"Neatkarīgā rīta avīze", 24.01.2003.

Pirmo reizi ar šo Latvijā dzīvojošo gados jauno ukraini iepazinos pirms pāris gadiem. Viņš iedāvināja kopš 1994. gada šajā valodā iznākošā žurnāla Stoki kārtējo numuru, stāstīja par savu skolotāja darbu Rīgas ukraiņu vidusskolā. Dzejnieks un atdzejotājs, pedagogs un LU doktorants Jurijs Sadlovskis ir Ukrainas pilsonis, bet viņa mīlestība pieder Latvijai un Rietumukrainai.

«Esmu no Ļvivas,» viņš parasti atbild, vaicāts par savām saknēm. Arī šajā mazajā niansē (Ļviva, nevis Ļvova) ielikta viņa attieksme pret nacionālās kultūras un valodas savdabību, nepieņemot nekādus ar citas valodas starpniecību uzspiestus atvasinājumus. Tagad viņš ar lepnumu rāda savu sastādīto un ukraiņu valodā atdzejoto Elsbergu dzejas izlasi, kas 2001. gadā iznākusi sadarbībā ar Kultūrkapitāla fondu. «Te ir dzejoļi ukraiņu un latviešu mēlē, te abi brāļi Klāvs un Jānis ir kopā,» stāsta Jurijs. Mūsu saruna ukraiņu skolas bibliotēkā, protams, norit latviešu valodā.

– Vai, labi pazīdams latviešu literatūru un dzīvesveidu, pastāvīgi sekodams visam Ukrainā notiekošajam, izjūtat sevi kā divu tautu vienotāju, ar tiltu būvētāja lomu un misiju?

– Es vienkārši šeit daru savu darbu. Nevaru teikt, ka būtu apņēmies apvienot visus Latvijā dzīvojošos ukraiņus. Saprotu, ka tagad ir ļoti svarīgi, jo gan Ukrainā, gan tepat Latvijā ir cilvēki, kurus tas viss interesē. Interesē, piemēram, ukraiņu literatūra, neraugoties uz to, ka Rietumeiropas literatūra šeit viņiem ir daudz tuvāka un tai savas tradīcijas. Ja kaut vienam cilvēkam ir svarīgi tas, ko es daru, man par to liels prieks. Tāpēc neredzu, ka es būtu uzņēmies šeit kaut kādu misiju. Varbūt pēc tam varētu dižoties un teikt: re, cik daudz esmu izdarījis! [Smejas.]

– Kā jūs ienācāt un iedzīvojāties Latvijā? Rīgas ukraiņu skola akreditēta 1994. gadā un vēl nesen tika uzskatīta par ukraiņu oāzi, kas atdalījusies no krievvalodīgo skolu tīkla.

– Bez šīs skolas, kurā es strādāju, vēl esmu Latvijas Universitātē, kur Krievu katedra ir pārveidota par Slāvu valodu katedru. Kad tikko iestājos doktorantūrā, tika panākts tāds barters: es nemaksāju par studijām, bet pasniedzu tur ukraiņu valodu un literatūru. Ceru, ka ar laiku Universitātē tiks nodibināts ukrainistikas centrs.

Pats esmu šeit 1993. gadā beidzis Filoloģijas fakultātes slaveno Petera tulku grupu [toreizējais Rakstnieku savienības priekšsēdis Jānis Peters]. Tajā bija studenti gandrīz no visām padomju republikām, jo iestājāmies 1989. gadā, kad vēl bija Padomju Savienība. Tikām aicināti, tā teikt, caur Rakstnieku savienību ar mērķi tulkot latviešu literatūru savās nacionālajās valodās.

Pirmais pagrieziens manā dzīvē bija jau 1991. gadā, kad tika proklamēta gan Ukrainas, gan Latvijas neatkarība. Mana palikšana saistīta ar to, ka iemīlējos un apprecējos ar ukrainieti šeit, Latvijā. Tiesa, tas jau bija mazliet vēlāk. Viņa, Olena Timošenko, strādāja šajā skolā par mūzikas skolotāju. No visas toreiz lielās studentu grupas esmu vienīgais, kurš te palicis uz dzīvi.

– Ko tagad dara jūsu dzīvesbiedre, un cik kupla ir jūsu ģimene?

