Uzņēmēji un nevalstiskās organizācijas – partneri labākas sabiedrības veidošanai

Uzstāšanās NVO forumā "Katrs savā vietā kopējā lietā" 2002. gada 27. novembrī

Iesaki citiem:

Kas ir atbildīga uzņēmējdarbība?

Manas runas pamatmērķis ir noskaidrot, kas ir atbildīga uzņēmējdarbība. Vēlos kaut daļēji atbildēt, kas ir jādara, lai tas drīkstētu lietot cēlo atbildīga uzņēmēja vārdu. Tas ir ļoti būtisks jautājums. Privāto uzņēmumu rokās jebkurā attīstītā sabiedrībā ir vairums tās ekonomisko resursu. Tiem ir milzīga ekonomiskā vara un politiskā vara, kā arī ietekme pār tajos strādājošo likteņiem un apkārtējo vidi.

Pirmās asociācijas, kuras rada vārdi "atbildīgs uzņēmējs”, parasti ir labdarība, sponsorēšana, ekoloģiski tīra ražošana. Tas ir ļoti svarīgi, taču mana svarīgākā atbildīgas uzņēmējdarbības kritērija izvēle būs drusku neparasta. Uzņēmuma pamatmērķim ir jābūt efektīvai saimnieciskai darbībai, jā, un tam jāgūst peļņa. Nācijas ekonomiskā dzīve ir koncentrēta privātuzņēmumos. Ja tie nestrādās efektīvi, kļūs neiespējama visu citu sociālo mērķu sasniegšana. Ja uzņēmumi Latvijā neradīs labu kapitāla atdevi to īpašniekiem, neviens Latvijā negribēs investēt naudu — ne ārvalstu, ne vietējie investori.

Ļoti svarīga ir arī darbinieku tiesību ievērošana un saudzīga attieksme pret vidi. Nepietiek ar formālu likumu ievērošanu. Likumos visu nevar paredzēt un uzņēmums vairāk zina par tā darbības ietekmi uz vidi un tajā strādājošajiem, nekā jebkurš cits. Izmantot šo zināšanu asimetriju savtīgos nolūkos būtu neētiski. Kā šo principu sabalansēt ar iepriekš gūto peļņas gūšanas mērķi – tas nav vienkāršs jautājums un pasniegt gatavas receptes katrai situācijai no tribīnes nevar.

Šeit var palīdzēt atklātība sabiedrības priekšā. Ja uzņēmumu rīcībā esošās zināšanas tiek ietvertas likumos, tad regulējošās normas skar visus nozarē strādājošos uzņēmumus. Rezultātā izmaksas tiek celtas visiem uzņēmumiem, tādēļ to peļņa var īpaši neciest. Tādā gadījumā pieaug cena, ko patērētāji maksā par noteiktiem produktiem. Taču tas nav nekas slikts, jo par videi nekaitīgu produktu izmantošanu ir jāmaksā tiem, kas no tiem gūst labumu – patērētājiem.

Neētiskas ir tādas uzņēmumu lobiju aktivitātes, kuru mērķis ir uzņēmumiem izdevīgi, bet sabiedrībai kaitīgi likumi. Slikts piemērs ir dažas lielākās ASV naftas kompānijas, kas iespaidoja ASV valdību un Kongresu, lai tie atteiktos no Kioto protokola ratifikācijas. Tāpat atbildīgs uzņēmums nedrīkstētu ierobežot konkurenci, pat ja netiek, pārkāpts likums.

Atbildīgs uzņēmējs noteikti neaizmirst arī par labdarību. Šeit ir skaidri jānošķir jēdzieni „uzņēmums” un „uzņēmējs”. Uzņēmējiem kā turīgākajai sabiedrības daļai bez šaubām ir pienākums daļu no saviem līdzekļiem veltīt labdarībai. To nevar prasīt no uzņēmumiem, jo izdalīt akcionāriem piederošo naudu tiem nav tiesību. Ja uzņēmums kādam dod naudu it kā „tāpat vien”, tas parasti tomēr nav „tāpat vien”. Tā ir sponsorēšana un uzņēmuma tēla veidošana, kas ir mārketinga elements. Šādas rīcības galamērķis tomēr ir vairot peļņu, kaut arī ilgākā laika posmā. Ja uzņēmums pilnībā pieder vienam īpašniekam, tad šādam sadalījumam, protams nav jēgas. Taču attīstītākajās valstīs, kur praktiski visu lielāko uzņēmumu īpašumtiesības ir sadalītas starp ļoti daudziem akcionāriem, uzņēmumu loma labdarībā ir ļoti neliela. ASV 85% no labdarībai ziedotās naudas nāk no privātpersonām, bet lielākā daļa atlikušo 15% - no speciāliem fondiem.



