Atslēgvārdi:

Uzspiestais patēvs 13

Šodienas koalīcija ir zaudējusi leģitimitāti sabiedrības acīs un saprot, ka nespēs darboties vienādu spēles noteikumu apstākļos, tāpēc arī tāda steiga ar prezidenta ievēlēšanu un citu, cauri Saeimai izgrūstu, valdības sagatavotu likumprojektu neizsvērtu pieņemšanu.

Sekosana 255x203
Foto:Donna

Prezidenta vēlēšanas ir notikušas, un 8. jūlijā Valdis Zatlers oficiāli kļūs par septīto Latvijas prezidentu. Tradicionālo Jāņu svinēšanu šā gada jūnijā papildinās Vairas Vīķes Freibergas atvadu pasākumi, un šajā pirmssvētku laikā nepamanīts nevar palikt fakts, ka no viņas pilnvaru beigām līdz V.Zatlera zvēresta nodošanai par Latvijas pirmo amatpersonu kļūs Saeimas priekšsēdētājs. Valdošās koalīcijas prezidenta kandidātu pirmsvēlēšanu sijāšana apstājās pie ārsta Valda Zatlera kandidatūras, kurš ir kļuvis par Latvijas visu laiku jaunāko prezidentu. Pirmsvēlēšanu Latvijas Faktu socioloģiskā aptauja neatspoguļoja atbalstu Zatlera kungam, jo, pirmkārt, viņš bija plašākai sabiedrībai nepazīstams, otrkārt, viņš atzina, ka ir pieņēmis pacientu pateicības maksājumus, un, visbeidzot, viņu izvirzīja varas koalīcijas partijas. Pēc vēlēšanām Latvijas interneta portālos nerimst diskusijas par jaunievēlētā prezidenta ētiskajiem apsvērumiem, un neskaitāmi sabiedrības viedokļa veidotāji un inteliģences pārstāvji atzīst, ka plaisa starp varu un sabiedrību nesarūk. Tāpēc šis raksts centīsies ieskicēt, kādi apsvērumi noteica valdošās koalīcijas steigu un kāda varētu izskatīties Valda Zatlera turpmāko četru gadu prezidentūra.


Varas izaicinājumi

Salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, Latvija ir gandrīz ideāla, ja mēs skatāmies uz ekonomiskās izaugsmes cipariem. Arī Latvijas politiķi ir iemācījušies manipulēt ar statistikas skaitļiem, un tāpēc ir daļa politiķu, kas mēdz atgādināt Bendžamina Disraeli (Benjamin Disraeli) spārnoto teicienu: “Pastāv meli, lieli meli un statistika”.[1] Uzskatu, ka Latvijas statistikas dati par inflāciju, tekošā konta deficītu, produktivitātes stagnāciju un iedzīvotāju neapmierinātību ar esošās valdības darba metodēm drīzāk atspoguļo amerikāņu parunu: „Nevis skaitļi melo, bet gan meļi skaitļo” (figures do not lie, but lyers figure). Jebkura režīma, arī demokrātijas varas noslēpums slēpjas tās leģitimitātē. Pēc Franču revolūcijas Aleksis Tokvils (Alexis de Tocqueville) ievēroja, ka neapmierinātība ar valdošās elites darbību parasti izpaužas tieši ekonomiskās izaugsmes laikā, jo cilvēka paredzējumi bieži nesakrīt ar realitātē piedzīvoto.[2] Ekonomiskajai videi attīstoties brīvā tirgus apstākļos, labēja valdība tradicionāli neiejaucas ekonomikā. Tāpēc šodienas valdības vadītāja lepošanās ar labējās valdības sasniegtajiem ekonomiskajiem rādītajiem ir klaji sīkmanīga, lai neteiktu, ka tā ir notikusi par spīti valdības nenovērstajiem birokrātiskajiem šķēršļiem. Kritiķi man var pārmest, pirmkārt, ka Latvijā nav tīras labējas valdības un, otrkārt, ka arī pasaulē šodien pārsvarā tiek pārstāvētas jaukta tipa ekonomiskās sistēmas. Pirmās kritikas gadījumā rodas pamatots jautājums, kāpēc Aigars Kalvītis uzsver, ka viņš ietur labēju politiku, kurā cilvēkam pašam esot jārūpējas par sevi bez sevišķas valsts palīdzības, bet varai pietuvinātu cilvēku grupām tiek atklāti parādīta varas gaiteņu labvēlība? Otras kritikas gadījumā rodas leģitīms jautājums, kur tad paliek rūpes un nodokļu sistēmas reorganizēšana, reāli uzlabojot neražojošās sfēras, t.i. skolotāju, mediķu, policistu un sociālo darbinieku dzīves apstākļus, jo jaukta tipa ekonomikas uzdevums ir nodrošināt līdzsvarotu ekonomikas attīstību, piedāvājot darba devējiem nodokļu atlaides un vienlaikus neatstājot neražojošo sfēru pabērna lomā.

