Atslēgvārdi:

Tukšu teritoriju ir daudz 6

Daļa aizbraukušo Latvijas iedzīvotāju sevī nes rūgtumu, ka ir bijuši spiesti aizbraukt, īpaši krīzes laikā. Kā mobilizēt šos cilvēkus, lai viņi nav pazuduši no Latvijas interešu tīkla? Aizbraukšana var būt kā protests pret to, kas notiek šeit.

Iesaki citiem:

Kādi ir pašreizējie migrācijas procesi Latvijā un kā tie ietekmē valsts attīstību? Par šo tematu diskutē[1] LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore un Baltic Institute of Social Sciences (BISS) valdes priekšsēdētāja Brigita Zepa, LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesore Zaiga Krišjāne, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta vadošā pētniece, demogrāfe Pārsla Eglīte, LU doktorants, migrācijas politikas pētnieks Ivars Indāns, Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS Eiropas politikas pētniece Dace Akule, Starptautiskās migrācijas organizācijas (IOM) Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs.


Darbaspēka ģeogrāfiskās mobilitātes pētījumā, kas veikts 2006. un 2007. gadā, tika aplēsts, ka ārzemēs strādā ap 86 000 Latvijas iedzīvotāju. No tiem daudzi aizbraukuši tūlīt pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). Kāda ir pašreizējā situācija Latvijā, kopš ekonomiskās krīzes sākuma?


Zaiga Krišjāne: Pētījums aptvēra darbspējīgo iedzīvotāju daļu nevis visus Latvijas iedzīvotājus, kas dzīvo ārzemēs. Pētījums tika veidots, aptaujājot ārzemēs strādājošo cilvēku radiniekus. Jautājumi tika uzdoti par tiem, kas ir devušies uz ārzemēm gan pirms, gan pēc ES paplašināšanās. Daudzi jau pirms 2004. gada bija devušies uz tādām valstīm kā Lielbritānija un Īrija, taču līdz ar Latvijas iestāšanos ES viņu statuss šajās ES valstīs mainījās, un tas deva iespēju viņiem strādāt bez darba atļaujām. Līdz ar to pētījums uzrādīja ļoti strauju cilvēku aizplūšanu pēc Latvijas pievienošanās ES. Vēlākajos gados migrācija pastiprinājās, jo pa sociālajiem tīkliem plūda informācija, bija vieglāk atrast nodarbinātības iespējas ārzemēs.

Ļoti straujš pieaugums bija 2006.-2007. gadā, tad sekoja neliels kritums, taču 2008.-2009. gads jau iezīmējās ar citu ainu, un parādījās saimnieciskā krīze arī Lielbritānijā un Īrijā. Šo valstu datu apkopojumi parādīja, ka jauno ES valstu iedzīvotāji atgriežas izcelsmes valstīs, taču uz Latviju tas bija attiecināms tikai daļēji — neliela daļa atgriezās, taču tajā pašā laikā pieplūda jauni imigranti no Latvijas. Lielbritānijā pēdējā laikā ir ļoti strauji pieaudzis to Latvijas iedzīvotāju skaits, kas ir reģistrējušies kā nodokļu maksātāji, līdzīga aina ir arī Īrijā, taču ne tik strauja. Tas parādās pētījumos, kurus ir veikuši paši īru statistiķi. Aktīvo sociālo numuru skaits (PPS) pēdējos gados ir pieaudzis. Īrija 2009.gadā Latvijas iedzīvotājiem ir izsniegusi ap 3900 sociālo numuru, savukārt Lielbritānijā 2009.gadā nodokļu maksātāju reģistrā ir reģistrēti ap 15 000 Latvijas iedzīvotāju.


Vai ir kopējas aplēses par situāciju 2009.-2010. gadā?

Z.Krišjāne: Precīzu kopēju aplēšu nav, taču pēc pieejamās informācijas no dažādiem avotiem varam redzēt, ka cilvēki aktīvi brauc projām un meklē iespējas aizbraukt. Pašlaik šī tendence ir diezgan izteikta, to parāda arī pēdējās aptaujas. Pēdējais DnB Nord Latvijas barometrs, kas balstās uz 2010.gada janvāra aptauju, parādīja, ka 47% respondentu ir nodoms braukt uz ārzemēm. Vienmēr kritiski jāvērtē, cik no tiem, kas ir iecerējuši doties uz ārzemēm, savu plānu realizē. Parasti ap 20% no tiem, kas izsaka vēlmi aizbraukt, tiešām ir izlēmuši to īstenot. To parādīja arī mūsu[2] pētījumi. 23% saka, ka noteikti nebrauks, 15% nav viedokļa.

