Atslēgvārdi:

Uzputotā žurnālistika 23

Žurnālistikas spēks pieder pie sabiedrības kopējām vērtībām, tāpēc būtu vieglprātīgi to notrallināt vai atmest kā nevajadzīgu.

Iesaki citiem:

Avīžu slēgšanas epidēmija bagātajās pasaules valstīs un reklāmas līdzekļu aizplūšana interneta virzienā karstu diskusiju centrā izvirzījusi jautājumus par žurnālistikas kvalitāti. Kamēr žurnālisti aizstāv profesijas pamatus, mediju īpašnieki un vadītāji samazina

darbinieku skaitu redakcijās, bet daļa auditorijas uzskata, ka internets var piepildīt jebkuru vēlēšanos. Ne velti akadēmiskie žurnāli Journalism un Communication Culture šiem jautājumiem šogad veltījuši īpašus numurus vai rakstu sērijas.



Kam vispār vajadzīgi žurnālisti?

Žurnālistikas nākotne ir ļoti atkarīga no mediju sistēmas nākotnes un no tā, kā vispār noris komunikācija. Lūk, daži procesi, kas šobrīd raksturo žurnālistu darba tirgu lielā daļā pasaules attīstīto valstu. Avīzes piedzīvo nebijušu uzplaukumu Indijā un, kā spriež dažādi pētnieki, tur tās arī saglabāsies vēl gadiem ilgi. Bet ļoti daudzos mediju uzņēmumos darbinieku skaits un darba samaksa tiek samazināta, mediju saturu piepilda lietotāju sūtītie teksti, foto un video materiāli. Izskan viedokļi par žurnālistu darba maznozīmīgumu, jo blogeru, pilsoniskās žurnālistikas aktīvistu un parasto auditorijas pārstāvju piegādātā informācija konkurē ar žurnālistu veidoto saturu. Atsevišķi mediji mudina satura veidošanā iesaistīties arvien vairāk amatieru. Piemēram, vācu mediju milzis Bild noslēdza līgumu ar lielveikalu ķēdi, kur pārdeva videokameras ar īpašu programmatūru, kas ļauj momentā nogādāt safilmēto materiālu Bild uzturētajā interneta vidē. Atsevišķi interneta portāli atlaiduši žurnālistus un izveidojuši ziņu dienestus off-shore valstīs tālu no medija mītnes zemes, kur daži cilvēki, izmantojot ziņu aģentūru materiālus un sabiedrisko attiecību informācijas plūsmu, rada interneta mediju saturu.


Šiem procesiem ir arī konkrēti efekti, kas liek citām acīm paskatīties interneta apjūsmotāju virzienā. Dažādi pētījumi parāda, ka par spīti plašajām informācijas iespējām, kopumā sabiedrība nav kļuvusi labāk informēta. Drīzāk vērojams pretējs process. Auditorija, kas daļēji atteikusies no tradicionālajiem medijiem, sāk fragmentizēties tādā pakāpē, ka nereti zaudē saikni ar realitāti, jo it kā iesprūst visai šaurā savu un nedaudzu domubiedru interešu laukā. Katrs cilvēks sāk saņemt arvien vienveidīgākus viedokļus, komunikācijas procesā interneta sociālajos tīklos vai citās interešu vietnēs sazinās ar nedaudziem cilvēkiem, dzird aptuveni to pašu, ko pats stāsta, patērē informāciju un viedokļus, ko vēlas dzirdēt, un rezultātā nonāk pie ļoti šaura pasaules uzskata. Tā sabrūk ilūzija, ka internets būs īstas demokrātijas spēcīgākais virzītājs. Savukārt citu mediju piedāvātā universālā ziņu plūsma, kas piedāvā daudzkārt pavairotu, bet diezgan vienveidīgu informāciju, atsvešina cilvēkus no viņu dzīvesvietas, samazinot piederības sajūtu un izpratni par apkārt notiekošo.

Tomēr galvenā vienošanās ir skaidra — žurnālistika ir svarīga. Tai gan nepieciešama profesionālo kritēriju pārskatīšana, bet viennozīmīgi sabiedrībai noteikti ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj savākt un piegādāt neatkarīgu informāciju. Dažāda veida amatieri un aktīvisti, kā rāda pētījumi, pārsvarā reflektē par žurnālistu piegādātajiem faktiem, tos komentē vai papildina. Mediju telpa tiek piepildīta, bet satura vērtība ir ļoti dažāda. Tātad arī turpmāk būs vajadzīgi cilvēki, kas izvērtēs saņemtos faktus, tos pārbaudīs un analizēs, veiks ilgstošus pētījumus, jo vienmēr aktuāls būs jautājums — kam no mediju satura var ticēt un kam no tiem, kas sniedz informāciju, var uzticēties?



