Atslēgvārdi:

Un es nezinu starp zemēm simtām: 9. Saeima in memoriam III 20

9. Saeimas laikā ir aizsācies politikas orientalizācijas process, Latvijai pakāpeniski pametot to Rietumeiropas civilizēto orbītu, kurā tā var arī vairs neatgriezties.

Iesaki citiem:

Politologs Ivars Ījabs pirms tautas kārtējās došanās pie vēlēšanu urnām met draisku skatu uz 9. Saeimas četriem gadiem. Šajā rakstā politologs akcentē Dombrovska laiku krāšņākās izpausmes, kā arī ieskicē pravietojumu, uz kādu labu Latviju mūs vēlas aizvirzīt no kompartijas, komjaunatnes un KGB dzīlēm iznirušie „suverēnie” demokrāti.

Kad 2008. gada beigās saimnieciskā krīze iedzina valsts budžetu dziļos mīnusos, kā sēnes pēc lietus Latvijas politiskajā mauriņā sāka augt dažādi „ķēķa makroekonomisti”. Tas nav pareizi un šitas nav pareizi; vajagot atbalstīt biznesu, nevis celt nodokļus; vajagot sekot Latvijas interesēm, nevis iet starptautisko kreditoru pavadā; vajagot investēt ražošanā, nevis griezt pensijas. Apmēram tāda kompetences līmeņa ieteikumus arvien biežāk varēja dzirdēt no ļaudīm, kuru vairums līdz 2008. gada beigām par tādu tekošā konta deficītu vai Starptautisko Valūtas fondu nebija pat dzirdējuši. Ekonomiska nekompetence apvienojumā ar skaļu, ķērcīgu balsi joprojām ir neaizstājams resurss Latvijas politikā.

Taču kādam pa vidu visai šai kakofonijai vajadzēja pieņemt lēmumus, rēķināt samazinājumus, kaulēties ar sociālajiem partneriem, un darīt tamlīdzīgas skarbas lietas. Šī loma iekrita Valdim Dombrovskim (JL) un viņa vadītajai valdībai. Par Dombrovska politiskajiem talantiem šodien joprojām ir diezgan grūti spriest. Lieta tā, ka krīzes apstākļos viņam ir nācies drīzāk strādāt kā tehniskajam direktoram, kurš cenšas novērst vēl lielāku postu par jau nodarīto, mazāk — kā Ministru prezidentam, kurš sprauž pozitīvus mērķus un spēj tos realizēt. Ar pirmo uzdevumu Dombrovskis ir ticis galā visai ciešami. Flegmatisms un spēja laist pār galvu klajas provokācijas un idiotiskus apvainojumus ir bijusi ļoti noderīga rakstura īpašība Latvijas situācijā. Par otro uzdevumu pagaidām vēsture klusē.

Tam vispirms ir strukturāli iemesli. Par spīti Satversmē ierakstītajiem 100 deputātiem iespējamās valdības koalīcijas mūsu zemē tiek veidotas nevis no 100, bet gan no 70-75 deputātiem. Aptuveni ceturtā daļa, t.s. „krievvalodīgie” mandāti, ir principā izolēta no dalības koalīcijā — gluži kā komunisti pēckara Itālijā vai Francijas IV republikā. Pāri palikušie turpretī ir teju vai neaizstājami, un, ja neizdara kādas klajas muļķības, var droši šeftēties visās valdībās pēc kārtas. Vai šāda sistēma ir laba vai slikta, par to šodienas saspringtajā gaisotnē labāk neizsacīties. Taču šim principam par upuri krita arī Dombrovska valdība, kad tikko nosauktais premjerministra kandidāts faktiski bija spiests pāņemt jau esošo koalīciju. Jaunais laiks (JL) gan ieguva dažus atslēgas ministrus — finanšu, ekonomikas un iekšlietu. Arī Pilsoniskā savienība kā starta kapitālu ieguva aizsardzības ministra posteni. Taču vairākums gan kabinetā, gan parlamentā joprojām bija vecās koalīcijas rokās — ja neskaita no koalīcijas it kā pamukušo LPP/LC. Līdz ar to partneri Dombrovski bez problēmām varēja pārbalsot, nobremzēt jebkādus radikālāku reformu piedāvājumus un vēl aizsargāt „savus” ministrus ar to kristālskaidrajām interesēm ministriju apsaimniekošanā. Ņemot vērā viņa rīcībā esošos līdzekļus, Dombrovskis savu rodeo izpildīja tīri labi. Budžeti tika pieņemti, nodokļi tika pārskatīti, valdības rīcībspēja tika atjaunota. Kas attiecas uz drosmīgākiem lēmumiem, to ir bijis krietni mazāk (kā tur īsti palika ar to sākumdeklarēšanos? Vai, teiksim, ar augstākās izglītības reformu?).