Imārs Mežs: Ir jāņem vērā, ka cilvēkam varbūt ir bijis skaidrs nodoms nebraukt, taču pēdējo gadu situācija viņu spiež to darīt. Līdz ar to kritiski ir jāvērtē arī tā grupa, kas apgalvo, ka nebrauks prom no Latvijas. Arī tā var samazināties. Saskaroties ar līdzcilvēku izvēli, redzu, ka tā tas notiek. Tādēļ varētu arī pašreizējā kontekstā veidoties situācija, ka savus aizbraukšanas nodomus var īstenot vairāk cilvēku nekā tas būtu citos ekonomiskajos apstākļos. Arī ļoti patriotiski cilvēki var būt spiesti pieņemt tādu lēmumu.

Z.Krišjāne: Lēmumu doties strādāt uz ārzemēm pieņem indivīdi paši, taču tas praktiski nekad nav balstīts tikai vienā apsvērumā. Tas ir komplekss lēmums. Nozīme ir arī darba apstākļiem, attieksmei, ģimenei. Ja agrāk galvenais iemesls bija vairāk nopelnīt, tad pašlaik vairāk var būt tādu, kuriem nav iespēju atrast jebkādu darbu Latvijā.

Dace Akule: Vai jauni, izglītību ieguvuši cilvēki atgriezīsies Latvijā pašreizējos apstākļos? Ja šie studenti, kuriem ir paplašinātas iespējas iegūt izglītību citviet un nereti arī — darbu pēc tām, vai viņi atgriezīsies? Latvijā trūkst iespēju karjeras attīstīšanai, kur noderētu starptautiskās zināšanas.


Z.Krišjāne: Tas ir šobrīd.

Pārsla Eglīte: "Vairākus gadus mūsu migrācijas statistikā visās vecuma grupās parādās izbraucēju skaita pārsvars."

Pārsla Eglīte: Jā, tas ir šobrīd, jo situācija nemitīgi mainās. Vairākus gadus mūsu migrācijas statistikā visās vecuma grupās, izņemot visjaunāko no 0 līdz 4 gadiem, parādās izbraucēju skaita pārsvars. Kā tas var veidoties? Ja tur piedzimušu bērnu vecāki grib savas atvases reģistrēt Latvijā. Visvairāk bērnu dzimst vidēji ap 25-29 gadus veciem cilvēkiem. Ja šie cilvēki savus bērnus reģistrē Latvijas pilsonībā, tas nozīmē, ka viņi plāno braukt mājās.

Tagad arodbiedrībām pārmet, ka tās cīnījās par algu paaugstināšanu augšupejas laikos. Pilnīgi pareizi cīnījās, jo algu paaugstināšana ir paņēmiens, kā mazināt emigrāciju, ja negribam palikt pie pavisam sasistas siles. Ja algu starpība izlīdzināsies kaut nedaudz, tas būs stimuls, lai paliktu Latvijā un arī lai atgrieztos, bet, ja algas nepieaugs budžeta taupīšanas nolūkos, tad radīsies pretējs efekts.

D.Akule: Viens ir algas, bet darba esamība vai neesamība ir kas cits. Daudzi augsti izglītoti cilvēki [ārpus Latvijas] ir gatavi strādāt mazkvalificētu darbu, ja tikai maksā vairāk. Tātad mēs piecus gadus pēc iestāšanās ES neesam mainījuši tendenci, ka tā cilvēki rīkojas tikai pirmajā emigrācijas vilnī. Pēc tam viņi jau apzināsies savas iespējas un dosies stādāt savā jomā. Acīmredzot ir pietiekami daudz cilvēku valstī, kas vēlas strādāt jebkādu darbu ārzemēs, nevis saistībā ar kvalifikāciju.


Daudzās valstīs ir iespēja saņemt arī dubultpilsonību, ko neatzīst Latvija.

I.Mežs: Mums ir ģimenes, kas dažādu iemeslu dēļ vairs nevar reģistrēt savus bērnus kā Latvijas pilsoņus. Pat ja šādu cilvēku ir samērā nedaudz, bet ja šie cilvēki ar lielu pārsteigumu konstatē, ka viņu bērniem nepienākas pilsonība, viņi ir palikuši bezizejas situācijā. Uzskatu, ka Latvijai ir ļoti nepieciešams šo likumu mainīt un ļaut reģistrēt visus. Kāpēc mums šie Latvijas pilsoņu bērni, kas dzimuši ārzemēs, būtu šādi jāsoda, ka viņiem tiek liegta Latvijas pilsonība? Tas manā skatījumā ir ļoti nepareizi.


