Atslēgvārdi:

TV ziņas: uz nesasniedzamo objektivitāti 4

Ne tikai no politiķiem, bet arī raidorganizāciju pārraugiem un pat savas vadības Latvijas televīzija ik pa laikam saņem kritiku par “Politikas taisīšanu”, neitralitātes un objektivitātes neievērošanu ziņās. Kādas tad ir ziņu funkcijas mūsdienu televīzijā un kādi ir to kvalitātes kritēriji – par to šajā diskusijā spriež ziņu veidotāji, eksperti un Nacionālās radio un televīzijas padomes vadība.

Iesaki citiem:

Diskusijā piedalās Aivars Berķis, Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs, Inta Lase, Latvijas televīzijas Ziņu dienesta galvenā redaktore, Inese Kārkliņa, Latvijas Neatkarīgās televīzijas Ziņu dienesta galvenā redaktore, Sergejs Kruks, Latvijas Universitātes docents, Anda Rožukalne, Latvijas Universitātes lektore un Vineta Silkāne, Vidzemes augstskolas Komunikācijas un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja, pētījuma „Ziņu atlases un ziņu izlaiduma veidošana Latvijas nacionālajās televīzijās” līdzautore.

Aivars Berķis nesen pārmeta Latvijas televīzijai (LTV) politikas dzīšanu, jaucot ziņas ar komentāriem[1], savukārt Jānis Holšteins lielo komentāru īpatsvaru ziņās skaidrojis ar žurnālistu vēlmi izpausties[2]. Ziņu dienesta vadība atbild, ka žurnālists nevar būt tikai vēstnesis[3]. Izskatās, ka domstarpības ir par ziņu žurnālistikas funkcijām. Vai ziņu uzdevums ir tikai bezkaislīgi apgrieztās piramīdas formā izklāstīt faktus, atsakoties no analīzes un pētniecības? Sāksim ar televīzijas praktiķiem – kā Jūs to esat definējuši savā darbā?

I. Lase: Vakara ziņu pārraidi
skatās, lai uzzinātu, ko
žurnālisti, kuriem uzticos,
ir ieraudzījuši tajā notikumā,
ko pa dienu jau piecreiz
esmu dzirdējis.



Inta Lase, LTV Ziņu dienesta galvenā redaktore: Vispirms jāvienojas, par kādu ziņu raidījumu mēs runājam, jo ir aktuālās, īsās ziņas - mūsu gadījumā tās ir ziņas sešos, septiņos. Tie ir raidījumi, kuri var pretendēt uz īso, koncentrēto, tikai vienīgi fakta pieminēšanu.

Savukārt, ja mēs skatāmies, kā attīstās vakara ziņu raidījumi visās sabiedriskajās televīzijās Rietumeiropā, tie sen ir aizgājuši prom no aģentūru ziņu atreferēšanas. Tāpēc, ka šodien daudz lielāku lomu informācijas telpā ieņem internets un radio, kas visas dienas garumā ir atbildējis uz jautājumiem – “kas, kur, kad”, un šo vakara ziņu pārraidi skatītājs jau vairs neskatās, lai uzzinātu, kas īsti ir noticis, bet, lai uzzinātu, ko žurnālisti, kuriem es uzticos, ir ieraudzījuši tajā notikumā, ko viņi man var pastāstīt bez tā īsā, ko es jau piecreiz esmu dzirdējis radio vai izlasījis ziņu aģentūrā.

Tas ir virziens, kurā, manuprāt, ir jāiet arī Latvijas televīzijas kā sabiedriskās televīzijas vakara ziņu programmai – tā ir analītika, tas ir klātbūtnes efekts, tā ir krāsaina, dzīva latviešu valoda, kas ne būt un ne vienmēr nozīmē komentāru. Manuprāt, mēs ziņās komentārus neliekam, jo neesam vēl gatavi pieņemt, ka žurnālists, kas ir izanalizējis problēmu, to arī nokomentē, kā tas, piemēram, ir vācu ARD.

