Atslēgvārdi:

Ukraina: reformas pagaidīs

Izdziestot kopīgās uzvaras eiforijai, oranžās koalīcijas iekšienē atsāksies sīva sacensība par līdera lauriem un tiesībām pieņemt stratēģiskus lēmumus.

Iesaki citiem:


Gan starptautiskie, gan Ukrainas novērotāji ir vienisprātis, ka ārkārtas parlamenta (Verhovna Rada) vēlēšanas bija godīgas, atklātas un demokrātiskas. Par spīti neskaitāmajām tehniskajām problēmām, novērotāji atzīmēja, ka organizatoriskā kvalitāte bija augstāka un starptautisko standartu ievērošana — labāka, nekā 2006.gadā. Turklāt arī priekšvēlēšanu kampaņa noritēja relatīvi mierīgi, valdība organizēja vēlēšanu procesu caurspīdīgi un nodrošināja visiem dalībniekiem vienlīdzīgu pieeju masu medijiem un vienādas iespējas aģitēt un reģistrēt kandidātus. Pirmstermiņa vēlēšanas veicināja arī to, ka tika formulēti parlamentārās demokrātijas nerakstītie likumi, piemēram, kas ir un kas nav pieļaujams koalīcijas veidošanas procesā, kā arī aktualizēja jautājumu par neatkarīgu tiesu varu, ieskaitot Konstitucionālo tiesu, bez kuras jebkādu konstitucionālu strīdu atrisināšana nav iespējama. Minētajiem faktoriem ir būtiska nozīme demokrātijas nostiprināšanā Ukrainā.



2006 un 2007 — kopīgais un atšķirīgais

Tāpat kā 2006.gadā, arī šoreiz parlamentā mandātus ieguva piecas partijas — Reģionu partija, Jūlijas Timošenko bloks (BJUT), Bloks Mūsu Ukraina – Tautas Pašaizsardzība (Naša Ukraina-Narodna Samooborona), Ukrainas Komunistu partija un Ļitvina bloks. Sociālistu partijai neizdevās iekļūt parlamentā — kopš 2006.gada vēlēšanām partija zaudējusi pusi sava elektorāta, jo neizpildīja vēlētājiem doto solījumu par koalīcijas veidošanu. Savukārt Volodimira Ļitvina bloks, kurš 2006.gadā vēlēšanās zaudēja, šoreiz ir pārvarējis barjeru.

Trīs vadošās partijas — reģionāļi, BJUT un Mūsu Ukraina – Tautas Pašaizsardzība (MUTP) — kopā ieguva 80% vēlētāju balsu, un katra ir uzlabojusi savu individuālo rezultātu, salīdzinot ar pagājušo gadu. Tas notika pateicoties to vēlētāju atbalstam, kuri 2006.gadā balsoja par “aiz borta” palikušajām mazajām partijām[1]. Balsu vākšanas sacensības uzvarētājs neapšaubāmi ir BJUT — bloks ieguva vairākumu balsu 16 reģionos no 25, arī galvaspilsētā. Lai gan bloks beigās ieņēma otro vietu, rezultāts tam tomēr ļauj kopā ar prezidentu atbalstošo MUTP iegūt vairākumu parlamentā.

Oranžie var veidot koalīciju

Balstoties uz šībrīža rezultātiem, BJUT un MUTP var izveidot koalīciju, pat neiekļaujot tajā citus partnerus. Taču tādā gadījumā koalīcijai parlamentā būs 228 vietas (parlamentā ir 450 vietas), kas, pēc analītiķu domām, ir nepietiekami, lai nodrošinātu stabilu darbu. Visticamāk būs nepieciešams trešais partneris, kas varētu būt Ļitvina bloks ar 20 vietām.

Taču Ļitvina bloka iekļaušana slēpj sevī riskus. Pirmkārt, pieaicinot trešo, divām galvenajām partijām būs jāatkāpjas no sākotnējās vienošanās sadalīt valdības un citus amatus precīzi uz pusēm (kā to paredz BJUT un MUTP pēdējā vienošanās). Otrkārt, pastāv šaubas par Ļitvina bloka lojalitāti.

Vēl viena iespēja — plaša koalīcija starp MUTP un Reģionu partiju. Taču tā ir maz ticama, jo MUTP nebūtu stabils koalīcijas partneris reģionāļiem. Turklāt dažas no MUTP bloka dalībniecēm pilnībā noraida šādu iespēju. Tas nozīmē, ka šāda koalīcija vājinātu atbalstu prezidentam parlamentā — opozīcijā prezidentam būtu ne tikai BJUT, bet arī daļa viņa paša partijas frakcijas. Šāda koalīcija nevarētu būt arī garants iniciatīvām, kuras parlamentā iesniegtu prezidents. Kristies varētu arī “oranžo” vēlētāju atbalsts prezidentam un izredzes, ka Viktors Juščenko tiks atkārtoti ievēlēts amatā 2009.gadā, kļūtu vēl vājākas. Un, visbeidzot, koalīcija ar reģionāļiem nenozīmē, ka Reģionu partija atteiktos nominēt savu kandidātu prezidenta vēlēšanās.

Tas nozīmē, ka visticamāk uzreiz pēc vēlēšanām tiks izveidota Oranžā koalīcija — BJUT un MUTP — kas saskan ar prezidentu atbalstošā elektorāta cerībām. Kaut kādas izmaiņas koalīcijas sastāvā kļūs iespējamas tikai vidējā termiņā — ja politiskā situācija ļaus galvenajiem spēlētājiem veikt politiskos manevrus.


Krīzes iespēja saglabājas

Īstermiņā Oranžajai koalīcijai vajadzētu mazināt antagonismu prezidenta un premjerministra attiecībās, kurš bija raksturīgs Janukoviča pēdējās valdības laikam. Taču, lai krīzei pieliktu punktu, jaunizveidotajai koalīcijai būs, pirmkārt, jānostiprina tās institūcijas, kuras var garantēt, ka, sākot ar šodienu, politiķi spēlēs pēc noteikumiem. Tas galvenokārt attiecas uz Konstitucionālo tiesu un tiesu sistēmu. Otrkārt, Ministru kabineta likums būs jāsaskaņo ar Konstitūciju, pieņemot Ministru Kabineta reglamentu kā likumu un grozot Budžeta kodeksu. Turklāt būtu ļoti svarīgi sakārtot attiecības ar parlamentu un piešķirt opozīcijai atbilstošas tiesības, vai nu pieņemot jaunu likumu vai arī pārveidojot Verhovna Rada reglamentu par likumu.

Šie soļi veidotu pamatu tam, lai Ministru kabinets un prezidents darbotos saskaņā ar vienādu Konstitūcijas interpretāciju un lai viņu pieņemto lēmumu likumība neizraisītu jautājumus. Šīm aktivitātēm ir jākļūst par jaunās koalīcijas darba kārtību. Pretējā gadījumā iespaids, ka krīze beigusies, ātri zudīs. Bez institucionālām pārmaiņām krīzi izārstēt neizdosies.

Oranžajiem spēkiem nav vienotas valsts politikas koncepcijas un tie nav vienoti arī jautājumā par kopīgajiem politiskajiem mērķiem, īpaši 2009.gada prezidenta vēlēšanu kontekstā. Oranžistu nometnē ir dažādi uzskati par valsts pārvaldi, ekonomiskās politikas mērķiem, un, kas īpaši svarīgi, par to, kurš ir galvenais. Turklāt gan Viktors Juščenko, gan Jūlija Timošenko neslēpj savas ambīcijas startēt nākamajās prezidenta vēlēšanās.

Tas nozīmē, ka izdziestot kopīgās uzvaras radītajai eiforijai, koalīcijas iekšienē atsāksies sīva sacensība par tiesībām pieņemt stratēģiskus lēmumus un arī par līdera lauriem. Prezidents gribēs, lai valdība pilda viņa darba kārtību un MUTP viņu šajā ziņā atbalstīs, bet Timošenko priekšplānā izvirzīs pati savus mērķus. Ja demokrātiskās institūcijas nav pietiekoši stipras, šāda kopdzīve var novest pie šķiršanās un, iespējams, pat pie jaunām vēlēšanām.


Nav motivācijas reformēt

Tagadējā situācija nerada labu augsni reformām. Tas tā ir vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, reformas nevar uzsākt, ja tās neviens nav plānojis. Izņemot konstitucionālo reformu un tiesu sistēmas reformu, neviena cita reforma vēlēšanu kampaņas laikā netika apspriesta. Piemēram, par spīti visu nokrāsu politisko partiju solījumiem palielināt pensijas, neviena no partijām nav diskutējusi par pensiju reformas turpinājumu. Bez tam, neviena varas atzara reforma nevar notikt bez efektīva civildienesta. Tā trūkums ir vislielākā problēma, ar kādu šodien saskaras Ukrainas demokrātiskā sabiedrība. Taču neviena no Ukrainas politiskajām partijām nav bildusi ne pušplēsta vārda par valsts pārvaldes reformu.

Otrkārt, prezidenta vēlēšanu tuvums nozīmē, ka parlamenta iespējas spert efektīvus soļus ir diezgan ierobežotas. Vēlēšanas notiks 2009.gada decembrī, bet kampaņa pēc būtības sāksies jau gadu iepriekš. Šī politiskā realitāte iznīcinās politiķos jebkādu vēlmi uzsākt reformas, jo ieguvumi no tām būs jūtami tikai ilgtermiņā, bet nepopulāru soļu sekas vēlētāji izjutīs tūlīt. Un treškārt, stabils ekonomiskais pieaugums, kurš, visticamāk, turpināsies arī turpmākajos gados, likvidē ekonomisko motivāciju īstenot reformas.


Ārpolitika nemainīsies

Šo vēlēšanu rezultāts diezin vai ietekmēs Ukrainas ārpolitiku. Timošenko valdības atgriešanās nenozīmēs, ka Ukraina pagriezīs muguru Krievijai vai uz karstām pēdām kļūs par NATO dalībvalsti. Timošenko kampaņas laikā savu nostāju NATO jautājumā pat neuzskatīja par vajadzīgu formulēt, lai gan daudzi politiskie partneri to pieprasīja. Ir maz ticams, ka viņa ieviesīs radikālas izmaiņas ārpolitikā, īpaši, ja tas nozīmētu konfrontāciju ar Krieviju vai straujas izmaiņas gāzes cenās.

Nākotnē valdībai varētu būt vēl mazāka ietekme uz Ukrainas ārpolitiku. Kolīziju “Krievija-Rietumi” Ukrainas politiskajās diskusijās iepriekš izraisīja tas, ka Ukraina ne tikai nebija izvēlējusies ārpolitisko vektoru, bet arī iekšējās attīstības modelis tai nebija skaidrs. Demokratizējot politisko sistēmu, Ukraina šo konfrontāciju noņēmusi no ārpolitiskās dienas kārtības. Šodien visu lielāko politisko partiju starpā valda konsenss par nepieciešamību integrēties Eiropas Savienībā un uzturēt labas attiecības ar ziemeļu kaimiņu.
___________________________

[1] 2006. gada vēlēšanās 21% vēlētāju nobalsoja par partijām, kuras nespēja pārvarēt 3% barjeru, bet 2007.gada vēlēšanās tādi bija 11%.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!