Ivars Indāns: Jautājumā par dubultpilsonību — daudzās ES valstīs tā ir iespējama, un valstu skaits, kas to pieļauj, strauji pieaug. Taču es gribēju uzsvērt kādu kopēju tendenci attiecībā uz emigrāciju un politisko līdzdalību. Pastāv šāda sakarība — cilvēki, kas izbrauc, mazina Latvijas elektorāta nozīmi politikas procesu ietekmēšanā. Viņi ir pieņēmuši lēmumu aizbraukt, taču viņi ir ārpus aktīvas iespējas ietekmēt situāciju šeit, Latvijā. Ja nebūtu bijušas tik vieglas iespējas izbraukt, viņi daudz aktīvāk izmantotu iespējas ietekmēt pašreizējo ekonomisko situāciju tepat Latvijā. No politiskā procesa viedokļa, man šķiet, emigrācijai ir diezgan liels negatīvs iespaids. Latvijas interesēs ir dubultpilsonība, jo pieaug gan šādi gadījumi, gan arī tiesu prakse, un pilsonības prakse var mainīties arī tiesu ceļā, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu rezultātā.


Nepareizi būtu uzskatīt, ka cilvēki, kas aizbraukuši, ir politiski apātiski. Daudzi turpina sekot līdzi Latvijas politikai, vērtē to, ir daudz kritisku viedokļu. Tiešām jautājums ir arī par praktisko iespēju nobalsot.

D.Akule: Nav runa tikai par tīklu, bet arī vēstījumiem, kas nāk no Latvijas — ierobežojumi pilsonībai, nodokļu jautājumi. Daļa aizbraukušo sevī nes rūgtumu, ka ir bijuši spiesti aizbraukt, īpaši krīzes laikā. Kā mobilizēt šos cilvēkus, lai viņi nav pazuduši no Latvijas interešu tīkla? Aizbraukšana var būt kā protests pret to, kas notiek šeit. Tas, vai tu nepiedalies vēlēšanās, arī var būt protests, un daļa tīšām nepiedalās vēlēšanās. Bet daļa [nepiedalās] arī šeit.


Ko nesenie emigrācijas viļņi ir nesuši valstij? Vai vispār varam runāt arī par kādiem ieguvumiem?

I.Mežs: Privāti liela daļa no šiem indivīdiem, iespējams, ir arī ko atrisinājuši, nopelnījuši, guvuši pieredzi, apguvuši valodas. Taču indivīda ieguvumi attiecībā uz valsti un sabiedrību ir ļoti nelieli — nedaudz pārskaitītās naudas, kas uztur, atbalsta ģimenes. Bet vai tas atsver ilgo prombūtni no ģimenes? Īrijas tautas skaitīšana ļoti precīzi bija izanalizējusi datus ģimeņu griezumā — ģimenes izjūk. Lielākais mīnuss nāks vēlāk. Šobrīd izbraukušie zināmā mērā kompensē valsts mazo spēju sociāli atbalstīt savus cilvēkus. Viņi uztur sevi un ģimeni, taču, kad šos cilvēkus vajadzēs pēc gadiem trīs, pieciem un desmit, un, domājot, ka tie ir vieni no aktīvākajiem darba ņēmējiem, negatīvās sekas būs īpaši manāmas. Būs ļoti grūti atgriezties, īpaši, ja skolās attieksme nebūs atbalstoša. Esmu dzirdējis par ļoti kliedzošiem gadījumiem, kad skola Latvijā saka, ka var ņemt bērnu, bet, nemaz neredzot bērnu, iesaka iet divas klases zemāk. Mūsu ļoti vājā elastība šos cilvēkus vēl vairāk atgrūž.