Ekonomiskajai labklājībai pieaugot nesakārtotas tiesiskas sistēmas apstākļos, labklājība strauji uzlabojas tikai šauru grupu ietvaros. Peruāņu ekonomists Ernando de Soto (Hernando de Soto) pētījumos ir pierādījis, ka galvenais iemesls, kādēļ vidusslānis veidojas lēni, ir tieši nesakārtotas īpašuma attiecības un tiesiskuma nepietiekamība valstī.[3] Amerikāņu politologs Frensiss Fukujama (Francis Fukuyama) to nosauc vienkārši par uzticības trūkumu sabiedrībā.[4] Bez uzticības sabiedrībā nav iespējama vienošanās fundamentālām pārmaiņām, kuras globālie izaicinājumi pieprasa visām valstīm neatkarīgi no to lieluma.

Šodienas valdība un jaunievēlētais prezidents ir norūpējušies par uzticības trūkumu un valdošo negatīvismu sabiedrībā. Nenoliedzami, ka negatīvisms sabiedrībā pastāv, bet kas ir tā cēloņi? Tāpat kā zivs pūst no galvas jeb kā vecāki rāda bērniem priekšzīmi, tā arī Latvijas iedzīvotāji seko valsts politiskās elites morāles standartiem. Latvijas politiķiem nosodīt valdošo negatīvismu sabiedrībā ir tikpat absurdi, kā vecākiem vainot bērnus neizdarībās, aizmirstot, ka visupirms šo neizdarību cēlonis ir tieši vecāki.


Domāšanas inerce

Premjers ir apsolījis no nākošā gada janvāra ieviest nodokļu sākumdeklarāciju, un šobrīd Latvijā notiek nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizācija, lai arī sākumdeklarācijas sistēmas iedibināšanai ir nepieciešama vienkārši politiskā griba un valstī eksistējošo nekustamā īpašuma, auto un nodokļu reģistru saslēgšana vienotā tīklā. Runājot par deklarāciju, atkārtojos, bet sākumdeklarāciju mūsu politiskās elites pārstāvji piemin garāmejot, lai arī iemesls visām šodienas Latvijas nebūšanām ar īpašuma tiesībām, izvairīšanos no nodokļiem un citām ekonomiskas dabas negācijām vistiešākajā veidā slēpjas sākumdeklarācijas trūkumā. Bez sākumdeklarēšanas sistēmas (varam to nosaukt arī par sabiedrisko samierināšanos) šodienas vainīgo meklēšana kombinācijā ar tiesiskā noilguma principu atgādina bērnu spēlītes, jo nav jau pamata, no kura izrietētu, vai pilsoņu X un Y ienākumi ir leģitīmi vai nav, jo vienmēr atradīsies sievasmāte vai Vitāls Lejiņš, kuru izkontrolēšanai VID resursu bieži nepietiek.[5] Īpašuma un nodokļu sākumdeklarēšana ir politiskas gribas jautājums, un Latvijā tā ir nepiedodami novilcināta. Šobrīd izskatās, ka Latvijas valdošās aprindas cenšas nodrošināties pret neparedzētu notikumu attīstību, un tāpēc arī bija nepieciešama sasteigta prezidenta ievēlēšana un strīdīgie Saeimas likumprojekti.