Valdis Dombrovskis varbūt nav nekāds harizmātiskais vadītājs. Taču, atšķirībā no vairuma priekšgājēju, viņa mazliet miegainais tēls cilvēkos nerada slepkavnieciskas tieksmes. Viņš ir samērā neizdevīgs kā oponents. Viņu var aizmuguriski dažādi aprunāt un apsaukāt. Taču cilvēks, kurš sāks visā nopietnībā mālēt Dombrovski kā kādu ļaunuma iemiesojumu, drīzāk pats sāks izskatīties pēc muļķa. Tādēļ laimīgā zvaigzne tomēr laikam bija nostājusies virs JL biroja 2009. gada sākumā, kad partijas tēva un dibinātāja vietā valdības vadīšanai tika izvēlēts tieši šis cilvēks.


Pie mums, Šveicē

Taču ko nu mēs tā — tik par varu un tik par varu runājam. Parunāsim arī par opozīciju — konkrētāk, par tiem, kuru politiskais kredo skan „nost ar oligarhisko sistēmu” un kuri līdz pat Dombrovska valdības nodibināšanai atradās opozīcijā arī parlamentā. Nu ko — labas domas par eiropeisku, demokrātisku un tiesisku Latviju patiesi ir zelta vērtas. Taču, raugoties no reālās politikas viedokļa, visa šī liberāli demokrātiskā opozīcija pēdējā laikā ir gājusi no neveiksmes uz neveiksmi. To joprojām vajā mirāža par Šveici, kurā publika ir demokrātiska, valsts — tiesiska, un vara — atbildīga. Un, ja postkomunisma Latvijas realitāte neatbilst Šveices ideālam, jo ļaunāk Latvijas realitātei.

2009. gada 13. janvāris[ 1 ] bija vienīgais masu vardarbības ekscess visas mūsu demokrātijas īsajā mūžā. Taču tā nozīme joprojām nav nedz saprasta, nedz vispār nopietni pārdomāta. Vispirms, tas, kas aizrāva masas uz Saeimas ēkas šturmēšanu, bija katastrofāls līderības trūkums. Turklāt tas raksturo ne tikai attiecīgo mītiņu, bet arī opozīcijas darbību kopumā. 13. janvāra vakarā uz skatuves bija sanākuši valdības gānītāji no visdažādākajām nometnēm. Runātāji, kuriem secīgi bija darījuši pāri Dievs un oligarhi, katrs stāstīja savu bēdu stāstu ar vienu vienīgu kopīgu vēstījumu — nost ar valdību! Tie (atvainojiet par izteicienu) „profesionālie” politiķi, kuri šo pasākumu bija organizējuši, par nekādu pozitīvu programmu padomājuši nebija — sak’, sanāksim, vienosimies kopīgās vaimanās. Negaidiet no mums kaut kādu līderību: lai runā tauta, pilsoniskā sabiedrība, kā nekā. Šveicē tak esam, vai ne? Turpretī reālā publika, kuru tobrīd ekonomiskā krīze sāka piežmiegt tā pa īstam, gribēja kaut ko konkrētāku par moralizējošām runām. Ja reiz elite mums nekādu rīcību nepiedāvā, mēs rīkosimies paši, kā nu pratīsim.

Diemžēl šī rīkošanās beidzās ar desmitiem arestu un jaunietim izšautu aci. Taču interesantākais sekoja nākamajās dienās. Tā dēvētie „opozicionāri” kā nopērti suņi klausījās iekšlietu ministra Segliņa (TP) notācijas un pilnā nopietnībā stāstīja, ka viņiem ar notikušo neesot nekāda sakara. Sak’, nezinām no kurienes te radās tie huligāni. Mēs tak dzīvojam Šveicē, un pie mums pilsoniskā sabiedrība tikai tā inteliģenti parunājas un pēc tam izklīst. Tādēļ piedodiet, atvainojiet, — mēs esam par mieru un kārtību, un vispār zemāki par zāli. Neviens no visiem šiem „revolucionāriem” un „sistēmas oponentiem” pat neiepīkstējās, kad policija rīkoja internetā brutālu stučīšanas kampaņu, piedāvājot atpazīt grautiņos iesaistītos paziņas un ziņot par tiem. Vienkārši apbrīnojama lojalitāte pret saviem atbalstītājiem — ko tur vēl piebilst. Te varam diezgan skaidri nojaust šai opozīcijai piemītošo atbildīguma līmeni.

13. janvāra pieredze atstāja nepatīkamu nosēdumu daudziem — mazliet arī varasvīriem, taču vairāk laikam gan opozīcijai. Tā vakara ekscesi uz visiem laikiem ir atsituši tai vēlmi aicināt cilvēkus ielās. Sak’, ja reiz publika pie mums nav kā Šveicē, tad paši vainīgi. Lai sēž mājās, ja nemāk uzvesties.