P.Eglīte: Aizbrauc tomēr samērā jauni cilvēki, tas ir normāli. Ja nav iespēju šeit atgriezties, mēs zaudējam ne tikai šos cilvēkus, bet arī viņu potenciālos pēcnācējus. Pašreizējā Latvijas demogrāfiskajā situācijā tas ir ļoti nevēlami, tādēļ ir jāveido apstākļi, lai cilvēki, kas vēlas atgriezties, to tiešām var izdarīt. Vairākums tomēr grib atgriezties. Ja viņiem pietiekami ilgā laikā šos apstākļus nerada, cilvēki iedzīvojas ārzemēs. Mums jau tā notiek strauja novecošanās un iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Z.Krišjāne: Kad pētījumos jautājam, kad cilvēki gribētu atgriezties, bieži ir atbildes, ka jāatgriežas, jo bērniem ir jāsāk skolas gaitas. Tas ir ļoti būtisks apstāklis. Ir jārada ekonomiskās iespējas un arī jāuzlabo vide, lai tā var un vēlas pieņemt tos, kas atgriežas. Uzskatu, ka mums ir arī īpaši jādomā, kas notiek ar tām vietām Latvijā, no kurām aizbrauc daudz cilvēku. Pašlaik par to netiek domāts. Paredzu, ka 2011. gada tautas skaitīšanas dati jau parādīs atšķirīgu ainu. Mazie pagasti un pilsētas iztukšojas.

P.Eglīte: Intensīvāk migrē no provinces. Labi funkcionējoša reģionālā attīstība varētu būt faktors, kas palīdzētu risināt situāciju un arī rūpētos par dabisko iedzīvotāju ataudzi reģionos. Skandināvijas valstis īpaši par to rūpējas.


Latviskā identitāte ir ļoti cieši saistīta ar valodu, turklāt jārunā arī par atšķirībām starp mazu un starptautiski lietotu valodu. Valstij ir jāpieliek papildu pūles, lai mudinātu mācīties valodu.

I.Indāns: Latvijā tas ir pilnīgi neattīstītā stadijā. Cilvēki meklē iespējas, pašiem par to ir jāmaksā, kursi nav pieejami pat tiem, kas to vēlas.

Z.Krišjāne: Vissvarīgākais ir motivācija apgūt valodu un iekļauties sabiedrībā.

D.Akule: Valodu vide ir svarīga. Ja cilvēki atbrauc un var sazināties krievu valodā vai var iztikt ar angļu valodu, nav stimula mācīties latviešu valodu. Ja mēs apzināmies, ka valoda ir tik ļoti svarīga mūsu nacionālajai identitātei, vai mums kā valstij nebūtu jāsagādā daudzveidīgas iespējas to apgūt?


Latvija šobrīd ir emigrācijas valsts, taču notiek arī imigrācija — pirms pāris gadiem tā auga un nākotnē arī var palielināties. Cik ilgi ir iespējama šāda divvirzienu kustība?

P.Eglīte: Es uzskatu, ka tā ir absurda situācija. Vietējie, kuriem, salīdzinot ar iebraucējiem, ir lielākas iespējas, brauc prom. Tas liek pieņemt, ka daļai iebraucēju Latvija var būt tikai pirmais pieturas punkts, lai tiktu tālāk uz citām ES valstīm. No otras puses, tas ir absurdi un visādā ziņā neekonomiski, ka šādos apstākļos tiktu veicināta imigrācija, jo vietējiem nekas nav jāmāca un viņi nav speciāli jāmotivē. Turklāt mazai valodai ir maza motivācija, un tā sarūk vēl vairāk, ja nav skaidra mērķa šeit palikt.

I.Mežs: Katrs, kurš no Latvijas aizbrauc, „pasūta” kādu citu, kurš iebrauks. Vai tas būs pēc pieciem vai piecpadsmit gadiem, bet tas nenovēršami notiks, īpaši pie pašreizējām emigrācijas tendencēm.

P.Eglīte: Taču tukšu teritoriju pasaulē ir pietiekami daudz. Norvēģija, Ziemeļzviedrija, Ziemeļsomija.

I.Indāns.: Imigrācija ir faktors, kas veicina ekonomisko izaugsmi, kā to liecina daudzi pētījumi. Tādēļ var būt situācija, ka imigrācija mums var būt izdevīga, lai veicinātu re-emigrāciju. Tas ir jautājums par strukturālām pārmaiņām izglītībā, eksportspējīgās nozarēs u.t.t., taču imigrācija, lai cik tas paradoksāli neliktos ir process, kas var veicināt atgriešanos.

