Tunelis. Vai tā galā ir gaisma? 1

Vai kolektīvā atmiņa Latvijā ir labāka vai sliktāka par sklerozi – šādu jautājumu raisījusi akcija “Tunelis pret rasismu”. Piedāvājam ieskatu emocijās un spriedumos, ko cilvēkos uzjundījis tuneļa apmeklējums, un akcijas autoru komentāru par šiem viedokļiem.

Iesaki citiem:

“Ar rasisma problēmu ir jācīnās, jo cilvēks nevar dzīvot tikai ar naidu” un “Ja par to sāks runāt, tad vairāk sāks veidoties rasisms” – tik atšķirīgus viedokļus politika.lv uzklausīja vējainā 19.marta pēcpusdienā, iztaujājot cilvēkus, kuri izgājuši caur “Tuneli pret rasismu”. Tunelis ir neiecietīgiem saukļiem izraibināta arka, kas Rīgā pie Hotel de Rome bija uzstādīta visā Eiropā atzīmētās Nedēļas pret rasismu ietvaros. Šīs akcijas mērķis bija izglītot cilvēkus, ļaujot viņiem pārdzīvot emocijas, kādas izjūt rasistiskas attieksmes upuri. Noskaidrot, kā tas ir izdevies, bija politika.lv mērķis.

Garāmgājēji, kuri par spīti sliktajam laikam tomēr uzkavējās, lai izietu cauri tunelim un pastāstītu par saviem iespaidiem, atzina, ka nespēja iejusties neiecietības, ksenofobijas un baiļu pasaulē, ko rasisma upuri piedzīvo ik dienas. “Man liekas, ka ir labi runāt un domāt, bet vai tieši šis pasākums ko maina, es nezinu”, nebija pārliecināta kāda jauniete. “Varbūt var izmainīt jaunās paaudzes attieksmi, bet vecās gan vairs nē,” atzina kāds gados vecāks kungs.

Aptaujātie sacīja, ka saprot rasisma problēmu pasaulē, taču viņuprāt Latvijā tā nav tik izteikta un daudzi nespēja to raksturot vai minēt kādus piemērus. “Latvijā viss ir kārtībā, aizbrauciet uz Ameriku. Ja parādās kāds idiots, ne jau tāpēc, ka viņš ir rasists, bet viņam nav ko darīt, un tāpēc viņš vicinās ar dūrēm”, skanēja viens no komentāriem. Bija tādi, kas faktiski ar saviem izteikumiem apstiprināja, cik neapzināti, bet izplatīti ir rasistiski uzskati: “Es neesmu redzējis nevienu normālu čigānu, kas kaut ko darītu vai strādātu”, sacīja kāds aptaujātais, bet vēl cits atzina: “Runā, ka Latvijā čigāni tiek izskausti nepamatoti, bet izrādās, ka viņi zog no valsts”.

Nesen aizvadītais 16.marta leģionāru piemiņas gājiens un nekārtības pie Brīvības pieminekļa bija vēl svaigā atmiņā, iespējams, tāpēc daudzi pieminēja negatīvas attiecības starp latviešiem un krievvalodīgajiem. “Kāpēc mēs nedrīkstam svinēt svētkus, kas varbūt nav svarīgi, mums, jaunajiem, bet svarīgi vecajiem cilvēkiem. Mēs nedrīkstam to darīt, jo uzreiz mūs sauc par fašistiem. Tas ir nepieņemami”, secināja kāda jauniete. “Kad mani klasesbiedri piedzeras, viņi iet sist krievus. Latviešus viņi nesit, jo viņi ir savējie”, par savu pieredzi stāstīja cits jaunietis, un vēl kāds piebalsoja: “Manuprāt, krievi neieredz latviešus. Tas vairāk jūtams no mazizglītotiem cilvēkiem.” Kādai gados vecākai kundzei bijis šāds vērojums: “Mēs bijām Vecrīgā Doma laukumā, bija atbraukuši lietuvieši, un divi krievu tautības vīrieši, kuri laikam domāja, ka tie ir latvieši, piegāja viņiem klāt un bļāva, ka viņi ir fašisti, mēs jūs nogalināsim”. Krieviski runājošie pārāk neielaidās skaidrojumos, taču kāda krievu meitene pastāstīja: “Es zinu, ka sarunā tikšanos starp krieviem un latviešiem, lai noskaidrotu domstarpības. Tas notiek tikai tāpēc, ka krievam neiepatīkas kāds latvietis. Krievi uzskata, ka viņi ir labāki, un latvieši, ka viņi”. Gluži citas domas bija kādai jaunietei, kura draudzējas ar latviešu puisi un viņai par latviešiem kopumā radies ļoti pozitīvs iespaids. Vairāki aptaujātie atzina, ka viens no apstākļiem, kas attiecības pasliktina, ir politiķu darbība: “Tiek sanaidotas divas tautības, un tas nav pareizi. Es nesaprotu, kāpēc mūsējie politiķi visu to saasina? Latviešu puikas iet ar dūrēm pret krieviem un krievi pret latviešiem”.

Domas dalījās arī par to, vai šāds pasākums ir sekmīgs un tādi būtu jāturpina. “Rasisma problēmai ir jāpievērš uzmanība, arī politiķiem ir jāpadomā kārtīgi, jo tas, kas notiek Latvijā, nav normāli”, atzina gados vecāks tuneļa apmeklētājs, bet kāda jauniete rezumēja: “Jebkura attieksme, kura ir negatīva, ir slikta, un to vajag novērst”. Taču skanēja arī pretēji viedokļi: “Šādi pasākumi nav vēlami, jo, ja par to sāks runāt, tad vairāk sāks veidoties rasisms”. Kādai jaunietei negatīvās emocijas nemudina uz pozitīvām pārmaiņām: “Izejot cauri šim tunelim tevi piespiež justies neomulīgi, tam piemīt negatīva aura un enerģija. Es domāju, ka tas nav labākais veids, kā mazināt šo problēmu”. Diemžēl neviens no aptuveni stundas laikā izvaicātajiem nevarēja atbildēt uz jautājumu, kādi pasākumi būtu vēl nepieciešami, lai mazinātu rasisma problēmu Latvijā – visi izrādījās pārāk aizņemti ar savām problēmām, lai par to domātu un interesētos.


Pēc “Tuneļa pret rasismu” apmeklētāju viedokļu uzklausīšanas politika.lv lūdza tos komentēt akcijas autoriem - Īpašu uzdevuma ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātam (ĪUMSILS).


Gaisma būs, kad to ieslēgsim

Deniss Hanovs, Dr. art., ĪUMSILS

Ar interesi izlasīju Ievas Keires rakstu, kurā viņa cenšas apkopot dažu garāmgājēju domas un iespaidus par antirasisma tuneli. Žēl, ka sliktais laiks un ziemeļu vējš neļāva apkopot vairāk emociju un viedokļu. Ceru, ka varēšu jau uzrakstīto papildināt un piedāvāt atbildi uz jautājumu, vai gaisma tuneļa galā tomēr būs? Šis jautājums, manuprāt, sastāv no vairākiem sīkākiem, bet ļoti nozīmīgiem jautājumiem par to, kas notiek ar cilvēktiesību fenomenu Latvijā?

Novērojumi akcijas laikā apstiprināja manas bažas, ka Latvijā ar cilvēktiesību jēdzienu ir noticis vissliktākais, kas vien varēja notikt – cilvēktiesības ir kritušas par upuri sabiedrības etniskai šķelšanai, politisko partiju sīkiem strīdiņiem par siltām vietiņām un emocionāli labilo vēlētāju balsīm. Cilvēktiesības Latvijā nav universāls fenomens, kas politiskā līmenī tiktu pasludinātas par kopēju īpašumu visai sabiedrībai, bet gan ir pārvērtušās par apvainojumu, politiskā spiediena un konkrēta spārna politisko spēku trumpi. Tā rezultātā Latvijas sabiedrība pieraksta cilvēktiesības kā atribūtu konkrētai politiskai, ekonomiskai, izglītības pozīcijai – turīgiem, izglītotiem cilvēkiem, kas strādā kādā NVO, ir jauni pētnieki augstskolā vai studenti ārzemēs, kam tāpat kā kleita vai šlipse piestāv arī uztraukties par rasismu un diskrimināciju Latvijā. No šī portreta izkrīt Latvijas uzņēmēji, politiķi un pārējie turīgie cilvēki. Savukārt maza pagasta saimnieki vai bezdarbnieki pilsētā, vai konservatīvi noskaņotie velētāji, kas mierīgi norij politiskās aģitācijas melus par to, ka nāks kāds svešais briesmonis un tad nu pienāks nacionālās idejas un savdabības gals, var neuztraukties, jo cilvēktiesības kā mērķis vai vērtība uz viņiem neattiecas. Nereti palīgā nāk priekšstats par to, ka vēstures upuris nekad nevarēs pārtapt par briesmoni, kas kādu diskriminē. Kolektīva atmiņa brīžiem ir sliktāka nekā skleroze…

Pietiek apskatīties pēdējo velēšanu reklāmas saturu, analizēt to no etniskā naida kurināšanas un nesaticības izplatīšanas viedokļa, lai kļūtu skaidrs, ka noliedzot cilvēktiesības vai pasludinot tās par glābšanas vesti mazākumtautībām, var iegūt balsis. Par to, kādas izredzes šajā atmosfērā būtu partijai, kas pasludinātu cilvēktiesības par visiem svarīgu, primāru vērtību, nav jārunā – vairākas nulles gan pirms, gan aiz komata procentu aprēķinā. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijā cilvēktiesību jomas NVO var darboties izteikti ar ārzemju fondu atbalstu, jo vietējā politiskā vidē tās par kritiskiem ziņojumiem tiek apsaukātas par gandrīz vai piekto kolonnu un mūsu no rasisma brīvajā un harmoniskajā zemē iefiltrētiem spiegiem. Var iebilst un teikt, ka arī šo rindu autors ir pārāk kategorisks. Bet kāpēc tad antirasisma tuneļa sarkanā krāsa kādai kundzei izraisīja jautājumu: “Jūs no PCTVL?”, bet citam dalībniekam, skolas vecuma zēnam, bija neskaidrs, kāpēc mēs domājam, ka rasisma problēma vispār Latvijā pastāv?

Dienu pirms tuneļa akcijas es biju Vīnē, cilvēktiesību ekspertu sanāksmē. Braucot no lidostas ievēroju milzīgu reklāmas plakātu, no kura raudzījās kāds enerģisks politiķis ar gaišzilām acīm un aicināja balsot par viņu, jo viņš jau nu noteikti nepieļaušot, ka Vīne pārtop par otru Stambulu. Veikli izmantojot vēsturiskās traumas un kompleksus, visur Eiropā cilvēktiesības var nonākt ēnā, var tikt apzināti izstumtas no prioritāšu saraksta valsts politikā. Atšķirība pastāv stiprā NVO sektorā, mediju pašiniciatīvā, kontrolējot naida kurināšanu informācijas plūsmā un atzinumā, ka no statistikas datiem nav jābaidās. Ja Lielbritānijā ir visvairāk datu par sūdzībām, kas liecina par rasisma un diskriminācijas izpausmēm, tad britu delegācija priecīgi smaidot atzina – mēs tagad zinām šis problēmas reālos apmērus.

Bet Latvijas statistika klusē un parāda īsas frāzes par pozitīvām tendencēm. Vai nebūtu laiks pārbaudīt, vai tā atbilst reālai čigānu, geju, afrikāņu, citu grupu dzīvei? Nav statistikas – nav problēmas? Kaut kur dzirdēts?

Gaisma var parādīties, ja mēs pieprasīsim to ieslēgt un palūkosimies apkārt – cik daudz notiek tāda, kas tumsā tiešām šķiet it kā nepastāv.



Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Social Contract 29.03.2005 16:50
Paldies Denisam par drosmīgu problēmas aprakstu. Nu jā, nav statistikas - nav problēmas. Tas pats ar čigānu bērniem skolās. Priekš kam IZM apkopot viņu sekmes - būs skaidrs, ka viņiem skolā klājas sliktāk, nekā citiem, tad būs kaut kas jādara... Un taisnība - tikai NVO šajā sabiedrībā var atļauties cīnīties pret rasismu.

Saistītie raksti