To pašu rīcības vērienu demokrātiskā opozīcija demonstrēja arī pēc Dombrovska valdības apstiprināšanas. Nerunāsim šeit par zaudēto laikrakstu Diena, kura pirmās īpašnieku maiņas cēlonis tomēr bija koncerna vadības saimnieciska bezatbildība. Taču tieši Dombrovska valdības laikā demokrāti zaudēja divus atslēgas posteņus, kuru rokās atrodas rūpes par tiesiskumu Latvijā. KNAB priekšnieka amatā nonāca Normunds Vilnītis, kuru koalīcijas vecajie acīmredzot izvēlēja pēc „lielākā kretīna” metodes — sak’, vari arī nestrādāt uz mums, bet vismaz gremdē iestādi. Skaidrs zaudējums bija ģenerālprokurors Jānis Maizītis, kura nopelni darbā ar valsts izlaupītājiem acīmredzot bija pietiekoši, lai Saeimas vairākums viņu pa kluso nogremdētu, demokrātiskajai opozīcijai kā vienmēr bezspēcīgi brēkājot no krūmiem. Paklusām tika nozāģēta arī sabiedriskā televīzija, kura nu jau brīžiem vairs neuzdrošinās pat lasīt ziņu lenti, kur nu vēl ko vairāk. Īsi sakot, opozīcija pie mums ir bijusi uzdevumu augstumos. Vismaz tajos, kur vairums opozicionāru saskata savus uzdevumus — moralizēšanā, kuslā roku lauzīšanā un savstarpējos kašķos.


Karaļa jaunais tērps

Demokrātiskās opozīcijas grandiozās iespējas un saliedētība jau kādu laiku nevienu īpaši nepārsteidz. Kā māca paruna: no visskaistākās andalūzietes nevar prasīt vairāk, kā viņa spēj dot. Tādēļ Dombrovska valdības laikā daudz interesantāk bija vērot transformācijas kādā citā flangā — proti, Tautas partijā (TP). Vēl Kalvīša pēdējās valdības laikā dažam labam bija ilūzijas par tās nākotni. Sak’, sašmucējušies jau ir, bet īsos apskaidrības brīžos arī atbildību par valsti apzinās. Galu galā, savulaik „oranžo” pašapziņa bija bez maz vai priekšsēža Mao cienīga: krietns cilvēks un TP biedrs Latvijā esot teju vai sinonīmi, kā savulaik trāpīgi izteicās Vents Armands Krauklis (TP). 2009. gads šo ilūziju kliedēja uz visiem laikiem. Izrādījās, ka visas runas par TP valstisko atbildību ir viens vienīgs suņu cirks neko nesaprotošam elektorātam; turpretī partijas reālajiem vadītājiem patiesībā ir vienalga, kā dēvēties un ar ko draudzēties. Sak’, lai mūs sauc par TP, PSKP, PLL vai kaut par NSDAP[ 2 ], ja vien budžeta naudiņa nonāk pareizajās kabatiņās.

Dombrovska valdībā TP, protams, jau sākumā iesaistījās ar pigu kabatā. Tomēr daži TP ministri, kā kultūras ministrs Ints Dālderis vai ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, iesākumā naivi iedomājās, ka viņu uzdevums šajā valdībā ir strādāt — samazināt izdevumus, runāt ar cilvēkiem, apgūt struktūrfondus un tā tālāk. Taču lika drusku pagaidīt! Ne jau tādām garlaicīgām lietām ir paredzēti ministru posteņi. Labam ministram ir jāveic daudz atbildīgāki uzdevumi. Viņam ir jātraucē valdības sēdes, jāpulgo valdības vadītājs, aizvainoti jāvaimanā televīzijas kameru priekšā, lai radītu par valdību pēc iespējas lielāka „bardaka” iespaidu. Īsi sakot, viņiem ir jāīsteno partijas ģenerālā līnija, un centīgākie TP ministri Mareks Segliņš, Edgars Zalāns un Baiba Rozentāle šo uzdevumu īstenoja spīdoši. Vispārēja jucekļa radīšanā viņiem gan piepalīdzēja arī prezidents Zatlers, kurš pa to burzmu pamanījās iecelt vēl vienu premjerministru — SAK[ 3 ] priekšnieku Robertu Ķīli, kurš Zatlera vadītās valdības sēdēs izsniedza visiem vadošus norādījumus.

Taču aiz visiem šiem noplukušajiem faustiem tobrīd jau skaidri bija saskatāms Mefistofelis, proti, TP senais prāts, gods un sirdsapziņa Andris Šķēle. Viņa atgriešanās uz publiskās politikas skatuves 2009. gada oktobrī jau ilgāku laiku iepriekš bija vissliktāk glabātais noslēpums Latvijas politikā, un savu come-back viņš sāka ar oponentu iebiedēšanas mēģinājumiem. Bravūrīgi uzbraucis Dombrovskim, Šķēle izrunājās aptuveni tā, it kā valdības pastāvēšana būtu atkarīga no viņa žēlastības: sak’, tu man, puika, skaties. Taču gaidītais triumfs izpalika. Vai nu Dombrovskis vairs nebija vakarējais, vai arī Šķēles iebiedēšanas spējas vairs gluži nebija kā 1999. gadā, bet Dombrovskis palika savā krēslā vēl ilgi. Savukārt Šķēle bija spiests uz kādu laiku kļūt par tādu kā kartona dinozauru, kurš gan izskatās briesmīgs, bet neko izdarīt nevar. Pēc patriarha atgriešanās no TP gan aizgāja daži pēdējie no 1998. gada iesaukuma — kā Dzintars Ābiķis un Vaira Paegle. Pārējie ar aizmiegtām acīm un aizspiestiem deguniem turpināja sekot savam līderim.

