Rīgas mērs Ušakovs tikko pārgrieza sarkano lentu un ielaida vairākus desmitus rīdzinieku jaunos mitekļos. Glīti izremontētos, pieklājīgā Rīgas priekšpilsētā. Šīs nav pirmās Rīgas Domes mājas - vai nu celtas no jauna, vai renovētas, lai ielaistu tajās dzīvot cilvēkus, kas visbiežāk pirms tam mituši dzīvokļos bez ūdens, labierīcībām un saspiesti šaurībā. Agrāk pieraduši pie netīrības, izsmēķiem kāpņu telpās, narkomāniem kaimiņos un neciešamas smakas koridoros, viņi ienāk pavisam citā pasaulē.
Man ir bijis tas gods ciemoties divās no mājām, kuras tika nodotas ekspluatācijā pirms pāris gadiem. Cilvēki, kas tur dzīvo, ir parūpējušies, lai šajā īsajā laika posmā jaunās, remontētās, tīrās koplietošanas telpas pietuvinātu pēc iespējas tuvāk tiem apstākļiem, kuros viņi ir dzīvojuši iepriekš. Stūri ir piečurāti, šur tur dažreiz ir pievemts, kādam ir izlijis vīns vai sula lifta telpā, bet nav ienācis prātā sakopt aiz sevis. Sabiedriskā transporta biļetes, veikalu čekus un pārtikas veikalu reklāmas avīzes mājās nenes, šeit labais stils ir visu izmest kaut kur kāpņu telpā. Brīvajā laikā, kad māc garlaicība, var iededzināt savu vārdu liftā vai izdedzināt pogas. Vēlams par savām mīļākajām grupām apgaismot arī līdzcilvēkus, tāpēc to nosaukumi rakstāmi uz pirmā stāva sienām. Skaidrs, ka griestu spuldzītes lieti noder arī vannas istabā – neba nu vienkārši to sauc par koplietošanas telpu. Liftā un kāpņu telpās tāpēc bieži valda tumsa.
Tas ir daudzu šo mājas iedzīvotāju paldies Rīgas Domei, tas ir viņus sveiciens kaimiņiem, kas saka – “‘ja tu esi nācis no vides, ko mēdz saukt par nelabvēlīgu, tā tev sekos visur, kur vien iesi”.
Tas ir stāsts par cilvēku attieksmi pret kopējo labumu. Un tas sākas tādos sīkumos kā spļāvienā uz ielas, no mašīnas loga izmestā cigaretē, no lifta telpas nozagtā spuldzītē un beidzas attieksmē pret valsti. JO KOPĪGAIS NAV TAVĒJAIS. Tāpēc var nemaksāt nodokļus, jo tu nemaksā nodokļus kaut kādai tur valstij, kas uz tevi neattiecas. Un piesārņo tu kaut kādu kāpņu telpu, kas arī uz tevi neattiecas, jo gan jau kāds savāks.
Sociālajās mājās tas vienkārši parādās krasāk, jo tur ir liels procents to, kurus agrāk sauca par sabiedrības zemākajiem slāņiem, kam ir zems izglītības līmenis. Bet arī man, dzīvojot jaunuzceltā ne-sociālajā mājā, nākas saskarties ar to, ka dažiem kaimiņiem ir jāatgādina – miskastes maisam vieta ir iekšā miskastē, nevis pie ārdurvīm vai pie miskastes. Man bieži ir jāpaceļ citu izmētāti papīrīši un es to daru, jo gribu, lai kopējais labums – tīra dzīves telpa tiek uzturēts. Es nekaunos bomžiem palūgt pulcēties citur, jauniešiem, kuri izmanto mūsu mājas basketbola laukumu, palūgt nespļaut ‘semočkas’ (pašiem pēc tam basītis jāspēlē kā kūtī?!). Es pret šo KOPĒJO labumu attiecos kā pret savu. Sociālajās mājās arī daudzi zina, kas ir tas čurātājs, mēslotājs un lampiņu zadzējs. Bet labā miera labad un, lai nedabūtu izsistus logus vai zobus, nākas klusēt.
Šajās mājās to varētu risināt kopienas sajūtas veidošana. Lai pirms ievākšanās cilvēki iepazītos savā starpā, uzzinātu, kas ir tava stāva kaimiņi, varbūt sadalītu pienākumus – kurš kurā nedēļā aplaistīs kāpņu telpas puķes vai uzslaucīs gružus. Jo tad arī mainītos attieksme – kāpņu telpa no svešas taptu par tavējo, kaimiņš no kaimiņa taptu par Jāni, kuram arī patīk zvejot. Un tad nebūtu bailes pateikt – Jāni, klausies, kad pīpē uz balkona, nu nemet tos benčikus zemē, ok? Rīgas Domei ir jādomā par to, kā risināt cilvēku attieksmi pret šo dzīves telpu, jo citādi šiem cilvēkiem jaunas mājas būs jāceļ katrus 10 gadus.
Mēs pārāk bieži klusējam tad, kad jāsargā KOPĪGAIS LABUMS. Bet tas jau nav MŪSU LABUMS, vai ne?