Kā uzņēmēji un nevalstiskās organizācijas var attīstīt savu sadarbību

Sabiedriskām organizācijām var būt liela loma uzņēmējdarbības vides ietekmēšanā. Kā jau minēju, uzņēmumu pamatuzdevums ir to īpašnieku bagātības veidošana. Ādams Smits savulaik teica, ka šādi motivētu rīcību visas sabiedrības labumā pārvērš tā saucamā „neredzamā roka”. Cilvēki tiecas pēc savtīgiem mērķiem, taču galu galā izrādās, ka ir vairots kopējais labums. Tā joprojām ir viena no visu laiku spilgtākajām atziņām par sabiedriskajiem procesiem. Tā ir arī visumā patiesa. Taču šo neredzamo roku tomēr var iespējams pakoriģēt, mainot uzņēmumu darbības stimulus.

Viens no spilgtākajiem piemēriem ir mežu sertifikācijas sistēma, kas pazīstama kā Forest Stewardship Council jeb Mežu uzraudzības padome. Tā ir pēc zaļo kustību iniciatīvas izveidota organizācija, kas kontrolē, vai noteiktās teritorijās mežsaimniecība tiek veikti ekoloģiski, saimnieciski un sociāli ilgtspējīgi. Uz šajās teritorijās nocirsto koksni drīkst uzspiest šīs padomes zīmogu. Tas ļauj koksnes izstrādājumu pircējiem izvēlēties koksni, ko ieguvuši un pārstrādājuši atbildīgi uzņēmumi — un to viņi arī dara un ir gatavi piemaksāt par to.

Tas ir mainījis nozares uzņēmumu ekonomiskos stimulus. Daudzi uzņēmumi, kas agrāk izcirta mežus, nedomājot par rītdienu, ir mainījuši savu praksi. Arī Latvijā lielas platības ir sertificētas par to apsaimniekošanas atbilstību Mežu uzraudzības padomes principiem. Ceļojot pa Latviju, būsiet ievērojuši, ka cirsmās, kas izstrādātas apmēram pēdējo piecu gadu laikā, ir atstāti atsevišķi koki, tā saucamie „ekokoki”. Kādreiz tika cirsts viss „pa tīro” un veidojās meži, kuros ir tikai viena vecuma koki, faktiski - koku plantācijas. Šobrīd izcirstajās platībās veidosies meži, kuros būs atsevišķi ļoti veci koki, kuros varēs ligzdot ērgļi un melnie stārķi, dzīvot simtiem citu putnu, kukaiņu un citu dzīvnieku sugu, kam šādi koki ir nepieciešami.

Šo pārmaiņu iniciatores bija nevalstiskās organizācijas. Taču izšķirošais atbalsts tām nāca no tālredzīgākajām mežistrādes kompānijām. Tā kā meži veido gandrīz pusi Latvijas teritorijas, pēc dažiem simtiem gadu varbūt tieši šāda daļa Latvijas būs pilnīgi citāda, nekā tā būtu bijusi bez šīs sadarbības. Priedes mūžs ir trīssimts gadu un tieši tik ilgi šādā meža var redzēt cilvēku labo un slikto darbu sekas.

Skaidras vadlīnijas uzņēmēju un sabiedrisko organizāciju sadarbībai ir noteiktas ANO „Globālajā līgumā". Viens no tā pozitīvajiem efektiem var būt uzņēmējdarbības vides sakārtošana visā pasaulē. Tas var palīdzēt arī Latvijai, jo arī mūsu uzņēmumiem nākas konkurēt ar dažādiem darboņiem Austrumāzijā un citur, kuru ražotnēs valdošie apstākļi ir pilnīgi nepieņemami.