Ātri piemērojies jaunajiem apstākļiem, Andris Šķēle saprata, ka trokšņa taisīšana ir ļoti efektīvs politikas instruments — īpaši tad, ja valdības prestižs ir pēdējā lieta, kas tevi interesē. Turklāt laika līdz vēlēšanām palika arvien mazāk, un taisīt tik lielu troksni kā 9. Saeimā tautu tēvam diez vai jebkad nākotnē būs iespējams. TP joprojām bija lielāka frakcija Saeimā, un tās atbalsts bija nozīmīgs vairumam svarīgu lēmumu — kā nodomu vēstules parakstīšanai ar starptautiskajiem aizdevējiem vai 2010. gada budžeta pieņemšanai. Te nu pavērās fantastiskas iespējas vazāt aiz deguna medijus un likt citiem uzminēt savu vājprāta pakāpi konkrētajā brīdī. Ko vairāk var vēlēties latviešu politiķa sirds?

Taču 2010. gada martā Andrim Šķēlem apnika simulēt patriotismu, un viņš atsauca savus abrekus no valdības. Tiesa, abreki šoreiz nebija vienoti. Kultūras ministrs Ints Dālderis vēl nebija sasniedzis tik lielu oranžu briedumu, lai nospļautos par savu nozari un sekotu savam džedajam klejojumos. Arī ārlietu ministrs Māris Riekstiņš kādu mirkli minstinājās. Taču tad savā neaprakstāmajā tālredzībā uz palikšanu amatā viņu sāka publiski aicināt Pilsoniskās savienības (PS) eiroparlamentāriete Sandra Kalniete. Riekstiņš saprata, ka ar šādiem atbalstītājiem viņam citus ienaidniekus vairs nevajag, un kopā ar Šķēli aizgāja gatavoties revanšam. Dombrovska valdība, kas de facto jau ilgāku laiku strādāja kā mazākuma valdība, tagad par tādu kļuva arī oficiāli. Taču tam nebija gandrīz nekāda iespaida uz tās stabilitāti.

Par spīti visām šīm parlamentārajām izpriecām TP izvēlētā pašreklāmas stratēģija izrādījās mazliet neefektīva. Nedz bujanēšana pa valdību un Saeimu, nedz patriarha bargais vaigs nespēja piedabūt partijas reitingus pacelties virs 5 procentiem. Tādēļ omulīgā oligarhu kompānijā tika pieņemts lēmums mest kaulus kopā ar Aināra Šlesera LPP/LC. TP kongress, no kura jebkura opozīcija bija jau savlaicīgi iznīdēta ar dihlofosu, par to īsteni komunistiskā vienprātībā nobalsoja. Ar šo mirkli sākās vētrainas aktivitātes. Uz ātru roku tika sadiegta apvienība no uzņēmējiem, kuru kvēlās jūtas pret Latviju balstījās čekas pagātnē, Krievijas aizmugurē un milzīgos parādos. Par apvienības ideoloģiju tika izvēlēts truls populisms, kura kliedzošais primitīvisms ņirgājās pat par vispieticīgāko inteliģenci. Īsi sakot: savulaik uzvarām vainagotā TP strauji pietuvojās savam likumsakarīgam galam.


Austrumi sārtojas

Dombrovska valdības laiks piedzīvoja arī pašvaldību vēlēšanas. Vēl vairāk: viens no šās valdības pirmajiem svarīgajiem darbiem bija novilkt līdz šīm vēlēšanām valsts budžeta grozīšanu. Kuram pirmajam šāds rīcības plāns ienāca prātā un vai tas bija priekšnoteikums pašas Dombrovska valdības apstiprināšanai — par to vēsture pagaidām klusē. Taču, lai kā arī nebūtu, šis plāns līdz galam neizdevās. Rīgā stabilu vairākumu izveidoja Saskaņas centra (SC) un LPP/LC koalīcija, kura tad arī iecēla amatā pirmo krievvalodīgo Rīgas mēru Nilu Ušakovu. JL un PS paši sevi iedzina dziļā opozīcijā, un acīmredzot jūtas tur gana komfortabli.

Iespējams, ka Ušakovs patiešām ir simbols augošajai Latvijas krievvalodīgo pašapziņai. Iespējams, ka domes koalīcija patiešām ir promaskaviska. Tomēr jāsecina, ka šī koalīcija lielos vilcienos ne ar ko nav nedz labāka, nedz arī sliktāka par vairumu līdzšinējo Rīgas domes koalīciju. Protams, vicemēra šiverēšana pa ostu, sabiedriskā transporta populisms un dažas citas lietas uz kopējā fona mazliet izceļas. Tomēr kopumā šie „krievi” Rīgas domē ir Latvijas politiskās sistēmas sastāvdaļa un ir pieņēmuši arī tās noteikumus. Viņi ir tikpat atbildīgi vai tikpat bezatbildīgi pret vēlētāju, kā viņu latviešu kolēģi, un sagaidīt no viņiem kaut ko tādu, uz ko nebūtu spējīgi latvieši, ir pavisam naivi. Naudas krāsa visās acīs ir vienāda.