Kas ietekmē satura kvalitāti?

Ne jau internets vien ietekmējis žurnālistu darba vides izmaiņas un neizbēgami veicinājis satura kvalitātes krišanos. To noteikuši korporatīvie mediji, kas darbojas pēc tradicionālā biznesa principiem un cenšas savu „produktu” padarīt lētāku, „ražot” vairāk, ātrāk un pārdot vienu un to pašu saturu tik daudz reižu un tik daudz kanāliem, cik vien iespējams. Žurnālistu lepnumu par to, ka viņi kļuvuši par informācijas plūsmas „producentiem”, nomainījis izmisums, jo vienas un tās pašas gatavā veidā saņemtas informācijas pārkārtošana, piemērošana un sapakošana arvien retāk noved pie oriģināla un augstvērtīga satura. Būtībā daži lieli mediju uzņēmumi piegādā lielākajai daļai auditorijas visai vienveidīgu un vienāda līmeņa saturu.

Žurnālisti, kam ekonomijas dēļ ik dienas jārada arvien vairāk ziņu vai cita veida saturs, sāk strādāt paviršāk, plaši izmantot no malas piegādātās „sagataves”, būtībā attālinoties no sava pamatuzdevuma noskaidrot faktus, interesēties par notikumiem, parādīt realitāti. Jo īsāks ir katra materiāla sagatavošanas laiks, jo sliktāk pārbaudīta ziņa sasniedz auditoriju. Darba ritms kļūst arvien spraigāks, informācijas atjaunošanas un papildināšanas temps ir pieaudzis, tāpēc palielinās paviršība, mazāk svarīga kļūst žurnālistikas profesionālajai darbībai tik būtiskā faktu pārbaude, precizitāte, konteksta meklēšana.

Žurnālistu uzdevums ir iespēju robežās tuvoties patiesībai, kas būtībā ir vienīgais šīs profesijas pastāvēšanas iemesls, bet šajos apstākļos to izdarīt kļūst arvien grūtāk, jo žurnālisti kļuvuši par satura ražošanas „rūpnīcas” daļu, satraukti raksta žurnālists Niks Deiviss (Nick Davies) savā grāmatā Flat Earth News. Viņš uzskata, ka laiks ir galvenais žurnālista darba resurss, jo tas vajadzīgs informācijas savākšanai un pārbaudei. Ja laiks tiek samazināts, žurnālistikas kvalitāte sabrūk.


Niks Deiviss veica pavisam vienkāršu pētījumu, lūdzot dažiem kolēģiem lielākajos britu medijos fiksēt katru dienu paveiktos darbus. Rezultāti šokēja abas pētījuma puses, jo izrādījās, ka žurnālisti ļoti maz veic to darbu, kas viņiem būtu jādara. Viens no pētījuma dalībniekiem bija fiksējis sekojošu ainu: viņš nedēļas laikā uzrakstījis 48 rakstus, sarunājies ar 26 cilvēkiem, no kuriem saticis vien 4, bet tikai 3 no 45 darbā pavadītajām stundām bijis ārpus sava biroja telpām. Ja žurnālists nesatiekas ar avotiem, ja viņš pārsvarā sēž pie telefona un datora redakcijā, viņš zaudē izpratni par notikumiem un saikni ar avotiem. Žurnālisti paši nezina, kas notiek, viņi paši neko nesaprot un nevar tālāk pavēstīt patiesību, jo sēž birojos un apstrādā jau gatavu informāciju, ko tiem piegādā galvenokārt oficiāli avoti, skarbi saka Niks Deiviss. Valdības institūciju preses relīzēm un citiem materiāliem tradicionāli uzticas vairāk, tāpēc tikai daļa no gatavajiem faktiem tiek pārbaudīta. Auditorijai piegādātais rezultāts ir nevis žurnālistika, bet čurnālistika — tā varētu burtiski pārveidot Deivisa terminu churnalism, kas veidots, par pamatu ņemot angļu vārdu churn, kas nozīmē putot, kult. Deiviss izpētījis arī dažus absurdus gadījumus, kad nepārbaudīta informācija, kas momentā tiek izplatīta, nodarījusi lielu ļaunumu, maldinot sabiedrību. Skaidrs, ka šādos apstākļos vairs nav jāatrodas mediju iekšpusē, lai tos kontrolētu ar politiski vai korporatīvi izdevīgas informācijas palīdzību, jo žurnālistu darba raksturs ir tiktāl izkropļots, ka viņi regulāri piegādā no ārpuses lielā mērā diktētu saturu.