Taču šajā gadījumā ir jāuzmanās arī no viltus labdariem attīstītākajās valstīs, kas izmanto šo mērķi kā protekcionisma aizsegu. Varbūt atceraties pirms dažiem gadiem Somijas ostu strādnieku veikto igauņu kuģu boikotu, kura pamatā bija prasība noteikt Igaunijas kolēģiem tādas pat algas kā Somijā. Relatīvi trūcīgās valstīs, kā Latvija, nav pieņemami kaitīgi, bīstami vai cilvēka cieņu pazemojoši darba apstākļi. Taču pat ļoti ievērojamas algu atšķirības ir pilnīgi attaisnojamas. Tās atspoguļo augstākas cita veida izmaksas, kuras rada vājāka infrastruktūra, dārgāks kapitāls, attālums no noieta tirgiem un citi faktori. Latvijas sabiedriskās organizācijas varētu daudz darīt, lai Latvijas uzņēmējus no šādu neīstu labdaru centieniem pasargātu.

Līdzās uzņēmējdarbības vides pilnveidošanai, svarīgs nevalstisko organizāciju darbs ir uzņēmēju vai tiem piederošo uzņēmumu naudas piesaiste dažādiem cēliem mērķiem. Šajā gadījumā es nenodalīšu ziedošanu un sponsorēšanu. Atšķirība nereti atrodama tikai naudas devēju prātos. Sponsorēšana var nesasniegt noteikto publicitātes mērķi un gluži nesavtīgi iecerēta labdarība var padarīt kādu slavenu.

Labdarība ir spēks, kas var pārveidot pasauli. Šādi vārdi nāk prātā, uzzinot par tās apjomiem ASV, kur tā ir pārsniegusi 200 miljardus dolāru gadā. Tas ir apmēram 2% no ASV kopprodukta un Latvijā atbilstoša summa šobrīd būtu 100 miljoni latu. Man nav precīzi zināms labdarības apjoms Latvijā, taču domāju, ka tas ir daudz mazāks. Ar 100 miljoniem latu varētu būtiski ietekmēt ļoti ievērojamas sabiedrības daļas dzīvi.

Man šobrīd šādas summas pat sapņos nerādās, taču piedalīties labdarībā man patīk. Jo ilgāk es darbojos biznesā, jo mazāk es to uzveru tikai kā līdzekli naudas “taisīšanai”. Tas manās acīs arvien vairāk kļūst par veidu, kā mainīt sabiedrību. Nav prieka pelnīt daudz naudas, ja neizdodas piešķirt dzīvei kādu lielāku jēgu. Šajā procesā esmu sadarbojusies ar nevalstiskajām organizācijām. Pieredze ir visumā pozitīva, taču dažkārt novērots, ka tās to rīcībā esošo varētu izmantot efektīvāk.

Naudas došana un ņemšana nav vienīgais iespējamais uzņēmumu un nevalstisko organizāciju sadarbības veids. Mēdz teikt, ka dīķa malā sēdošam vislabāk ir palīdzēt, nevis dodot zivis, bet makšķeri. Respektīvi, cilvēkam ir jāpalīdz, dodot iespējas, nevis gatavus risinājumus. Nevalstiskās organizācijas var kalpot kā „kadru kalve” uzņēmumiem. Nav noslēpums, ka daudzi jaunieši aktīvi darbojas sabiedriskajās organizācijās ar mērķi ielikt pamatu tālākai karjerai privātajā sektorā.

Tas nekādā ziņā nesamazina šādas darbības vērtīgumu no sabiedrības viedokļa, drīzāk otrādi. Tas mudina šos jauniešus rīkoties patiešām efektīvi, jo tikai tā var apgūt patiešām vērtīgas iemaņas. To nevar izdarīt, imitējot vētrainu darbību un pārgudros ziņojumus sponsoriem smalki aprakstot bezjēdzīgas aktivitātes. Taču konkrētu mērķu efektīva sasniegšana sabiedriskajās organizācijās var notikt, strādājot līdzīgi, kā to dara uzņēmumi. No šādas mijiedarbības gūst gan NVO, gan uzņēmēji. NVO iegūst spējīgus un ambiciozus cilvēkus, uzņēmēji - darbiniekus ar pieredzi.

