijas principu, jo vienas mazas sabiedrības daļas ieguvums nav samērojams ar lielākās Latvijas sabiedrības daļas diskrimināciju.
Kā piemēru varu minēt gadījumu, ko šie kvalificētie juristi “sastrādāja” CPL grozījumos bez jau iepriekš minētā. Tā, CPL 93. panta 1. daļa neatbilst 1982. gada 22. jūnija Konvencijai par darba attiecību pārtraukšanu pēc uzņēmēja iniciatīvas (Saeimas lēmums par pievienošanos 15.06.1994. Latvijā stājās spēkā 25.07.1995.) 4. pantam, kur noteikts, ka atlaišanas likumīga pamatojuma smagums gulstas uz uzņēmēju. Arī Darba likuma 125. pants nosaka, ka darba devējam ir pienākums pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir tiesiski pamatots. Šī norma Darba likumā tika ieviesta, lai Latvijas likumdošana atbilstu starptautiskajai konvencijai un Eiropas Savienības prasībām, bet pēc tam Saeima izdarīja grozījumus CPL, kas faktiski to atceļ, kas ir absurdi. Šajā gadījumā ar grozījumiem CPL, kuri ir jaunāki, būtiski mainās pierādīšanas pienākums. Ar to es esmu nostādīts muļķīgā stāvoklī tiesā, jo pēc šo grozījumu izdarīšanas kā pirmās instances Jelgavas tiesa, tā apelācijas tiesa – Zemgales apgabaltiesa – faktiski ir spiesta man uzlikt pienākumu pierādīt atbrīvošanas no darba pamatotību.
Jājautā Torgāna kungam, kur viņš bija, kad tika izstrādāti šie absurdie grozījumi likumā un kas tos tagad izlabos? Tiesas spiestas tagad taisīt nelikumīgus spriedumus lietās par darba tiesisko attiecību izbeigšanu pēc darba devēja iniciatīvas un būs pamats kārtējai sūdzībai Eiropas Cilvēktiesību tiesai pret Latvijas valsti. Un tad visi atkal brīnīsies, kā tas varēja notikt. Šeit atklāts ir jautājums Ministru kabinetam, kad un kā tiks atlīdzināti zaudējumi Latvijas valstij, ko tā spiesta maksāt sakarā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem par šo kvalificēto juristu nelikumībām un kas tiek segti uz visu nodokļu maksātāju, tai skaitā arī mana, rēķina. Civillikuma 1779. pants nosaka, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumu, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Manā gadījumā Satversmes 92. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību, bet ne pienākums.