Kas notiek Latvijas žurnālistikā?

Deivisa stress par žurnālistikas kvalitāti ir ļoti atpazīstams, jo mēs jau sen zinām, ka Latvijas informācijas vidē, lai kur jūs meklētu, ieraugāms aptuveni tas pats pārpakotais un apdarinātais, bet lielākoties no ziņu aģentūrām nākušais saturs. Kuļam un putojam, bet rezultāti ir pieticīgi. Ar studentiem analizējot ziņas, esmu ievērojusi, ka tās pamatā veido viedokļu virknes nevis fakti, tātad reālos notikumus izsaka ar politiķu vai amatpersonu viedokļu palīdzību. Aiz izteikumu virknēm, kas reizēm tikai imitē viedokļu daudzveidību, pazūd reālie fakti un to izpēte un ievietošana plašākā kontekstā.

Arī žurnālistu darba oficiozācija, tā pārvietošanās uz biroju, Latvijā ir realitāte. Arvien vairāk kolēģi sūdzas, ka darba devējs viņu attieksmi pret darbu, čaklumu un citas profesionālās īpašības mēra, pārbaudot birojā pavadītās stundas. Šis princips atbilst primitīvai biznesa izpratnei un labi noderētu filca čību šūšanas darbnīcas kritērijiem, turklāt mūsdienās ķermeņa atrašanās vieta diezin vai varētu signalizēt, vai cilvēks strādā vai nestrādā. Tomēr sajūta, ka darbinieks, kas ir „uz vietas”, strādā, tiek kultivēta arvien vairāk. Komplektā ar pieaugošo darba apjomu, kad preses izdevumu vai elektronisko mediju darbiniekiem jāstrādā vienlaikus vairākiem medijiem vai produktiem, jāpiepilda arī interneta portāli, paliek arvien mazāk iemeslu iziet ārpus redakcijas, lai vaigā ieraudzītu pašu atspoguļoto realitāti.

Skumji to sacīt, bet žurnālistikas kvalitāti Latvijā ļoti postoši ietekmē mediju vidē strādājošo nepietiekamais izglītības līmenis. Salīdzinot ar citu “varu” personālu, ceturtās varas pārstāvji varētu būt salīdzinoši sliktāk izglītoti. Žurnālistiem nereti ir “sena”, nepabeigta vai slikti apgūta izglītība. Daudzi savā profesijā ir pilnīgi amatieri, kas apguvuši vien pamata darbības shēmas, ko stūrgalvīgi atražo, vai cilvēki, kas pēdējo grāmatu par žurnālistikas profesionālajām norisēm lasījuši pirms daudziem gadiem. Viduvējā izglītotība un nicinājums pret plašākām zināšanām vērojams visos mediju uzņēmumu slāņos, arī redaktoru un mediju īpašnieku vidū. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izglītība mediju organizācijās netiek pieprasīta. Bet ir jau vēl arī citi iemesli — salīdzinoši ātra iespēja gūt panākumus, labu amatu un ietekmi, tāpat arī stresa un aizņemtības pilnā ikdiena, kas apgrūtina izglītošanos. Līdz ar to mediji satura kvalitātes ziņā attīstās lēnām, pamatu izaugsmei redzot kā automātisku citu valstu paraugu kopēšanu. Bet žurnālistikas kvalitāti viegli aizstāj ar mārketinga aktivitātēm, kas ar skaļu pierunāšanu cenšas pievienot neesošo dziļumu kopumā diezgan vienādam un viduvējam saturam. Žurnālistika, protams, ir ļoti attīstoša profesija, ja vien katrs indivīds to apzinās, tomēr sistēmiskas zināšanas par strauji mainīgo vidi nevar iegūt pat tad, ja regulāri kontaktējas ar šo zināšanu nesējiem. Tāpēc reizēm varētu būt pamatota kritika, ka žurnālisti ir virspusēji, pavirši, nespējīgi ieraudzīt notikumu kopsakarības vai procesu kontekstu.


Latvijā situāciju vēl problemātiskāku padara ļoti neattīstītā žurnālistikas profesionālā kultūra, profesijas pašapziņa un skaidrība par uzdevumiem un misiju gan žurnālistikas, gan auditorijas pusē. Mēs pat īsti neesam vēl ilgstoši dzīvojuši ar izcilu, kvalitatīvu žurnālistiku, ar tradīcijām un principiem, kas saprotami visiem, ar reāli izbaudītu preses brīvību un redakcionālo neatkarību. Tāpēc būtu muļķīgi apstāties ceļā uz to. Kamēr Lielbritānijā vai ASV ir iemesls žēloties par profesionālisma kritumu, mums žurnālistikas profesijas pamatu slānis ir tik plāns, ka krist zemāk nozīmē zaudēt gandrīz visu.