Cits sabiedrisko un biznesa aktivitāšu daļējas saplūšanas piemērs ir krājaizdevu sabiedrības. Tās pamatā ir biznesa organizācijas, taču to darbībā spilgti atspoguļojas savstarpējās palīdzības princips. Tās lielā mērā balstās uz to dalībnieku savstarpējo pazīšanos un uzticību. Kaut arī šo sabiedrību darbībai ir jābūt rentablai, tas nav to izveidošanas pamatmērķis. Krājaizdevu sabiedrības galvenokārt ir savstarpējās palīdzības organizācijas. Tāda ir arī Jēkabpils rajona Salas pagasta krājaizdevu sabiedrība. Tajā pēc sākotnējās vilcināšanās ir iestājušies 52 biedri. Sabiedrība izsniedz aizdevumus ne tikai dzīvokļu remontiem, bet arī veselības uzlabošanai un studijām.



Kā Latvijā var tikt veicināta labdarība?

Cerams, ka, sabiedrībai kļūstot bagātākai, labdarības relatīvais apjoms pie mums sasniegs iespaidīgo ASV līmeni. ASV pieredze liecina, ka arī izglītības līmenim ir nozīme. 1999. gadā 82% no ASV iedzīvotājiem ar augstāko izglītību ziedoja labdarībai. Starp tiem ar nepabeigtu augstāko izglītību bija 72%, bet ar vidējo izglītību – 61%. Kā zināms, Latvijā arvien vairāk cilvēku iegūst augstāko izglītību, kas vieš optimismu. Arī internets ir labdarību veicinošs instruments. Tas padara ziedošanu vienkāršāku un var mudināt to darīt spontāni.

Kas Latvijā kavē labdarības attīstību? Gluži vai kauns atzīt, bet nereti tā ir valsts iestāžu rīcība. Ir ievērots, ka Valsts ieņēmumu dienesta reģionālās iestādes aši pošas uz ziedojošā uzņēmēja firmas pārbaudi, ja ziņa par ziedojumu parādās mēdijos. Tas piesaista arī citu ziedojumu gribētāju uzmanību. Tā kā ziedotāju nav daudz, bet vajadzību daudz, tad ziedotājiem tad nākas bieži atteikt, bet tas nav patīkami. Rezultāts tam ir sekojoša prakse. Ziedošana Latvijas reģionos bieži notiek ar reģionālo Nevalstisko organizāciju centru starpniecību, jo šiem centriem uzņēmēji uzticas un to rezultāti ir caurskatāmi. Piemēram, Alūksnes Nevalstisko organizāciju centra vadītāja Dzintra Zvejniece ir izveidojusi labu un efektīvu sadarbību ar uzņēmējiem. Katru gadu viņa rīko izstādi ar visu to darbu pārskatu, kas ir izdarīti Alūksnē par vietējo uzņēmēju saziedotajiem līdzekļiem vai ar viņu atbalstu. Netiek minēti vārdi, taču rezultāti ir redzami.

Taču tas, ka par labi izdarītu darbu cilvēkam tiek izteikta atzinība, ir pašsaprotami. Ja atzinība netiek saņemta, zūd viens no galvenajiem stimuliem turpināt atbalstīt cēlos mērķus. Tāpēc būtu ļoti jauki, ka Valsts ieņēmumu dienests ziņas par uzņēmumu finansiālo stāvokli ievāktu citādā veidā. Arī ziedojumu lūdzējiem acīmredzot vajadzētu nevis tik daudz staigāt pa iemītajām taciņām kā censties piesaistīt jaunus ziedotājus.

Uzņēmēju ziedošanu varētu veicināt arī efektīva informācijas aprite par ziedojumu saņēmējiem. ASV ir īpašas organizācijas, piemēram Wise Giving Alliance, kas apkopo informāciju par ziedojumu vācēju darbības kvalitāti. Ļoti svarīgs jautājums, kas rodas uzņēmējiem, ir šāds – cik liela daļa organizācijas ienākumu tiek izlietota tās pamatmērķu sasniegšanai, cik liela – administrācijai un citu ziedojumu piesaistei? Ideāli, ja nevalstiskajai organizācijai ir publiski pieejams gada pārskats, kurā redzami visi tās ienākumi un izdevumi.


Sociālās atbildības specifika Latvijā

Pēc 50 gadus uzspiestā kolektīvisma Latvijā joprojām ir redzamas spēcīgas pretreakcijas izpausmes. Dažviet šķiet, ka cilvēku vēlmei pašapliecināties nav robežu. Sliktā nozīmē tas bieži izpaužas braucēju uzvedībā uz ceļiem. Daudzi mūsu zemē ir tik ļoti iemīlējušies savā brīvībā, ka nerespektē citu vēlmi pēc līdzvērtīgas brīvības.

Taču sabiedrība, kurā dažiem klājas ļoti labi, bet lielākā daļa ir ļoti neapmierināta, nevar būt stabila. Agrāk vai vēlāk vairākums sāks jautāt - vai mēs esam ieinteresēti šādas sabiedrības pastāvēšanā? Tāpēc uzņēmējiem nevajadzētu pārāk skumt, piemēram, par Eiropas Savienības prasību ieviešanu darba tiesību jomā.

Arī pašiem uzņēmējiem nav sveša apvienošanās sabiedriskajās organizācijās. To dara lielie un varenie, bankas un tranzīta uzņēmumi. To dara arī mazo veikalu īpašnieki. Mazo veikalu zaudējums konkurencē ar lielveikaliem dažkārt ir neizbēgams tehnoloģiskā progresa un nozares kapitālietilpības pieauguma rezultāts. Taču mazo veikalu pastāvēšana var arī sabiedrībai dot daudz labuma un mazo uzņēmumu apvienības var palīdzēt sabiedrībai to saskatīt. Savdabīgu iniciatīvu ir uzsākusi Liepājas patērētāju biedrība, kas aicina uz franšīzes pamata apvienoties mazos pārtikas tirgotājus citos rajonos. Arī tā ir savdabīga uzņēmējdarbības un nevalstiskā sektora principu saplūšana.

Noslēgumā vēl tikai vēlētos pastāstīt par dažām uzņēmumu labdarības jeb sponsorēšanas akcijām, kurās cieši savijas uzņēmumu un sabiedrības ieguvums.

Uzņēmuma "Jelgavas Maiznieka” vadītājam Einaram Grigoram nesen ar grūtībām izdevās izvairīties no sadursmes ar bērnu, kurš tumsā un lietū pastaigājās pa ielu bez atstarotāja. Tādēļ tagad viņa uzņēmums pasūtījis 2200 atstarotāju ar savu simboliku. Nevar noliegt – tā ir arī laba reklāma. Taču vai tas mazina bērnu drošības uzlabojuuma nozīmi?

Savukārt akciju sabiedrībai Cēsu alus ir izveidojusies jauka tradīcija — katru gadu 500 latus ziedot pilsētas labiekārtošanai. Par šo naudu top retro stilā veidotas metāla atkritumu urnas, kuru dizains ir pieskaņots vecpilsētas arhitektūrai. Kā saka pilsētas izpilddirektors Andris Mihaļovs, šāda rīcība mudina citus saudzīgāk izturēties pret pilsētu. Tajā ir mazinājies demolēšanas gadījumu skaits, jo kļūst acīmredzamākas citu rūpes pret apkārtējo vidi. Šajā gadījumā uzņēmuma popularizēšana notiek tikai ar labvēlīgas publicitātes starpniecību. Taču šeit ir paslēpts „āķītis”. Šādā veidā tiek uzlabots Cēsu izskats un līdz ar to pilsētas tēls. Savukārt Cēsīs ražotā alus imidžu lielā mērā veido Cēsu romantiskais tēls.

No šī pasākuma dalībniekiem es sagaidu jaunas idejas par to, ko varētu darīt nevalstiskās organizācijas, lai uzlabotu sadarbību ar uzņēmējiem. Man šķiet ka šī darbība ir jāvērš divos virzienos. Pirmkārt, ir jādomā, kā vairot gandarījumu ziedotājiem par viņu labajiem darbiem. Nav normāli, ka cilvēkiem tie ir jāslēpj. Otrkārt, ir jādomā kā uzņēmumiem sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām padarīt izdevīgāku, izveidojot inovatīvas sponsorēšanas attiecības.

Taču es nevēlos partneriem no nevalstiskajām organizācijām gluži atņemt viņu sakāmo, tāpēc saku Jums paldies par uzmanību un vēlu veiksmīgu darbu.

Lai izdodas!

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!