Tā Krievija, kura ir patiesi bīstama Latvijai kā demokrātiskai un eiropeiskai valstij, neatrodas austrumos no Zilupes. Tā nav reālā Krievija, pretrunu plosīta un sociāli degradēta valsts. Īsteni bīstamā Krievija atrodas Latvijas politiskās šķiras galvās, kurās katrā ir pa mazam kremlītim un mazai lubjankai. Tiesa, atklāti to pie mums atļaujas atzīt tikai retais — lai gan atklātības laiks vairs nav aiz kalniem. Pagaidām aizkustinoši atklāts ir tikai politiskās aprindās augstu cienītais advokāts Andris Grūtups, kurš skaidri un gaiši apjūsmo Putina un Medvedjeva „jaunās” Krievijas pašapziņu un valstiskumu. Ne mazums ir to, kas sajūt sirds radniecību ar visiem šiem deripaskām un abramovičiem; grizloviem un mironoviem; patruševiem un fradkoviem. Šādu, no kompartijas, komjaunatnes un KGB dzīlēm iznirušu „suverēno demokrātu” pie mums proporcionāli nav mazāk kā Krievijā, turklāt viņiem piemīt pašpavairošanās spēja. Šis domu gājiens nenošķir nedz tautības, nedz politiskās partijas.

Tās lietas, kuras pēdējo četru gadu laikā spītīgā neatlaidībā realizē Latvijas varas elite, pārsteidzoši atgādina mūsu kaimiņvalsts politisko kultūru. Varu dalīšanas vietā — varas vertikāle, tiesu sistēmas, mediju un specdienestu politiska uzurpācija. Godīgas konkurences vietā — masveida smadzeņu skalošana pirms vēlēšanām. Varas atbildības vietā — teorijas par „rietumu imperiālistu sazvērestību”. Brīvas ekonomiskās iniciatīvas vietā — biznesa politizācija, kliķes saimniecība un nekautrīga iedzīvošanās uz sabiedrisko resursu rēķina. Sociāli atbildīgas politikas vietā — autoritārs populisms. Abu valstu bijušajiem komsorgiem, poļitrukiem un čekistiem ir līdzīgs rokraksts — lai ar kādiem nacionāliem saukļiem katrs no tiem attiecīgā brīdī neaizsegtos. Kā rakstīja nemirstīgie Ilfs un Petrovs: Pazīstu brāli Koļu! 9. Saeimas laikā ir aizsācies politikas orientalizācijas process, Latvijai pakāpeniski pametot to Rietumeiropas civilizēto orbītu, kurā tā var arī vairs neatgriezties.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (20) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 26.09.2010 10:07
>Pie sasistas..... - VAIMANĀJOT par šodienas realitāti der padomāt un apjēgt, kāpēc latviešiem tādi ''smagsvari'' parādījās - kā tas bija iespējams baisajā padomju sistēmā (reālajā komunismā) - un kāpēc tas vairs nav iespējams brīnišķīgajā globalizācijas laikā (reālajā demokrātijā) АЛЕКСАНДР ЗИНОВЬЕВ Коммунизм как реальность http://www.zinoviev.ru/ru/zinoviev-bibliography.html

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 26.09.2010 09:57
>Pie sasistas....- VAIMANĀJOT par 'naidīgajiem spēkiem' der padomāt un pārdomāt, kā arī apjēgt - 4.maija republikas pamatu pamati pēc 2.oktobra nemainīsies -

Vita Matīsa:''Daudzi tie saucamie «inteliģenti» nesaprata un nav sapratuši, ka radošās inteliģences loma cīņā pret svešu, totalitāru varu ir viens, bet «inteliģences» vai intelektuāļa kā demokrātiski ievēlētas valdības kritiķa loma toties ir kaut kas pavisam atšķirīgs. Totalitārā vai autokrātiskā politiskajā sistēmā darbības nosacījumi ir citi: tādā sistēmā ir tikai divas puses – apspiedējs un apspiestais, gaišie un tumšie spēki, taisnā patiesība vienā un viltus pilnie meli otrā pusē. Nostāties «patiesības» pusē inteliģencei nav grūti. '' http://diena.lv/lat/politics/viedokli/kolaboracionisms-kapit...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pie sasistas siles 25.09.2010 22:45
Palasiet Putniņu! No viņa intervijas viss skan skaudrāk.No dramaturga teiktā var vienīgi izdarīt secinājumu:

Mums vairs nav tādi smagsvari, kādi savā laikā bija Vācietis un Ziedonis.Viņus klausījās un uzklausīja.Viņu idejas aizveda tautu līdz Atmodai.
Šodien inteliģence ieslīgusi dziļā individuālismā, sevis un savu sīko jūtiņu apdziedāšanā.Tādi nevar tautu aizvest nekur.I.Kalniņš arī viena no tautas traģēdijām.
Ja tiek deklarēts, ka inteliģences galvenā misija ir vienīgi kritizēšana (V.Matīsa), tad var uzskatīt, ka rezultāts jau ir sasniegts. 2.oktobris to apliecinās ar lielas daļas tautas novēršanos no savas nacionālās valsts, atdodot balsis tai naidīgo spēku rokās.
Te liels nopelns būs arī latviešu mēdijiem, kas nenogurstoši "kritiskā mērcē" pasniedz ik mazāko neveiksmi no to spēku puses, kas Latviju cenšas izvilkt no dumbrāja.
Skumji, lai neteiktu vairāk...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Saeima jāmaina 23.09.2010 22:41
Nebalsošu par Tautas partijas un pirmās partijas apvienību „Par labu Latviju” un par Zaļo un Zemnieku savienību, LPP/LC, jo tās gadiem ilgi bija pie varas Saeimā un valdībā, vājināja cīņu pret korupciju, likvidēja cukura ražošanu, izsaimniekoja valsti un iedzina to parādos.