Ko vēlas auditorija?

Latvijā vērojama liela pretruna starp augsto uzticību medijiem un to piedāvātā satura ierobežoto izmantojumu. Biedējoša ir daļas auditorijas pieticība mediju lietojumā. Neliels manis veikts jauniešu paradumu pētījums parādīja, ka liela daļa jaunu cilvēku visu, kas vien vajadzīgs, atrod draugiem.lv — tur ir socializācija, praktiskie padomi, emocionāla piesaiste, informācija. Dzīve šajā telpā šķiet pašpietiekama, to nostiprina brīvības ilūzija, kas liek domāt — kad vien es gribēšu, internetā varēšu atrast visu.

Daudz labāku situāciju neuzrāda arī pārējo mediju lietojums — mazāk nekā puse no Latvijas iedzīvotājiem lasa presi, bet, ja lasa, tad pārsvarā tā ir izklaidējoša satura informācija par slavenību dzīvi un dažas ikdienā vajadzīgas ziņas vai bezmaksas reklāmas avīzes. Reklāmdevēju spiediens, kas liek sasniegt arvien lielāku auditoriju, lai tai lētāk piedāvātu savus ziņojumus, arī saturu liek orientēt uz masu auditoriju. Mediju vadītāji ātri vien nosaka pieprasītāko saturu — tematus, šovus, raidījumus, formātus, personības — un piemēro to šim vidējam līmenim, pamazām nonivelējot un sašaurinot piedāvāto informāciju līdz tādai, kas, kā šķiet, der visiem un, ja tā var teikt, aptuveni

atbilst nerātno basketbolistu intelekta līmenim. Patiesībā visai sabiedrībai tiek uzspiesta mazākuma gaume, jo, kā liecina TNS Latvia dati, pat vispieprasītākais šova skatītāju skaits nepārsniedz 30% no visas TV auditorijas (nevis iedzīvotāju skaita), vislasītākie žurnāli un laikraksti uzrunā vēl mazāku daļu, bet klausītāju mīlētākais radio ir savējais vien 24% no tiem 79% iedzīvotāju, kas vispār klausās radio. Arī tā tiek uzspiests vienveidīgs, vienādas kvalitātes, vienādām vajadzībām paredzēts, plakana uztveres līmeņa saturs. Viedokļu un satura līmeņu daudzveidība noplicinās un mēs arvien sliktāk saprotam, kas notiek Latvijā. Tāpēc nepietiks tikai ar žurnālistu (ja tādi būs) centieniem aizsargāt savas profesijas pamatus, bet arī katram pašam ir jārūpējas par savu informētības līmeni, negaidot, ka svarīgāko kāds ar pipeti iepilinās mutē. Informētība, skaidrība un spēja analizēt ir smags darbs, bet tā ir vienīgā alternatīva, ja nevēlamies palikt par viegli manipulējamu pūli.

Vienlaikus Latvijā visai skaļi publiski izskan nepatika pret žurnālistiem, aizdomīgums un šīs profesijas pārstāvju vērtības noliegums. Viens no iemesliem tam varētu būt žurnālistikas satura kopumā viduvējā kvalitāte. Daudzi kritiķi vienu kļūdu vai neprofesionālu izlēcienu attiecina uz visu profesionālo vidi. Bet vēl pieļauju, ka šis noliegums ir daļa no kopumā vērojamās savstarpējās rīvēšanās — vienas sabiedrības grupas nostādīšana pret citu, nespējot ieraudzīt vienotības un kopīgu interešu pamatu.

Šobrīd būtu svarīgi vienoties, ka žurnālistika attiecas uz visu sabiedrību, ka tā nevar būt tikai pliks bizness, kurā satura kvalitāte tiek pakļauta štancēšanas pamatprincipiem, un ka atbildība par satura ietekmi ir tikai slikti saprotams vārdu savienojums. Žurnālistiem vispirms ir jāvienojas savstarpēji, aizmirstot mediju uzņēmumu barjeras vai uzskatu atšķirības un personiskās antipātijas, jo rezultāts skars katru. Tikai tad varēs rasties un pastāvēt žurnālistu profesionālā apvienība, kurai ir būtiska jēga. Jo tieši apvienošanās, cīņa par savas profesijas nozīmi, valsts atbalsta meklēšana žurnālistu arodbiedrībām ir risinājumi, par kuriem jau skaļi runā citu valstu kolēģi. Runa ir par to, ka žurnālistikas spēks pieder pie sabiedrības kopējām vērtībām, tāpēc būtu vieglprātīgi to notrallināt vai atmest kā nevajadzīgu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (23) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kursene - Kuris 14.10.2009 01:34
Sveiks, kursabiedr! Kaut kā neatceros kursā, ka kāds bija tik ģeniāls, bez pelēkuma un bez nolemtības... Ja nu vienīgi Lemesis dīvainītis vai partiju karjerists Olafs. Sīks un neievērojams bija arī Egīlītis, bet nu gadiem turas pie Krustiņtēva labās rokas. Ar visu to gribēju teikt, ka Andas noniecināšana ir Tavi kompleksi. Normāla, sakarīga meitene ar savu redzējumu. Labi rakstīja "PJ" kultūras nodaļā. Vēlāk aizgāja pa mācībspēka taciņu.

Tavs raksts, Andiņ, ir labi noslīpēts. Tomēr arī mani bieži māc jautājums - kas notiek ar profesiju, jo pati saprotu, ka avīzes, kādas tās ir patlaban, nav vērts pirkt. Ziņas - vai no Letas pirktas, vai pašu žurnālistu uzmeistarotas, jau būs novecojušas, kamēr avīzi nodrukās. Informācijas tehnoloģiju laikmetā šādi prese vairs nevar pastāvēt. Tai jābūt ar citu virsuzdevumu. Analītisks nedēļas žurnāls? Šķiet, ka arī tos nedēļas notikumus ātrāk paspēs izanalizēt televīzija kādā de Fakto vai tamlīdzīgi. Jāteic, ka pati avīzes vairs sen nepērku un brīnos par tiem, kas izdod naudu, lai lasītu to, kojau iepriekšējās dienas rītā internetportālos varēja uzzināt. Pat PR aģentūras, ja sanāk sadarboties, vēlas labāk "ielikties" Delfos, nevis avīzē.

Jā, un arī man interesantāk par žurnālista uzrakstīto, šķiet uzzināt, kā aprakstīto saprot un vērtē citi lasītāji - komentāru rakstītāji, protams tie, kas nav rupji vai garīgi slimi. Tieši šī sava viedokļa salīdzināšana vēl ar desmit citiem man sagādā lielāku baudu par žurnālista sacerējumu!

Ja nu tomēr gribas kādu preses izdevumu, tad varbūt kādu dzīvesstāstu aprakstītāju, kur skaidri zini, ka kāda profesionāla žurnāliste garā intervijā būs centusies izzināt cilvēku - vienalga -slavenību vai parastu mirstīgo. Varbūt tāpēc paradoksāli, ka daļa no dienas avīzēm abonē tikai tās nedēļas nogales izdevumus.

Un kas gan tā par žurnālistiku, ja nedēļā var 48 rakstus uzrakstīt? Kleckins kādreiz lekcijās minēja, ka Ļeņins esot bijis dikti čakls - rakstījis rakstu dienā! Bet, izrādās, var arī 8 rakstus uzcirst:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Veiko Spolitis - Kursis 13.10.2009 06:33
Jums silti ieteiktu deviņas reizes apdomat pirms nogriezt, jeb arī nestrebt karstu. proti, vai Jūs maz ziniet kā notiek lēmumu pieņemšana Latvijā, kā tiek izvēlētās personas LTV, LR vai NRTP? Pirmkārt, izlasiet šo institūciju nolikumus, un padomājiet par esošās politiskās konjunktūras lomu, kura ir novedusi Latviju šodienas bedrē ar nepotisma un viduvējību stutēšanas (mediocracy) politiku. Otrkārt, pirms raidīt nepamatotus akmeņus Andas Rožukalnes virzienā varējāt prast vismaz tik daudz godu, kā atklāti pateikt savu vārdu un uzvārdu...savādāk sanāk kā tagad, ar savu uzvedību perfekti parādat vidusmēra latviešu tūdaliņa dabu:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 12.10.2009 23:31
''(..) Информацией мир завален. От такого хлама, как информация, на планете просто некуда деваться. А вот чего стоит вся эта информация, это уже другой вопрос. Мир вообще, с интеллектуальной точки зрения, захламлен настолько, что потребуется столетие, чтобы его очистить. Я как социолог пытался анализировать, конечно. Сейчас мне это надоело. 90% того, что говорится и пишется — совершенная бессмыслица. Хотя люди произносят слова и умные фразы.(..)

‘’ Произошло колоссальное снижение интеллектуального уровня всего человечества. Это тотальное снижение, которое охватило буквально все сферы человеческого бытия. Это снижение — знамение времени (.) Если вы попытаетесь проанализировать, о чем говорят люди, вы увидите ужасающую картину интеллектуального падения. Это закономерность, и ничего сделать нельзя..’’