Brigita Zepa: Protams, ka visi šie jautājumi ir ļoti komplicēti, taču, lai tos izprastu, neder vispārīgi spriedumi. Kāds ir konteksts? Tas, pirmkārt, ir globāls. Migrācija notiek, un mēs to nevaram apturēt. Mums ir jāskatās, ko mēs varam iegūt un ko mēs zaudējam. Protams, tas, ka cilvēki brauc prom, ir zaudējums, taču tas ir likumsakarīgi, ka darbaspēks no sliktākām vietām dodas uz tām, kur ir vairāk iespēju. Lai brauktu atpakaļ, šeit ir jābūt labākai vietai.

Attiecībā uz imigrantiem, kas iebrauc valstī — ir svarīgi, lai mainītos sabiedriskā doma, attieksme pret viņiem. Nevis, kā tas ir pašlaik, turpinot noraidošo attieksmi, ka viņi te iebrauc, atņem to, kas mums pieder, apēd mūsu maizi un ko tik vēl ne. Šī lieta ir jāskatās konkrēti — imigranti ir un būs. Taču imigrācijas politika ir jāveido. Ir jābūt redzējumam, kāda tā būs — intensīva vai mazāk intensīva. BISS pētījumā[3] skatījāmies, kas ir nozares, kurās iebrauc ārzemnieki. Pirmkārt tie ir restorāni un apkalpojošā sfēra. Imigranti, ierodoties mūsu valstī un iekļaujoties darba tirgū, šeit papildina to ražošanas piedāvājumu, kuru mēs paši nevarētu izdarīt. Tās ir dažādu tautu virtuves, pakalpojumi, kas patīk mums, kas tīk un ir vajadzīgi tūristiem, kas rada daudzveidīgu vidi. Tie ir darbi, kurus vietējie nedarītu un nevar izdarīt. Otrkārt, tās ir augstās tehnoloģijas, kurās mums nav speciālistu ar nepieciešamajām zināšanām. Treškārt, ir īpašas profesijas, kas ir saistītas ar kuģu būvi, kur ir gan tehnoloģijas, gan arī smags darbs, kur nav sagatavoti vietējie speciālisti, kas varētu šādu darbu veikt. Ir virkne profesiju, kur viņi šeit rada noteiktu pievienoto vērtību un, strādājot legāli, šeit atstāj visus nodokļus. Tātad es gribētu uz šo jautājumu paskatīties konkrētāk, nevis tikai, ka viņi šeit atnāk un ko darīsim ar imigrantiem.

Pašlaik Saeimā arī ir atvērts jautājums par trešo valstu valstspiederīgo uzņēmēju piesaistīšanu.[4] Grozījumu aizstāvji norādīja, ka formalitātes ir pārāk ierobežojošas. Tika minēts piemērs, ka kāds uzņēmējs bija gatavs Latvijā izveidot uz nanotehnoloģijām balstītu ražotni, taču, saskaroties ar grūtībām, kādas rada administratīvās barjeras, viņš devās prom un izveidoja šo uzņēmumu citā ES valstī. Mēs izpētījām, ka Latvijā ir aptuveni tūkstotis trešo valstu uzņēmēju.

I.Mežs: Imigrācija pieaugs proporcionāli mūsu dzīves līmenim. Piemēram, ja mums krīze ieilgtu uz desmit gadiem, tad migrācija varētu palikt tādā pašā līmenī kā šobrīd, taču, tiklīdz ekonomika uzlabosies, pieaugs arī imigrācija. Pilnīgi pievienojos profesorei Zepai, ka mums ir jāveido imigrācijas politika un mums ir jāizvēlas, kādu imigrācijas politiku vēlamies veidot.

P.Eglīte: Tas ir jautājums par valodu. Praktiski mēs varētu uzņemt tik daudz cilvēku, lai mēs spētu nodrošināt valsts valodas apguvi un lietojumu visā sabiedrībā.

I.Mežs: Būtu jāparedz motivējoši pasākumi, lai cilvēks spēj, teiksim, gada vai trīs gadu laikā apgūt valodu un to lietot. Tad arī pavērsies vairāk iespēju darba tirgū.

B.Zepa: Protams, cilvēki ir dažādi. Ir, kas nevēlas mācīties, bet ir, kas ļoti vēlas apgūt valodu un pielikt papildu pūles, lai to izdarītu. BISS pētījumā atklājās, ka daudzi cilvēki meklēja iespējas to apgūt. Taču viņi nevarēja atrast atbilstošus kursus. It kā ir kādi firmu piedāvājumi, taču tās nespēj noformēt grupas, un valodas mācīšana tiek atlikta no gada uz gadu.