Nebalsošu par Saskaņas centru, jo tā sarakstos ir Boriss Cilēvičs un viņam līdzīgie rubikieši, kuri gadiem ilgi ienīst valsts valodu un tautas tradīcijas un piekopj un uzspiež okupantu politiku.

Nebalsošu par sīkpartijām, jo viņām bija dotas iespējas iekļauties esošajās partijās un ar savu viedokli un darbību ietekmēt sabiedrības attīstību.

Balsošu par Andri Buiķi, Ilmu Čepāni, Sandru Vilsoni, Alekseju Loskutovu, Sarmīti Ēlerti, Ģirtu Valdi Kristovski, Aigaru Štokenbergu un daudziem citiem kandidātiem no Vienotības partijas, jo viņi pārstāv un pārstāvēs sabiedrības, nevis savtīgās intereses.

Nebūsim vienaldzīgi un remdeni, jo pat divas, trīs balsis izšķir rezultātu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

JR 22.09.2010 14:30
Nja, komentāros laikam TP jauniešu organizācija ir nodarbojusies ar sava marazma izkopšanu. Būtu kaut pieklājības pēc mēģinājuši saglabāt kaut nelielu loģisku domu gaitu ;) Savādāk, pārmetumi Ījabam par ekonomikas zinātnes nezināšanu uz tā pamata, ka viņš ir pieminējis termiņu "tekošā konta deficīts" (nekādi to neizvēršot) ir viegli izsakoties muļķīgi.

Bet savādāk, sakarīgs raksts. Ījabs pēc manām domām ir ja ne vienīgais publiskais tēls, mūsdienu Latvijā, kas ir spējīgs uz sakarīgu analīzi ar ko ievērojami izceļas uz vispārējās prāta nabadzības fona.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

juris bogdanov - Ijabs 16.09.2010 22:02
Izskatās pēc slavas dziesmas Vienotībai... Nekad.

Ijabs: ...Ekonomiska nekompetence apvienojumā ar skaļu, ķērcīgu balsi (Ījaba balsi) joprojām ir neaizstājams resurss Latvijas politikā...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 16.09.2010 21:19
p.s.. >Varbūt 'anatolijs dukurs' nemaz nezina, kas 4.maija republiku (un eliti ) no bankrota izglāba ? Varbūt iedomājās, ka parāds būs Kremlim jātmaksā ( SVF jau pārkreditēšanu arī var veikt ) ?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


reality 16.09.2010 21:16
>anatolijs dukurs:''(..) tad tiek vērptas kaut kādas mītiskas sazvērestības teorijas par rietumu-kapitalistu vēlmi uzurpēt šo valsti...sviests sviests un vēlreiz sviets, bet katrs izvēlas, kam grib ticēt un kam nē. '' - PAR ticības lietām strīdēties nav vēlams/nav jēgas, taču ignorēt notikušo/faktus par procesiem Latvijā, kad pagājuši tikai 2 gadi pēc t.s. 'trekno gadu'beigām ? Kāda vēl ''vērpšana'', ja paši ''vērpēji'' vaļsirdīgi atzīstās (ņemot vērā savu 'neaizskaro' statusu Latvijā ):''Visi esam līdzatbildīgi par tiem procesiem, kas Latvijā notika no 2006.g.līdz 2009.gadam. Esam guvuši labu mācību'' Ge Money mātesuzņēmuma General Electric Ziemeļu reģiona prezidenta Hansa Enoksona teiktais Latvijas ārvalstu investoru padomes tikšanās laikā. (Vainu atzīstam, jāturpina strādāt. LA, 29.05.2010).

- Rupji domājot, taču pieklājīgi uzrakstot - I.Ījabs vienkārši ''jauc gaisu'', vienkārši nekaunīgi ignorē to nozīmīgāko procesu (kredītu dāļāšana ar elites labvēlību), kas norisinājās Latvijā - Ījaba piegājiens ir klasisks ''smadzeņu piesārņošanas'' gadījums.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