Александр Зиновьев: «Я советую одно: думайте, думайте, думайте!»

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kursis 12.10.2009 20:46
Nu es arī pateiktu kādu vārdu. Teorētiski jau tā Anda Rožkalne jau var teikt ko grib, bet praktiski viņa nekā pati nav izdarījusi tieši žurnalistikā. Kaut kādu teoriju visu laiku malt ir viena lieta, bet praktiski strādāt, kas cits. Kāpēc tad viņa nevada valstī lielāko TV, radio, avīzi, interneta portālu , ja tik gudra? Adbilde vienkārša, - tāpēc, ka nevar un nemāk. Braukt ar muti pa tukšo ir kas cits. Atceros no studiju gadiem - stipra viduvējība bija, ļoti izteikta pelēkā pele ar nolemtību un tādām kaut kā rodas tie kompleksi vēlāk - kaļ tik to teoriju un - es tā visgudrākā, es tos visus nolikšu. Nu nav te neviens ģēnijs mūsu valstī, bet nu žurnālistika nav ne labāka, ne sliktāka, kā pārējās profesijas. Kapēc tad šī gudrīte pati nespēj izaudzināt nevienu žurnālistu vismaz, ja pašai radošā doma neraisās? pašai jāskatās uz krīzi savā personiskajā dzīvē un tad jārunā par citiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

anni 12.10.2009 17:23
tīri labi var iztikt arī bez žurnālistikas, pilns ar blogiem, informāciju tvnet un visur citur. vairāk neko nevajag.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dimants Ainārs - es 12.10.2009 12:02
Par Jūsu 1. punktu:

Kuras ir tās jaunākās grāmatas par žurnālistiku? Piemēram, latviešu žurnālistikas mācībspēku sarakstītās? Laikam sen grāmatveikalā nebūšu bijis...

Laikam gan sen, jo jau no maija beigām grāmatnīcās ir nopērkama un, galvenais, izlasāma mana un kolēģa Stefana Rusa-Mola grāmata "Žurnālistika"; sk., piem.: http://www.xnet.lv/index.php?zoomid=153724.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Zilze - gm 11.10.2009 17:16
Ziniet, ja Jūs tiešām lasītu kaut vai to pašu Dienu, tad redzētu, ka raksti par iespējamās dižķibeles tuvošanos ir no 2004.gada!!!!!!!! Problēma ir citā, ko savā rakstā min arī autore, - cilvēki aprobežojas ar info draugiem.lv, dzeltenajā presē utml. Dīvainā kārtā liela daļa cilvēku neinteresējas, kas valstī notiek, bet gaudo, cik viss slikti, ka uz nākamajām vēlēšanām neies, brauks uz ārzemēm utt. Bet, kad pajautā, vai cilvēks seko līdzi notikumiem, vai vērtē, kāpēc notiek tā un ne citādāk, tad parasti atbilde ir noliedzoša. Nu nevērtē varas darbus un uz vēlēšanām un balsot iet par tiem, kuri vairāk un labāk sola, kuram ir labāka frizūra vai džemperis

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Zilze 11.10.2009 17:08
Skaidrības labad gan varēja norādīt, cik gari bija nedēļas laikā tapušie 48 raksti. Un es nepiekrītu tam, ka ir jāiegūst attiecīga izglītība, lai varētu strādāt par žurnālistu. Dombura gadījums pilnīgi apliecina manis teikto; arī citi pazīstami žurnālisti nav speciāli apguvuši žurnālistiku augstākajā izglītības iestādē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

gm 11.10.2009 00:38
Izsmeļoši, saprotami, labi uzrakstīts. Ar izpratni un labu Latvijas analīzi kopējā kontekstā. Tomēr - kur mēs ejam? Žurnālisti ir Romas zosis, kurām vajadzētu laikus brīdināt, bet mums tās paliek aizvien kārnākas un kārnākas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Resnais 10.10.2009 21:42
Paldies autorei.
Man lasāmajos mēdijos pietrūkst tās sajūtas, kā savējo barā, kad jums par sevi pašu ir vieglāk pasmieties kā par otru. Tāda spēja mierīgi paraudzīties uz sevi no malas. Man lieka, autorei tas tā bez liekas histērijas sanācis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