Runājot par ierēdniecības attieksmi, ar kuru ārzemniekiem ir jāsaskaras formalitāšu kārtošanā, kopējais secinājums, kas arī balstās socioloģiskajās teorijās, ir sekojošs: kā mēs kontrolējam sociālo realitāti ar savu domāšanu, ar savu uzvedību un valodu, kā šie cilvēki tiek uzņemti — kā cilvēki, kuriem ir noteiktas iespējas un pienākumi un kuri tiek aicināti, vai arī viņi tiek definēti teju kā potenciālie ienaidnieki vai noziedznieki.

P.Eglīte: Taču tā nav tikai pret imigrantiem, bet pret mums visiem.

I.Mežs: Naids un nelabvēlība ir pret daudziem, kuri neatbilst parastam, ikdienišķam gadījumam.

D.Akule: Politiskais uzstādījums šobrīd ir šāds — kādēļ gan būtu jādomā par politiku, kas tieši vērsta uz imigrantiem? Bet jautājums ir par labākas vides veidošanu visiem sabiedrības locekļiem. Šobrīd imigrācijas rādītāji ir zemāki, bet ekonomiskās uzlabošanās situācijā paliek atvērts jautājums, kuri procesi notiks ātrāk — vai ātrāk atgriezīsies emigrējušie Latvijas iedzīvotāji, vai arī uzņēmēji ātrāk piesaistīs imigrantus, kas būs nepieciešami, lai īstenotu ekonomikas augšupeju? Kopš 2008.gada jūlija procedūras ir nedaudz vienkāršotas, un imigrantus ir vieglāk piesaistīt, nekā tas bija pirms tam. Attiecībā uz re-emigrāciju paliek sarežģītais vides jautājums, kā atkal iekļauties Latvijas sabiedrībā — nodokļu maksāšana, skolas, bērnudārzi.


Noslēdzot, gribu lūgt jūsu kopēju redzējumu par migrācijas politikas attīstību Latvijā.

I.Mežs: Mums noteikti ir jāstrādā pie šādas politikas veidošanas, jo šobrīd tās nemaz nav. Izlases kārtībā mums ir jāpiesaista veiksmīgākie, integrācijai atvērtākie, veidojot labvēlīgākus apstākļus, lai uzņemtu gan tos Latvijas iedzīvotājus, kas vēlas atgriezties, gan mūsu cilvēku otrās pusītes, kas ir citu valstu valstspiederīgie, gan arī imigrantus no citām valstīm. Ja mēs to nedarīsim, tas notiks stihiski. Un noteikti ir jāveicina dzimstība. Runāšanas līmenī tiek atzīts, ka mums vajag bērnus, taču realitātē, ja ģimenē ir bērni, tad situācija ir daudz neizdevīgāka nekā bezbērnu ģimenēs.

Z.Krišjāne: Lielākais uzsvars ir jāliek uz to, lai censtos integrēt cilvēkus, kas ir izvēlējušies šeit dzīvot un strādāt. Jāmēģina radīt apstākļi, lai tie, kas ir ārzemēs, sāktu atgriezties. Mēs varam mācīties arī no Īrijas pieredzes — tieši labi pārdomātās politikas dēļ Īrija panāca, ka īri pat trešajā paaudzē sāka atgriezties savā valstī. Tāpat ir jābūt politikai, kas ļauj valstij izvēlēties, kādus cilvēkus mēs piesaistām.


Ja imigrācijas sistēmas veidošana šobrīd ir atzīta kā nepieciešamība ierēdņu līmenī, kas jau ir strādājuši pie koncepciju veidošanas, ja pētnieki atzīst, ka tā ir nepieciešama, tad kā iekustināt sabiedrību un politisko lēmumu pieņēmējus?

D.Akule: Tuvojas vēlēšanas, un migrācija ir jāskata kopainā ar lielajiem Latvijas nākotnes vīzijas jautājumiem. Pirmkārt, pensiju sistēma. Kas maksās pensijas, jo īpaši pie pašreizējām emigrācijas tendencēm? Es nevēlos teikt, ka pašreizējā vēlēšanu kampaņa būs par migrāciju, tā visticamāk nebūs, taču pensiju, nodokļu un citi lielie jautājumi ir saistīti arī ar migrāciju.


B.Zepa: Radio bija pārraide par gaidāmajām vēlēšanām, un kāda sieviete teica, ka balsos par vienalga kuru partiju, ja tik tā panāks pensiju indeksēšanu.

I.Indāns: Tātad viņa balsos par imigrāciju.

B.Zepa: Tā ir, taču, tiklīdz tiek jautāts, vai atbalstāt imigrāciju, atbilde ir — nē! Cilvēkiem ir jāizprot šo procesu savstarpējā saikne.

I.Mežs: Ja Latvijas iedzīvotājiem tiek jautāts, vai atbalstāt, ka mūsu cilvēki brauc strādāt uz ārzemēm, parasti atbilde ir — jā! Taču, kad tiek jautāts, vai atbalstāt imigrāciju, lielais vairums atbild noliedzoši. Individuālā līmenī mēs gribam iegūt no mobilitātes, taču nevēlamies, lai citi to izmantotu un brauktu pie mums.

_______________________________
[1] Diskusiju organizēja Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) Rīgas birojs. Diskusija ietilpst IOM īstenotā Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda projektā par līdzsvarotas attieksmes veidošanu imigrācijas jautājumos.

[2] Darbaspēka ģeogrāfiskās mobilitātes un citi Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē veiktie pētījumi.

[3] Pētījums publicēts 2009.gada decembrī un pieejams BISS interneta mājas lapā www.biss.soc.lv

[4] 2010.gada martā Saeimā tika pieņemti grozījumi Imigrācijas likumā, kurus Valsts prezidents neizsludināja un atgrieza atpakaļ Saeimai atkārtotai izskatīšanai.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aigars Bruvelis 28.05.2010 02:24
Es esmu spiests palikt UK, jo darba Latvijā gandrīz nav - piesakos cik vien un kur vien var, bet pat atteikumus neasņemu :D
Agrāk vismaz atsūtīja atteikumu - jūs tur neatbilstat, blā blā blā...
------------
Māri beidz izlikties, ka banks labprāt deva kredītus pa labi un kresis - skaloja smadzenes, jo tās ir saugušas ar politsko eliti tādā mērā, ka zināja - visu aizdoto naudu dabūs atpakaļ šā vai tā - caur nodokļu maksātājiem.
------------
Paej katram notikumam pa ķēdīti uz augšu, lai saprastu kopsakarības, nevis izolēti skaties uz kaut kādu vienu parametru - kredīt ņēmēju nepadomību.
=======

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

J.a.n.i.s 26.04.2010 17:59
Tiku liidz B. Zepas viedoklim... un padomaaju, ka arii visi paareejie burtiski lej skjidru, jo nesaprot ko iisti runaa. Mans radinieks straadaaja kugjubuuves ruupniicaa un devaas prom... un esmu lasiijis tos viedokljus, ka vajag atljauju, lai iebrauc krievu un ukrainju kugju buuveetaaji - nu kaadas tur augstaas tehnologjijas? :D Tikai nevajag staastiit pasakas, ja Latvijaa straadaajosham pilsonim Latvijas krievu kugju remonta kompaanijas maksaa mazaaku algu par iebrauceejiem... un tehnologjijas - palieciet nopietni - gudrs cilveeks paklusee, kad saprot, ka neko nesajeedz un saprot, ka var sarunaat muljkjiibas. Latvijas ekonomika ir absurds - kad to apjeegs, ka ne jau tikai cilveeki brauc prom, bet arii uznjeemumi.



Maari Brant, gadiijumaa nedziivo Gjintermuizhaa? Savaadaak ir liels izbriins kur rodas taadi kroplji? Krediiti jau nav vieniigais iemesls kaapeec Latvija ir pakaljaa - ko teikt par tiem, kas krediitus nenjeema? Veel - tagadeejaa situaacija buutiski atshkjiraas no 90tajiem - tad cilveekiem bija iespeeja uzsaakt savu privaato(mazo) biznesu - ok, nodoklji netika maksaati, bet gjimenes tika uztureetas un ekonomika darbojaas. Tagad jau nekas taads nav iespeejams, jo tagad jau viss tirgus ir sadaliits - viss pieder monopoliem un likumdoshana vinjiem par labu. Un nevar saliidzinaat maksu par komunaalajiem maksaajumiem tad un tagad - nemaz nerunaajot par to, ka burtiski visam ir augusi cena.