Inese Kārkliņa, LNT Ziņu dienesta galvenā redaktore: Es Intai piekrītu par to dalījumu, ka ir īsas un nosaucošas ziņas pa dienu, un to, kā virzās vakara raidījumi. Pie mums ir tieši tāpat. Mums pašlaik nav dienas ziņu, taču tās atsāksies jau ar citu koncepciju un konkrētu fokusu, bet pašlaik var ļoti labi redzēt atšķirību starp rīta “900 sekundēm” un LNT ziņām vakarā. “900 sekundēs” mūsu mērķis ir radīt dinamisku rīta informatīvu pārraidi, kas burtiski pasaka un sagatavo skatītāju dienai ar aktuālo interviju, bet to, kas šajā dienā ir noticis, jau kā analīzi mēs skatāmies vakarā LNT ziņās – mazāk nosaucot notikumus, vairāk cenšoties atbildēt uz jautājumu “kāpēc?”.

Tātad Jūsu koncepcija neatšķiras no LTV, arī Jūs uzskatāt, ka ziņu uzdevums nav tikai informēt, tām ir jāpiedāvā arī notikušā interpretācija. Ko Nacionālā radio uz televīzijas padome saprot ar ziņu raidījumu? Kādas, Jūsuprāt, ir ziņu raidījuma žanra robežas?

A. Berķis: Ziņās jūsu kā
godīgu starpnieku uzdevums
ir palīdzēt cilvēkam
orientēties informācijas jūrā.
Jums ir pašiem absolūti
jāpaliek malā.



Aivars Berķis, Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs: Ir ziņu raidījumi un ir informatīvie raidījumi, tie ir stingri jādala divās daļās. Lūdzu, informatīvajā raidījumā jūs varat darīt, ko gribat, balstoties uz ziņām, veidot kaut kādu ainu, izteikt savas domas un tā tālāk. Ziņās jūs esat godīgi starpnieki, kuru uzdevums ir palīdzēt cilvēkam orientēties informācijas jūrā, jūs mēģināt godīgi atlasīt būtiskāko un likt cilvēkam priekšā, un jūs, protams, varat un jūsu pienākums ir sameklēt ekspertus, kuri par to pasaka savas domas. Jums ir pašiem absolūti jāpaliek malā.

No jūsu teiktā izriet, ka problēma būtu atrisināta, ja “Panorāmu” nosauktu nevis par ziņu, bet informatīvo raidījumu?

A. Berķis: Jā. Ja viņi uz to iet, tad skatītājiem ir jāzina spēles noteikumi. Tas ir tieši tāpat kā reklāmā – ir jāzina, ka šī ir reklāma, un tad es varu gudrot, vai tai ticu vai nē. Tāpat ar ziņām – ja tas žurnālists pats parādās un komentē, mēģina lietu virzīt pēc sava prāta. Es nerunāju pa tukšo, man ir visi piemēri.

Anda Rožukalne, Latvijas Universitātes lektore: Man šķiet, ka Berķa kungs grib saņemt kaut ko tādu, kas nav iespējams. Nevar neko ziņot tādā veidā kā faktu virkni, jo svarīgākais, kāpēc ziņu taisīt, ir, lai mēs saprastu, ko šis fakts nozīmē. Ziņām ir jāpasaka, ko tas nozīmē, jo tikai faktu virkne vien liecina par vienaldzību.

Objektivitātes un neitralitātes prasība, kas ir Radio un televīzijas likumā, tās no vienas puses ir vienkāršas, bet no otras – abstraktas lietas. Neitralitāte nozīmē to, ka žurnālists nepieder teātrim, par kura izrādi stāsta, ne pie partijas, par kuru ziņo. Objektivitāte ir tas, ka viņš mēģina apskatīt maksimāli visas puses.

Nekas nav absolūti objektīvs. Attēls, tonis, līds – tas viss var radīt noskaņojumu pret cilvēku, un tas nu gan notiek ziņās. Tas varbūt bieži nav saistīts ar mērķi iznīcināt politiķi vai uzņēmēju, bet ar pašu žurnālistu stereotipiem par to, kas ir labs un kas ir slikts, un tas tiek projicēts ziņās.

A. Berķis: Redziet, tāpēc ir domāta šī likumā noteiktā robeža, ka ziņās žurnālists nedrīkst pats komentēt.

Jūs vairākkārt atsaucaties uz Radio un televīzijas likumu, kurā teikts, ka ziņām jābūt neitrālām un objektīvām. Kāda ir Jūsu pārliecība, ciktāl šie žurnālistikas kritēriji ir absolūti, universāli un izmērāmi?

A. Berķis: Ja tās ir ziņas, tad žurnālists pats nedrīkst komentēt, un ļoti vienkārši ir to izmērīt. Jāskatās, vai šis komentārs ir vai nav.

A. Rožukalne: Nevar neko
ziņot kā faktu virkni, jo
svarīgākais, kāpēc ziņu
taisīt, ir, lai mēs saprastu,
ko šis fakts nozīmē.



Sergejs Kruks, Latvijas Universitātes docents: Šeit Aivars pielaiž to pašu kļūdu, ko Ļeņins ar savu atspoguļošanas teoriju, ka pasaule ir izzināma, cilvēks ir racionāla būtne un pareizie komunisti pareizi atspoguļo, bet buržuā kropļo pasauli. Tāpēc visa padomju žurnālistikas tradīcija balstījās uz to, ka pasaule ir izzināma, tikai žurnālists ir jāpiespiež skatīties ar svaigām un veselām acīm.

Bet pasaule nav izzināma un daudz kas ir atkarīgs no paša medija – gan vārdos ir papildus nozīmes, kas komunikācijas procesā var izkropļot realitāti, turklāt televīzijā vēl ir atlases principi, filmēšana, tāpēc ziņas pēc definīcijas nevar būt objektīvas nekādā veidā. Nevar būt tā, ka žurnālists vienkārši parāda un pats paiet malā.

Vineta Silkāne, Vidzemes augstskolas Komunikācijas un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja: Manuprāt, šī subjektivitāte dažkārt ir tīri objektīva - cilvēks pēc savas būtības ir subjektīvs.

Vai tiktāl Jūs piekrītat, ka nav iespējams realitāti televizora ekrānā pārnest absolūtas objektivitātes kategorijās?

A. Berķis: Absolūts nav nekas, bet objektivitātei un neitralitātei var tuvoties, ir jācenšas tuvoties. Nekas jau nav īsti objektīvs.

Vai tad Jūs neuzskatāt, ka būtu jārosina grozīt Radio un televīzijas likumu, jo tas jums uzliek par pienākumu kontrolēt, vai ziņas ir objektīvas un neitrālas?

A. Berķis: Nē, šajā ziņā nē.

Kā tad jūs varat kontrolēt to, vai raidorganizācijas likumu ievēro, ja tikko vienojāmies, ka absolūta objektivitāte nav iespējama?

A. Berķis: Tad ir divi ceļi. Vai nu tad pasludinām, ka taisnības nav un nebūs, un dara visu, ko grib, vai arī ir tādi spēles noteikumi, un likums ir rakstīts. Un tas jau nav tikai Latvijas likumā. Jūs sakāt, lai mainām Latvijas likumu, bet tas ir Pārrobežu televīzijas konvencijā, tas ir Eiropas direktīvā, visur tas ir pamatpostulāts, ka ziņām jābūt objektīvām, ka komentāram jābūt atdalītam. Tad nu ejiet pārlieciniet Eiropas direktīvu, ka Latvijā nekāda objektivitāte nav iespējama. Uz priekšu!

I. Kārkliņa: Mēs labprāt sagaidītu vienotus kritērijus.

A. Berķis: Mēs, patiesību sakot, neesam sodījuši nevienu par šīm lietām. Esam tikai mēģinājuši runāt par šīm lietām, jo mēs jau arī paši saprotam, cik šī lieta ir smalka.

Kādu Jūs redzat risinājumu? No vienas puses, mēs vienojāmies, ka pilnībā no subjektivitātes ziņu atlasē un prezentācijā nav iespējams izbēgt, bet, no otras puses, saskaņā ar likumu padomes uzdevums ir uzraudzīt, vai ziņas ir objektīvas?

S. Kruks: Ja mēs piekrītam, ka simtprocentīga atspoguļošana nav iespējama, tad tomēr varam izstrādāt kādu mehānismu, kas samazina mūsu subjektivitāti. Par to Aivars pilnīgi pareizi saka, tie ir spēles noteikumi. Es zinu, ka ziņu raidījumos šādi kritēriji tiek pielietoti, bet netiek pielietoti, piemēram, dokumentālā raidījumā par vēsturi. Šeit ir problēma visām televīzijām. Nevienai televīzijai nav iekšējo darba aprakstu.

I. Lase: Sergej, tu kļūdies, mums tie spēles noteikumi ir pietiekami skaidri definēti ētikas kodeksa ietvaros.

S. Kruks: Tur ir par maz. Tas saraksts ir ļoti garš – sākot ar ziņu atlasi un beidzot ar salikšanu kopā.

Ciktāl, Jūsuprāt, Latvijā šāda žurnālistikas pašregulācija var būt sekmīga? Līdz šim tā arī nav izdevies vienoties par profesionālas žurnālistikas kritērijiem, vienots ētikas kodekss nedarbojas, Žurnālistu savienība eksistē tikai formāli?

I. Lase: Tas ir atkarīgs no katras redakcijas, cik stingri tā skatās, vai ievēro ētikas kodeksu vai nē.

Ir mums daudz mīnusu, mēs tos redzam, mēs katru dienu analizējam savu darbu un cenšamies strādāt labāk, nevis tāpēc, lai pazīmētos televizorā vai bīdītu politiku, bet tāpēc, ka strādājam mūsu skatītājam, runājam par to, kas viņam ir svarīgi, sekojam amatpersonu rīcībai, vērtējam, ciktāl tā saskan ar mūsu skatītāju interesēm.

Vai esat definējuši principus, kā izvairīties no tendenciozitātes – verbālas vai vizuālas?

I. Lase: Mēs to esam definējuši mūsu žurnālistu darba līgumiem pievienotajos darba aprakstos. Jautājums, protams, ir, cik lielā mērā ikdienas steigā to izdodas ievērot, bet ir vecais teiciens, ka nekļūdās tas, kas neko nedara.

Klausoties šo diskusiju, man šķiet, ka jautājums ir par to, ko katrs saprot ar vārdu objektivitāte un neitralitāte. Vieni, vakarā skatoties “Panorāmu”, saka – forši, beidzot jūs objektīvi parādījāt, ko viņi tur dara, bet otri saka – atkal viņi tur dzen politiku. Jūs tad padomē varētu nodefinēt šo neitralitātes rāmi, kritērijus un kontroles iespējas.

Vai padome varētu būt tā institūcija, kas nāktu ar iniciatīvu un kopā ar žurnālistiem izstrādātu vienotus kritērijus subjektivitātes mazināšanai ziņu raidījumos? Pēc kādiem kritērijiem Jūs pašlaik izdarāt secinājumus, ciktāl konkrētie ziņu raidījumi atbilst likuma prasībām? Vai tie tomēr nav Jūsu subjektīvie spriedumi, kurus nebalsta skaidri definēti analīzes kritēriji?

I. Lase: Un es vēl piebildīšu – kurš būs tas, kas izmērīs šos kritērijus? Vai tā būs padome?

A. Berķis: Padome pārstāv sabiedrību, un tas ir mūsu uzdevums. Padome uzrauga Latvijas televīzijas darbību Radio un televīzijas likuma kompetences ietvaros.

Atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma – pēc kādiem kritērijiem Jūs vērtējat ziņu raidījumu atbilstību likumam?

A. Berķis: Tas laikam tomēr ir jāmēra nevis ar collu mēru, bet tieši ar to, kā mēs to izjūtam.

I. Lase: Nu re, vienam garšo bulciņas ar ievārījumu, vienam – ar āboliem, un abiem ir taisnība.

A. Berķis: Bet, ja visiem astoņiem padomes locekļiem tomēr garšo tās bulciņas ar gaļu vai ar rozīnēm, tad tas tomēr par kaut ko liecina, mēs jau nepieņemam nevienu lēmumu tā.

I. Lase: Un tas skatītājs tāds muļķis ir, tie trīssimt, četrsimt tūkstoši katru vakaru?

A. Berķis: Redziet, man ir ļoti viegli ieskaidrot, ka putraimu biezputra ir vislabākā barība pasaulē, ja man visu laiku dod šo barību. Skatītājs nepievērš tam tādu uzmanību. Kaut gan es esmu runājis daudzās lauku mājās, un tas, ko es saku, ir arī viņu uzskats.

S. Kruks: Aivars pielaiž to
pašu kļūdu, ko Ļeņins ar
atspoguļošanas teoriju.
Nevar žurnālists vienkārši
parādīt un pats paiet malā.
Tomēr var izstrādāt
mehānismu, kas samazina
subjektivitāti.



S. Kruks: Es piekrītu Aivaram, strīds nedrīkst būt par to, kā izmērīt –centimetros vai gramos. Tas ir labas gribas jautājums, un tam ir jānāk no apakšas, no redakcijas. Jums pašiem jābūt tajā ieinteresētiem, jo nekad nebūs tā, ka nebūs politiskais spiediens. Tāpēc jums ir vajadzīgs kaut vai šis formālais atrādīšanas dokuments, ka, lūk, mums tas ir un sižets ir tapis saskaņā ar to. It īpaši ar mūsu politiķiem ir daudz vieglāk runāt, ja ir papīrs.

Ir jūsu raidījumos (LNT skatos mazāk, turklāt komerckanāls var atklātāk parādīt savu politisko nostāju) momenti, kuri daļai auditorijas var nepatikt, kuri var tikt iztulkoti divdomīgi. No tā būtu jāizvairās. Kritērijs varētu būt – vai tas ir nepieciešams un vai mēs izvairāmies no nevajadzīgas divdomības, vai svarīgāks ir šis emocionālais mājiens, vai tomēr faktoloģiskais materiāla izklāsts ir būtiskāks par to, ka es ar savu attieksmi veicinu pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret šo lietu. Te ir jāizlīdzsvaro.

A. Berķis: Man liekas, jāsāk ar to, ka žurnālistika ir tāds godīgs darbs, kurā tev otrajā vietā jāatstāj sava personība un kur tev jābūt mērķim izzināt patiesību. Labam žurnālistam ir ļoti viegli strādāt, jo viņš jau pēc savas būtības ir orientēts izzināt patiesību.

I. Kārkliņa: Viņš uzdod jautājumu “kāpēc?”, bet Jūs jau sakāt, ka to tā kā nevar.

A. Berķis: Nē, viņš drīkst uzdot jautājumu “kāpēc?”, bet pats viņš nedrīkst sacīt – lūk, tā un tā.

A. Rožukalne: Man šķiet, ka mēs te veltīgi strīdamies. Principā mēs visi piekrītam, ka objektivitātei un precizitātei ir jābūt. To var izmērīt, vai ilgākā laikā, runājot par vienu partiju vai cilvēku, viņš tiešām netiek apzināti parādīts vienmēr nepatīkami, un tamlīdzīgi. Tas ir skaidrs, ka televīzija to dara. Mēs tiešām varētu vienoties, kā Sergejs saka, ka televīzijas apņemas to apzināti nedarīt. Tur ir žurnālistu ambīcijas – sajūta, ka tu vari ietekmēt, konstruēt attieksmi, tā ir ārkārtīgi reibinoša, ko atsevišķi cilvēki labprāt izmanto. Ziņu vadītāju uzdevums ir to novērst un turēt rāmjos.

V. Silkāne: Fizikā ir ļoti vienkārši, mums ir mērinstrumenti, varam izmērīt kaut ko. Jebkurā sociālajā zinātnē kaut ko izmērīt ir daudz grūtāk, bet var mēģināt aprakstīt, izveidot kaut kādus kritērijus un tiem tuvoties. Man liekas, ka to pašas ziņu redakcijas var darīt – iekšēji vai sadarbojoties, nevis gaidīt no padomes. Profesionāļiem ir vieglāk sarunāties.

I. Kārkliņa: Svarīgākais – kā
mēs paši vērtējam savu
darbu. To mēs tiešām
darām, ikdienā apspriežam
katru sižetu un atalgojums
ir atkarīgs no materiāla
kvalitātes.



I. Kārkliņa: Mēs pašlaik strādājam pie ziņu kvalitātes kritērijiem, pēc kāda laika es varētu ar tādu grāmatu arī vicināties, bet ikdienā mēs apspriežam katru sižetu un atalgojums ir atkarīgs no materiāla kvalitātes. Mēs iekšēji visu laiku kontrolējam to, ko darām. Ir kļūdas ne mums vien, bet mēs par to domājam.

I. Lase: Mums ir ētikas kodekss, arī mums ir katru dienu iepriekšējās dienas “Panorāmas” vērtējums, analīze detaļās. Mēs laiku pa laikam lūdzam kādam rakstīt recenzijas par to, ko viņš ir ieraudzījis “Panorāmā”, taisām iekšējos konkursus, kur profesionāļi no malas vērtē, ko esam izdarījuši.

A. Berķis: Nu jūsu ētikas kodekss ir vienkārši kā feļetons.

I. Lase: Varbūt padome tomēr varētu pieļaut, ka nav jau tās vienas patiesības, nav jau tās objektīvās ziņas, nav jau tās objektīvās Latvijas realitātes, jo katram tā ir sava.

A. Berķis: Kad es ar jums mēģinu runāt, tad jau uzreiz ir uzbrukums.

Šķiet, ka padome līdz šim nav spējusi radīt neatkarīga un profesionāla uzrauga tēlu. Vai problēmas nav ar padomes sastāva veidošanas principu, proti, ka tajā ir politiķu izvirzīti un iecelti pārstāvji, tādējadi jebkuru padomes centienu vērtēt žurnālistikas profesionalitāti var pavadīt aizdomu ēna par politiski motivētu kritiku? Ciktāl jaunās sabiedrisko mediju uzraudzības padomes veidošanas princips situāciju atrisinās? Paredzēts, ka jaunajā padomē būs pa vienam prezidenta, valdības un Saeimas kandidātam, pa diviem pārstāvjiem no radio un televīzijas, vēl divus izvirzīs nevalstiskās organizācijas. Visas kandidatūras vērtēs Saeima. Vai jaunā padome varēs ar lielāku pārliecību pretendēt uz sabiedrības interešu aizstāvētāja lomu?

A. Berķis: Veids, kā ievēl padomi – jaunajā likumā par to varētu strīdēties – ir lielākajā daļā Eiropas valstu. Protams, var būt dažāda izvirzīšanas kārtība, bet katrā ziņā lielākajā daļā apstiprina parlaments. Bija Skujiņa padome pirms mūsējās, tur bija, ja nemaldos, trīsdesmit vai četrdesmit cilvēki, šī padome bija darboties nespējīga. Tas nebija labs modelis, īpaši tāpēc, ka mums nav stingras sabiedriskās organizācijas, Žurnālistu savienības praktiski nav.

S. Kruks: Sabiedrisko mediju padomei vispār vairs nebūs nekādas varas, absolūti.

I. Lase: Strīds, manuprāt, ceļas nevis no veida, kā tiek izraudzīta padome (veids, manuprāt, ir aplams), bet gan no izpratnes, cik lielā mērā padomei ir jāregulē un jānosaka tas, kas notiek.

S. Kruks: Strīds drīzāk varētu būt nevis par to, kā šī padome tiek nozīmēta, bet par to, ka padome pārstāv vienu noteiktu mediju filozofiju, nevar sagremot jaunas tendences.

A. Berķis: Tad šis jautājums ir plašāks. Mēs esam cieši iekšā Eiropas sistēmā, mēs tur braucam regulāri.

Diskusijas noslēgumā vēlreiz gribu atgriezties pie situācijas risinājuma. Kādu Jūs to redzat? Kā panākt konsensu? Ar ko sākt?

S. Kruks: Es domāju, ka pašu redakciju interesēs ir sastādīt kvalitātes standartus, kas palīdzētu gan diskusijās ar politiķiem, gan arī iekšējai socializācijai.

A. Rožukalne: Pašlaik ir kaut kādas divas galējības. Padome saka, ka nedrīkst neko, ne paskatīties laipnu skatu, savukārt “Panorāma” saka, ka mēs visu drīkstam. Nav īsti ne tā, ne tā. Noteikti ir jāvienojas par kritērijiem.

I. Kārkliņa: Manuprāt, pirmais kritērijs ir tas, kā mēs paši iekšienē vērtējam savu darbu. To mēs tiešām darām. Šodienas saruna vēlreiz apliecina, ka problēmas ir ne tikai padomes attiecībās ar “Panorāmu” un politiķu attiecībās ar sabiedrisko mediju. Mums ir tādas pašas problēmas ar filmu klasifikatoriem un daudz ko citu, visa nozare šodien ir ļoti slidena un nesakārtota. Daudz kur pietrūkst formulējumu, vienotu standartu, vienotas uzraudzības. Tāpēc vispār tā sadarbība klibo.

I. Lase: Ir jāskatās uz ziņām plašāk. Ja kaut ko kritizējam, mums jābūt konsekventiem, jāspēj redzēt kopsakarības, ne tikai ieraugot vienu sižetu – o, šis atkal bija tas briesmīgais sižets, bet jāskatās uz lietām kopumā. Nav jāskatās padomei uz “Panorāmu” kā vienīgo ziņu avotu, bet uz visu ziņu dienestu produktiem, kas mums ir.

A. Berķis: Mēs ierakstām visas ziņas. To visu monitoringa centrs raksta kopš vasaras sākuma. Tik tiešām, es varētu jums minēt nepārprotamus gadījumus, tur tādu pietiek.

V. Silkāne: Gala vēlējums ir risināt jautājumu dialogā, jo, kamēr ir cīkstēšanās, nekas nenotiks.

A. Berķis: Manuprāt, ir labi, jo mēs tomēr ieklausījāmies viens otrā.

[1] Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs Aivars Berķis presē Latvijas televīzijas Ziņu dienestam pārmetis politikas dzīšanu, ziņu jaukšanu ar komentāru un, atsaucoties uz Radio un televīzijas likumu, atgādinājis, ka ziņām jābūt objektīvām un neitrālām. 15.07.05., “Atpūta.TV”, 20.07.05, “Diena”.

[2] Latvijas televīzijas ģenerāldirektors Jānis Holšteins izteicies:„ Cilvēkiem vairāk gribas izpausties, tāpēc daudz no ziņu laika aizņem komentāru sadaļa. Šiem cilvēkiem būtu jādod perspektīva, jāiesaista analītisku, dokumentālu raidījumu veidošanā, ko mēs arī grasāmies darīt.” 28.07.05., “Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”.

[3] Latvijas televīzijas Ziņu dienesta vadītājs Gundars Rēders presē norādījis, ka žurnālistikas lomu nevajadzētu sašaurināt līdz uz “vēstījumu pārnēsātāja vai pastnieka funkcijai”. 02.08.05. “Diena”.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

dscga - fdzvklhk 14.10.2007 12:57
loti skaisti ejiet visi dirst suka

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

maru 20.09.2005 19:46
Protams, katram skaidrs, ka nevar būt absolūti objektīvu un neitrālu ziņu. Tāpēc Kruka runa ir, piedodiet, tukša. Tomēr medijos ir jābūt tādiem darbiniekiem, kuri -- varbūt savā sastāvā samērīgi ar tautas vēlētiem politiskiem spēkiem -- nesavtīgi savā darbā pārstāv tautas jeb plašās sabiedrības intereses.

Citi teiks, intereses mēdz būt pretējas. Streips ciniski seko savam deklarētam banālajam "if it bleeds it leads" un aicina arī kolēģus. Un kolēģi cītīgi seko. Arī Kruku tas apmierina, šis cinisms. Tie labprāt redz tautu kā muļķu baru, un cita tiem nemaz nevajag. Intuīcija diktē, ka jāuztur neziņa un nesapratne -- tā tiem visvieglāk valdīt (kā nekā esam taču ceturtā vara valstī!). Nav jāpiepūlas izprast sarežģītāko, kur nu vēl ierunāties par tautai bīstamām lietām... Rietumos tie cītīgi mācās no masas muļķotājiem, kādu netrūkst arī tur.

Bet tomēr mūsu mazajā, labi pārskatāmajā Latvijā ir visas iespējas medijiem darīt tikai svētīgu darbu, jo jāpalīdz no jauna uzcelt sagrauto valsti un dēstīt pašapziņu un līdzēt atliekt muguru nomāktajai tautai. Nevis tikai bailīgi kalpot bezkaunīgiem un ciniskiem ļautiņiem, tā ļaujot tiem iegūt pārspēku un varu.