PR 10.10.2009 18:18
"Diena" ir mirusi - Latvijai, pasaulei. Zīmīgi - ir noslēdzies kāds aplis, cikls.
Tā tas notiek. Tie, kas sauksies "Diena", vairs nebūs tā avīze - kaut kas nolēpumā tīts, maskots, netīrs, vardarbīgs, negodīgs, sliktu nodomu vadīts, manipulējošs, propagandējošs - KAM NEVAR UZTICĒTIES!!!
REPUTĀCIJU ZAUDĒJIS!
KĀ DAUDZI ŠODIEN - sākot ar valsti, politiķiem un beidzot ar alkātību pārņemtiem biznesmeņiem uz augstskolām (RSEBAA,SARS programa), kas atražo tādus pašus - slinkus, melīgus,zemu IQ, intrigantus, kam ētika ir netulkojams svešvārds.
Tāpēc mēs Latvijā esam tur, kur esam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

shubidubi 10.10.2009 11:05
Raksts ļoti labs ! Viela pārdomām ... paldies,autorei!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

linsa 09.10.2009 14:38
Laba analīze. Pati pirms vairākiem gadiem esmu beigusi RSU žurnālistus. Absolvēju ar svētu pienākumu darboties žurnālistikā pēc tiem labākajiem principiem - rakt, salīdzināt, runāt ar cilvēkiem, un - mētāties ar faktiem, nevis savu viedokli. To arī realizēju tajā izdevumā, kurā rakstu. Tajā pašā laikā visur apkārt ir viens "revolveržurnālistika"- uzbrukt, izkratīt, braukt virsū, teikt vienu un to pašu ziņu ar tiem pašiem vārdiem gan LNT, gan LTV, un pāri visam - skan žurnālista viedoklis. Bija sajūta, ka četru gadu laikā ir absolūti mainījušās žurnālistikas tendences un tagad to visu drīkst darīt. Bet, lūk, raksta autore skaidri norāda, kā tā ir tomēr nekvalitatīva žurnālistika. F'y, domāju, ka esmu iesūnojusi... Vietā bija salīdzinājums, kā strādā žurnālisti Lielbritānijā. Interesanti fakti! Piekrītu arī komentāram, ka arī Latvijā vajadzētu būt sistēmai, kas liktu cilvēkam, kurš raksta par ekonomiku vai par veselības jautājumiem (kā tas ir manā gadījumā) apgūt arī attiecīgo profesiju, lai nebliež muļkības. Tieši tā ir noticis manā situācijā - beidzu žurnālistus un tagad cītīgi studēju profesiju kādā ar veselību saistītā nozarē. Un man ir daudz vieglāk arī rakstīt, jo es saprotu, kas ir kas. Paldies vēlreiz autorei.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs 09.10.2009 10:43
Viena no problēmām ir valoda. Latviešu valoda vieno zināmu kopienu, bet tās demogrāfiskā lejupslīde (iespējams nāves spirāle) neveicina attīstīšanos. Kaut kur lasīju, ka tagad Ķīnā ir tik pat angļu valodu runājošie kā iedzīvotāji ASV.

Lejupslīdoša demogrāfija iespaido arī latviešu literatūru. Domāju, ka nākotnē neviens latvietis latviešu valodā nerakstīs, jo parāk maza lasītāju auditorija. Varbūt būs vēl kāds dzejnieks, bet tas arī viss.

Zinātnieku un sabiedrības neiedziļināšanās latviešu valodas problēmās, izvairīšanās no pārrunām (pa piemēram vai latviešu valodai derētu tāda kā slepena loma, iespējams tirgus peļņas veicināšanā), valodnieku vienpusība un neatbalsts 2 vai 3 valodu oblīgātai mācīšanai skolās, utt. Tajā pašā laikā, latviešu valoda ka tirdzinieku valoda prasītu lielu uzticību, bet Latvijas valdība ir spogulis izteiktai neuzticības kultūrai.

Ja zaudējam valodu, kurai valodai piesliesimies? Varbūt angļu? Skandināvu valstīts tā labi zināma. Īrijā arī runā angļu valodā, lai cik manām ausīm nesaprotamā izloksnē. Maskavā kādreiz elīte runāja pa lielāko tiesu franču valodā.

Trūkumi žurnalistikā atspoguļo situāciju valstī, un žurnalistikas patiesā situācija piemērojās valsts pašvaļā pamestam liktenim.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

finansists 08.10.2009 23:45
Žurnālisti - mirstoša profesija. Līdzigi telegrāfistam un slaucējai. Ņemt nopietni jēdzienu sabiedrisks vairākums savadāk kā statistisku lielumu ir mazliet naivi. Kur tad tā substance, ja nu vienīgi ideālistu galvās. Žurnālisti tur neko nesavāks- cilvēku kopums mainās

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

bb - Autorei 08.10.2009 22:44
Ļoti labi pasniegts raksts un informācija tajā. Par to paldies.
Bet vai nav tā, ka jā zūd satura kvalitāte, bet tā taču lielā mērā ir atkarīga no sabiedrības pieprasījuma? Ja jau sabiedrība pieprasa "vieglus" rakstus, tad rakstam?
Par "Flat Earth News" - ļoti laba grāmata, uz kuru balstīties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

es - Autorei 08.10.2009 15:54
Man tomēr ir daži jautājumi, piemēram:

1. Kuras ir tās jaunākās grāmatas par žurnālistiku? Piemēram, latviešu žurnālistikas mācībspēku sarakstītās? Laikam sen grāmatveikalā nebūšu bijis...