PS Maari padziivo ar kaut vai Ls 200 algu un tad... runaa ;)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants - Dace Akule 16.04.2010 10:26
Varu piekrist, ka situācija šobrīd ir sliktāka attiecībā uz vienu cilvēku kategoriju - tiem, kas paņēma lielus kredītus un šobrīd nespēj par tiem norēķināties. Tikai ne jau tāpēc, ka jāuztur sevi un ģimeni. Tāpēc, ka jāatdod kredīti. Nu, bet šos kredītus ņemt jau nespieda. Būtībā tās ir savas bezatbildības un atkal vēlmes neadekvāti labi dzīvot (OK, gan pašam, gan ģimenei - bet tas noteikti nav uzturēšanas minimums) šeit un tagad sekas. Ja kaut kas šos cilvēkus spiež aizbraukt, tad viņu pašu iepriekš pieņemtie lēmumi.

Teiksim tā, ir parādījies lielāks daudzums izvēļu - varēja ņemt ļoti riskantus kredītus (agrāk tādas iespējas nebija) un var izmantot emigrāciju kā veidu šos kredītus atdot. Taču šādu izvēļu izmantošana visai skaidri norāda uz ekonomisko vērtību prioritāti.

Bet sevi un ģimeni jāuztur u.tml. bija gan tad, kad iespējas aizbraukt administratīvu normatīvu dēļ bija ļoti ierobežotas, gan tagad. Atšķirās leģitīmie veidi, kā šo uzturēšanu nodrošināt. Un līdz ar to atšķiras emigrējošos daudzums.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

bļem-bļem 14.04.2010 14:22
Nē, tā klaiņojot pa makoniem, var iedomāties arī vienādot darba tiesībās ES pilsoņus un Latvijas nepilsoņus. Tās arī ir sviras. Vai nav tā, ka katrs 5. gadus te nodzīvojušais pastāvīgais iedzīvotājs var iesniegt dokumentus naturalizācijai, bet tai pat laikā viņiem ir dažādas iespējas pretendēt uz darbu? Bet tagad jau arī naturalizēties nevar, ja es pareizi saprotu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dace Akule - Mārim Brantam 14.04.2010 14:08
"Spiesti aizbraukt", manuprāt, attiecas uz tiem, kas šobrīd pazaudējuši darbu un ienākumus, bet sevi un ģimeni ir jāuztur. To, manuprāt, grūti nosaukt par labākas dzīves meklēšanu vai paziņot, ka šiem cilvēkiem ekonomiskās vērtības ir svarīgākas par citām - ja runa ir par ģimenes nodrošināšanu! Jūsu pieminēto redzējumu droši vien var attiecināt uz daļu šobrīd emigrējošo, bet noteikti ne vairākumu (protams, par emigrāciju pirms krīzes, labākas dzīves kvalitātes meklēšana bija vairāk dominanta).

Par simpātijām pret ekonomiskajā emigrācijā iesaistītajiem - bet tās ir katra cilvēka tiesības izvēlēties, kur dzīvot, nepārkāpjot likumus!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Māris Brants 14.04.2010 12:56
"Spiesti aizbraukt" - tā ir skaļa frāze, kas būtībā atspoguļo šīs frāzes lietotāja simpātijas pret ekonomiskajā emigrācijā iesaistītajiem. Runa faktiski ir par vērtību sistēmu (ekonomisko vērtību prioritāti pār citām), kā arī iespējām aizbraukt (90.gadu sākumā un vidū sitācija bija daudz sliktāka, taču nācās meklēt risinājumus uz vietas - tikko parādījās iespēja aizbraukt, tā arī parādījās tie, kas "spiesti" aizbraukt).

Tāpēc sauksim lietas īstajos vārdos - cilvēki vēlas labākus dzīves apstākļus tūlīt un tagad. Un viņiem ir veids, kā pie tādiem tikt. Lejupslīde pie labākiem dzīves apstākļiem veicina neapmierinātību vairāk kā stagnācija pie sliktākiem.

Un kamēr nav vismaz kaut kādas ekonomiskās izaugsmes, tikmēr valsts rīcībā nav sviru, kā mazināt emigrāciju. Jo adminisstratīvie ierobežojumi līdz ar iestāšanos ES un robežu atvēršanu nedarbojas.

Saistītie raksti
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Imigranti Latvijā: iekļaušanās iespējas un nosacījumi Autors:Brigita Zepa, Inese Šūpule, Iveta Ķešāne, Aija Lulle, Mihails Hazans, Oksana Žabko, Iveta Bebriša, Līga Krastiņa

Citi autora darbi
7595930098 1188c7be29 z

Life with Donald Trump 1 Autors:Dace Akule