Politiskās darbības loģika prasa izdarīt nepopulārus lēmumus uzreiz pēc vēlēšanām. Tomēr šādā gadījumā Skandināvijā, piemēram, tiek tradicionāli pieņemti lēmumi, kuri palīdz valsts attīstībai kopumā. Latvijas gadījumā Saeimas pēdējā pusgada balsojumi vairāk gan atgādina valdošās koalīcijas vēlmi Tautas partijas (TP) vadībā palīdzēt tikai sev! Šādā gadījumā nenotiek kaulēšanās ar opozīciju, lai pieņemtu nepopulārus, bet valsts ilgtspējīgai attīstībai nepieciešamus lēmumus. Izņemot Tiesībsarga ievēlēšanu (lai arī šajā gadījumā sākuma scenārijs bija identisks), drošības likumu, inflācijas apkarošanas plāna pieņemšana, Satversmes tiesas tiesnešu ievēlēšana, prezidenta vēlēšanas[6] un visbeidzot 21. jūnijā paredzētais lēmums pielīdzināt padomju laikā iegūtos akadēmiskos grādus Latvijas Republikas laikā iegūtajiem liecina par absolūtu nulles iznākuma spēles noteikumu pielietošanu valstiski svarīgu jautājumu risināšanā. Tas nozīmē, ka, nerēķinoties ar parlamenta mazākuma viedokli, valdošā koalīcija neievēro, ka tās uzvara ir bijusi daļas sabiedrības zaudējums, un šis aspekts skanēja jo sevišķi ironiski, kad valdošās koalīcijas pārstāvji teicās vēlam mums visas tautas prezidentu.[7] Tā vietā, lai šodienas pārkarsētās ekonomikas apstākļos diskutētu par valstiski nozīmīgu nodokļu sloga un administratīvu šķēršļu atvieglošanu ražotājiem un maznodrošinātajiem, turpinās bezatbildīgas politikas process un korporatīvās varas centralizācija.

Šodien notiekošais ir piemērs nevis Eiropas ziemeļos valdošo vērtību pārņemšanai, bet gan nostalģiskam skatam atpakaļ uz PSRS demokrātisko centrālismu, kur nekritiska sekošana priekšniecībai tika uzskatīta par tikumu un neatkarīga domāšana nozīmēja slikto toni. Politiķu pārliecība, ka tagad, esot ES un NATO, mūsu drošība ir garantēta, ir pašapmāns, un par to varējām pārliecināties pēc sabiedroto reakcijas uz drošības likumu izmaiņām. Šodienas koalīcija ir zaudējusi leģitimitāti sabiedrības acīs un saprot, ka tā nespēs darboties vienādu spēles noteikumu apstākļos, tāpēc arī tāda steiga ar prezidenta ievēlēšanu un citu, cauri Saeimai izgrūstu, valdības sagatavotu likumprojektu neizsvērtu pieņemšanu. Šādi no izslavētajām ilgtermiņa valsts interesēm ir palikusi tik vien kā tukša skaņa. Iespējams, ka valdošā elite tiešām domā, ka “tauta ir aprobežota”. Diemžēl šāds domāšanas veids valdošās koalīcijas pārstāvjiem neļauj sasniegt ilgtermiņa mērķus, t.i. saliedēt sabiedrību kopējam darbam un valsts pārvaldes efektivitātes uzlabošanai, bet globālā ekonomiskā sistēma soda neefektīvi pārvaldītas valstis. Valdība darbojas pēc inerces un turpina melot sev, cerot, ka Latvijas pastāvošās varas kailumu ir iespējams apklāt ar pozitīvisma kampaņām. Pastāvošo plaisu starp valdošo eliti un pārējo sabiedrību ir uzdots “samazināt” jaunajam prezidentam, kas gan vairāk izskatās pēc neiespējamās misijas, jo gan prezidenta reputācija, gan arī viņa ievēlēšana ir sākotnēji sakompromitētas. Tēlaini izsakoties, šodienas Latvijas sabiedrība ir kā pusaudzis, kuram viens no vecākiem šķiras, un nu māte atvedusi mājās jaunu patēvu. Pusaudzis nav mierā ar mātes uzvedību un arī ar to, ka viņš ir nepilnīgi pieskatīts un šādi izaudzis par brīvdomātāju, kā arī visbeidzot ar to, ka, neņemdama vērā pusaudža domas, māte ir uzspiedusi tam jaunu patēvu.


