Atslēgvārdi:

Uz Irānu ar burkānu 1

Obamas pirmās 100 dienas parādījušas, ka viņš redz arī plašāku bildi, proti, ka ilgtermiņa risinājums ir Irānas demokratizācija un ka draudi palīdz radikāļiem, bet dialogs — demokrātiem.

Iesaki citiem:
Boulings 255x203
Foto:Ben Tesch

Aizritot 100 dienām, kopš Baraks Obama stājies ASV prezidenta amatā, var secināt, ka viens ārpolitikas virziens, kur apsolītās pārmaiņas ir nojaušamas, ir attiecības ar Irānu. Ja Bušs pagodināja Irānu ar ļaunuma ass titulu un laiku pa laikam draudēja ar militārām akcijām, tad Obama ir izteicis gatavību uzsākt tiešās sarunas ar Teherānas režīmu par visiem strīdīgajiem jautājumiem. Šīs izmaiņas nekas neilustrē tik spilgti kā ASV prezidenta apsveikums Irānas tautai un — pirmo reizi kopš 1979.gada — arī valdībai sakarā ar persiešu jauno gadu 21.martā. Eleganti sastādītajā vēstījumā Obama aicināja irāņus «ieņemt starptautiskajā sabiedrībā savas civilizācijas cienīgu vietu», kas būtu iespējams «nevis caur terora atbalstu, bet pateicoties konstruktīvai sadarbībai» ar pasauli.


Pretēji tiem, kas Obamas jaunajā pieejā attiecībām ar Irānu saredz naivumu vai vājumu [1], tā ir izteikti reālpolitiska. Irāna ir centrs daudzām drošības problēmām — kodolprogrammai, teroristisko organizāciju Hezbollah un Hamas atbalstam, situācijai Afganistānā un Irākā — kas satrauc ASV un sabiedrotos. Ja ASV un Irānas attiecības uzlabosies, tas labvēlīgi ietekmēs reģionālo drošību. Taču ilgtermiņa risinājums ASV un Irānas antagonismam ir pašreizējā Irānas režīma nomaiņa ar demokrātisku iekārtu. Tieši šajā ziņā Obamas dialoga piedāvājums var būt visefektīvākais, jo tas var iedarbināt iekšējo dinamiku Irānā, kas sagatavos augsni šādām izmaiņām.

Brīvības trūkums un dubultdzīve

Irānas režīms ir dziļi nepopulārs, un ekonomiskā izgāšanās to padara īpaši ievainojamu. Irānas prezidenta Ahmadinedžada (Mahmoud Ahmadinejad) populistiskā izšķērdība ir novedusi pie tā, ka, neskatoties uz rekorda ienākumiem no naftas, valsti nākamajā gadā sagaida 60 miljardu dolāru liels deficīts. Valdība nav spējīga pārliecinoši izskaidrot, kur nauda palikusi. Inflācija pārsniedz 30%, līdz ar to jo lielākam irāņu skaitam ir izdzīvošanas grūtības. Bezdarbs sasniedz gandrīz 20%, bet starp jauniešiem vecumā no 18 līdz 30 gadiem bezdarbnieki ir pat vairāk nekā 30% [2]. Tajā pašā laikā valdībai tuvie «biznesmeņi» no revolucionārās gvardes un citām militarizētajām aprindām kļūst pasakaini bagāti, pateicoties valsts pasūtījumiem bez konkursa, neatmaksātiem kredītiem, kontrabandai un citām „privilēģijām”. Uz šā nepotisma fona Ahmadinedžada paštaisnā dievbijība izskatās īpaši liekulīgi. 1979.gadā revolūcija Irānā solīja sociālo taisnīgumu, bet 30 gadus vēlāk šī islāma republika asociējas ar nekompetenci, korupciju un cietsirdību.

Permanento ekonomisko krīzi pasliktina brīvības trūkums. Islāmiskā režīma būtību raksturo valsts sankcionētā strikto reliģisko normu uzspiešana sabiedrībai, piemēram, obligātais hidžābs sievietēm. Sabiedrībā, kur 70% iedzīvotāju ir jaunāki par 30 gadiem, šāds šaurpierains puritānisms izraisa dziļu nepatiku. Režīms ierobežo sieviešu, reliģisko un etnisko minoritāšu politiskās un pilsoniskās tiesības. Nav brīnums, ka ekonomisko iespēju un individuālo brīvību trūkuma dēļ jo vairāk jauniešu, īpaši izglītotu, izvēlas emigrāciju — Irāna ir viena no lielākajām kvalificēta darbaspēka eksportētājām pasaulē. Tie, kas paliek, spiesti dzīvot dubultdzīvi — «islāmiski korektu» publiskajā telpā un ar «rietumu dekadenci piesārņotu» privāti. Par vienu no populārākajām izklaidēm ir kļuvuši joki par valsts vadītājiem — gluži kā Padomju Savienībā vēlīnā brežņevisma laikos.

Neapmierinātība ar valsts stāvokli neaprobežojas tikai ar klusējošo vairākumu. Arī reliģiski politiskajā elitē šķelšanās kļūst jo izteiktāka. Īpaši nozīmīgs ir fakts, ka dažas no režīma centrālajām figūrām, piemēram, ietekmīgais Irānas politiķis Rafsandžanī (Hasemi Rafsandzani), ir sākušas izteikt šaubas par islāma republikas stūrakmeni — reliģiskā līdera vadības principu (velayat-e fakih). Saskaņā ar šo principu augstākā vara pieder nevis tautas vēlētam parlamentam vai prezidentam, bet ajatollu šaurā lokā uz mūžu izvēlētajam līderim, kas ir atbildīgs nevis tautas, bet Dieva priekšā un kuram ir pēdējais vārds visos iekšējās un īpaši ārējās politikas jautājumos. Pašreizējais Irānas līderis ajatolla Hamenejī (Ali Hameneji) ir dogmatisks ideologs, kas savu vienīgo funkciju saredz islāma republikas represīvās struktūras iemūžināšanā. Zīmīgi, ka neviens no iepriekšējiem prezidentiem, kurus ievēl tikai no islāmiskajai ideoloģijai lojālo kandidātu loka, nav baudījis tik atklātu Hamenejī atbalstu kā Ahmadinedžads. Taču tieši Ahmadinedžada bezatbildīgā ārējā un ekonomiskā politika režīma saprātīgākajā daļā izraisa bažas par izdzīvošanu. Tieši tāpēc pēdējā laikā Rafsandžanī un daži citi režīma balsti ir devuši mājienus, ka ilgtermiņā velayat-e fakih princips nav dzīvotspējīgs. Pat neprognozējamā Revolucionārā gvarde, kas ir režīma militārais spārns, nav ideoloģiski viendabīga — arī tur netrūkst cilvēku, kas vēlētos mērenāku iekšējo politiku un mazāk konfliktējošas attiecības ar ASV.


Iespējama misija

Bijušā ASV prezidenta Džordža Buša dūru vicināšana palīdzēja saliedēt dažādas režīma frakcijas un konsolidēt radikāļu varu. Turpretim Obamas uzmanīgā politika savienojumā ar Irānas sistēmisko ekonomisko krīzi nostāda radikāļus grūtas dilemmas priekšā — noraidīt dialogu un uzņemties atbildību par šo dziļi nepopulāro lēmumu, vai arī pieļaut attiecību normalizāciju ar ASV, kas ar laiku iedragās viņu pašu varu. Pats Hamenejī, pazīstams ar paranoidālu pasaules uztveri, savās runās vairākkārt ir uzsvēris, ka viņš baidās ne tik daudz no amerikāņu tankiem, cik no amerikāņu idejām [3].

Irānas režīma darbi skaidri parāda, ka Obamas politikā tas saredz draudus sev un nesaudzēs spēkus, lai sabotētu normalizācijas perspektīvas. Nav nejaušība, ka īsi pēc Obamas ievēlēšanas Revolucionārā gvarde valsts nozīmīgākajās pilsētās veica liela mēroga mācības pret „iekšējiem nemieriem”. 2008.gada novembrī režīms «atmaskoja» Izraēlas «spiegu tīklu» un izpildīja nāves sodu Irānas ebreju izcelsmes pilsonim. Martā cietumā gāja bojā viens no irāņu disidentiem — blogeriem. Aprīlī tiesa pēc staļiniskā stila prāvas parauga piesprieda astoņus gadus cietumā par „spiegošanu” irāņu izcelsmes amerikāņu žurnālistei Roksanai Saberī (Roxana Saberi) [4], kuru gan nācās atbrīvot starptautiskā protesta dēļ. Valdība tagad ne tikai bloķē «nepareizās» interneta mājas lapas, bet arī ir pieņēmusi likumu, kas paredz nāves sodu par interneta izmantošanu pornogrāfijai, kā arī «aktivitātēm, kas apdraud sabiedrisko mieru un kārtību» — un tas viss tikai šogad vien pēc 140 eksekūcijām, kur starp upuriem ir arī nepilngadīgie [5]. Nav šaubu, ka tuvākajā nākotnē sekos jaunas „ārzemju spiegu” atmaskošanas vai arī cita veida provokācijas, piemēram, ieroču sūtīšanas atklāšana Teherānas „klientiem” teroristiem no Hezbollah vai Hamas.

Taču bez ārējiem draudiem režīma radikālajai daļai ar Hamenejī un Ahmadinedžadu priekšgalā būs ļoti grūti ilgstoši noturēt konfrontācijas politiku, pat ja Ahmadinedžads tiks atkārtoti ievēlēts prezidenta vēlēšanās šā gada jūnijā. Obamas dialoga piedāvājums jau ir paguvis padziļināt šķelšanos Irānas reliģiski politiskajā elitē. Ekonomiskā krīze un „gudrās sankcijas” pret Revolucionāro gvardi vēl vairāk sašaurina režīma manevra iespējas. Obamas pasludinātais mērķis atrast naftai alternatīvus enerģijas avotus un naftas cenu paturēšana zemā līmenī (šeit Saūda Arābija varētu nospēlēt derīgu lomu) liegs režīmam iespēju savus atbalstītājus barot tikpat dāsni kā līdz šim. Tajā pašā laikā dialoga perspektīvas ar ASV par labu pārmaiņām iedrošinās plašo koalīciju, kas veidojas Irānā. Tajā ietilpst pilsoniskās sabiedrības grupas, piemēram, sieviešu, studentu un strādnieku organizācijas, reliģiskie reformisti, sekulārie spēki, tehnokrāti un pat daži režīma balsti kā Rafsandžanī. Šiem spēkiem var būt dažādi priekšstati par ideālo sabiedrisko iekārtu, taču tos vieno pārliecība, ka pašreizējais status quo ir kaitīgs valstij. Viņi ir vienisprātis, ka Irānai jāintegrējas globālajā pasaulē un tas nav iedomājams bez attiecību normalizācijas ar ASV, ka pašreizējā teokrātiskā sistēma nav dzīvotspējīga un ka pārmaiņām jānotiek no iekšpuses miermīlīgā ceļā, nevis jābūt uzspiestām no ārienes.

ASV Irānas politikas veiksmīguma patiesais kritērijs ir tas, cik daudz tā stiprina šo alternatīvo koalīciju. Protams, Irānas kodolprogramma šobrīd ir galvenā rūpe, taču Obamas pirmās 100 dienas ir parādījušas, ka viņš redz arī plašāku bildi, proti, ka ilgtermiņa risinājums ir Irānas demokratizācija un ka draudi palīdz radikāļiem, bet dialogs — demokrātiem.

Rakstā paustas autora domas, ne Sociālistu grupas nostāja

______________________

[1] Michael Rubin, An Opening to Iran? Weekly Standard 02/16/2009, Volume 014, Issue21 http://www.weeklystandard.com/Content/Public/Articles/000/000/016/131hkgbn.asp?pg=1

[2] Par Irānas ekonomiskajām problēmām sk. Christopher de Bellaigue, Anniversary Blues in Iran, Prospect, February, 2009 http://www.prospect-magazine.co.uk/article_details.php?id=10611

[3] Karim Sadjadpour, Reading Khamenei: The World View of Iran's Most Powerful Leader, Carnegie Endowment Report, March 2008

http://www.carnegieendowment.org/publications/?fa=view&id=19975&prog=zgp&proj=zme

[4] World Press Freedom Day: When governments take journalists hostage http://www.rsf.org/article.php3?id_article=30954

[5] Amnesty International, Iran: Outrage at execution of Delara Darabi

http://www.amnesty.org/en/for-media/press-releases/iran-outrage-execution-delara-darabi-20090501

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Teherāna 20.06.2009 22:06

viss jau būtu ļoti labi, ja vien reliģija tur nebūtu tik dominanta. demokrātiju nevar ieviest tā uz knipi. šai neveiksmei ir tik daudz baismu piemēru. Irāna - ar vai bez kodolprogrammas - ir reģionālais triceklis gan tādēļ, ka tā nedara to, ka lielie , gudrie R saka, gan tādēļ, ka par saviem draugiem izvēlas tos, kas nebīt nesaka - lūdzu, irāņi, izbeidziet šo farsu, gan tādēl, ka ir tik liels aizvainoujums viņos iekšā jau no Irānas-Irākas kara 80'os, ka tā sēkla ir vnk aizdambējusi visu šo draudzīgi dialogu un ienesusi bezjēdzīgu monologu. SO...dialogs kā konstruktivais rāmis? ne pie šīm personālijām. varbūt paaudzēm mainoties, manīsies arī vērtības. bet šobrīd tā ir bezgaumīga šarāda Tuvajos A.

Citi autora darbi
Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Par nāvessodu 40 Autors:Eldars Mamedovs

Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Vienotības grābekļi 23 Autors:Eldars Mamedovs