anatolijs dukurs 16.09.2010 16:08
Nav jau jābūt ekonomistam, lai saprastu, kas ir konta deficīts, tāpat nav jābūt politologam, lai zinātu, kas ir divpalātu parlaments. Šis raksts nav pamācošs un neizskatās, ka uz to tas arī tēmētu. Šis ir viens no pārskatiem par 9. saimas valdībām. Un tradicionāli uzrodas komentētāji andris 2, kurš vienmēr jūtas dziļi aizskarts par uzbraucieniem Latvijas oligarhiem :D Un nevar teikt, ka raksts ir vienpusējs, piekrītu, jā, Streipa raksti ir izteikti vienpusēji un brīžiem bērniskigi emocionāli. Dažkārt, lai uzturētu tēlu gan viņš pakritiozē arī Jauno Laiku un kādu no vienotības grupas, bet tas ir par stipri maznozīmīgām lietām. Ījabs savukārt nekutrējās uzbraukt ar pilnīgi visiem. Nu nav Latvijā politologu vidū daudz cilvēku, kam simpatizētu Lembergs, Šlesers , Šķēle un co. Tāpēc, ka šie kungi saņem vairāk kritikas jau nenozīmē, ka visi politolgi angažēti. Politoloģija ir izteikti Rietumnieciska padarīšana, kur visas grāmatas par demokrātiju un labu pārvaldību ir sarakstījuši rietumnieki. Tas, ka mūsu politiskajai elitei šīs idejas ir svešas jau sen ir skaidrs, tāpēc visi, kuri cenšas ieviest kaut vik normālu politisko praksi tiek saukāti par sorosīdiem un kā jau Ījabs minēja, tad tiek vērptas kaut kādas mītiskas sazvērestības teorijas par rietumu-kapitalistu vēlmi uzurpēt šo valsti...sviests sviests un vēlreiz sviets, bet katrs izvēlas, kam grib ticēt un kam nē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dagmāra Beitnere - autoram 16.09.2010 11:09
Ar ironiju un smiekliem ir labi atvadīties no pagātnes. Paldies par šo skatu it kā no malas ar insidera pieredzi! Latvijā paradigmātiskas izmaiņas notiks, kad sabiedrība ievēlēs politiķus, kuriem politika ir aicinājums un nevis bizness. Saeimā cilvēkus ar īpašu dabas talantu - redzēt trīs un četrus šoļus uz priekšu un pilnīga nesavtība. Politika kā aicinājums ir liels izaicinājums "praktiskajam latvietim".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 15.09.2010 16:59
>Ekonomists:'' (..)Viņu laiks ir pagājis uz neatgriešanos'' - I.ĪJABA lekciju kurss "Reālā demokrātija: izpratnes, problēmas, alternatīvas" Satori grāmatnīcā sākas 21.septembrī plkst.18:30. Viss notiek, viss turpināsies arī pēc 2.oktobra...http://www.satori.lv/raksts/3523

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK,KUNGS! 15.09.2010 16:38
Kāda tumsonība ==zagļi ---godātiek celti ,jo tie ceļ savu nevis valsts labklājību ,valsts noracēji --varoņi ,jo uz tās kauliem uzcels savas pilis =====tā rīkojās slavenās Oktobra revolūcijas laikā ===skaidri redzama līdzība ar boļševikiem pie varas ===iz grjazi v kņazi un eksplutātoru valsts gatava . TIKAI AR DIEVA PALĪDZĪBU TIE APSTĀSIES ==NEDOD DIEVS ,KA NĀKTU GRĒKU PLŪDI---kur vairs tālāk var iet ļaudis ,kas nesaprot ,kas ir svētums ====tā ir mūsu T Ē V Z E M E ----DIEVS PALĪDZI TAI UN TAUTAI ,KAS UZ TEVI CER !

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ekonomists - mikelis 15.09.2010 14:59
Es domāju tieši otrādi. Latvija tieši iet uz augšu un Ijābs to precīzi norāda. Proti, visādu gaisa jaucēju Ījabu ietekme mazinās un ceru, ka latviešu tauta 2. oktobrī parādīs visiem tiem puskoka lēcējiem, kas salasījušies Vienotībā vienu kārtīgu - prom. Man ir patiess prieks, ka visu šo svaļu loma acīmredzami iet mazumā un Latvija nostājas uz pareizā ceļa. Kurš inteliģents, nopietns cilvēks vēl ņam vērā šo ījābu un streipu atziņas? Viņu laiks ir pagājis uz neatgriešanos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

mikelis - ijabam 15.09.2010 14:21
Klau, inteligents raksts, bet karteja zarka nagla latvijas sabiedribai, jo ka saprotu, autors ne ko piedava, ne spej saredzet jebkadu pozitivu tendenci. Zakataju jau musu valsti pietiek, to mak katrs ar mainigam sekmem un atkariba no izglitibas. Inteligents zakatajs ir galvastiesu paraks par tirgussievu, bet tomer tikai zakatajs. \nemilu ne oligarhus ne kadu citu, bet, Ijaba kungs, kur tad ir ceriba un izeja? Sedet augstskola un gudri kritizet jebko kas notiek? Iznak tada rakstamgalda politologija.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

