Atslēgvārdi:

Ugunsgrēku dzēš visi

Tas, ka Latvijā dzīvojošiem krieviem it kā neinteresējot, kas šeit notiek, ir muļķības! Ja mājā izcēlies ugunsgrēks, to dzēst steidzas visi, un neviens neprasa, kādā valodā degošās mājas iedzīvotāji bērniem vakarā pasakas lasa.

Ar Bolderājas grupas dalībniekiem sarunājās Linda Lemhena.

Iesaki citiem:

“Ugunsgrēku dzēš visi” - tā uzskata Bolderājas grupas pārstāvji un iniciatori Sandra un Vladimirs Jakušonoki un ir pārsteigti, kad vaicāju, kā tajā sadarbojas dažādu tautību cilvēki. Vladimiram dzimtā valoda ir krievu, Sandrai – latviešu, un viņuprāt valodai un tautībai nav īpašas nozīmes, ja ir vēlēšanās darīt un kopējs mērķis. Vārdu savienojums Bolderājas grupa ik pa laikam izskan saistībā ar netradicionāliem kultūras notikumiem Bolderājā, Daugavgrīvā, Rīgā, bet visvairāk – 2002. gadā, kad Bolderājas grupa emocionāli un arī pamatojot ar faktiem, pārrunās, un skaļi piketējot, teica "Nē" plānotajai Bolderājas naftas termināļa būvei.


Kas ir Bolderājas grupa un cik dalībnieku tā apvieno?

Sandra Jakušonoka: Juridiski joprojām esam Vides Aizsardzības kluba Bolderājas un Daugavgrīvas nodaļa. Jēdziens Bolderājas grupa pastāv kopš 1996. gada, kad sapratām, ka dažkārt saistība ar „zaļajiem”, tātad arī Zaļo partiju, mums ir lieka.

Mūsu ir tik, cik kurā reizē vajadzīgs: divi, seši, divdesmit, uz piketu sapulcējām ap 300 cilvēku. Projektiem vai akcijām pievienojas tie, kam konkrētais jautājums interesē. Mūsu akcijas pastāvīgi atbalsta mākslinieki Kirils Panteļejevs, Iveta Laure, Armīns Ozoliņš, Tatjana Krivenkova, Jevgeņijs šitovs, arī Ineta Sipunova un Ilva Kļaviņa, Aija Zariņa, Oļegs Tillbergs. Piedalījušies arī Ilmārs Blumbergs, Frančeska Kirke, Sandris Konrads, Pēteris Ķimelis, Gļebs Panteļejevs un citi.


Kādi ir Jūsu darbības pamatvirzieni?

S. Jakušonoka: Vienojošā ir Ekomuzeja ideja: projekti, kas aptver sociālā, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas un vides aizsardzības jautājumus Bolderājas un Daugavgrīvas robežās, ietverot Daugavgrīvas cietoksni, ūdenssūkņu staciju, kāpas. Piemēram, Komētfortā saskatījām vizuāli un vēsturiski interesantu vietu, kur organizēt projektu “Post Scriptum”, kas 2000. gadā tika iekļauts starptautiskā “Literatūras ekspreša Eiropa 2000” pasākumu norisē. 2002. gadā, kad aktuāls kļuva jautājums par naftas termināļa būvi Komētforta vietā, izstāžu zāles "Arsenāls" radošajā darbnīcā izstādījām vēstures, kultūras pētījumu, karšu, dokumentu, fotogrāfiju apkopojumu par Komētfortu. Parādījām, ka tur, kur plānots termināls, jau ir noticis literātu un mākslinieku pasākums, tātad šī vieta izmantojama ne tikai termināla celtniecībai, bet arī atpūtai, kultūrai. Pēc šīs izstādes Komētfortam piešķīra valsts kultūras pieminekļa statusu.


Kā Jums izdevās prettermināla akcijā iesaistīt vietējos iedzīvotājus, it īpaši – krievu tautības cilvēkus?

S. Jakušonoka: Mēs neiesaistījām viņus, viņi iesaistīja mūs! Ir jāpaskaidro, ka rīdzinieki par Bolderāju sauc gan Daugavgrīvu, gan Bolderāju. Daugavgrīvā apmēram kopš 17. gs. vairāk mīt tā tautība, kuras armija tajā brīdī ir cietoksnī – zviedri, krievi, vācieši. Savukārt Bolderājā – zvejnieki, vietējo rūpnīcu strādnieki. Termināla problēmu pirmie pamanīja Daugavgrīvas iedzīvotāji, sāka darboties un atrada mūs. Marija, Žanna, Vladimirs, Vitālijs, Dagmāra, Ināra, Ludmila, Anna, Dace... Interesanti, ka šie pārsvarā krievu tautības cilvēki rīkojās precīzi tā, kā kādreiz rakstīja par timuriešu komandu. Piemēram, viens pa radio dzirdējis, ka Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā izskatīs jautājumu par Komētfortu. Seko sazvanīšanās pa ķēdi, un pēc trim stundām mēs, seši cilvēki, esam klāt sēdē.