– Mana sieva Olena, kā jau teicu, ir ukrainiete, viņai ir divi bērni. Viņa strādā par mūzikas skolotāju Imantā, starp citu – tā ir krievu skola. Pašlaik viņa ir ļoti apmierināta, arī tur mēģināja integrēt, bet tas nav tik vienkārši, jo vide ir savādāka. Pavisam mums ir trīs dēli: Jevgēnijs, Jurijs un Juliāns Daniēls. Sešgadīgais Daniēls ir mūsu kopīgais bērns, viņš iet latviešu bērnudārzā un jau brīvi runā trīs valodās: ukraiņu, latviešu un krievu. Tās arī ir mūsu ģimenes valodas, kamēr ģimenes valoda šejienes ukraiņiem visbiežāk ir krievu valoda.

– Ukraiņi un krievi kā divas slāvu tautas ir radniecīgas. Cik daudz jums savstarpēji vienojošā elementa vai varbūt tieši otrādi – nesaderīgā?

– Es vienmēr saku tā: mums, ukraiņiem, kad es domāju par savu dzimteni Ukrainu, un jums, latviešiem, ir tāda kā kopīga nelaime. Mums ir bijusi pastāvīga darīšana ar krieviem. Tā ir tauta, un varbūt tā ir tās nelaime, kas sevi uzskata par tādu kā pasaules mesiju. Viņiem šķiet, ka viss, kas piederēja vai pat nepiederēja, tiem joprojām pieder, arī tā pati Ukraina. Savulaik teica tā, ka jebkura Krievijas demokrātija beidzas ar Ukrainas neatkarību, ko labi parādīja 1991. gads. «Kā jūs tā varējāt?» krievi uzreiz bija klāt Kijivā. Bet mūsu slavenais batjka Mahno jau 1918. gadā paredzēja: «Ja Ukraina zaudēs neatkarību, arī Baltijas valstis pēc 20 gadiem zaudēs savu neatkarību».

– Nereti valoda pēc savas funkcijas tiek definēta arī kā integrācijas instruments. Vai piekrītat tādai tēzei, tādam pieņēmumam?

– Cilvēkam, kad viņš kādā valodā runā, tas jādara precīzi. Nedrīkst likt šajā valodā kaut kādus vārdus no tās vai citas valodas. Tas ir princips, kas jāievēro. Tas ir jautājums par valodas kultūru. Mums taču šādas kultūras nav. Vēl arī tāds aspekts – ir cilvēks, kurš ne tik labi runā latviski, bet cits šajā valodā runā perfekti, taču viņa nostāja pret šo valsti ir negatīva. Tādi ir pat latviešu vidū. Vai tā ir integrācija?

– Bet latviešu kopienas daudzviet pasaulē gandrīz vai izmisīgi centušās nosargāt savu nacionālo identitāti.

– Es to neapstrīdu, bet Ļviva rāda kaut ko citu. Es zinu, ka tur dzīvo divi simti latviešu. Bet viņi pat nevarēja nodibināt savu kultūras centru. Iznāk, ka viņi ir latvieši tikai pēc pases.

– Kādi jums pašam saglabājušies kontakti ar Ukrainu, ar Ļvivu, kuru mēs pēc veca ieraduma joprojām saucam par Ļvovu? Kā veidojas latviešu un ukraiņu tautu kopīgā literārā vide?

– Jā, kāpēc mēs sakām «Ļvova», nevis «Ļviva», «Kijiva», nevis «Kijeva», «Zaporožje», nevis «Zaporižje»? Tāpēc ka tas viss ir gājis caur krievu valodu. Tas nav pareizi. Mēs taču jebkuras citas valsts nosaukumu netulkojam caur krievu valodu.

Runājot par sakariem ar manu dzimto pilsētu, vispirms jāpastāsta, kas te tika izveidots. Pirms četriem gadiem kopā ar Knutu Skujenieku izveidojām kultūras centru Latvija – Ukraina. Tā ir sabiedriska organizācija, kas nodarbojas tieši ar sakaru uzturēšanu šajā virzienā. Kā zināms, pēc 1991. gada daudz kas mainījies, vajadzēja kaut kādus līdzekļus, bet to nebija. Pirmais, ko darījām, – aicinājām uz Latviju ukraiņu dzejnieku Ivanu Draču un Rakstnieku savienībā rīkojām plašu pasākumu. Tas bija Dzejas dienās pirms trim gadiem. Mūs atbalstīja Sorosa fonds – Latvija, par ko liels paldies Muižnieka kungam [Nilam Muižniekam], kurš toreiz vadīja Integrācijas padomi. Mūsu aktīvistu skaitā ir arī ukraiņu literatūrzinātnieks un dzejnieks Ivans Lučuks.

(Jurijs par savu skolotāju uzskata Knutu Skujenieku, kurš jau no paša sākuma palīdzējis atdzejošanā, daudz konsultējis arī ar Sorosa fonda – Latvija atbalstu tepat Rīgā izdotās Ukraiņu – latviešu sarunvārdnīcas sagatavošanā. Labus vārdus šajā sakarā viņš saka arī par dzejnieku nelaiķi Hermani Majevski, par Uldi Bērziņu, Amandu Aizpurieti un citiem. No jaunajiem dzejniekiem kā atdzejotāju no poļu valodas un citādi interesantu literātu viņš nosauc Māri Salēju, kuram «māte ir latviete, bet tēvs – polis».)

– Atgriezīsimies vēlreiz pie valodas jautājuma skolas un visas sabiedrības kontekstā. Esat teicis, ka ukraiņiem vieglāk ir iemācīties krievu valodu, grūtāk – latviešu valodu. Acīmredzot tomēr ir arī izņēmumi. Kas, jūsuprāt, nosaka attieksmes maiņu pret to vienā vai otrā virzienā? Vai var runāt pat noteiktu ukraiņu kultūrvidi Latvijā?

– Mūsu skolā, piemēram, matemātiku jau no pirmās klases māca latviešu valodā. Mums taču jārēķinās ar to, ka esam Latvijā, un bilingvālajai izglītībai ir jābūt.

Saņemot līdzīgus jautājumus par latviešu valodas zināšanu, parasti saku tā: kāds gan varētu būt līmenis, ja mūsu vidū nav inteliģences. Cilvēka intelekts taču ir kaut kas ļoti svarīgs. Es negribētu apvainot, teiksim, strādniekus, bet šajā ziņā mums, ukraiņiem, savas inteliģences trūkums ir ļoti liela nelaime. Tie ukraiņi, kas dzīvo šeit, nav tādi ukraiņi kā Kanādā. Tur ir rakstnieki, zinātnieki, savas kultūras pamats, uz kā veidot ukrainisko vidi, nevis tādi, kuri tikai pēc pases ir ukraiņi. Turklāt Latvijā atšķirībā no Lietuvas mums arī nav bijis savu tradīciju un kultūrvides. Fakts, ka Tarass Ševčenko ir mācījies Viļņā, vien daudz ko nozīmē. Rīgas ukraiņu vidusskola ir mūsu glābiņš un tā orientējas uz nākotni.

– Varbūt labāk apzināt savu identitāti var palīdzēt regulāri ģimeniski sakari ar tuviniekiem dzimtenē?

– Arī Ukrainā ir problēmas ar ukraiņu valodu un ne tikai republikas krieviskajā Austrumukrainā. Mums ir tādi gadījumi: bērns no skolas brauc pie savas vecmāmiņas, dzird tur ukraiņu valodu, bet, atgriezies Rīgā, ar mammu atkal runā krieviski. Ukraiņu valoda ukraiņu ģimenē – diemžēl šeit tas ir liels retums. Es, protams, nesaku, ka tas vispār nenotiek. Piemēram, šodien tepat bibliotēkā maza meitene ar savu mammu sarunājās ukrainiski. Skola ir kā tāda iekšējā vide, kā saliņa, aiz kuras visa tā ukraiņu valoda beidzas. Jā, vēl jāmin arī Universitāte, kur man ir ap pussimts studentu, kas mācās šo valodu un literatūru. Interese par valodu būs atkarīga arī no tā, kāda politika būs pašā Ukrainā. Nedod Dievs, ja īstenotos Baltkrievijas variants.

Jurijs atzīst, ka viņa studenti un pats nejūt īpašu piederību pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijā dibinātajai ukraiņu biedrībai Dņipro, kas «ir mazliet cita pasaule un cita paaudze». Toties viņš ļoti atzinīgi vērtē Rīgas ukraiņu vidusskolas direktores Lidijas Kravčenko ideju tuvākajā nākotnē skolotājus izrakstīt nevis no Ukrainas, bet sagatavot tos tepat Universitātē no šīs skolas beidzējiem. Ar starojošu skatienu rāda uz bibliotēkas plauktu, kurā sarindoti Šekspīra darbu sējumi ukraiņu valodā. Viņam savs viedoklis arī par to, kāpēc ukraiņiem tomēr vieglāk nekā krieviem atzīt latviešu valodas vietu un nozīmi: «Krieviem ir lielākas problēmas ar piederību reizē gan Latvijai, gan savai etniskajai dzimtenei.» Kas kopīgs latviešiem un ukraiņiem? «Mēs esam stipri līdzīgi latviešiem, jo tāpat kā latviešiem – kur divi ukraiņi, tur trīs četras partijas,» pašironiski noteic Jurijs Sadlovskis. Viņš tagad tulko ukraiņu valodā Edvarta Virzas poēmu Straumēni: Darbs uz priekšu virzoties lēni, bet, kā pats saka – tas ir to vērts.