Nākotnes prezidents

Jaunievēlētais prezidents ir piekritis nepateicīgai patēva lomai. Patēvs nav kaut kas organisks, tāpēc viņam būs jāpieliek lielas pūles, lai spētu vadīt kopdzīvi ar apšaubāmas reputācijas sievu, spētu sadzīvot ar brīvdomātāju pusaudzi un šādi iegūt arī tēva autoritāti. Autoritāti nevar uzspiest, jo tās veidošana ir atgriezeniska, tāpēc to var vienīgi iemantot. Latvija ir nonākusi neapskaužamā situācijā, jo jaunā prezidenta autoritāte sabiedrības acīs ir vistiešākajā veidā atkarīga no viņa paša un spējas sadzīvot ar viņu izvirzījušo valdošo koalīciju. Šodien ir pāragri modelēt iespējamos jaunā prezidenta sabiedrotos, un apolitiskam prezidenta kandidātam pirmie prezidentūras gadi parasti tiek pavadīti sabiedroto meklēšanā. Tomēr prezidenta komandas sastāvs būs neapstrīdami svarīgākā zīme tam, kādas tad būs prezidenta, valdības un Saeimas attiecības — līdzsvarojošas jeb korporatīvas? Šodienas prezidenta palīgi norāda, ka Valda Zatlera sabiedrotie var nākt no valdošās koalīcijas aprindām, un šādi jaunajam prezidentam tuvākajā nākotnē būs jāpieliek titāniskas pūles, lai radītu savu komandu un noturētu neatkarīgu nostāju. Šajā gadījumā ieteiktu Valdim Zatleram vēlreiz noskatīties britu Yes, Minister” un ASV Westwing seriālus, lai pārliecinātos, pēc kādiem spēles noteikumiem viņš ir piekritis spēlēt turpmākos četrus gadus.

Domas, kuras jaunievēlētais prezidents ir izteicis presē, vedina spriest, ka Valdis Zatlers ir izteikti labējs liberālis. Meklējot analoģijas starp cilvēku un dzīvnieku pasauli, Valdis Zatlers piekrīt sociāldarvinisma uzstādījumam, ka stiprākais izdzīvo. Šādi uzskati modernajā pasaulē ir slideni un parasti balansē uz totalitāro ideoloģiju robežas. Esot sava aroda meistars, Valdis Zatlers ir iemantojis neviltotu uzticību kolēģu un klīnikas darbinieku lokā, lai arī neviltota uzticība var būt maldīgs priekšstats, jo var būt saistīts ar cilvēcisku vēlmi atrasties priekšniecības tuvumā. Visbeidzot, runājot par Valda Zatlera personību, ir jāpiezīmē, ka jaunievēlētais prezidents nav ieguvis augstāko iespējamo akadēmisko grādu. Tiekoties ar akadēmiskajā rangā augstākām amatpersonām un valstsvīriem, viņu, iespējams, pavadīs nepabeigta darba sajūta. Šādā situācijā var tikai minēt, vai Valdis Zatlers turpmāk kļūs par prezidenta pienākumu t.s. „atstrādātāju” jeb sublimēs prezidenta amata ierobežojumu nemieru ar pieaugošu autoritatīvismu pienākumu izpildē? Šī ir sabiedrībai aktuāla tēma, un tikai prezidents zina atbildi uz šo jautājumu.

Neatkarīgi no atbildes atklāts paliek jautājums arī par valdības, jo sevišķi ZZS ministru mazspēju. Šobrīd izskatās, ka valdība noturēsies, ja ekonomiski satricinājumi un 7. jūlija referendums nepavērs citu attīstības scenāriju, un, protams, nevar izslēgt arī ministru rokādes pirms referenduma norises. Opozīcijas partijām Godmaņa stilā var pārmest nemācēšanu zaudēt, bet arī valdošajai koalīcijai uzvara nenāca, ievērojot iepriekš nolemtos spēles noteikumus.[8] Diemžēl vēl sešpadsmit gadus pēc neatkarības atgūšanas tiesiskums joprojām ir galvenais dienas kārtības jautājums Latvijā. Jaunajam prezidentam, kurš ir nācis ar mandātu rūpēties par iekšpolitisko saskaņu, ir visas iespējas beidzot iedibināt tiesiski funkcionējošu valsti, un Latvijas sabiedrībai atliek palikt nogaidošās pusaudža pozīcijās. Tāpēc, tēlaini izsakoties, vai nu patēvs iemantos autoritāti, vai arī pusaudzis aizbēgs plašajā pasaulē, un šobrīd valstiski tas ir vienlīdz svarīgi, tāpat kā rūpēties par ārstu saglabāšanu Latvijas pacientiem.




______________________________

[1] Bendžamins Disraeli bija viens no ievērojamākajiem 19.gs. Britu Impērijas premjerministriem

[2] Alexis de Tocqueville, L'Ancien Régime et la Révolution, Oeuvres complètes d'Alexis de Tocqueville, Paris: 1995

[3] Hernando de Soto, The Mystery of Capital, New York: Basic Books, 2000

[4] Francis Fukuyama, Trust The Social Virtues and the Creation of Prosperity, New York: Free Press Paperbacks, 1995

[5] Vitālijs Lejiņš kļuva slavens pēc nāves ar neizsakāmas izcelsmes mantojumu par labu Aivaram Lembergam.

[6] Neskatoties uz Vairas Vīķes Freibergas ieteiktajām izmaiņām, kuras Saeima arī pieņēma, prezidenta vēlēšanu gadījumā spilgti atklājās Latvijas Satversmes novecojušais noteikums, ka valsts simbolu valsts prezidentu ievēl parlamenta vienkāršais vairākums (50+1). Šādi Latvija ir palikusi vienīgā Eiropas parlamentārā republika, kur prezidenta ievēlēšanai neizmanto kvalificēto vairākumu (2/3 vai 3/5 balsu). Eiropas vienīgais izņēmums ir VFR, bet Vācijā ar vienkāršo balsu vairākumu vēl no abām parlamenta palātām sastādītais Federālais konvents.

[7] Skat. izvilkumu no Ivara Godmaņa runas 31. maija sēdē: „Neskatoties ne uz kādām cīņām, neskatoties uz to, kā politiski savā starpā ir cīnījušies gan politiskie spēki, gan partijas, gan sabiedrība, kā mēs to redzējām arī šodien pie Saeimas, iestājas cits – demokrātijas trešais kvalitātes līmenis. Tajā brīdī, kad Valsts prezidents ir ievēlēts, viņš atbilstoši Satversmei ir visas Latvijas tautas Valsts prezidents. ” Saeimas stenogramma 2007. gada 31. maijā, http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/070531/st070531.htm

[8]2007. gada 24.maija „Kas notiek Latvijā?” TV raidījumā Iekšlietu ministrs Ivars Godmanis prezidenta debašu laikā pārmeta opozīcijai nemācēšanu zaudēt, un 2006. gada 3. novembrī Augstākā Tiesa nolēma, ka 2006. gada vēlēšanu pozitīvisma kampaņas bija nelikumīgas, bet tiesai trūka būtisku pierādījumu, lai pieņemtu lēmumu par vēlēšanu rezultāta anulēšanu.

Creative commons Creative Commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu politika.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt politika.lv ar ziedojumu!

Vēl šajā tēmā

Atjaunots vērtējums sistēmisko kļūdu labošanai pēc Zolitūdes traģēdijas 0 Autors:Providus.lv

Towards a new pact for Europe 0 Autors:Jacki Davis , Janis A. Emmanouilidis

Gudrasgalvas.lv in memoriam 0 Autors:Iveta Kažoka

Pelnīt šodien vai investēt rītdienā? 0 Autors:Latvijas Darba devēju konfederācija

Ārkārtas Saeimas darbs, lai atgūtu nozagto valsti 0 Autors:Providus.lv

PROVIDUS komentāri topošās valdības deklarācijai 0 Autors:Providus.lv

Komentāri (13) secība: augoša / dilstoša

Tmp author
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


te 16.08.2011 14:37
Tā tas tiešām ir

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Maijpuķīte 11.07.2008 00:14
Profesionālis visu redz.