Vladimirs Jakušonoks: Tas, ka Latvijā dzīvojošiem krieviem it kā neinteresējot, kas šeit notiek, ir muļķības! Ja mājā izcēlies ugunsgrēks, to dzēst steidzas visi, un neviens neprasa, kādā valodā degošās mājas iedzīvotāji bērniem vakarā pasakas lasa. Daugavgrīvas iedzīvotāju mājai draudēja "ugunsgrēks", šis jautājums attiecās uz visiem – tīrs gaiss, tīrs Rīgas jūras līcis. Akciju nesāka krievi vai latvieši, bet gan cilvēki, kas neatkarīgi no savas tautības jutās atbildīgi par vietu, kur dzīvo, un, kad tai draudēja briesmas, nostājās to sargāt. Šī sociālā aktivitāte pierāda, ka krievi jūt sevi kā sabiedrības daļu: viņus nekur nevajag integrēt, viņi te jau atrodas.


Un tomēr dažādu tautību cilvēku sadarbībai ir savas nianses, problēmas, arī tu pats, lai gan saproti latviski, tomēr runā krievu valodā.

V. Jakušonoks: Ja cilvēks ir noskaņots risināt globālus jautājumus, viņš sīkās problēmas nepamana. Jā, arī es un Bolderājas iniciatīvas grupas cilvēki saskaramies ar problēmām, bet tās nav krievu un latviešu problēmas, bet gan iedzīvotāju un valsts institūciju problēmas. Cilvēki sāk sociāli aktīvi dzīvot un sastopas ar to, ka šīs valsts pārstāvji melo, aizstāv savas personīgās intereses. Jā, viņos rodas neapmierinātība, varbūt pat mazliet pretvalstisks noskaņojums, bet ne jau kā krieviem pret latvisku valsti, bet gan kā cilvēkiem pret valsti, kas viņus krāpj.


Tu jau kopš 80. gadiem aktīvi darbojies arī latviešu vidē. Vai dažkārt nejūties kā svešā lauciņā?

V. Jakušonoks: Starp darboties gribošiem cilvēkiem vienmēr jūtos normāli. Zinu, kādēļ tur esmu un ko gribu darīt. Arī pret sevi jūtu pozitīvu attieksmi. Mazliet citādi bija, kad Bolderājā vācu materiālus muzejam. Vaicāju vietējiem iedzīvotājiem par vēsturi, bet viņi prasa: kāpēc gan tu, krievs būdams, te muzeju gribi? Bet tie, kas paši dara, tādus savādus jautājumus neuzdod.

S. Jakušonoka: Problēmas, protams, ir. Piemēram, man nākas pastāvīgi strādāt par tulku. Jo cilvēks gan drīkst rakstīt Rīgas domei vēstuli krievu valodā, bet atbildi saņem latviešu valodā. Cilvēks, ņemot palīgā vārdnīcu, izlasa atbildi un saprot, ka kaut kas nav “tīrs”; tad meklē papildus dokumentus, ko pat man, latvietei, ir vairākkārt jāpārlasa, lai apslēptus smalkumus atrastu. Bez palīdzības viņi tajos nespēj orientēties.

Sabiedriski aktīvos cilvēkus dzīve ir piespiedusi mācīties latviešu valodu, bet viņi to darītu daudz intensīvāk, ja valsts nāktu pretī.


Kādi vēl projekti Jums ir padomā?

S. Jakušonoka: Ceru, ka tie izaugs no mūsu vēlmēm, nevis būs situācijas uzspiesti kā termināla problēma.

Agri vai vēlu pie savām telpām tiks un cilvēkus uzrunās Ekomuzejs. Gribam izdot žurnālu divās valodās. Jo vairāk tāpēc, ka integrācija mums ir tikpat dabiska kā krievisks nosaukums Bolderājas iedzīvotājas uztverē, piemēram, latviešu tantiņa nezina, kur ir muitas māja. Skaidroju: Miglas ielas galā, pie upes, pretī saliņai... Un viņa saka: Ā, tamoža! Jo kopš cara laikiem ir iesakņojies šāds ēkas nosaukums. Un tikai, kad prasu, kāpēc tamoža, viņa saprot, ka tamožņa un muita ir viens un tas pats...


Sandra labi atceras Rīgas domes deputātu tikšanos ar Bolderājas iedzīvotājiem, kuras laikā krievu sieviņas pamatoti pārmetušas deputātiem – latviešiem, ka viņi nemīl savu zemi... Runājot ar Sandru un Vladimiru, jūtu, ka Bolderājas grupā dažādu tautību cilvēku sadarbība ir pašsaprotama. Arī mana saruna ar Vladimiru notika divās valodās. Lieliski viens otru sapratām, tomēr runājām katrs savā dzimtajā: tā vieglāk un brīvāk raisās domas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti