Foto: Joel McCoy
Lai varētu runāt par lūzumu ASV un Krievijas attiecībās, tām būs jāveic noteiktas izmaiņas savos stratēģiskajos plānos. Ar draudzīgu pelmeņu ēšanu nepietiks.
Džordžs Bušs reiz izteicās, ka esot spējis ieskatīties Vladimira Putina dvēselē. Pagājušajā nedēļā pienāca Baraka Obamas kārta novērtēt Putinu, tomēr atšķirībā no sava priekšgājēja viņš neaizrāvās ar pārdrošiem izteikumiem, bet gan izmantoja iespēju tikties arī ar Mihailu Gorbačovu, patriarhu Kirilu un Krievijas opozīcijas pārstāvjiem. Vizīte Maskavā sakrita ar vairākiem starptautiskajiem satricinājumiem: Ziemeļkoreja veica vērienīgu 4. jūlija raķešu salūtu, Irāna ne bez lieliem protestiem pārvēlēja savu gredzenu pavēlnieku Ahmadinedžādu, savukārt Afganistānā tika uzsākta pamatīga ofensīva pret Taleban kaujiniekiem. Šie notikumi tikai vēlreiz akcentēja plašo ASV — Krievijas sadarbības lauku un attiecību nozīmību.
No Kremļa līdz opozīcijai
Pati Obamas vizīte Krievijā gan pagāja bez ievērojamiem pavērsieniem kā pozitīvā, tā negatīvā nozīmē. ASV Prezidents izmantoja savas diplomāta spējas, slavējot Puškina dzeju un atzīstot hokejista Ovečkina talantu. Vienīgais acīmredzamais apmulsums Krievijai iestājās brīdī, kad Obama savā runā atkārtoti pauda atbalstu Gruzijas teritoriālajai nedalāmībai. Praktiskais vizītes ieguvums ir vienošanās par kodolieroču samazinājumu, kas ir uzskatāms par nelielu progresu, ņemot vērā, ka abas lielvalstis kopā veido 95% no visiem pasaules kodolieročiem.[1] Tajā pašā laikā parakstītie dokumenti bija vien aisberga redzamā puse.
Daudzi ar nepacietību gaidīja, kā ASV reaģēs uz Krievijas varas vertikāles neparasto dalījumu. Līdz šim Obama bija strikti vadījies pēc protokola, runājot tikai ar Medvedevu, taču šoreiz lika noprast, ka ir gatavs rēķināties arī ar patieso Kremļa vadītāju. Abi Krievijas līderi radīja iespaidu par kopējiem un savstarpēji nekonfliktējošiem uzskatiem, tajā pašā laikā politikas eksperti Medvedeva darbībā ir novērojuši arī noteiktas patstāvības iezīmes. Tā, piemēram, viņš negaidīti asi kritizēja valdības darbību ekonomikas krīzes laikā, sniedza plašu interviju opozīcijas avīzei Novaja Gazeta, kā arī uzdrošinājās atbalstīt Staļina upuru piemiņas centra izveidi.
Salīdzinājumam — Putins reiz nodēvēja Staļinu par efektīvu vadītāju.[2] Pagaidām šāda viedokļu polarizācija nav ietekmējusi ārpolitiku, taču neskaidrības un minējumi par to, kurš un cik lielā mērā pieņem lēmumus Krievijā, var tikai sarežģīt attiecību veidošanu ar ārvalstīm. Jāatzīmē, ka Obama pēc savas iniciatīvas tikās arī ar cilvēktiesību aizstāvjiem un politisko opozīciju. Līdz šim Baltajam namam bija ļoti maza sadarbība ar šīm grupām, savas attiecības ar Krieviju veidojot pārsvarā caur politisko eliti, tāpēc būs interesanti pavērot, vai un kā šī komunikācija spēs attīstīsies nākotnē.
“Mēs” un “mūsu intereses”
Viena no galvenajām ASV — Krievijas domstarpībām joprojām ir par Gruzijas un Ukrainas nākotni. Vēl neilgi pirms Obamas Air Force One nolaišanās Krievija atgādināja par savu nodomu nopietnību, rīkojot vērienīgas militārās apmācības Ziemeļkaukāzā ar 8500 karavīru un 200 tanku iesaistīšanu[3]. Ukrainas politiskā nestabilitāte un nesenais „gāzes karš” ir tikai palielinājis Krievijas manevrēšanas spējas šajā reģionā. Abu lielvalstu tikšanās laikā Gruzijas un Ukrainas jautājums tika veiksmīgi apiets un pagaidām katra puse stingri paliek pie sava — ASV grib redzēt Ukrainu un Gruziju kā pilnvērtīgas NATO dalībvalstis, kamēr Krievija tās vēlas saglabāt kā svarīgu savu interešu ietekmes zonu. Lielākas izmaiņas šajā jautājumā var ieviest tuvojošās 2010. gada Ukrainas prezidenta vēlēšanas.
Lielvalstu intereses krustojas arī Tuvajos Austrumos, it īpaši Irānā. Maskavai ir izveidojušās labas diplomātiskās attiecības ar Teherānu, un abas valstis konsekventi ir izvairījušās kritizēt viena otras politiskos lēmumus. Krievijai ir arī ievērojamas ekonomiskās intereses Irānā: Bushēras (Bushehr) reaktora būvniecība un pretgaisa aizsardzības sistēmas darījumi vien ir vērtējami vairākos miljardos dolāru.[4] Pretēja situācija valda ASV un Irānas attiecībās. Irānā jau 30 gadus kāju nav spēris neviens oficiāls ASV diplomāts, un pēdējie protesti vēl jo vairāk ir sarežģījuši attiecības ar teokrātisko režīmu. Krievija šajā jautājumā varētu sniegt Amerikai ievērojamu palīdzību, cenšoties izdarīt spiedienu uz Irānu, lai tā atteiktos no saviem kodolieroču plāniem. Krievijas nozīmību Irānas jautājumā ir atzinis arī ASV aizsardzības sekretārs, kurš ir izteicies, ka „Krievijai pieder atslēgas uz Irānu, un bez Krievijas palīdzības cerības uz Irānas ierobežošanu ir mazas”.[5] Apmaiņā pret šādu palīdzību ASV no savas puses varētu arī nerealizēt nodomus par pretraķešu vairoga izvietošanu Austrumeiropā, par ko Maskavā atgādināja Obama: ”Ja nav kodoldraudu no Irānas, nav vajadzības pēc vairoga izvietošanas.” No ASV pozīcijām šāds sadarbības veids nebūtu tas sliktākais variants, ņemot vērā, ka miljardus vērtā pretraķešu sistēma vēl nemaz nav pārbaudīta un pagaidām nav iespējams pilnībā apgalvot, ka tā vispār darbotos.
Tomēr bez reālas politiskās ieinteresētības visi iespējamie sadarbības scenāriji var izrādīties velti. Krievijā, pieaugot ekonomiskajai krīzei un bezdarbam, vilinājums pēc ārējā ienaidnieka, kurš spētu novērst uzmanību no valsts iekšējām problēmām, ir pietiekami liels. Pēc augusta konflikta Gruzija tiek uzskatīta par Krievijas galveno ārējo ienaidnieku, taču diez vai ilgtermiņā ir iespējams vainot valsti, kura teritorijas ziņā ir 240 reizes mazāka par Krieviju. ASV attiecībām ar Krieviju piemīt noteikts vēsturisks antagonisms, un krīzes laikā ASV jau tika pasniegta kā galvenā ekonomikas lejupslīdes vaininiece. ASV līdzšinējo tēlu labi apzinās arī pats Obama, kurš savos izteikumos nelieto dažādas „ļaunuma asis” kā viņa priekšgājējs, bet gan savu politisko retoriku uzsāk ar vārdiem „mēs un mūsu kopējās intereses.” Jāatzīmē, ka brīžos, kad Krievijai un ASV ir bijusi pietiekama vēlme sadarboties, rezultāti nav izpalikuši. Pēc 11. septembra Putins bija viens no pirmajiem, kas zvanīja Džordžam Bušam un piedāvāja savu izlūkošanas informāciju par Afganistānu, kā arī palīdzēja ASV nodibināt ciešākas attiecības ar Centrālāzijas valstīm.[6]
Pārdomāts solis
Vašingtonā viedokļi par Obamas vizīti Maskavā atšķīrās. Bija, piemēram, dzirdami komentāri, ka „samazinot savu raķešu arsenālu par vienu trešdaļu, Krievijai ir pasniegti Ziemassvētki jūlijā”, vai arī — „Obama raķetes ir iemainījis pret hamburgeriem”, jo tikšanās laikā tika atcelts aizliegums Krievijai importēt gaļu uz ASV[7]. Bija arī komentāri, kas norādīja, ka tā vietā, lai brauktu uz Maskavu, Obamam vajadzējis doties uz Pekinu, kur sāk veidoties patiešām vērā ņemams ekonomiskais spēks. Tomēr kopumā ASV Prezidenta vizīte Maskavā ir vērtējama kā pārdomāts solis. Kamēr Baraks Obama vēl bauda augstu starptautiskās sabiedrības atbalstu (61%)[8], viņš to var izmantot kā papildus līdzekli, lai iekustinātu stratēģiski svarīgas attiecības. Daudzās vizītes ārvalstīs arī spēs mazināt iebildumus, ka ASV savus lēmumus pieņem vienpersoniski un nekonsultējoties ar citiem. Jaunais ASV prezidents pēdējā laikā ir uzsācis noteiktu ārpolitikas kursu, kuram bieži pievieno diplomātiju un savas personīgās īpašības — atvērtību un oratora spējas. Tāds viņš bija vizītē Prāgā, Kairā, Maskavā un tādā pašā stilā prezentēja ASV arī Ganā.
Nepieciešamība pēc ASV — Krievijas dialoga un sadarbības ir patiešām liela. Abas valstis ir ANO Drošības padomes un G8 locekles, kā arī būtiski ietekmē procesus Eiropā un Tuvajos Austrumos. Pagaidām lielāka skaidrība un stabilitāte šajās attiecībās nāk no ASV puses. Izskatās, ka Obama par spīti daudziem kritiķiem ir izvēlējies turēt draugus tuvu, bet potenciālos ienaidniekus vēl tuvāk. Krievijas nostāja pagaidām ir neskaidrāka, un nereti tās ārpolitika ir tieši saistāma ar naftas cenu kāpumu vai kritumu. Uzsāktais dialogs starp abām valstīm viennozīmīgi ir labāks par klusumu, kas iestājās pēc Gruzijas konflikta. Tajā pašā laikā, lai tiešām varētu runāt par kaut kādu lūzumu šo valstu attiecībās, tām būs jāveic noteiktas izmaiņas savos stratēģiskajos plānos. Ar draudzīgu pelmeņu ēšanu kā Maskavā diez vai nākamreiz pietiks.
________________________
[1] Keith Payne, The new talks with Moscow could put the U.S. nuclear deterrent in jeopardy. Here are the facts, Wall Street Journal, http://online.wsj.com/article/SB124693303362103841.html
[2] Philip Pan, Stepping Out From Putin’s Shadow, Washington Post, February 9, 2009, http://www.washingtonpost.com/wp-dyn/content..
[3] Russia begins major military exercises in North Caucasus, Georgian Daily, June 29, 2009, http://georgiandaily.com/index.php?option…
[4] Russia to complete Iran nuclear plant in 2009, Reuters, November 27, 2008, http://in.reuters.com/article/worldNews/idINIndia-36735220081127
[5] Josh Gerstein, U.S-Russia Relations “Reset” to be Tricky, CBS News, http://www.cbsnews.com/stories/2009/07/06/politics/politico/main5138416.shtml
[6] In search of détente, once again. The Economist, July 2, 2009, http://www.economist.com/displayStory.cfm?story_id=13941990
[7] Ralph Peters, Desperate Deal, New York Post , July 7, 2009, http://www.nypost.com/seven/07072009/…
[8] Obama Rockets to Top of Poll on Global Leaders, June 29, 2009 World Public Opinion, http://www.worldpublicopinion.org/pipa/articles/views_on_countriesregions_bt/618.php