Ir jāpārlūko, jāpapētī, jāizanalizē un jānoraksturo mūsu sabiedrisko mediju darbinieku kopums kā sociāla, profesionāla grupa.

Jānoskaidro arī, kādas šajā grupā ir valdošās politiskās orientācijas, vispārējā ieinteresētība sabiedrības lietās, vērtības utt. (Dīvaini, ka neviens ar to nenodarbojas, it kā šāda analīze būtu kaut kas slikts un aizliegts. Nuja, mūsdienās postkomunistiskā "bloka" valstīs jau vispār izvairās no sociālo grupu -- piem., kaut vai pensionāru vai noziedznieku vai parlamenta locekļu -- raksturošanas... vismaz plašas publikas priekšā.)

Ja to izdarīs un rezultātus publicēs, tad atkritīs visas baumas, aizdomas utt. Tad sabiedrībai būs skaidrība, kādi cilvēkresursi ir tās rīcībā mediju jomā; tad arī zinās, ko no viņiem var un ko nevar gaidīt un prasīt un kas jādara lietas labā, lai vairumam būtu skaidrs, "kas notiek Latvijā".

Ja kāds manām domām nepiekrīt, lūdzu tās atspēkot.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sherlock 19.09.2005 13:11
Savukārt es gribētu iemest akmeni godātās Latvijas Universitātes lektores dārziņā:
http://www.dialogi.lv/phorum/read.php?f=1&i=12381&t=12381

un paust savu apbrīnu par to:

a) cik akūta žurnālistu neitralitātes problēma (un pieeja tai - uzsvērt formāla) ir kļuvusi, pēc tam, kad viens no vienas tikai vēl topošas partijas līderiem "atļāvās" "Lauku Avīzē" nocitēt, ko viņa domubiedri sprieda par šīs partijas veidošanas nepieciešamību;

b) cik tukši viņas teikta skan frāze: "Objektivitāte ir tas, ka viņš mēģina apskatīt maksimāli visas puses." :)

kā arī godātā Latvijas Universitātes docenta Sergeja Kruka dārziņā. Kruka kungs apgalvo: "Ja mēs piekrītam, ka simtprocentīga atspoguļošana nav iespējama, tad tomēr varam izstrādāt kādu mehānismu, kas samazina mūsu subjektivitāti." Es piekrītu Kruka kungam, atsaucu atmiņā divus viņa 2001. gadā paustās domas (mani "boldi"):

"The new government accorded citizenship rights to the prewar citizens and their descendants."

"Jaunā [Latvijas Republikas] valdība piešķīra pilsoņa tiesības pirmskara pilsoņiem un to pēcnācējiem."

"Most of the Soviet era immigrants were deprived of the political rights,"

"Vairumam Padomju laika imigrantu politiskās tiesības tika liegtas,"

un no sirds novēlu dakterītim Kruka kungam drīz jo drīz izstrādāt kādu mehānismu, lai samazinātu gan to savējo subjektivitāti, gan arī iespējas, ka acīmredzamas muļķības atrod ceļu cienījamu donoru finansētos pētījumos.. :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunta Leona 15.09.2005 00:31
Lai cik muļķīgi tas būtu, es arī daļēji uzskatu tā kā Kruks un Rožukalne, arī dažādo televīziju ziņu dienestu vad.. Šodien glavļits laikam vienkārši ir mainījis nosaukumu un kļuvis par NRTP. Jau pirms gadiem 30 Berķis bija lielisks vecs darbaudzinātājs. TV tiešraidēs ž-tiem šodien laikam ar likumu jānosaka turēt ciet muti. Tad varbūt viss iznāks. Kā ziņas var iztikt bez subjektivitātes? Laikam kā tajos vecajos laikos, kad bija tikai viena partija un glavļits uzticams tās kalps.

Citi autora darbi
Operacija 255x203(2)

Vārgais ielāps 3 Autors:Jānis Juzefovičs

Tv 255x203(3)

LTV kultūras bedre 77 Autors:Jānis Juzefovičs