Vairāk klīsterim, mazāk Latvijai! – tādu saukli ne viena vien partija varētu droši ņemt savas priekšvēlēšanu kampaņas rezumējumam.
No Taurenes pagasta nākuši trīs Latvijas valstsvīri, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, politiski represētie: (Hugo Celmiņš – Ministru prezidents, zemkopības ministrs, izglītības ministrs, Rīgas pilsētas galva, nošauts 1941. gadā; Markuss Gailītis – zemkopības ministrs, miris 1942. gadā Vjatlagā; Pauls Gailītis – izglītības ministrs, miris 1943. gadā Kirovas apgabalā). Pagasta represētie un pašvaldība nolēma Ņēķina muižas parkā uzstādīt pieminekli represijās bojāgājušajiem novadniekiem. Ņemot vērā minēto trīs vīru nopelnus Latvijas valsts izcīnīšanā un nostiprināšanā, pagasts nolēma lūgt valdības un Rīgas domes atbalstu šai idejai. Pieminekļa izgatavošanas un uzstādīšanas kopīgā tāme – 6000 latu.
No Rīgas domes atbildes vēl nav, no Valsts kancelejas (14.06.2002.) un Zemkopības ministrijas (23.05. 2002.) tika saņemts atteikums.
Tad pagasta represēto kluba vadītājs Antons Kalniņš devās «pa partijām».
«Griezos arī pie Latvija ceļa valdes locekļa Jāņa Gaigala, kas LC vārdā apsolīja tūkstoš latu.» Tā jau bija summa, ar kuru rēķinoties un pieskaitot klāt pagasta ieguldījumu varēja sākt kaut ko darīt. «Uzticēdamies tāda cilvēka jāvārdam, kas ir bijis izglītības ministrs, devos pie tēlnieka Andreja Jansona, jo biju pārliecināts, ka darbu uzsākšanai nauda būs. Griezos arī pie citām partijām.»
Savu krietni mazāku artavu solīja Zemnieku savienība, savu – Tautas partijas Cēsu nodaļa. «Uzzinājis par citu partiju līdzfinansējumu, Gaigala kungs paziņoja, ka tādā gadījumā LC atsakās sniegt finansiālu palīdzību.»
No šīs dziesmas vārdus par Latvijas ceļu varētu izmest, ja taurenieši būtu saņēmuši «Nē!» uzreiz. Bet, tā kā solītais tika atsaukts tāpēc, ka kopīgā lieta, izrādās, nebija vis taisīta tikai par LC lietu, man te ir vēl ko piebilst. Īpaši mani ieinteresēja viena frāze Jāņa Gaigala vēstulē (5.09.2002.) Taurenes pagasta pašvaldības vadītājam Jānim Vīlipam, kurā viņš, līdztekus citai papildinformācijai par pieminekli, lūdz vienas dienas laikā atsūtīt arī «sadarbības vienošanās projektu, kuru varētu parakstīt Taurenes pagasts un Latvijas ceļš». Iesākumā iedomājos, ka LC varbūt grib uzņemties arī pieminekļa kopšanu mūžu mūžos. Bet – tās LC sirdi nocietinājušās «citas partijas» nelika miera, tāpēc šķita, ka drīzāk gan LC būs gribējis, lai iecerētā uzraksta «Es sapni par dzimteni pagalvī likšu…» vietā uz pieminekļa būtu – «Uz Latvijas ceļa es Taureni likšu..»
Proti – man šķiet, te ir acīm redzama tehnoloģija, ar kuras palīdzību varas partijas, apejot demokrātiskos autoritātes nodrošināšanas ceļus, gādā par savu politisko ietekmi konkrētās valsts vietās. Tajā skaitā – izmantojot pašvaldību «parāda» un «pateicības» sajūtas. Starp citu – Tautas partija bez jelkādas lielas divdomības ir publiski paudusi atbalstu tām pašvaldībām, kuras atbalstīs TP. Tātad – valsts valstī, jo valsts oranžākajai daļai no TP nāks lielāks labums nekā citām daļām. Kāpēc tāds klusums visā «slēpto» reklāmu meklētāju un «īstās, reālās» demokrātijas aizstāvju nometnē?
Gan LC, gan TP gadījumā tiek uzrādīta kāre dabūt vienpartijisku noteikšanu kādā Latvijas vietā uz ilgu laiku, gādāt, lai administratīvi teritoriālās reformas faktiskais rezultāts ir – valsts sadalīšana partiju kņazistēs. Neticu politisku organizāciju politiskai nesavtībai.
Ja tās no politiskos uzskatos plurālas vai administratīvas institūcijas paģēr saistošu līgumu, tad līgumā šā vai tā būs ietilpinātas partijas politiskās intereses. Morālei sakarā ar visas Latvijas pienākumu parūpēties par kāda tiešām valsts vīra piemiņu te jāpieraujas malā.