-----------------------------------

Paldies.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

arturs lejins 16.03.2008 16:23
man loti zeel kad vins nav latvijas prezdents 21gatsimta

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Chris 17.06.2007 13:22
It is much easier to be critical than to be correct.
(Benjamin Disraeli)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Veiko Spolitis - Kalvis 16.06.2007 14:41
Kalvis teica: "Nevar vainot Saeimu, ja tā ir saprātīgi pielietojusi savas Satversmē noteiktās pilnvaras. Mūsu valsts vadītāji ir pieņēmusi lēmumu un kā K.Ulmanis šādās reizēs teiktu "ir jābeidzas visai pretī runāšanai un pretī darīšanai".

Vai tas nozīmē, ka turpināsim iet jau par iemīto taciņu, lai arī veselais saprāts sauc, ka tā lieta nav taisna? Ja Saeima būtu "saprātīgi"pielietojusi savas pilnvaras, tad arī netaptu šāds apcerējums, un diskusijas par likumību sen jau būtu mitējušās, ne tā? Satversmē ir novecojušas prezidenta izvirzīšanas (nav īsti atrunāta procedūra par to kas, kā un cik ilgā laikā to veic) un ievēlēšanas nepilnības (50+1 nepieciešamais kvorums), tad tās tagad arī varētu novērst. Uzskatu, ka tautas vēlēts prezidents prasītu kardinālu satversmes līdzsvara izjaukšanu,un tas šodienas Latvijas situācijā būtu nepārdomāti & sasteigti, so sevišķi šodienas bezatbildīgās politikas laikā.

TOMĒR sekojot Tavam ieteikumam iesaku šādus labojumus:

III nodaļa. Valsts prezidents 36. Valsts Prezidentu ievēlē aizklāti balsojot ar ne mazāk kā 2/3 Saeimas locekļu balsu vairākumu. JO SKAT. PIEMĒRAM NODAĻU 54. (Valsts Prezidentu var saukt pie kriminālās atbildības, ja tam piekrīt Saeima ar ne mazāk kā divu trešdaļu balsu vairākumu) (NB! ŠOBRĪD IR AR 51 BALSU VAIRĀKUMU) Tālāk var noteikt specifiskas atrunas,gadījumā, ja nevar savākt 2/3 balsu pirmajā balsojumā. Tad piem. parlaments sanāk pēc 5 dienām, un ja atkal nevar , tad dod pēc 5 dienām trešo iespēju, bet šoreiz mainot ievēlēšanas slieksni uz 3/5 kā tas ir Hellas, Slovākijā un vēl dažās Eiropas valstīs. Var noteikt, ka partijām ir jāizvirza savi prezidenta kandidāti ne vēlāk kā mēnesi pirms prezidenta vēlēšanu datuma piem, un tā tālāk un tā joprojām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunvaldis 15.06.2007 22:39
Partijām jau "pieder" divas varas. Prezidentam ir jābūt no partijām neatkarīgam un viņu jāizvirza sabiedrībai caur sabiedriskām organizācijām vismaz mēnesi pirms vēlēšanām. Ja nevēl tauta, bet gan saeima, tad viņam ir jāsaņem krietni lielāks atbalsta % kā patreiz. Visi ievēlēšanai nepieciešamie priekšdarbi un sabiedrības informēšana neintrāli, vienlīdzīgi par visiem kandidāteim. jāveic centrālai vēlēšanu komisijai.
Varbūt līdzīgu principu varētu pielietot arī saeimas vēlēšanās. Nevajag "varmācīgi", ar "plikām" reklāmām, iespaidot vēlētāju un demonstrēt "maizes tēvu" bagātību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 15.06.2007 13:24
Man V.Zatlers patīk, viņa ievēlēšanas likumību neviens neapstrīd - nesaprotu, par ko vajag tik ļoti "kasīties". Nevar vainot Saeimu, ja tā ir saprātīgi pielietojusi savas Satversmē noteiktās pilnvaras. Mūsu valsts vadītāji ir pieņēmusi lēmumu un kā K.Ulmanis šādās reizēs teiktu "ir jābeidzas visai pretī runāšanai un pretī darīšanai". V.Zatlera politisko ieguldījumu varēsim puslīdz objektīvi izvērtēt tikai pēc 1-2 gadiem.

Nepiekrītu daudz kam no tā, ko ir darījusi valdošā koalīcija, bet ar V.Zatlera ievēlēšanu esmu ļoti mierā. Pirmo reizi mums būs kārtīgs prezidents - atzīta autoritāte savā jomā, kuram nevelkas līdzi ievērojama padomju nomenklatūras vai ārzemju emigrācijas bagāža (Aivars Endziņš, Vaira Vīķe-Freiberga), kura ievēlēšana nav nostaļgjiska nodeva pirmskara Latvijai (Guntis Ulmanis). Īsti Latvijas valstiskuma simboli, manuprāt, ir bijuši tikai pirmie divi prezidenti - Jānis Čakste un Gustavs Zemgals. Nākošie prezidenti (Alberts Kviesis, Kārlis Ulmanis) jau bija Zemnieku Savienības partejiskie politiķi, savukārt atjaunotajā Latvijā ievēlētie visi 3 prezidenti ir pēdējā brīža kompromisa kandidāti - nesenās prezidenta vēlēšanas ne ar ko īpaši neatšķīrās no VVF ievēlēšanas pirms 8 gadiem.

Piekrītu, ka prezidenta izvirzīšanas un apspriešanas process šobrīd ir nepārskatāms - ir vajadzīgi konstruktīvi priekšlikumi, kā šo procesu uzlabot. Var ierosināt, piemēram, noteikt, ka prezidenta kandidātam ir jāsavāc 1000 vēlētāju paraksti, kandidatūrām jābūt izvirzītām vismaz mēnesi pirms ievēlēšanas, utml.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vija 15.06.2007 12:39
Rakstītajam var piekrist par visiem 100 punktiem, bet ko tas dod: mēs varam runāt, protestēt vai plosīties, bet nekas jau nemainīsies! Es šajos neatkarības gados nekad neesmu jutusies tik bezpalīdzīga un neaizsargāta, pat pazemota kā šobrīd. Ta vien gribas pamest šo zemi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

veiko spolītis - Kate 15.06.2007 08:19
Vai domājat, ka steigšanās tagad paģērētu man darboties cēla mērķa vārdā - mīlestība:) Pretjautājums, kas tad satur šo pasauli kopā?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kate - Veiko Spolītim 14.06.2007 23:45
Jūsu tēlainās izteiksmes veids jauc man galvu, tomēr, Jums vajadzēja pasteigties vai, citiem vārdiem, padomju cilvēks ražoja mīlestību mīlestības pēc, bet viņš to darīja cēlu mērķu vārdā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

viņiem vienkārši 14.06.2007 19:14
ir bail, ka ar viņiem darīs tā, kā viņi paši darīja...saprotiet, viņu līmenis nepieļauj domu, ka cilvēki ar citu inteliģences pakāpi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kā ir tā ir 13.06.2007 16:19
konkrēts un viennozīmīgs viedoklis, kas nu sagaida pusaudzi!!!! Tautas partijai būtu laiks nomainīt nosaukumu pret ,,varas partiju'' jo TP jau neko citu nevajag kā tikai varu, tādi ideāli un tautas intereses vispār netiek ņemti vērā!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

DaceA 13.06.2007 11:51
Rakstā galvenā doma, šķiet, ir sekojošā līkne: bezatbildīgas politikas process -> korporatīvās varas centralizācija -> nostaļģija par PSRS laiku nekritisku sekošanu līderiem -> Latvijas valdošās aprindas cenšanās nodrošināties pret neparedzētu notikumu attīstību -> sasteigta prezidenta ievēlēšana un strīdīgi likumprojekti... un atkal nostaļģija par PSRS laiku beziebilžu sekošanu kombinācijā ar gandrīz vai nicinājumu pret tiem, kas atļaujas iebilst un kritizēt -> turpinās bezatbildīgas politikas process -> turpinās korporatīvās varas centralizācija -> turpinās savu nevis valsts interešu aizstāvēšana, tai skaitā finanses tiem skolu jumtiem, kur sēž koalīciju mēri...

Jautājums: kas tālāk?

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Ieslucenes 255x203

Parādi savu pasi! 22 Autors:Veiko Spolītis