2. Vai žurnālistam ir obligāti jāiegūst žurnālista izglītība, vai, piemēram, žurnālistam, kas raksta par ekonomiku/budžetu, nebūtu vērtīgāk iegūt ekonomista izglītību? Un kāpēc Latvijā joprojām nav iespējams divu dažādu augstāko izglītību veiksmīga apvienošana kā citās valstīs - pat Polijā ir ekonomikas/žurnālistikas novirziena mācību programmas.

3. Kurā vietā Latvijā ir iespējams apgūt kvalitatīvu studiju programmu žurnālistikā? (Vismaz ekonomistiem ir SSE, bet tas ir arī viss).

4. Kā var praktizējošs žurnālists ļoti labi, interesanti un Rūtai patīkam uzrakstīt rakstu, ja žurnālistam ir jāuzraksta 1, 2 raksti dienā!!!?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rūta 08.10.2009 13:00
Raksts ir labs un labi raksturo esošo situāciju. Paviršība un mērķtiecīgi tendēti, bez pamatojuma un analīzes. Maz ir žurnālistu kuru rakstus var lasīt ar patiesu interesi par domu svaigumu un liek pašam iedziļināties lietas būtībā.Paldie autorei.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rūta 08.10.2009 13:00
Raksts ir labs un labi raksturo esošo situāciju. Paviršība un mērķtiecīgi tendēti, bez pamatojuma un analīzes. Maz ir žurnālistu kuru rakstus var lasīt ar patiesu interesi par domu svaigumu un liek pašam iedziļināties lietas būtībā.Paldie autorei.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ne-žurnāliste 07.10.2009 11:30
paldies autorei par labo rakstu!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

laura R. 07.10.2009 11:23
Visdažādākajās jomās darbojas profesionālās asociācijas. Skumji, pat nožēlojami, ka praktiski pēdējā laikā tādas nav žurnālistikā. Vai tieši mācibu spēi nevarētu būt tie, kas atdzīvina ŽS?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 06.10.2009 22:30
....pat vispieprasītākais šova skatītāju skaits nepārsniedz 30% no visas TV auditorijas (nevis iedzīvotāju skaita), vislasītākie žurnāli un laikraksti uzrunā vēl mazāku daļu, bet klausītāju mīlētākais radio ir savējais vien 24% no tiem 79% iedzīvotāju, kas vispār klausās radio.========
Raksts ir jauks, bet ir viena valodas stila īpatnība - manuprāt nav labi no divdabjiem darināt salīdzināmās pakāpes - "vislasītākie žurnāli", "mīlētākais radio".
Ciešamās kārtas pagātnes divdabis apraksta pagātnē notikušu darbību - vai nu žurnāls ir lasīts vai nav lasīts, t.i. šāds divdabis ir gramatiski līdzīgi attieksmes īpašības vārdiem nevis "kādības" īpašības vārdeim. Līdzīgā veidā mēs nesakām "vistrīskrāsainākā pildspalva", "nokavētāks autobuss", utml.

Varbūt labāk pārrakstīt kaut kā savādāk - "pat visbiežāk lasītos žurnālus un laikrakstus iepazīst <30% no visas žurnālu/avīžu auditorijas, savukārt populārāko radiostaciju par tādu atzinuši vien 24% no tiem 79% iedzīvotāju, kuri vispār klausās radio."

Saistītie raksti
Veci 255x203

Pēdējā iespēja 1 Autors:Dita Arāja

Elerte 255x203

Ēlerte nāk 28 Autors:Dmitrijs Petrenko, Dita Arāja

Mugurkauli 255x203

Pildspalvu bizness 15 Autors:Dita Arāja

Kapakmens 255x203

Jums mūsu pietrūks! 4 Autors:Jānis Buholcs

Citi autora darbi
Amerikam

Amerika vilnis 6 Autors:Anda Rožukalne

5094543120 a0e90ca6e6

Maģiskā formula 10 Autors:Anda Rožukalne

5946598820 6033176481

Miglas zonā 10 Autors:Anda Rožukalne

2632802003 9f40405723

Vecums kā šķērslis 12 Autors:Anda Rožukalne