MARA 15.09.2010 12:30
Arī tautā ir gudras galvas ,kas novērtē esošo un nākotnes varbūtējo situāciju . ņemot vērā pašas elementārākās lietas ---kā izglītība ---kurš no visiem esošajiem darboņiem ir spējīgs vadīt valsti ,ņemot vērā šo argumentu --nu nevar bijušie komunisti mainīt domāšanu ,kādi tie bija 70-tajos gados tādi ir arī tagad un to mēs redzam pēc to darbiem ,krievu laikā viņiem bija speciāli labumi ,ko tauta tikai sapņos redzēja ,lielas pensijas ,speciāli veikali ,atsevišķas auto rindas ---viņiem tur bija labi un nu vīņi grib pabūt atpakaļ ,kur tautai nebūs nekādas teikšanas ,tā nevarēs rakstīt šādus komentārus ,jo lūk viņiem ir tikai taisnība===nedod DIEVS ŠĀDU scenāriju. Mūsu tautas inteliģenci nīcināja visos laikos ,arī tagad tie nedzird inteliģences balsi ,nedzird gudru cilvēku rakstus ,komentārus ,nedzird arī rietumu komentārus par mūsu valsti ,kur skaidri attēlota mūsu dzīve un ,ja tie aizies austrumu virzienā ,tad scenārijs ir bēdīgs ====no Rietumiem mums ir daudz ko mācīties ,bet austrumi viņu izglītību un kultūru atmetīs gadsimtu atpakaļ ,taču tā jau vienmēr šiem darboņiem ir tāda bijusi un ATMODAS laikā tie n e k o neiemācījās ,kā tikai aptīrīt valsti līdz vīlītei ,bet valstij dot ---nu neko . Jāir sasniegumi ,bet tos deva miera laika inteliģence un to pēcnācēji,kuri izglītību ieguva ne tikai šei ,bet arī Rietumos ,kur cilvēka dvēsele ir brīva no jebkādiem spaidiem un melu mācībām,kur katrs zina ,ko nozīmē grēks un ,ka par katru grēka darbu būs atmaksa . MŪSU GLĀBĒJI IR GUDRIE ĻAUDIS ----DOMBROVSKIS ,KAS IZCĒLA VALSTI NO BEDRES UN CITI VIŅA LĪDZGAITNIEKI ,KURU VIDŪ IR ATIS LEJIŅŠ ,SARMĪTE ĒLERTE----ATMODAS VEIDOTĀJA UN DAUDZI CITI ===LŪK PAR TIEM ĻAUDIS BALSOSIM ,LAI MUMS NAV JĀATGRIEŽAS PAGĀJUŠĀ GADSIMTA VIDŪ ===ĻAUDIS VĒRTĒJIET LABOS DARBUS UN BALSOJIET PAR V I E N O T Ī B U!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis - Ekonomistam 15.09.2010 10:40
Ekonomists: Par ekonomiku jau nu labāk nebūtu sācis runāt. Izskatās, ka pašam ir vāja izpratne par tekošo kontu. Ja kaut ko nesaproti, tad par to vienkārši neraksti.
===========
Tas atgādina Aristoteļa Ētikā atrodamu pamatojumu - par to, kuriem cilvēkiem pienākas spriest par drošu kuģu būvēšanu. Kuģu būvētājam - tas, protams, skaidrs. Bet vai viņš ir vienīgais? Aristotelis tālāk jautā, vai kuģa stūrmanim par to būtu kas sakāms, vai varbūt tirgotājam, kurš kuģi nolīdzis? Protams, līdz kuģa pasažieriem antīkie cilvēki neaizdomājās.

Starp citu, tekošā konta deficīts rakstā pieminēts tikai vienreiz - tieši runājot par "ķēķa makroekonomistiem", kuri vislabāk zina, kā viss būtu darāms. Tā teikt, par drošu kuģu būvēšanu lai spriež tikai wannabe kuģu būvētāji.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris_2 15.09.2010 10:24
Normāls priekšvēlēšanu propagandas apcerējumiņš. Visi pareizie ir apzīmēti pareizi un jauki un visi nepareizie kā tadi arī ar epitetiem apkarināti.

Tikai kāda vella pēc raksta augšā rēgojas vārds "politologs"?!
Kāds tam sakars ar visu pārējo?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ekonomists - Autoram 15.09.2010 08:55
Par ekonomiku jau nu labāk nebūtu sācis runāt. Izskatās, ka pašam ir vāja izpratne par tekošo kontu. Ja kaut ko nesaproti, tad par to vienkārši neraksti. Vai to ASV skolās nemācīja? Vai arī tur tiek pieņemts, ka jāizliekas par gudru pat lietās, kurās neorientējies?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 14.09.2010 22:23
>Ījaba kungs neputrojās, kā nekā šogad labu mācību ieguvis ASV ? Apjēdzis gan to, ka stingrāk jākontrolē kukuļu došanas plūsma (LA,29.07.2010.Spilgts citāts), gan to, ka Latvijā pagaidām vēl nebūs tādi Rietumeiropas škandāli kā Portugālēs 'Casa Pia' vai Beļģijas katoļu baznīcas. Briesmīga atziņa par perspektīvu - ''9. Saeimas laikā ir aizsācies politikas orientalizācijas process, Latvijai pakāpeniski pametot to Rietumeiropas civilizēto orbītu, kurā tā var arī vairs neatgriezties.'' - bet gan jau pārdzīvosim ?!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Krasts - Ījabam 14.09.2010 19:43
Neesat kaut ko drusku sajaucis? Kā demokrātu zaudējums var būt sociāldemokrāta nonākšana amatā?

Saistītie raksti
Trakojosa stagnacija

Trakojošā stagnācija 27 Autors:Ivars Ījabs

Viena laiva

Vienā laivā 16 Autors:Ivars Ījabs

Republikas varda

Republikas vārdā 25 Autors:Ivars Ījabs

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs